Skagveja, kā jau visas pieturvietas apvidū, kur nav ne ceļu, ne pienācīga transporta, sākotnēji bija tikai apmetne, kurā apstājās pirmie zelta meklētāji. Bet īsā laika sprīdi telšu juceklim sekoja jau sistemātiskāk celtas būdas, tad mājeles uz zemes gabaliem, kuru cena nemitigi auga. Un, kas zina, vai nākotnē šis vienas dienas vajadzībām radītās pilsētas netiks pamestas, vai šis apvidus neizmirs, līdzko tā atradnes būs iztukšotas?…
Šīs teritorijas nav vērts salīdzināt ar Austrālijas, Kalifor- nijas vai Transvālas zemēm. Tur pat pēc raktuvju izsīkšanas ciemati varēja kļūt par pilsētām, pat metropolēm. To apkārtne bija apdzīvojama, zeme — auglīga, tirdzniecības un rūpniecības darījumi kļuva visai nozīmigi. Pat atdevusi savus metālu dārgumus, zeme joprojām spēja atalgot darbu.
Bet ko varēja sagaidīt šeit, šajā domīnijas daļā uz Aļaskas robežas, gandrīz pie paša polārā loka, šajā ledainajā klimatā, kur ziemas ilgst astoņus mēnešus; ko pasākt, kad pēdējie tīrradņi būs izrakti, šajā nabadzīgajā apkārtnē, kuru pa pusei jau bija iztukšojuši zvērādu tirgotāji?…
Pilnīgi iespējams, šis tik ātri nodibinātās pilsētas — Skagveja, Dousona, Daija, kurās netrūkst ne ceļotāju kustības, ne darījumu rosības, mazpamazām panīks, līdzko Klondaikas atradnes būs iztukšotas, par spīti aktīvajai finansu sabiedrību darbībai un projektam par dzelzceļa būvi no Vrangelas līdz Dousonai.
Pašlaik Skagveju pārplūdināja ieceļotāji: tie, kas tur ieradās ar Klusā okeāna tvaikoņiem, un tie, kurus turp aizveda Kanādas vai Savienoto Valstu dzelzceļi. Visi ar vienu galamērķi — Klondaikas raktuves.
Zināms ceļotāju skaits lika sevi aizvest līdz Daijai, pilsētiņai, kas atrodas Linnas kanāla pašā galā. Bet viņus un viņu mantas turp nenogādāja tvaikoņi, jo kanāla dziļums neļāva kuģot augstāk par Skagveju. Tie sakāpa liellaivās, kuras bija būvētas tā, lai varētu pārvarēt šis piecas jūdzes, kas šķīra vienu pilsētu no otras, tādējādi saīsinot mokošo zemesceļu.
Tikai augšpus Skagvejai, pēc šī relatīvi vieglā ceļojuma uz tvaikoņu klāja, sākās īstās grūtības.
Vispirms bija jārēķinās ar nepatikšanām, ko sagādāja amerikāņu muita.
Otrpus Skagvejai, kas ietilpst domīnijā, stiepjas trīsdesmit divus kilometrus gara, amerikāņu īpašumā esoša zemes strēle. Lai apgrūtinātu satiksmi, šķērsojot šo zemes strēli, amerikāņi ceļotājiem uzstāja savu eskortu līdz pat tās robežai, un nekaunīgi piedzītie eskorta izdevumi sastādīja prāvu dolāru summu.
Abi brālēni bija izvēlējušies vienu no Skagvejas viesnīcām. Tie apmetās istabā, kuras cena pārspēja pat cenas Vankūverā, un viņi darīja visu iespējamo, lai to pamestu pēc iespējas ātrāk.
