Stjuarts Reilijs devās uz savu vietu speciālajā stratoplānā pasažieriem ar sezonas biļetēm. Ar šo reisu viņš katru dienu atgriezās no Ņujorkas centrālās tirdzniecības un rūpniecības zonas uz savu ārpilsēta^ māju Ņūhempšīras ziemeļu daļā. Viņa kājas bija pil nīgi nejūtīgas un acis nekā neredzēja. Tikai pēc iern duma — Reilijs taču daudzus gadus diendienā bija tā darījis — viņš apsēdās pie loga, blakus Edam Grīnam. Tāpat pēc ieraduma viņš tūliņ pat nospieda pogu priekšējā krēsla mugurpusē un ieurbās ar skatienu mazajā ekrāniņā: raidīja vakara ziņas, taču ne viens no ātri nobērtajiem teikumiem nenonāca līdz Reilija apziņai.
Kā pa sapņiem viņš dzirdēja raksturīgo pacelšanās svilpoņu, pēc ieraduma cieši atspērās ar kājām pret grīdu un ar vēderu piespiedās pie drošības siksnas. Tomēr viņš saprata, ka tuvojas situācija, kad ieradums nelīdzēs, tāpat kā nelīdzēs nekas cits: ar viņu notikusi nelaime, pati briesmīgākā no visām nelaimēm, kādas var piemeklēt cilvēku 2080. gadā.
— Ko, Stīv, vai bija karsta dieniņa? — skaļi jautāja mazliet iereibušais Eds Grīns. — Tev ir baigais paskats!
Reilijs juta, ka viņa lūpas kustas, bet tikai pēc brīža izdzirdēja pats savu balsi.
— Jā, — viņš ar mokām izteica, — man bija karsta diena.
— Bet kas tev lika līst tajos «Saules sistēmas minerālos»? — Eds tūdaļ sāka vāvuļot. — Sīs starpplanētu korporācijas visas ir vienādas: sarauj tik un sarauj! So pašu mirkli, uz karstām pēdām sagatavo pavadzīmes: tūlīt startēs preču raketoplāns uz Nep- tūnu, bet cita nebūs veselu pusgadu; katrā ziņā nodiktē visas vēstules uz Merkuriju… Vai tad es nezinu? Pirms piecpadsmit gadiem strādāju «Citpla- nētu formācijā», un man apnika līdz kaklam! Nu, nē, es labāk tirgošos ar nekustamiem īpašumiem Ņujorkas tirdzniecības un rūpniecības zonā. Mierīgi. Bez riska!
Reilijs skumīgi pamāja un paberzēja pieri. Galva nesāpēja, taču labāk būtu sāpējusi. Viņš paciestu visu ko, lai tikai nebūtu jādomā.
— Protams, te nevar diez ko nopelnīt, — Eds skaļi turpināja, apcerēdams jautājuma otru pusi. — Pie bagātības netiksi, bet pie kuņģa čūlas arī ne. Lai es visu mūžu nokvernu otrajā grupā, toties tas būs ilgs mūžs. Manā kantorī strādā nesteigdamies un pārāk nepiepūlas. Mēs zinām, ka vecā Ņujorka stāv savā vietā jau daudzus gadus un stāvēs vēl ilgi.
— Jā, tiesa gan, — Reilijs piekrita, joprojām ar stingu skatienu vērdamies ekrānā. — Ņujorka stāvēs vēl ilgi.
— Klausies, vecīt, ko tu činksti? Ganimēds pagai- p> dām vēl nav sairis atomos. Nekas ar šo nenotiks!
Pie viņiem noliecās aizmugurē sēdošais Frenks Tailers.
— Uzraujam kādu partiju, puiši, ko? Pusstunda paies nemanot.
Reilijam nepatika kārtis, bet pateicības jūtas viņam neļāva atteikties. Frenks, viņa darbabiedrs «Minerālos», visu laiku bija klausījies Grīna runāšanā, tāpat kā pārējie stratoplāna pasažieri, taču Frenks vienīgais saprata, kādas mokas šis nekustamo īpašumu pārdošanas aģents neviļus sagādā Stjuartam. Viņš jutās ar katru brīdi neērtāk un nolēma par katru cenu atkratīties no drūmajām domām.
Frenks rīkojas cildeni, Reilijs nodomāja, kad viņi ar Edu pagriezās krēslos viens pret otru. Galu galā, Reiliju iecēla par Ganimēda nodaļas pārvaldnieku, apejot Frenku; cits ar patiku būtu klausījies, kā Eds sit pa sāpīgo vietu, bet Frenks tāds nebija.
Sākās parasta spēle, kā parasti četratā. Frenkam Taileram līdzās sēdošais Bruss Robertsons, mākslinieks, kas ilustrēja grāmatas, pacēla no grīdas savu milzīgo portfeli un nolika uz ceļiem galda vietā. Frenks attaisīja jaunu kāršu kavu, un katrs izvilka vienu kārti. Dalīt vajadzēja Edam Grīnam.
— Likmes kā vienmēr? — viņš jautāja, jaukdams kārtis. — Desmit, divdesmit, trīsdesmit?
Visi piekrītoši pamāja, un Eds sāka dalīt. Viņš burtiski ne uz brīdi neaizvēra muti.
