«Kas tu tāds esi un kādēļ vazājies gar durvīm?» kalējs uzprasīja bargāk nekā iepriekš un pievirzījās tuvāk.
«Nē, neteikšu viņam, kas esmu,» Cubs nodomāja: «var notikt, ka vēl piekauj nolādētais izdzimtenis!» un, balsi pārgrozījis, atbildēja: «Tas esmu es, labs cilvēks! Esmu atnācis jums par prieku mazliet padziedāt ķekatu dziesmas pie loga.»
«Vācies pie velna ar savām ķekatām!» Vakula noskaities iesaucās. «Ko tu stāvi? Dzirdi! Vācies uz vietas ārā!»
Cubam pašam jau bija šis prātīgais nodoms, bet viņam bija dusmas, ka bija spiests paklausīt kalēja pavēlei. Likās, kāds ļauns gars viņu musināja un spieda pateikt kaut ko spītīgu. «Ko tu gan īsteni tā bļausties?» viņš teica tai pašā balsī. «Gribu ķekatot un diezgan!»
«Ehē! Tu, kā redzu, vārdiem neesi iebiedējams.» Tūliņ pēc šiem vārdiem Cubs sajuta stipri sāpīgu belzienu plecā
«Tu jau, kā redzu, sāc kauties!» viņš teica, mazliet atkāpdamies.
«Vācies! vācies!» kalējs kliedza un apveltīja Cubu ar otru belzienu.
«Ko tu?» Cubs iesaucās balsī, kur izskanēja gan sāpes, gan dusmas, gan apjukums. «Tu, redzu, kaujies ne pa jokam, pie tam vēl sāpīgi kaujies!»
«Vācies, vācies!» kalējs iekliedzās un aizcirta durvis
«Paskat, kā sadūšojies!» Cubs teica, palicis viens uz ielas. «Pamēģini tuvoties' Paskat kāds! Lūk, kas par lielu putnu' Tu domā, neatradīšu tev tiesu? Nē, draudziņ, iešu un iešu tieši pie komisārā. Tu vēl dabūsi redzēt! Neskatīšos uz to, ka tu esi kalējs un mālderis. Bet būtu jāapskata mugura un pleci: domāju — tur zili plankumi. Liekas, stipri būs satriecis, velna bērns. Žēl, ka auksts un negribas nomest kažoku. Pagaidi tik, velna kalēj, lai velns sadauza ir tevi, ir tavu smēdi: tu man vēl padejosi! Paskat, nolādētais kausli! Bet tagad taču viņa nav mājās. Solocha, domāju, sēž viena. Hm! Tas taču nav tālu no šejienes — vajadzētu aiziet! Tagad tāds laiks, ka mūs neviens nepārsteigs. Varbūt varēs arī to … Paskat, cik sāpīgi sadaudzījis nolādētais kalējs!»
Pakasījis muguru, Cubs sāka iet uz otru pusi. Tīksme, kas viņam bija sagaidāma, mazināja mazliet sāpes un darīja nejūtamu arī pašu salu, kas sprēgāja pa visām ielām, puteņa auru neapslāpēts. Pa brīžiem viņa sejā, kur putenis ar sniegu bija ieziepējis bārdu un ūsas veiklāk par kaut kuru bārddzini, kas varmācīgi tvēra savu upuri aiz deguna, parādījās saldliega izteiksme. Taču, ja sniegs nejauktu acu priekšā visu krustām šķērsām, tad vēl ilgi varētu redzēt, ka Cubs apstādamies kasīja muguru un runāja: «Sāpīgi sadauzījis nolādētais kalējs!» un devās no jauna ceļā.
Tai laikā, kad veiklais frants ar asti un kazas bārdiņu izlaidās no dūmeņa un atpakaļ tajā, aiz krāsns nejauši bija aizķērusies somiņa, kas tam karājās saitē pie sāniem un kur viņš bija paslēpis nozagto mēnesi. Somiņa atvērās un mēness, izlietodams šo gadījumu, izlaidās pa Solochas istabas dūmeni un cēli izpeldēja gaisa telpā. Viss kļuva gaišs. Putenis it kā nebijis. Sniega lauks ievizuļojās sudrabā un piebira kristālā zvaigznēm. Sals it kā pielaidās. Parādījās puišu un meiteņu bari ar maisiem. Atskanēja dziesmas, un retums bija tāda māja, pie kuras nedrūzmējās ķekatotāji. Brīnišķīgi spulgo mēness! Grūti izstāstīt, cik jauki ir tādā naktī būt smejošu un dziedošu puišu un meiteņu barā, kas gatavi uz visām nebēdnībām, kādas tik spēj iedvest jautri smejošā nakts. Biezā kažokā ir silti; salā vēl spirgtāk kvēlo vaigi, bet uz nebēdnībām gumda pats nelabais.