Nav grūti iedomāties, ka šo, tāpat kā citas pilsētas viesnīcas, pārplūdināja ceļotāji, kuri gaidija aizbraukšanu uz Klondaiku. Pusdienu salonā satikās visu tautību pārstāvji. Ēdiens bija tikai viduvējs, bet vai viņiem bija tiesības žēloties — visiem šiem emigrantiem, kas uz vairākiem mēnešiem tika pakļauti tik daudziem trūkumiem un nepilnībām?
Skagvejā Samijam Skimam un Benam Redlam neradās iespēja satikties ar abiem teksasiešiem, no kuru sabiedrības viņi tik ļoti vairījās uz Foot-Ball klāja. Tikko ieradušies, Hanters un Malone bija devušies tālāk uz Klondaiku. Tā kā viņi atgriezās vietā, kuru bija atstājuši pirms sešiem mēnešiem, viņu transports bija nodrošināts jau iepriekš, un savu gidu pavadibā viņi nekavējoties varēja doties ceļā, nebūdami apkrāvušies ar aprīkojumu, kas jau atradās Četrdesmitjūdžu krika iecirknī.
— Nudien, — Samijs Skims uzelpoja, — tā patiesi ir laime, ka šie rupekji vairs nav mūsu ceļabiedri! Un man no sirds žēl to ļaužu, kuriem jāceļo kopā ar tiem…
— Tur es tev piekrītu,— atbildēja Bens Redls, — bet tā sauktajiem rupekļiem bija iespēja ne mirkli neaizkaveties Skagvejā, tai pašā laikā mums tas prasīs vairākas dienas…
— Ek! Gan jau mēs tur nokļūsim, Ben, gan jau! — nepacietīgi iesaucās Samijs Skims. — Un, reiz tur ieradušies, mēs atkal satiksim šos divus neliešus. 127. iecirknis taču ir kaimiņos 129., vai ne tā?… Patīkama perspektīva… Tad mums steidzīgi jāpārdod mūsējais un jādodas atpakaļceļā!
Ja teksasieši Samiju Skimu vairs nenodarbināja, to nevarēja teikt par abām mūķenēm. Ne viņš, ne Bens Redls nespēja domāt bez aizkustinājuma un līdzjūtības par visām tām briesmām un grūtībām, kādām tiks pakļautas šīs svētās sievietes. Un uz kādu atbalstu, uz kādu palīdzību, ja pēc tās radīsies vajadzība, viņas varēja cerēt šajā emigrantu pūlī, kuriem vēlme, alkatība, kaisle uz zeltu bija izdzēsusi visas taisnīguma un goda jūtas? Nevilcinoties viņas bija devušās šajā garajā ceļā uz Klondaiku, kurš prasījis jau simtiem upuru, un viņas neatkāpās briesmu priekšā, no kurām baidītos pat visdrosmīgākais vīrietis.
Nākamajā dienā Samijam Skimam un Benam Redlam radās izdevība satikt šīs Mizērikordas māsas. Viņas centās pievienoties grupai, kurai vajadzēja doties ceļā pēc dažām dienām. Tajā bija gandrīz tikai nožēlojami, nekulturāli un rupji ļautiņi, un tādā sabiedrībā abām būs jāpavada šis ceļojums, šķērsojot ezeru ceļu starp Skagveju un Dousonu [..] kilometru garumā.
To uzzinājuši, abi brālēni vērsās pie viņām, cerēdami palīdzēt. Nakti viņas bija pārlaidušas kādā nelielā Skagvejas dievnamā.
Samijs Skims tuvojās abām un joti godbijīgi vaicāja, vai pēc šī nogurdinošā ceļojuma viņas nedomā atpūsties.
— Mēs to nevaram atļauties, — atbildēja māsa Marta, vecākā no abām.
— Vai dodaties uz Klondaiku?… — Samijs Skims vaicāja.
— Ja, kungs, — atbildēja masa Marta. — Dousona ir ļoti daudz slimo. Slimnīcas virsmāsa mūs gaida un nelaimīgā kārtā mēs vēl esam tik tālu..
— No kuras puses jūs esat? — sarunu turpināja Bens Redls.