— Es saku Stīvam, — viņš runāja tik skaļi, ka t droši vien pat pilots savā hermētiskajā kabīnē varēja dzirdēt, — ka tirgošanās ar nekustamiem īpašumiem ļoti labvēlīgi ietekmē asinsspiedienu un visu pārējo arī. Sieva nemitīgi man uzstāj, lai es meklējot ienesīgāku darbu. «Kāds negods,» viņa skandina, «manā vecumā tikai divi bērni! Stjuarts Reilijs ir desmit gadu par tevi jaunāks, bet Mēriena dzemdēja jau ceturto. Vai tev nav kauns? Vīrietis! Ja tu cik necik būtu vīrietis, tad kaut ko darītu!» Vai zināt, ko es viņai atbildu? «Šeila,» es saku, «bet vai tev ir viss kārtībā ar 36-A?»
Bruss Robertsons neizpratnē paskatījās uz Edu.
— 36-A?
Eds Grīns sāka skaļi smieties.
— Ak tu, bezrūpīgais vecpuisi! Pagaidi, kad apprecēsies, tad uzzināsi, kas tas ir — 36-A. Ēdīsi, dzersi un gulēsi pēc 36-A.
v — Formu 36-A izpilda, — Frenks Tailers, savākdams vinnestu, mierīgi paskaidroja Brusam, — kad griežas ĢPB pēc atļaujas palielināt ģimeni par vēl vienu bērnu.
— Ak jā, protams. Es gluži vienkārši nezināju nosaukumu. Bet pārticība — tas taču ir tikai viens no noteikumiem. Ģimenes plānošanas birojs ņem vērā arī vecāku veselības stāvokli, iedzimtību, mājas apstākļus…
— Nu, ko es teicu?! Bezbērnu sprukstiņš, smurgulis, pienapuika! — Eds ieaurojās.
Bruss Robertsons nobālēja.
— Tev^taisnība — pārticība ir tikai viens no noteikumiem, — steigšus iejaucās samierinātājs Frenks Tailers. — Toties pats svarīgākais. Ja ģimenē jau ir divi bērni un ar viņiem viss kārtībā, tad, pieņemot lēmumu, ĢPB galvenokārt vērtē jūsu ienākumus.
— Tas tiesa! — Eds uzsita pa portfeli, un kārtis uz tā salēcās. — Ņemsim kaut vai manu svaini Polu. No rīta līdz vakaram dzirdu: Pols to, Pols šito! Nav brīnums, ka es par viņu zinu vairāk nekā par sevi pašu. Polam pieder puse no kravu sindikāta «Marss —Zeme», protams, viņš ir astoņpadsmitajā grupā. Pola sieva ir sliņķe, neliekas ne zinis, ko par viņiem domā, tāpēc viņu ģimenē ir tikai desmit bērnu, taču…
— Vai viņi dzīvo Ņūhempšīrā? — Frenks jautāja. Stjuarts Reilijs ievēroja, ka pirms tam Frenks uzmeta viņam līdzjūtīgu skatienu: bija skaidrs, ka Frenks cenšas mainīt sarunas tematu, saprazdams, cik tā nepatīkama Reilijam. Droši vien tas bija lasāms viņa sejā.
Ar seju kaut kas jādara: pēc dažām minūtēm viņš satiks Mērienu. Ja viņš neturēs sevi rokās, sieva tūlīt visu nopratīs.
— Ņūhempšīrā? — Eds nicīgi pārjautāja. — Mans svainis Pols ar savu naudu? Nē, ser, tas ūķis nav priekš viņa. Viņš dzīvo patiešām lepnā vietā: Kanādā, uz rietumiem no Hudzona līča. Bet es jau teicu, ka Pols un viņa sieva diez kā nesatiek un mājas apstākļi viņa bērneļiem nav labākie pasaulē — nu, jūs jau saprotat, ko es gribu sacīt. Un jūs domājat, ka viņiem kādreiz rodas grūtības ar formu 36-A? Nekā tamlīdzīga! Viņi to saņem atpakaļ otrā dienā pēc izpildīšanas, un virsū greznojas liels, zils zīmogs: «Atļauts». Tur, ĢPB, droši vien uzskata: kāda velna pēc daudz prātot, ar saviem līdzekļiem šie vecāki pieņems pirmklasīgas audzinātājas un psihologus! Bet, ja tomēr radīsies kādas nepatikšanas, bērneļiem, kad viņi paaugsies, pielietos vislabāko psihoterapijas kursu, kādu vien par naudu var dabūt.
Bruss Robertsons pašūpoja galvu.
— Šaubos… Ik dienas taču daudzi visai perspektīvi vecāki saņem atteikumu sliktas iedzimtības dēļ.
— Iedzimtība — tas ir viens, — Eds sacīja, — bet apstākļi — pavisam kas cits. Iedzimtību nevar mainīt, apstākļus var. Un pasaki man, mīļais draugs, kas var mainīt apstākļus labāk par naudu? Kad ir nauda, tad ĢPB uzskata, ka jūsu bērnam nodrošināts labs starts,
it īpaši, ja viņš kopš bērnības atrodas viņu uzraudzībā. Tev jādala, Stīv! Ei, Stīv! Vai tu apraudi savu paspēlēto naudiņu? Klusē, kā ūdeni mutē ieņēmis! Vai kas noticis? Paklau, varbūt tu esi atlaists?