Meiteņu bari ar maisiem ielauzās Čuba istabā un apstāja Oksanu. Kliedzieni, smiekli, stāsti apdullināja kalēju. Visi aizgūtnēm steidzās pastāstīt skaistulei ko jaunu, iztukšoja maisus un lielījās ar veģiem, desām, pīrādziņiem, ko bija paspējuši pietiekami daudz savākt. Oksana, likās, bija pilnīgi apmierināta un priecīga čaloja te ar vienu, te ar otru, un smējās bez mitas. Ar kādu īgnumu un skaudību kalējs noraudzījās tādā jautrībā, un šobrīd viņš nolādēja ķekatas, lai gan citādi pats vai bez prāta bija par tām.
«Ech, Odarka!» jautrā skaistule pievērsās vienai no meitenēm: «tev ir jaunas kurpītes. Ak, cik skaistas! un zeltu izrotātas! Tev ir labi, Odarka, tev ir tāds cilvēks, kas tev visu pērk, bet man nav neviena, kas man apgādātu tādas lieliskas kurpītes!»
«Nebēdājies, mana nesalīdzināmā Oksana!» kalējs iesaucās: «es tev dabūšu tādas kurpītes, kādas reta pane valkā.»
«Tu?» Oksana teica, uzmezdama viņam ātru un augstprātīgu skatienu. «Gribu redzēt, kur tu ņemsi tādas kurpītes, ko es varētu aut kājās. Varbūt atnesīsi tās pašas, ko cariene valkā.»
«Skaties tik, kādas iekārojusi!» smiedamies iesaucās pulks meiteņu.
«Jā!» skaistule lepni turpināja: «esiet visas man liecinieces: ja kalējs Vakula atnesīs tās kurpītes, ko cariene valkā, tad dodu savu vārdu, ka tai pašā stundā kļūšu viņam par sievu.»
Meitenes aizveda sev līdzi gražīgo skaistuli.
«Smejies! smejies!» kalējs runāja, iziedams viņām līdzi ārā. «Smejos pats par sevi! Domāju un nevaru izdomāt, kur palicis mans prāts? Viņa manis nemīl — nu, dievs ar viņu! It kā visā pasaulē būtu vienīgi tikai Oksana! Paldies dievam, labu meiču ciemā diezgan ari bez viņas. Kas tad ir Oksana? no viņas nekad neiznāks laba saimniece: viņa ir tikai meistariene greznoties. Nē, pietiek! Laiks ir beigt muļķoties!» Tomēr tajā pašā laikā, kad kalējs apņēmās būt prātīgs, kāds Jauns gars izsauca viņa acu priekšā smejošās Oksanas tēlu, kas zobgalīgi runāja: «Pagādā, kalēj, carienes kurpītes, kļūšu tev par sievu!» Sirds viņam bija nemierīga, un viņš domāja vienīgi tikai par Oksanu.