— No Kvebekas, — atbildēja jaunākā, māsa Madlēna.
— Kurp jūs, bez šaubām, atgriezisieties, kad jūsu palīdzība vairs nebūs nepieciešama?…
— Mēs to nezinām, kungs — atbildēja māsa Marta. — Mēs devāmies ceļā, jo tā mums tika vēlēts, un mēs atgriezīsimies, kad labpatiks Dievam.
Un tas tika sacits ar tādu paļāvību, vai drīzāk ticību dievišķajai labestībai, ka Samijs Skims un Bens Redls jutās dziļi aizkustināti. Tad viņi runāja par šo tālo Dou- sonu, par garajiem pārbraucieniem caur Jukonas teritorijām, par transporta grūtībām, par mokošajiem kamanu ceļiem pāri nebeidzamajiem sniega klajumiem un apledojušajiem ezeriem.
Līdzko mūķenes būs sasniegušas galamērķi, visi šķēršļi, visas grūtības būs aizmirstas. Tas, ka tur plosās visbriesmīgākās epidēmijas, ka māsām dienu un nakti jāārstē visbīstamākās slimības, bija viņu uzdevums, un paveikts pienākums tām sagādās gandarījumu. Viņu dzīve piederēja nelaimīgajiem, slimajiem, visiem cietējiem… Tādēļ pēc iespējas drīzāk viņas vēlējās nokļūt Dousonas slimnīcā un centās atrast saviem niecīgajiem līdzekļiem atbilstošu transportu.
— Vai esat kanādietes, dārgās māsas? — vaicāja Samijs.
— Kanādas francūzietes, — atbildēja māsa Marta, — bet mēs esam palikušas bez ģimenes, vai drīzāk mums ir tikai lielā nelaimīgo cietēju ģimene…
— Mēs esam dzirdējuši par Mizērikordas māsām, — paziņoja Redls, — un mums zināms, kāds ir to devums pasaulei.
— Mūsu tautietes var uz mums pajauties, — piemetināja Samijs Skims, — būsim laimīgi viņām pakalpot.
— Mēs jums pateicamies, kungi, — atbildēja māsa Mad- lēna, — bet es ceru, ka varēsim pievienoties karavānai, kas dodas uz Klondaiku…
— Vai arī jūs esat cejā uz Dousonu, kungi? — jautāja māsa Marta.
— Patiesību sakot, vai gan mēs būtu ieradušies Skagvejā, ja negribētu doties tālāk uz Dousonu? — atvaicāja Samijs Skims.
— Vai esat nodomājuši tur pavadīt visu sezonu? — turpināja māsa Madlēna.
— Ak, nē! — Samijs Skims iesaucās. — Tikai laiku, kas nepieciešams, lai nokārtotu kādu darījumu, kas mūs turp sauc, un tas izdarāms pāris dienās. Bet, tā kā arī mēs dodamies uz Klondaiku, manas māsas, gadījumā, ja jums neizdodas pievienoties šai karavānai, esam jūsu rīcībā…
— Mēs jums pateicamies, kungi, — atbildēja māsa Marta. — Lai kas ari notiktu, mēs tiksimies Dousonā. Mūsu priekšniece priecāsies, tautiešus redzot.
Ieradies Skagvejā, Bens Redls tūdaļ sāka meklēt transportu, kas viņus varētu nogādāt līdz Klondaikas galvaspilsētai. Sekodams padomam, kas viņam tika dots Monreālā, Bens centās uzmeklēt kādu Bilu Stellu, ar kuru cerēja veiksmīgi sadarboties.
Bils Stells tieši tobrīd atradās Skagvejā. Dzimis kanādietis, viņš bija izbijis prēriju vēstnesis. Pāris gadus Bils Stells pēc paša ierosmes bija dienējis par izlūku domīnijas karaspēka daļās un piedalījies smagās cīņās pret indiāņiem.