Reilijs pūlējās saņemt sevi rokās.
— Tad ne jau, — viņš aizsmakušā balsī izspieda, savākdams kārtis. — Neesmu atlaists.
Mēriena gaidīja viņu aerodromā ar ģimenes raketo- plānu. Par laimi, viņa bija tik pārņemta ar pēdējām tenkām, ka nepievērsa vīram sevišķas uzmanības. Tikai tad, kad Stjuarts sievu noskūpstīja, viņa aizdomīgi pacēla acis:
— Tu kā tāds nejūtīgs koka gabals! Senāk tev tas izdevās daudz labāk.
Stjuarts līdz sāpēm sažņaudza rokas dūrēs un mēģināja būt asprātīgs:
— Tas bija tad, kad es vēl nebiju pārvērties par nejūtīgu koka gabalu. Šodien man bija grūta diena. Esi pret mani laba, mīļumiņ, un neprasi no manis pārāk daudz.
Mēriena saprotoši pamāja, un viņi iekāpa nelielajā mašīnā. Liza, viņu vecākā meita, kam bija divpadsmit gadu, sēdēja pakaļējā sēdeklī ar mazo Maiku. Meitene skaļi nobučoja tēvu un pasniedza viņam pretī brālīti tai pašai ceremonijai.
Reilijs juta, ka šobrīd viņam ir ļoti grūti noskūpstīt bērnu.
Viņi pacēlās gaisā. No aerodroma uz visām pusēm aizlidoja raketoplāni. Stjuarts Reilijs nenovērsa skatienu no lejā zibošajiem jumtiem un visu laiku domāja, domāja, kad pateikt sievai. Varbūt pēc vakariņām. Nē, labāk pagaidīt, kamēr apguļas bērni. Tā, nu viņi ar Mērienu paliek divatā… Viņš juta vēderā aukstu kamolu, uz mata tāpat kā dienā pēc brokastīm.
Interesanti, vai viņš saņems dūšu un izstāstīs Mērie- nai visu? Būs tas jādara. Nekur nespruksi. Un jāizstāsta ne vēlāk kā šovakar.
— … ja es ticētu kaut vienam Seilas vārdam, — Mēriena runāja. — Es viņai tā arī pateicu: Konija Tailere nav no tādām, un diezgan par to! Vai atceries, mīļais, ka pagājušajā mēnesī Konija atnāca uz slimnīcu mani apciemot? Protams, es zināju, ko viņa domā, raudzīdamās uz Maiku: ja nevis tu, bet Frenks būtu kļuvis par Ganimēda nodaļas pārvaldnieku un saņemtu divtūkstoš territu vairāk, tad tagad viņa būtu dzemdējusi ceturto bērnu, bet es būtu atnākusi viņu apmeklēt. Es zināju, par ko viņa domā, jo viņas vietā es domātu tieši tāpat. Bet Konija neliekuļodama sacīja, ka Maiks esot visdūšīgākais un attīstītākais zīdainis, kādu viņa jebkad redzējusi. Un, kad viņa novēlēja man nākamgad dzemdēt piekto bērnu, tas bija teikts no visas sirds.
«Piektais bērns!» Stjuarts Reilijs ar rūgtumu nodomāja. «Piektais!»
— … pasaki: kā man izturēties, ja Seila rīt atnāks un sāks visu no gala?
— Šeila? — Stjuarts truli atkārtoja. — Kāda Seila?
Noliekusies par vadības paneli, Meriena nepacietīgi papurināja galvu.
— Ko, tu neatceries Seilu Grīnu, Eda sievu? Stju- art, vai tu dzirdēji kaut vienu vārdu no tā, ko es runāju?
— Protams, mīļā. Par… slimnīcu un par Koniju. Un par Maiku. Es dzirdēju visu, ko tu runāji. Bet kur jāatnāk Seilai?
Mēriena pagriezās un ar skatienu ieurbās vīrā. Lielās, zaļās kaķenes acis (kādreiz deju vakarā tās bija viņu vilktin vilkušas pāri visai zālei pie nepazīstamās meitenes) bija ļoti nopietnas. Atskanēja knik- šķis — viņa ieslēdza autopilotu, kas vadīja raketoplānu pa noteikto kursu.
— Stjuart, kaut kas ir noticis. Tev nav bijusi tikai grūta diena darbā, ir atgadījies kas nopietns, es taču redzu. Kas noticis?
— Vēlāk, — viņš sacīja. — Es tev vēlāk visu izstāstīšu.
— Nē, tūlīt! Izstāsti tūlīt pat! Es neizturēšu ne mirkli, ja tu sēdēsi ar tādu izskatu.
Neatraudams acis no mājām, kas bezgalīgā virtenē slīdēja zem viņiem, Stjuarts dziļi ievilka elpu kā pirms lēciena ūdenī.
— Jupitera ķīmiskā korporācija šodien nopirka Keohulas šahtu …
— Nu, un tad?
— Keohula ir vienīgā šahta uz Ganimēda, kas strādā ar pilnu jaudu, — viņš ar pūlēm izdabūja.