Ķekatnieku pulki, puiši par sevi, meičas par sevi, devās no vienas ielas otrā. Bet kalējs gāja un ne redzēja, ne juta ko no tās jautrības, kam agrāk pieķērās vairāk par visiem. ,
Tikmēr velns pie Solochas ne pa jokam izplūda liegos glāstos: skūpstīja viņai roku ar tādu galantību kā tiesas piesēdētājs popa sievai, spieda roku uz sirds, izdvesa nopūtas un tieši pateica, ja viņa nebūs ar mieru apmierināt viņa iekāri un kā piederas apveltīt, tad viņš, būdams gatavs uz visu, metīsies ūdenī; bet dvēseli nodos tieši ellē. Solocha nebija tik cietsirdīga, turklāt, velns, kā zināms, bija ar viņu uz vienu roku. Viņai bez tam patika redzēt, ka tai arvien seko bars pielūdzēju, un viņa reti kad bija bez sabiedrības. Šo vakaru, turpretim, viņa bija nodomājusi pavadīt vienatnē, tāpēc ka visi ievērojamākie ciema iemītnieki bija ieaicināti uz svētku mielastu pie ķestera. Bet viss iznāca citādi: tikko velns bija izteicis savu prasību, kad pēkšņi atskanēja spēcīga galvas balss un klauvējieni. Solocha skrēja atvērt durvis, bet manīgais velns ielīda zemē nomestajā maisā. Nopurinājis no savas jērenīcas sniegu un izdzēris Solochas pasniegto glāzīti degvīna, galva pastāstīja, ka nav gājis pie ķestera, jo sacēlies putenis; bet, ieraudzījis viņas logā uguni, iegriezies pie viņas, lai pavadītu vakaru kopā ar viņu. Vēl galva nebija paspējis to pateikt, kad aiz durvīm atskanēja ķestera balss un klaudzieni. «Paslēp mani kaut kur,» galva čukstēja, «es tagad negribu sastapties ar ķesteri.» Solocha ilgi domāja, kur paslēpt tādu resnu ciemiņu; beidzot izvēlējās pašu lielāko maisu ar oglēm; izbēra ogles toverī, un resnais galva ielīda ar visām ūsām, galvu un kapuci maisā.
Ķesteris ienāca, krekšķinādams un rokas berzēdams, un pastāstīja, ka pie viņa neviens neesot ieradies un ka viņš no sirds priecājoties par šo gadījumu padzīvot mazliet pie viņas, un nav baidījies puteņa. Viņš piegāja viņai tuvāk, noklepojās, pieskārās ar saviem garajiem pirkstiem viņas kailajai, pilnīgajai rokai un ierunājās ar šķelmības un pašapmierinātības izteiksmi sejā: «Bet kas jums tas, lieliskā Solocha?» un, pateicis to, atlēca mazliet atpakaļ.
«Kā, kas? roka, Osip Ņikiforovič!» Solocha atbildēja.
«Hm! roka! He-he-he!» sirsnīgi krimšķināja ķesteris; būdams ļoti apmierināts ar sevi un atkal spēra dažus soļus pa istabu.
«Bet kas jums tas, mana dārgā Solocha?» viņš turpināja ar tādu pašu izteiksmi, pieiedams viņai no jauna klāt, ar roku viegli aptverdams viņas kaklu un atkal atlēkdams.
«It kā neredzētu, Osip Ņikiforovič!» Solocha atbildēja; «kakls, bet ap kaklu pērļu virkne.»
«Hm! Ap kaklu pērļu virkne! He-he-he!» un ķesteris atkal pasoļoja pa istabu, rokas berzēdams.
«Bet kas jums te, nesalīdzināmā Solocha? …» diezin, kur tagad būtu pieķēries ar savām garajām rokām ķesteris, ja pēkšņi neatskanētu klauvējieni pie durvīm un kazaka Cubā balss.
«Ak dievs, lieks cilvēks!» izbijies iesaucās ķesteris: «Kas nu būs, ja atradīs manas kārtas personu? … nonāks līdz Kondrata tēvam!.. .» Bet īstenībā ķestera bažas bija citāda veida: viņš baidījās vairāk no tā, ka tas nenāktu zināms viņa otrai pusei, kas jau bez tam ar savu briesmīgo roku no viņa biezās matu čupras bija iztaisījusi visplānāko. «Dieva dēļ, labdarīgā Solocha!» viņš lūdzās, pie visām miesām drebēdams; «jūsu labie darbi, kā teikts Lūkasa evanģelija trīspads … trīspad … Klauvē, nudien, klauvē! Ak, paslēpiet mani kaut kur.»
Solocha izbēra toverītī ogles no otra maisa, un miesās ne sevišķi pilnīgais ķesteris ielīda tajā un notupās pašā dibenā, tā ka viņam virsū varēja uzbērt pusmaisa ogļu.