Viņš tika uzskatīts par visnotaļ drosmigu, aukstasinīgu un enerģisku viru.
Patlaban Bils Stells, saukts Izlūks, strādāja par pavadoni ieceļotājiem, kurus vasaras sezonas atgriešanās sauca atpakaļ uz Klondaiku. Viņš nebija vienkārši gids, bet vienlaikus viņam piederēja ari aprīkojums, ko prasīja šis grūtais pārgājiens, cilvēki, kuri apkalpoja laivas, šķērsojot ezerus, suņi kamanu vilkšanai pār apledojušajiem līdzenumiem, kas aizstiepjas otrpus Čilkutas pārejām. Tai pašā laikā viņš nodrošināja karavānas arī ar uzturu.
Ja Bens Redls, atstādams Monreālu, nebija apkrāvies ar traucējošu bagāžu, tad tikai tādēļ, ka cerēja izmantot Stella pakalpojumus. Viņš cerēja, ka Izlūks viņu apgādās ar visu nepieciešamo, lai sasniegtu Klondaiku, un nešaubījās, ka viņi varēs vienoties par pieņemamu cenu gan turp, gan atpakaļceļam.
Kad nākamajā dienā pēc savas ierašanās Skagvejā Bens Redls iegriezās Bila Stella mājā, viņam atbildēja, ka Izlūka pašreiz nav uz vietas. Viņš bija pavadījis kādu karavānu pāri Baltajai pārejai līdz Beneta ezera galam, bet kopš viņa aizbraukšanas bija pagājušas jau kādas desmit dienas un viņam drīz vajadzēja atgriezties. Ja Izlūku ceļā nekas nebija aizkavējis, vai arī, ja viņa palīdzība nebija nepieciešama citiem ceļotājiem otrpus pārejai, Skagvejā viņam bija jāierodas nākamajā dienā.
Tā arī notika, un nākamajā dienā atgriezies Bila Stella mājā, Redls varēja ar viņu runāt.
Izlūks bija vīrs ap gadiem piecdesmit, vidēja auguma, ciets kā dzelzs, ar sirmojošu vaigubārdu, asiem, bieziem matiem un stingru, caururbjošu skatienu. Viņa simpātiskajā sejā bija lasāma patiesa godprātība. Veikdams izlūka darbu kanādiešu armijā, viņš bija mantojis vērtīgās piesardzības, modrības un apdomības īpašības, tādēļ nebija tik viegli viņu izsist no līdzsvara. Tai pašā laikā viņš bija sava veida filozofs, kurš uz dzīvi raudzījās pozitīvi, un vai nav tiesa, ka tai vienmēr ir ari savas labās puses. Būdams ļoti apmierināts ar savu darbu, viņš nekad nebija vēlējies līdzināties tiem, kurus veda uz zelta teritorijām, un vai gan viņš nezināja, ka vairums tika pakļauts smagiem pārbaudījumiem un daudzi atgriezās vēl nabagāki, nekā turp devušies?…
Bens Redls viņu iepazīstināja ar saviem plāniem nonākt Dousonā pēc iespējas ātrāk. Un, ja griezās pie viņa, tad tikai tādēļ, ka Monreālā tika sacīts — labāku gidu Skagvejā neatrast.
— Labi, kungs, — sacīja Izlūks, — jūs vēlaties, lai palīdzu jums aizkļūt līdz Dousonai. Pavadīt ceļotājus ir mans darbs, un man ir šim ceļojumam nepieciešamie ļaudis un līdzekļi.
— Es zinu, — teica Bens Redls, — un zinu arī to, ka ar jums var vienoties…
— Vai Dousonā esat paredzējuši palikt tikai dažas nedēļas? — jautāja Bils Stells.
— Tas ir iespējams.
— Tātad runa nav par steidzamu zemes gabala ekspluatāciju?…
— Zemes gabals man un manam brālēnam pienākas kā mantojums. Mums tika izteikts pirkšanas piedāvājums, bet, pirms tam piekrist, gribējām noskaidrot tā vērtību.