— Es tik un tā … baidos, ka es tik un tā nesaprotu. Stjuart, paskaidro man divos vārdos, ko tas nozīmē?
Pacēlis galvu, viņš pamanīja, ka Mēriena ir izbijusies. Viņa nesaprata, par ko vīrs runā, bet viņai allaž bija apbrīnojama intuīcija. Gandrīz telepātiska.
— Keohula tika pārdota par labu cenu. Tagad «Minerāliem» nodaļa uz Ganimēda vairs nav izdevīga. Un tā nekavējoties tiek likvidēta.
Mēriena šausmās piespieda rokas pie mutes.
— Un tas nozīmē … tas nozīmē …
— Tas nozīmē, ka viņiem vairāk nav vajadzīga ne Ganimēda nodaļa, ne tās pārvaldnieks.
— Bet tevi taču nepārcels vecajā darbā! — Mēriena iesaucās. — Tas būtu pārāk cietsirdīgi! Tevi nevar pazemināt amatā, Stjuart, pēc tam kad sakarā ar tavu algas pielikumu mums ir piedzimis vēl viens bērns! Ir jāatrodas citai nodaļai, jābūt…
— Nekā nav. — Viņš tikko spēja parunāt — mēle neklausīja. — Tiek sašaurināts darbs uz visiem Jupitera pavadoņiem. Ne jau es viens… Kārtraits no Eiropas, Makenzijs no Io — viņi bija vēl augstākos amatos. «Minerāli» tagad liek visas cerības uz Urānu, Neptūnu un Plutonu, cits nekas viņus neinteresē.
— Un tās planētas? Vai tur nav vajadzīgi nodaļu pārvaldnieki?
Reilijs bezpalīdzīgi nopūtās.
— Tur viņi jau ir. Un pārvaldnieku vietnieki arī. Pieredzējuši cilvēki, kas strādā jau daudzus gadus un labi veic savu darbu. Es zinu, mīļumiņ, ko tu gribi jautāt: es tiku runājis par pāriešanu uz Jupitera ķīmisko korporāciju. Nekas neiznāk, viņiem jau ir Ganimēda nodaļa un pārvaldnieks, kas labi tiek galā ar darbu. Es visu dienu skraidīju no firmas uz firmu un norunāju, ka rīt atgriezīšos savā vecajā vietā «Rūdas pārvadājumos».
— Un par veco algu? — Mēriena nočukstēja. — Par septiņtūkstoš territiem?
— Jā. Divi tūkstoši mazāk nekā līdz šim. Par diviem tūkstošiem mazāk nekā noteiktais minimums četriem bērniem.
Mērienas acis pieriesās asarām.
— Es to nepieļaušu! — viņa elsoja. — Nē! Neparkol
— Mīļumiņ … — Stjuarts sacīja, — mīļumiņ manu, tāds ir likums. Ko mēs varam darīt…
— Es galīgi… Es neparko nevaru izlemt, ar kuru no bērniem man jāšķiras! Tas ir pāri maniem spēkiem!
— Mani atkal paaugstinās. Drīz vien es atkal saņemšu deviņi tūkstoši territu. Pat vairāk. Gan redzēsi!
Viņa mitējās raudāt un apstulbusi cieši raudzījās vīrā.
— Bet, ja bērns ir atdots audzināšanā, viņu nevar ņemt atpakaļ. Pat ja ienākumi palielinās. Tu to zini tikpat labi kā es, Stjuart. Var piedzimt citi bērni, bet nevar dabūt atpakaļ to bērnu, kas ir bijis lieks.
Protams, viņš zināja. ĢPB bija ievedis tādu noteikumu, lai aizstāvētu audžuvecāku intereses un tādējādi mudinātu augsti atalgotu grupu ģimenes uz adoptāciju.
— Mums vajadzēja pagaidīt, — Stjuarts sacīja.
— Velns parāvis, vajadzēja pagaidīt!
— Vai tad mēs negaidījām? — Mēriena iebilda.
— Mēs veselu pusgadu gaidījām, gribējām pārliecināties, ka tas tev ir drošs darbs. Vai tu neatceries to vakaru, kad pie mums pusdienoja misters Helsijs? Viņš sacīja, ka tu strādājot ļoti labi un noteikti taisīšot ģ karjeru. «Jums būs vesels desmits bērneļu, un es dodu padomu — neatlieciet to uz ilgu laiku,» — tādi bija viņa vārdi!
— Nabaga Helsijs! Viņš šodien neuzdrošinājās uz mani ne acis pacelt! Pēc sanāksmes viņš pienāca man klāt un sacīja, ka esot ļoti sarūgtināts un noteikti izmantošot katru iespēju, lai parūpētos par manu paaugstināšanu. Bet viņš saka, ka pašlaik gandrīz visi esot spiesti sašaurināties: pēdējais gads ar citām planētām saistītajām firmām bijis ļoti neizdevīgs. Un tā es atgriežos atpakaļ «Rūdas pārvadājumos» un izspiežu cilvēku, kas ieņēma manu vietu. Viņš noslīd zemāk un savukārt izspiež kādu citu. Tas viss ir velnišķīgi nelāgi.
Mēriena izslaucīja acis.