«Labdien, Solocha!» teica Cubs, ienākdams istabā. «TU varbūt manis negaidīji, ko? Taisnība, negaidīji? Varbūt es iztraucēju? . ..» Cubs turpināja ar jautru un nozīmīgu izteiksmi sejā, kas jau iepriekš lika nojaust, ka viņa smagā galva pūlējās un gatavojās palaist kādu dzēlīgu un atjautīgu joku. «Varbūt jūs te pakavējat laiku ar kādu? … Varbūt tu jau esi paslēpusi kādu, ko?» Un pats sajūsminājies par tādu savu piezīmi, Cubs iesmējās, iekšķīgi priecādamies, ka viņš vienīgais tik bauda Solochas labvēlību. «Nu, Solocha, dod iedzert šņabīti. Liekas, nolādētais sals man aizsaldējis rīkli. Tad uzsūtījis gan arī dievs tādu Ziemsvētku nakti! KS plosās, dzirdi, Solocha, kā plosās… Ech, rokas sastingušas- nevaru atpogāt kažoku! Kā putenis plosās …»
«Atdari!» uz ielas atskanēja balss, ko pavadīja grūdiens durvīs.
«Kāds klauvē,» ierunājās aprimušais Cubs.
«Atver!» balss iesaucās vēl skaļāk.
«Tas ir kalējs!» izsaucās, ķerdams kapuci, Cubs. «Klausies, Solocha, liec mani, kur gribi; ne par ko pasaulē negribu rādīties šim nolādētajam izdzimtenim, kaut viņam, velna dzimumam, zem abām acīm rastos puni kaudzes lielumā!» Solocha, pati izbijusies, skraidīja kā sadegusi un apmulsusi norādīja Cubam ar zīmēm līst tai pašā maisa, kur jau tupēja ķesteris. Nabaga ķesteris nedrīkstēja izrādīt sāpes pat ne ar ieklepošanos vai nokrekšķināšanos, kad viņam gandrīz vai uz galvas uzsēdās smagais vīrs un novietoja savus sasalušos zābakus viņam gar abiem deniņiem.
Kalējs ienāca, ne vārda neteikdams un, cepuri nenoņēmis, gandrīz zvelšus nozvēlās solā. Bija noprotams, ka viņš visai nelabā omā. Tajā pašā laikā, kad Solocha aizvēra aiz viņa durvis, atkal kāds pieklauvēja. Tas bija kazaks Sverbiguzs. So jau vairs nevarēja noslēpt maisā, tāpēc vien jau, ka tādu maisu pat nekur nevarēja atrast. Viņš bija miesās turīgāks par pašu galvu un augumā lielāks par Cuba kūmu. Tāpēc Solocha ieveda viņu sakņu dārzā, lai uzklausītos visu to, ko viņš tai gribēja teikt. Kalējs izklaidīgi aplūkoja savas istabas kaktus, pa brīžiem ieklausīdamies tālu pa ciemu klīstošās ķekatnieku dziesmās; beidzot viņa skatiens apstājās pie maisiem. «Kāpēc šie maisi te mētājas? Jau sen bija laiks tos aizvākt no šejienes. Sī negudrā mīla padarījusi mani gluži par muļķi. Rīt svētki, bet istabā vēl līdz pat šim brīdim mētājas visādi lūžņi. Jānones tie uz smēdi!» Kalējs pietupās pie lielajiem maisiem, sizsēja tos stingrāk un gatavojās celt uz muguras. Bet bija redzams, ka viņa domas klīda diezin kur; citādi viņš būtu sadzirdējis, kā iešņācās Cubs, kad maisa sienamā saite aizķēra viņa matus un ka resnais galva sāka jau diezgan dzirdami žagoties. «Vai tiešām man neies ārā no prāta šī nelietīgā Oksana?» kalējs runāja. «Negribu domāt par viņu, bet jādomā bez mitas, un kā par spīti tikai par viņu vien. Kāpēc 1as tā, ka domas pret gribu lien galvā? Kas par velnu, maisā tapuši it kā smagāki nekā bija iepriekš? Tur, liekas, ielikts pie oglēm vēl kas. Esmu gan muļķis! aizmirstu, ka man tagad viss liekas smagāks. Agrāk varēju ar vienu roku saliekt un atliekt vara pieckapeiku un zirga pakavu, bet tagad grūti pacelt maisu ar oglēm. Drīz jau vējš varēs mani apsviest… — Nē'» viņš iesaucās, brīdi klusējis un saņēmies. «Kas es esmu par bābu! Neļaušu nevienam par sevi smieties! Kaut vai desmit tādus maisus — visus pacelšu.» Un sparīgi uzvēla plecos maisus, kurus divi spēcīgi vīri nevarētu panest. «Jāpaņem ari tas,» viņš turpināja, paceldams mazo, kur dibenā gulēja saritinājies velns. «Šajā, liekas, esmu ielicis savus darbarīkus.» To teicis, viņš izgāja no istabas, svilpodams dziesmiņu:
Ar sievišķi man nav ko pīties.