— Tas ir prātīgi darīts, Redla kungs, — jo nav tādu blēdību, kas šāda veida darījumos netiktu izmantotas, lai piekrāptu ļaudis. Ne visiem var uzticēties…
— Tas arī mums lika doties šajā ceļojumā uz Klondaiku.
— Un, kad būsiet pārdevuši savu iecirkni, jūs atgriezī- sieties Monreālā?…
— Tā mēs domājam, un, kad būsiet mūs turp aizveduši, mēs lūgsim jūsu palīdzību arī atpakaļceļā.
— Par to varēsim vienoties, — atbildēja Bils Stells. — Un, tā kā nav manā dabā prasīt pārāk lielu cenu, lūk, uz kādiem sadarbības noteikumiem esmu ar mieru, Redla kungs.
Runa bija par trīsdesmit līdz trīsdesmit piecu dienu ilgu ceļojumu. Bija jāsagādā zirgi vai mūļi, suņu pajūgi, kamanas, laivas un teltis nakšņošanai. Samijs Skims un Bens Redls ne mazākajā mērā nebija apgādājušies ar rīkiem, kas zelta meklētājiem jāiegādājas iecirkņu izmantošanai. Bils Stells aprēķināja pārgājiena izdevumus, un viņam varēja uzticēties, jo viņš labāk nekā jebkurš cits pārzināja visas šī garā ceļa vajadzības, it īpaši ziemas sezonā.
Visu aprēķinot, ceļojuma cena no Skagvejas līdz Douso- nai tika noteikta tūkstoš trīssimt franku apmērā, un tik pat daudz atpakaļceļam uz Skagveju.
Bens Redls zināja, ar ko viņam darīšana, un būtu bijis nepiedienīgi kaulēties ar tik apzinīgu un godīgu vīru, kāds bija Izlūks.
Turklāt šai laikā, ņemot vērā abu ceļu grūtības, transporta izdevumi, kaut vai, lai pārvarētu pārejas līdz ezeriem, bija diezgan sakāpināti. No tā izriet, ka Bila Stella prasības bija visai pieņemamas.
— Norunāts, — Bens Redls teica, — un neaizmirstiet, ka mēs vēlamies doties ceļā pēc iespējas ātrāk…
— Četrdesmit astoņas stundas, viss, kas man vajadzīgs, — atbildēja Izlūks.
— Vai uz Daiju mums jādodas ar laivu? — jautāja Bens Redls.
— Tas nav nepieciešams, jo jūs nevedāt sev Ildzi lielu bagāžu. Es iesaku palikt Skagvejā līdz aizbraukšanas brīdim un izvairīties no šī piecu līdz sešu jūdžu ceļa.
Tagad bija jāizlemj, kādu ceļu karavāna izvēlēsies cauri šai kalnainajai daļai līdz ezeriem, kur jāsaskaras ar pašām lielākajām grūtībām.
Uz jautājumiem, ko Bens Redls viņam šajā sakarā uzdeva, Bils Stells atbildēja:
— Ir divi ceļi vai drīzāk divi maršruti — Balta un Čil- kutas pāreja. Kad tās pārvarētas, karavānām jānokļūst līdz Beneta vai Lindemana ezeram.
— Un kuru no abām domājat izvēlēties?
— Čilkutas pāreju, kas iziet tieši uz Lindemana ezeru, apstājoties Šīpkempā, kur iespējams apgādāties ar nepieciešamo un rast pajumti. Turklāt pie Lindemana ezera atrodas mans aprīkojums, līdz ar to atkrīt nepieciešamība to pārvest uz Skagveju un šķērsot kalnu pāreju.
— Vēlreiz uzsveru, ka mēs paļaujamies uz jūsu pieredzi,
— teica Bens Redls. — Viss, ko jūs darīsiet, būs labi darīts. Kas attiecas uz mums, esam gatavi doties ceļā, līdzko dosiet zīmi.