— Man savu rūpju ir līdz kaklam, Stjuart. Citu nelaimes mani patlaban neinteresē. Ko mēs varam darīt?
Viņš atspiedās pret sēdekļa atzveltni un sarauca pieri.
— Es nolēmu griezties pie mūsu advokāta — nekas cits man neienāca prātā. Klīvs solīja atnākt šovakar pēc pusdienām, un tad mēs ar viņu visu apspriedīsim, ļ
Ja ir kāda izeja, Kjīvs mums to pateiks. Viņam bieži ir darīšanas ar ĢPB.
— Nu, labi, sāksim ar to. — Mēriena piekrītoši pamāja. — Cik mums ir laika?
— Rīt no rīta man jānosūta paziņojums par lieko bērnu. Mums paliek divas nedēļas, lai izlemtu, kuru … kuru no mūsu bērniem …
Mēriena atkal pamāja. Viņi sēdēja nekustēdamies, pilnīgi paļaudamies uz autopilotu. Pēc brīža Stjuarts pievirzījās sievai tuvāk un paņēma viņas roku savējā. Viņu pirksti drudžaini savijās.
— Es zinu, kuru, — atskanēja balss aizmugurē.
Abi strauji pagriezās.
— Liza! — Mērienai aizcirtās elpa. — Es pavisam aizmirsu tevi. Bet tu sēdi un klausies!
Uz Lizas apaļajiem vaigiem mirdzēja asaras.
— Jā, es klausos, — viņa sacīja. — Un es zinu, kuru jūs atdosiet. Mani. Es taču esmu vecākā. Audzināšanā var atdot vienīgi mani. Ne Peniju, ne Sūziju, ne Maiku, bet mani.
— Tūlīt apklusti, Liza Reilija! Mēs ar tavu tēvu izlemsim, ko darīt. Ļoti iespējams, ka vispār nekas nenotiks. Gluži nekas.
— Audzināšanā atdod vecāko bērnu. Tā saka mana skolotāja. Viņa saka, ka mazie bērni tiekot trau … traumēti vairāk nekā lielākie. Vēl viņa saka, ka tas esot ļoti labi, jo, ja bērnu atdod audzināšanā, tad viņš nokļūst ļoti bagātā ģimenē, viņam ir daudz rotaļlietu, viņš iet izcilā skolā un visu ko dabū. Mana skolotāja saka, ka varbūt sākumā esot sku… skumīgi, bet vēlāk bērns piedzīvojot tik daudz laba, ka jūtoties ļoti lai… laimīgs. Un vēl mana skolotāja saka, ka tam tā jānotiek, jo tāds ir likums.
Stjuarts Reilijs uzsita ar dūri pa sēdekli.
— Tava māte teica, ka izlemsim mēs abi!
— Un vēl kas, — Liza stūrgalvīgi turpināja, ar
vienu roku slaucīdama seju, — es nemaz negribu dzīvot ģimenē, kur ir trīs bērni. Visas manas draudzenes ir no četru bērnu ģimenēm. Tad man atkal būs jādraudzējas ar tām prastajām skuķēm, ar kurām es agrāk…
— Liza! — Reilijs uzbrēca. — Pagaidām es vēl esmu tavs tēvs! Vai tu gribi par to pārliecināties?
Iestājās klusums. Mēriena ieslēdza rokas vadību un nosēdināja raketoplānu. Viņa paņēma mazuli no vecākās meitas, un, cits uz citu neskatīdamies, viņi izkāpa no mašīnas.
Priekšdārziņā Reilijs atrada brīdi, lai pārslēgtu mājas robotu no «dārza kopšanas» uz «apkalpošanu pie galda» un nopakaļ dūcošajam metāla stāvam iegāja mājā.
Nelaime tā, ka Lizai taisnība. Ja nav nekādu sarežģījumu, parasti audzināšanā atdod vecāko bērnu. Viņai tas būs mazāk sāpīgi, un Ģimenes plānošanas birojs ļoti rūpīgi izraugās jaunos vecākus no liela pretendentu skaita, kā arī gādā par to, lai bērna nodošana noritētu iespējami mierīgāk un dabiskāk. Pirmajos gados bērnu psiholoģijas speciālisti viņu apmeklēs divreiz nedēļā, lai panāktu maksimālu piemērošanos jaunajiem apstākļiem.
Kas viņu paņems? Kāds Eda Grīna svainim Polam līdzīgais, kura ienākumi atļauj audzināt daudz vairāk bērnu, nekā viņam pašam ir. Ģimenē varēja būt maz1 bērnu dažādu iemeslu dēļ, taču tā vai citādi šis fakts" kavēja sasniegt augstu stāvokli sabiedrībā.
Varēja kļūt par mirdzoša raketoplāna īpašnieku — nopirkt to uz nomaksu, ieslīgstot parādos uz desmit gadiem. Varēja nopirkt lielu māju Manitobā, kur dzīvoja visi zemes gabalu īpašnieki, Ņujorkas tirdzniecības un rūpniecības zonas augstākie ierēdņi, plecu pie pleca ar saviem kolēģiem no Čikāgas un Losan- dželosas zonām, māju, kuras sienas rotā paneļi no retām Marsa koku šķirnēm, māju, kas pilna ar visdažādākajiem specializētajiem robotiem, — un, par spīti tam visam, hipotēka varēja lēnām, taču neatlaidīgi iedragāt jūsu labklājību.