Aizvien trokšņaināk un trokšņaināk skanēja uz ielām dziesmas, smiekli un kliedzieni. Ielās drūzmējošais ļaužu pūlis bija vēl pavairojies ar pienācējiem no kaimiņu ciemiem. Puiši palaidņojās un ālējās, cik tik patikās. Bieži starp ķekatu dziesmām uzvilka arī kādu jautru dziesmiņu, ko turpat uz vietas bija paguvis sacerēt kāds no jaunajiem kazakiem. Tad atkal pēkšņi kāds no pūļa ķekatu dziesmas vietā uzrāva devības dziesmu un rēca pilnā kaklā:
Metiet, sviediet:
Varenus [2] dodiet!
Šķiediņu pikas!
\ Līkumu desas!
Smiekli apveltīja jautro dziedātāju. Pavērās mazie lodziņi, un kāda izdilusi vecenītes roka (mājās bija palikuši tikai vecenītes un nopietnie tēvi) pastiepās pa lodziņu ar desu vai pīrāga gabalu saujā. Puiši un meitenes aizgūtnēm stiepa pretim savus maisus un uzķēra guvumu. Kādā vietā puiši no visām pusēm ielenca meiteņu baru: troksnis, kliedzieni; kāds svieda sniega piku; cits tvēra pēc maisa ar visvisādiem labumiem. Citā vietā meičas tvarstīja puisi, aizlika viņam priekšā kāju, un viņš apvēlās kūleniski ar visu maisu. Likās,, jaunieši bija gatavi pavadīt līksmībās visu cauru nakti. Un nakts it kā tīši tik krāšņi zvīļoja. Un mēness gaisma likās vēl spožāka sniega atspīdumā. Kalējs apstājās ar saviem maisiem. Meiteņu barā viņš it kā saklausīja Oksanas balsi un smalkus smiekliņus. Visas dzīsliņas viņā ietrīsējās: nosviedis maisus zemē tā, ka ķesteris, kas tupēja maisa dibenā, ievaidējās aiz sāpēm un galva nožagojās pilnā rīklē, viņš ar mazāko maisu plecos aizgāja kopā ar puišu pulku, kas sekoja meitenēm, kuru vidū viņš saklausīja Oksanas baisi.
Tā gan: tā ir viņa! Stāv kā karaliene un dzirkstī melnajām acīm. Stalts puisis stāsta viņai kaut ko; domājams, ko jocīgu, jo viņa smejas. Bet viņa jau arvien smejas! It kā nevilšus, pats neapzinādamies kā, kalējs izspraucās pūlim cauri un atradās viņai blakus. «Ā! Vakula, tu esi te! labdien!» skais-, tule sacīja ar to pašu smīnu, kas Vakulam tikko nebija laupījis prātu. «Nu, daudz dāvanu sadabūji? E-e, kāds tev mazs maisiņš! Bet kurpītes, kādas karaliene valkā, dabūji? Sadabū kurpītes, tad būšu tava sieva . . .» un iesmē- jusies, aizskrēja meiteņu baram līdzi.
Kalējs palika uz vietas stāvot, kā zemē ierakts. «Nē, nevaru, nav vairs spēka …» viņš beidzot izdvesa. «Bet, mans dievs, kāpēc viņa ir tik velnišķīgi skaista? Viņas skatiens, un runa, un viss tā vien tik dedzina, tā dedzina.. . Nē, nav spēka sevi pārvarēt. Laiks darīt tam visam galu. Lai zūd dvēsele! Iešu noslīcināšos āliņģī, un ne gailis nedziedās pakaļ!» Apņēmīgiem soļiem viņš gāja uz priekšu, panāca meiteņu baru, nostājās Oksanai blakus un teica stingrā balsī: «Ardievu, Oksana! Meklē sev līgavaini, kāds patīkas, muļķo, ko gribi, bet manis šai pasaulē vairs neredzēsi.» Skaistule likās pārsteigta, gribēja kaut ko teikt, bet kalējs atmeta ar roku un aizskrēja.