— Pēc divām dienām, kā jau tiku teicis, — piezīmeja Bils Stells. — Šis laiks man nepieciešams pēdējiem sagatavošanas darbiem, Redla kungs. Dodoties ceļā no agra rita, varbūt iespējams pieveikt četras jūdzes, kas šķir Skagveju no Čilkutas virsotnes.
— Cik augsta ir šī virsotne?…
— Apmēram trīstūkstoš pēdu, — atbildēja Izlūks, — bet pāreja ir šaura, līkumaina, un jo sevišķi grūtu to dara kalnraču pūlis, transports, pajūgi, nemaz nerunājot par sniegu.
— Tomēr jūs dodat priekšroku šai, nevis otrai pārejai,
— piezīmēja Bens Redls.
— Jā, tā iemesla dēļ, ka Čilkutas otrā pusē ir tieša pieeja Lindemana ezeram.
Kad ar Bilu Stellu viss bija norunāts, Benam Redlam atlika tikai brīdināt Samiju Skimu, lai gatavojas atstāt Skagveju četrdesmit astoņu stundu laikā.
To viņš sāka nekavējoties, paziņojot, ka abiem ļoti paveicies, jo jākārto darījumi ar vīru, kurš iedvešot pilnīgu uzticību un izpildīšot visu, kas nepieciešams ceļojumam šajos patiesi mokošajos apstākļos. Arī prasītā cena nebija pārmērīga, ņemot vērā, ka posms starp Skagveju un Dousonu varēja tikt veikts labi ja piecās nedēļās.
Samijam Skimam atlika tikai piekrist brālēnam:
— Es redzu, ka viss iet uz priekšu, cik labi vien iespējams, mans dārgais Ben. Bet man iešāvās prātā kāda ideja, kura, es ceru, tev liksies lieliska un nesagādās mums rūpes…
— Kāda ideja, Samij?…
— Runa ir par abām mūķenēm, kuras Skagvejā ieradās kopā ar mums, — Samijs Skims turpināja. — Es viņas satiku gaužām nelaimīgas. Viņas nav varējušas pievienoties karavānai, kura turklāt viņām nav piemērota, un nu vairs nezina, kā nokļūt Klondaikā. Kādēļ gan nepiedāvāt viņām doties turp kopā ar mums Izlūka pavadībā?…
— Tā ir ļoti laba doma, — nevilcinādamies piekrita Bens Redls.
— Bez šaubām, Ben, tas prasīs zināmus papildizdevumus transportam un pārtikai…
— Par to mēs parūpēsimies, Samij, tas ir pats par sevi saprotams. Vienīgi, vai tev liekas, ka viņas būs ar mieru…
— Kā gan citādi, Ben?
— Norunāts. Dodies pie māsas Martas un māsas Madlē- nas, Samij!
— Stundas laikā viņas būs gatavas doties ceļā, Ben!
Nenoliedzami, ka ceļot savu tautiešu aizstāvībā abām
mūķenēm bija lieliska iespēja. Viņas netiktu ierautas šai karavānu ellē, kuru veidoja tik daudz klaidoņu no visām pasaules malām. Garajā ceļā viņām netrūktu ne uzmanības, ne palīdzības, ja pēc tādas rastos vajadzība.
Tajā pašā dienā Samijs Skims un Bens Redls devās pie abām māsām, kuras veltīgi centās atrast transportu līdz Klondaikai.
Izteiktajam piedāvājumam māsa Marta un māsa Madlēna piekrita dziļi aizkustinātas, bet, kad viņas gribēja izteikt savu pateicību, Samijs Skims tikai noteica:
— Ne jums mums jāpateicas, manas māsas, bet gan nabaga slimajiem, kas jūs tur gaida un kuriem jūsu rūpes ir tik nepieciešamas.