Bet ar bērniem viss bija skaidrs. Bērnu nevarēja
- dabūt uz nomaksu, cerot, ka materiālie apstākļi uzlabosies, — to jums neatļautu. Bērns nāca pasaulē tikai tad, kad ĢPB, izpētījis jūs un jūsu sievu no iedzimtības un mājas apstākļu viedokļa, nāca pie secinājuma, ka jūsu ienākumi ir pietiekami, lai nodrošinātu nākamajam bērnam visu nepieciešamo. Ģimenē katram bērnam bija vajadzīga licence, ko izdeva ĢPB pēc rūpīgas apsekošanas. Tāds bija stāvoklis.
Un tāpēc, ja jūs kaut ko pirkāt uz nomaksu un varējāt uzrādīt licences sešiem bērniem, jums netika prasītas nekādas izziņas no darba vietas. Kalpotājs pierakstīja jūsu vārdu, adresi, licenču numurus — un viss. Jūs izgājāt no veikala ar pirkumiem.
Visu vakariņu laiku Reilijs par to domāja. Viņš atcerējās rītu, kad pienāca licence Maikam, un juta, ka ir divkārt vainīgs. Tajā brīdī viņš vispirms bija nodomājis: «Tagad mūs noteikti uzaicinās iestāties ārpilsētas klubā!» Protams, viņam bija prieks saņemt atļauju vēl vienam bērnam — viņi ar Mērienu abi mīlēja bērnus —, bet viņiem trīs jau bija, un cetur- i ^tais bērns nozīmēja lielu soli uz priekšu.
«Nu, labi, bet kurš gan manā vietā būtu domājis citādi?» Reilijs sev jautāja. Pat Mēriena otrajā dienā pēc Maika piedzimšanas sāka viņu saukt par «ārpilsētas kluba dēliņu».
Laimīgās, lepnuma pilnās dienas. Viņi ar Mērienu soļoja pa zemes virsu kā jauni monarhi, kas dodas uz kronēšanu!
Bet tagad …
- Klīvlends Betigers, Reilija advokāts, ieradās tieši lajā brīdi, kad Mēriena, guldīdama bērnus, rāja Lizu.
Vīrieši iegāja ēdamistabā un lika mājas robotam sagatavot katram pa kokteilim.
— Es negribu iztēlot stāvokli labāku, Stīv, — advokāts sacīja, izkravādams sava portfeļa saturu uz veclaicīga kafijas galdiņa (armijas apavu kaste no divdesmitā gadsimta sākuma; Mēriena to bija veikli pielāgojusi par galdiņu). — Situācija ir diezgan draņķīga. Es izstudēju visus pēdējos ĢPB lēmumus analogos gadījumos un neatradu nekā iepriecinoša.
— Bet vai ir jel kāda cerība? Vai nevar kaut kā izlocīties?
— Tūlīt mēs pacentīsimies to noskaidrot.
Ienāca Mēriena un apsēdās uz dīvāna blakus vīram.
— Prātu var zaudēt ar šo Lizu! — viņa iesaucās. — Es viņu bezmaz iepļaukāju. Viņa jau sāk ar mani runāt kā ar svešu sievieti, kam nav par viņu nekādas teikšanas!
— Liza paziņoja, ka atdot audzināšanā varot vienīgi viņu, — Reilijs paskaidroja. — Viņa dzirdēja mūsu sarunu.
Betigers atlocīja piezīmēm izraibinātu lapu.
— Lizai taisnība. Viņa ir vecākā. Tagad apspriedīsim stāvokli. Kad jūs apprecējāties, Stjuarta alga bija trīs tūkstoši territu gadā — tas ir minimums vienam bērnam. Piedzima Liza. Pēc trīs gadiem ar visiem pielikumiem tavi ienākumi pieauga par diviem tūkstošiem territu. Piedzima Penelope. Vēl pusotra gada — vēl divi tūkstoši. Sūzana. Pagājušā gada februārī tu pārgāji uz Ganimēda nodaļu par deviņiem tūkstošiem gadā. Maiks. Tagad tevi atkal pazemināja — septiņi tūkstoši. Tas ir maksimums trīs bērniem. Viss?
— Viss, — mājastēvs apstiprināja. «Tāda ir īsumā manas laulības dzīves vēsture,» viņš domāja. «Te, tiesa, nekas nav teikts par to, ka Mērienai gandrīz notika spontānais aborts, kad viņa gaidīja Peniju, ne arī par to, kā mājas robotā, kad tas darbojās rotaļ- laukuma tuvumā, radās īssavienojums un Sūzijai vajadzēja galvā uzlikt sešas šuves. Te nav pateikts, kā …»
— Labi, Stīv, tagad noskaidrosim jūsu finansiālās iespējas. Vai kādam no jums nav cerību tuvākajā nākotnē saņemt nepieciešamo summu, nu, teiksim, mantojumu. Vai jums nepieder kāds īpašums, kas var ievērojami celties cenā?
Viņi saskatījās.