«Uz kurieni, Vakula?» puiši sauca, ieraudzījuši kalēju skrējām. «Ardievu, brālīši!» kalējs attrauca. «Ja dievs dos, redzēsimies viņā saulē, bet šajā jau mums vairs kopā nestaigāt. Ardievu! Nepieminiet ļaunā! Sakiet tēvam Kondratam, lai aizlūdz par manu grēcīgo dvēseli. Sveces Brīnumdarītāja un Dievmātes svētbildēm neizkrāsoju aiz savām pasaulīgām rūpēm. Visu mantu, kas manā lādē, novēlu baznīcai!
Ardievu!» To pateicis, kalējs, ar maisu uz muguras, sāka no jauna skriet. «Viņš sajucis prātā!» puiši runāja. «Pazudusi dvēsele!» dievbijīgi nomurmināja garāmgājēja vecenīte: «jāiet, jāpastāsta, ka kalējs pakāries!»
Pa tam Vakula, noskrējis dažss ielas, apstājās atpūsties. «Kurp gan skrēju?» viņš nodomāja. «It kā jau viss būtu zudis! Izmēģināšu vēl vienu līdzekli: noiešu pie aizkrācieša Vēderainā Pacjuka. Viņš, kā ļaudis runā, pazīst visus velnus un izdarīs visu, ko gribēs. Iešu, jo dvēselei tā kā tā jāpazūd.» To dzirdot, velns, kas ilgi bija gulējis bez mazākās kustības, aiz prieka sāka lēkāt pa maisu, bet kalējs, domādaiiis, ka viņš pats aizķēris kā nebūt maisu ar roku un sakustinājis, uzsita pa maisu ar savu vareno dūri un, sakratījis to sev plecos, devās pie Vēderainā Pacjuka.
Šis Vēderainais Pacjuks bija tiešām kādreiz bijis aizkrācietis. Jau sen, gadu desmit vai varbūt pat piecpadsmit viņš jau dzīvoja Dikaņkā. Sākumā viņš dzīvoja kā īsts aizkrācietis: neko nestrādāja, trīs ceturtdaļ dienas nogulēja, ēda par sešiem pļāvējiem un izdzēra vienā reizē gandrīz veselu spaini; un bija jau arī kur visam tam novietoties, jo Pacjuks, lai gan augumā nebija liels, platumā toties bija krietni svarīgs. Turklāt ūzas, ko viņš valkāja, bija tik platas, ka kājas nemaz nebija redzamas, lai arī spēra cik platu soli sperdams, un likās, ka degvīna vāts veļas pa ielu. Varbūt ka tas arī deva iemeslu dēvēt viņu par Vēderaino. Nebija pagājušas ne cik nedēļas pēc viņa ierašanās ciemā, kad visi jau zināja, ka viņš ir pūšļotājs. Ja gadījās kādam kāda kaite, tūliņ izsauca Pacjuku; bet Pacjukam vajadzēja pačukstēt tik dažus vārdus, un kaite bija kā ar roku atņemta. Ja gadījās, ka izsalcis ciematnieks aizrijās ar asaku, Pacjuks prata tik veikli uzsist ar dūri pa muguru, ka asaka aizvirzījās, kur tai vajadzēja iet, nenodarīdama nekādas kaites ciematnieka rīklei. Pēdējā laikā viņš reti kur rādījās. Tam par iemeslu bija varbūt viņa slinkums vai varbūt arī tas. ka viņam jo gadus, jo grūtāk nācās izspraukties pa durvīm. Tad ciema ļaudīm vajadzēja pašiem uzmeklēt viņu, ja kādam bija kāda vajadzība pie tā. Kalējs diezgan nedroši atvēra durvis un ieraudzīja Pacjuku, kas sēdēja uz grīdas, pa turku parašai, neliela1 toverīša priekšā, uz kura bija bļoda ar ķiļķeniem. Šī bļoda stāvēja, kā ar nolūku tā nolikta, viņa mutes augstumā. Ne pirksta nepakustinājis, viņš viegli pielieca galvu bļodai un strēba šķidrumu, pa starpām satverdams zobiem pa ķiļķenam. «Nē,» Vakula nodomāja, «šis ir vēl slinkāks par Cubu: tas vismaz ēd ar karoti, bet šis pat roku nevīžo pacelt.» Pacjuks, kā redzams, stipri bija aizņemts ar ķiļķe- niem, tāpēc, likās, nemaz nemanīja kalēja ienākšanu, kas, tikko pārkāpis slieksni, dziļi jo dziļi klanījās viņa priekšā.