— Mūsu vecāku ģimenes pieder pie trešās un ceturtās grupas, — Mēriena lēni sacīja. — Nekādas bagātības viņiem nav. Bet mums ar Stīvu, izņemot māju, mēbeles un raketoplānu, ir vēl tikai nedaudz valsts obligāciju un «Saules sistēmas minerālu» akciju. Tās ilgi, ļoti ilgi necelsies cenā.
— Labi, ar ienākumiem esam beiguši. Bet tagad, mani mīļie, atļaujiet jautāt…
— Pagaidi, — Reilijs neizturēja. — Kāpēc tu saki «beiguši»? Bet ja es piepelnīšos pa sestdienām un svētdienām vai vakaros te Ņūhempšīrā?
— Tāpēc, ka, izdodot licenci bērnam, ņem vērā tikai ienākumus no normālas trīsdesmit stundu darba nedēļas, — advokāts pacietīgi skaidroja. — Ja ģimenes tēvam, lai nodrošinātu nepieciešamo peļņu, jāstrādā virs šīs normas, bērni mazāk viņu redz jeb, izsakoties juridiskā valodā, «viņiem ir atņemtas normālas bērnības normālas privilēģijas». Neaizmirsti, ka pastāvošā likumdošana par visu augstāk stāda bērnu tiesības. Viņus nekādi nedrīkst aplaupīt.
Stjuarts Reilijs vērās pretējā sienā ar neko neredzošām acīm.
— Mēs varētu emigrēt, — viņš neskanīgi sacīja. — Uz Veneras, piemēram, nav dzimstības ierobežojumu.
— Tev ir trīsdesmit astoņi, Mērienai trīsdesmit divi gadi. Uz Marsa un uz Veneras ir vajadzīgi jauni, pavisam jauni cilvēki, nemaz nerunājot par to, ka tu esi kantora darbinieks, nevis inženieris, mehāniķis vai fermeris. Es ļoti šaubos, vai tev izdotos dabūt pastāvīgu starpplanētu vīzu. Nē, ar jūsu ienākumiem viss ir skaidrs. Ja nu vienīgi īpaši apstākļi. Vai jums ir kaut kas tāds?
Mēriena ķērās pie salmiņa.
— Varbūt… Kad dzima Maiks, man izdarīja ķeizargriezienu.
— Tā … — Klīvlends Betigers paņēma citu dokumentu un to pārlasīja.
— Slimības vēsturē teikts, ka tas darīts bērna nepareizas guļas dēļ. Nepavisam nav obligāti, ka nākamreiz atkal būs nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Vai ir vēl kas? Kaut kādas psihiskas novirzes Lizai, kuru dēļ viņu pašlaik nevarētu nodot audžuvecākiem? Padomājiet!
Viņi padomāja un grūti nopūtās. Nekā tāda nebija.
— Tā jau es paredzēju, Stīv. Draņķīgi. Neko darīt, parakstiet šo te un rīt nosūtiet kopā ar paziņojumu par lieko bērnu. Es visu izpildīju.
— Kas tas ir? — Mēriena satraukti vaicāja, ieskatīdamās papīrā, ko viņiem iedeva advokāts.
— Lūgums piešķirt pagarinājumu. Es atsaucos uz tavu ārkārtīgi labo dienesta raksturojumu un uzsveru, ka šis pazeminājums ir tikai pagaidu parādība. No tā gan nekas neiznāks, jo ĢPB sūtīs savu līdzstrādnieku uz tavu firmu pārbaudīt, bet tomēr mēs iegūsim laiku. Mums būs vesels mēnesis, lai izlemtu, no kura bērna šķirties, un, kas zina, varbūt pa tam situācija mainīsies? Atradīsi labāku vietu, vai tevi paaugstinās.
— Mēneša laikā es neatradīšu labāku vietu, — nomāktais Reilijs bilda. — Nav nekādu izredžu: jāpriecājas par to pašu, ko dabūju. Un par paaugstinājumu nav ko domāt vismaz gadu.
No pļaviņas mājas priekšā atskanēja raketoplāna nosēšanās troksnis.
— Vai tiešām ciemiņi? — Mēriena brīnījās. — Mēs neviena negaidām.
— Jā, viesu vien mums vēl trūka. — Stjuarts pašūpoja galvu. — Paskaties, kas tur ir, Mērien, un pacenties aizvadīt.
Mēriena izgāja no ēdamistabas, pa ceļam dodama robotam zīmi piepildīt Betigera tukšo glāzi. Viņas seja bija bēdu sagrauzta.
— Es nesaprotu, — Stjuarts Reilijs sūrojās, — kāpēc ĢPB ir tik cietsirdīgs attiecībā uz visu, kas saistīts ar dzimstības kontroli. Vai tiešām nevar cilvēkam piešķirt nelielu pagarinājumu?
— Tas jau tiek darīts, — advokāts viņam atgādināja, akurāti likdams papīrus portfelī. — Pats par sevi saprotams. Ja jāpiedzimst bērnam, kuram atļauja ir saņemta, ienākumi bez jebkādām sekām drīkst pazemināties par deviņsimt territiem — tā ir atlaide neparedzētiem apstākļiem. Bet divi tūkstoši, veseli divi tūkstoši…
— Nē, tas ir netaisni! Briesmīgi netaisni! Pēc tam kad jūs esat laiduši pasaulē un izaudzinājuši bērnu, kaut kāds nolādēts birojs viņu jums atņem …
— Izbeidz, Reilij, neesi ēzelis! — Betigers viņu asi pārtrauca. — Es esmu tavs advokāts un gatavs tev
» palīdzēt, cik ļaus manas zināšanas un pieredze, taču es negribu klausīties, kā tu runā muļķības, kam pats netici. Vai ir jēga plānot ģimeni, vai nav? Vai nu mēs būsim pārliecināti, ka katrs bērns piedzimst ar drošām izredzēm uz cilvēka cienīgu un laimīgu dzīvi, ka viņš ir vajadzīgs un dārgs, vai arī atgriezīsimies pie pagājušo gadsimtu bezatbildīgajām bērnu radīšanas metodēm?! Forma 36-A ir ģimenes plānošanas simbols, bet paziņojums par lieko bērnu — tikai medaļas otra puse. Par visu ir jāmaksā.
Reilijs nodūra galvu.
— Es jau to neapstrīdu, Klīv. Es tikai… tikai…
— Patlaban tu, tā teikt, esi ķezā. Man tevis ļoti žēl, no visas sirds žēl. Bet, redzi, kad pie manis atnāk klients un saka, ka aiz izklaidības pārlidojis pār aizliegto zonu, es lieku lietā visas savas juridiskās zināšanas un katru savu nožēlojamo smadzeņu kroku, lai viņam palīdzētu un viņš tiktu cauri ar mazāku sodu. Bet, ja viņš ar to neaprobežojas un sāk pierādīt, ka satiksmes kustības noteikumi nekur neder, es zaudēju pacietību un lūdzu viņu turēt muti. Tāpat ir ar dzimstības kontroli: vajadzīga vesela virkne noteikumu, lai cilvēku cilts atražošana noritētu iespējami saprātīgi.
Balsis, kas skanēja no priekšnama, piepeši aprāvās. Reilijs un Betigers izdzirdēja Mērienai raksturīgo skaņu: kaut ko vidēju starp iekliegšanos un spiedzienu. Vīrieši pielēca kājās un izskrēja pie viņas.
Priekšnamā līdzās Mērienai stāvēja Bruss Robertsons. Aizvērusi acis, viņa turējās ar roku pie sienas, it kā baidītos nokrist.
— Man ļoti žēl, ka es viņu tā satraucu, Stīv, — mākslinieks ātri sacīja. Viņa seja bija ļoti bāla. — Redzi, es gribu adoptēt Lizu. Frenks Tailers man izstāstīja, kas noticis.
— Tu? Tu gribi… Bet tu taču esi vecpuisis!
— Jā, bet es piederu pie piektās grupas. Man atļaus adoptēt Lizu, ja varēšu pierādīt, ka sagādāšu viņai tikpat labvēlīgus apstākļus kā precēts pāris. To es arī darīšu. Es gribu tikai vienu — lai viņai oficiāli būtu mans vārds. Man vienalga, kā viņu sauks skolā vai draudzeņu pulkā. Viņa paliks šeit, pie jums, bet es došu naudu viņas uzturēšanai. ĢPB piekritīs, ka šīs ir Lizai vislabākās mājas.
Reilijs sastinga, nogaidoši vērdamies Betigerā. Advokāts pamāja:
— Tas ies cauri. Ja īstie vecāki izsaka kādu vēlēša
nos attiecībā uz bērna nodošanu, Birojs parasti ņem vērā viņu apsvērumus. Bet jūs, jaunais cilvēk, ko jūs ar to iegūsiet?
— Oficiāli skaitīsies, ka man ir bērns, — Robertsons atbildēja. — Bērns, par kuru es varēšu runāt un lielīties, kā citi lielās ar saviem bērniem. Man līdz nāvei apnicis būt bezbērnu vecpuisim, es gribu, lai man kāds būtu.
— Bet vienā jaukā dienā tu gribēsi precēties, — Reilijs sacīja, apskaudams sievu, kura ar dziļu nopūtu piekļāvās viņam. — Tu apprecēsies un vēlēsies pats savus bērnus.
— Tā nenotiks, — Bruss Robertsons klusi teica. — Lūdzu, tikai nevienam to nestāstiet: manā ģimenē ir bijis amaurotiskās idiotijas gadījums. Sievietei, kuru es apprecēšu, nedrīkstēs būt bērni. Šaubos, vai es vispār kādreiz apprecēšos, bet bērnu, protams, man nekad nebūs. Sī… šī ir mana vienīgā iespēja…
— Ak, mīļais! — Mēriena vīra apkampienos priecīgi izdvesa. — Redzi, viss būs labi!
— Es lūdzu tikai vienu, — mākslinieks nedroši turpināja, — dažreiz es atnākšu pie jums, lai redzētu Lizu un uzzinātu, kā viņai klājas.
— Dažreiz! — Reilijs iesaucās. — Nāc kaut katru vakaru! Galu galā, tu taču būsi tikpat kā ģimenes loceklis. Ko es saku «tikpat kā»! Tu būsi visīstākais mūsu ģimenes loceklis, tu būsi ģimenes cilvēks!