Milzīgās apaļās durvis zāles dziļumā plaši atvērās, un mirgojošie gaismas ķermeņi krērnkrāsas griestos kļuva blāvāki. Bet, kad tuklais cilvēks melnā svīterī durvis aiz sevis aizcirta un blīvi noslēdza, tie atkal pielēja visu telpu ar baltu starojumu. Viņš iznāca zāles priekšējā daļā, pagriezās ar muguru pret puscaurspīdīgo ekrānu, kas aizņēma pusi sienas, un divpadsmit reportieri — vīrieši un sievietes — skaļi ievilka elpu. Pēc tam aiz cieņas pret Drošības dienestu visi kā parasti mundri piecēlās kājās.
Cilvēks melnajā svīterī laipni uzsmaidīja, pamāja ar roku, lai viņi apsēžas, un pakasīja degunu ar žūk- snīti mimeografētu lapiņu. Deguns apaļajā sejā bija liels, un šķita, ka tas viņu padara vēl cienīgāku.
— Sēdieties, lēdijas un džentlmeņi, sēdieties! Pie mums, Bruklinas projektā, ceremonijas nav pieņemtas. Gluži vienkārši eksperimenta laikā es — sekretāra pienākumu izpildītājs nodaļā sakariem ar presi — būšu, tā teikt, jūsu pavadonis. Manu vārdu jums nav nepieciešams zināt. Lūdzu, saņemiet šīs lapiņas!
Katrs paņēma sev pa vienai lapiņai un pārējās pasniedza tālāk. Apsēdušies pusapaļos alumīnija krēslos, reportieri centās iekārtoties ērtāk. Saimnieks uzmeta skatienu masīvajam ekrānam, pēc tam sienas pulksteņa ciparnīcai, pa kuru lēnām virzījās viens vienīgs rādītājs, jautri paplakšināja sev pa gūžām un sacīja:
— Pie lietas! Tūlīt sāksies cilvēces vēsturē pirmais tālais ceļojums laikā. Tajā dosies nevis cilvēki, bet fotografēšanas un pierakstīšanas iekārtas, kas atgādās mums ārkārtīgi vērtīgas ziņas par pagātni. Šim eksperimentam Bruklinas projekts ir iztērējis desmit miljardu dolāru un veltījis vairāk nekā astoņi gadi zinātniskās pētniecības darba. Eksperiments parādīs ne tikai to, cik veiksmīga ir jaunā pētniecības metode, bet arī to, cik efektīvs ir ierocis, kas vēl vairāk nostiprinās mūsu slavenās tēvzemes drošību, ierocis, kura priekšā pamatoti drebēs mūsu ienaidnieki. Pašā sākumā brīdinu: necentieties neko pierakstīt, pat ja jums ir izdevies slepeni šeit ienest zīmuļus un pildspalvas. Savus ziņojumus jūs rakstīsiet tikai pēc atmiņas. Katram no jums ir Drošības kodeksa eksemplārs, kurā
izdarīti visi pēdējie papildinājumi, kā arī brošūra ar īpaši Bruklinas projektam izstrādātiem noteikumiem. Lapiņās, ko jūs tikko saņēmāt, ir viss jums nepieciešamais materiāls; tajās jūs izlasīsiet arī ieteikumus, kā interpretēt un apgaismot faktus. Ievērojot noteikumu, ka netiks pārkāpti minēto dokumentu ietvari, jūs savus aprakstus varat rakstīt, kā vien vēlaties, katrs pēc sava prāta. Presei, lēdijas un džentlmeņi, jāpaliek neaizskaramai un brīvai no valdības kontroles. Bet tagad, lūdzu, jūsu jautājumi!
Divpadsmit reportieri nodūra acis. Pieci ņēmās lasīt tikko saņemtās lapiņas. Skali čaukstēja papīrs.
— Kā? Jautājumu nav? Vai tiešām jūs tik maz interesē projekts, kas pārvarējis pašu pēdējo robežu —• ceturto dimensiju, laiku? Nu, kā tad tā, jūs taču personificējat nācijas ziņkāri — nevar būt, ka jums nav jautājumu. Bredlij, jūsu sejā ir šaubas. Kas par lietu? Ticiet man, Bredlij, es nekožu.
Visi sāka smieties un jautri palūkojās cits citā.
Bredlijs piecēlās un rādīja uz ekrānu.
— Kāpēc tas ir tāds necaurredzams? Es nemaz negribu zināt, kā darbojas hronors, bet mums no šejienes saskatāmi tikai blāvi, izplūduši cilvēku silueti, kas velk pa grīdu kaut kādu aparātu. Un kāpēc pulkstenim ir tikai viens rādītājs?
— Labs jautājums, — teica sekretāra pienākumu izpildītājs, un šķita, ka viņa lielais deguns iespīdē- jās. — Ļoti labs jautājums. Redzat, pulkstenim ir tikai viens rādītājs tāpēc, ka eksperiments galu galā attiecas uz laiku, Bredlij, un Drošības dienests baidās, ka kādas neparedzētas informācijas noplūdes dēj plus vēl aizrobežu sakari varētu kļūt zināms eksperimenta laiks … īsi sakot, tikt izpausts valsts noslēpums. Pilnīgi pietiek zināt, ka eksperiments sāksies, kad rādītājs sasniegs sarkano svītru. To pašu iemeslu dēj ekrāns ir maz caurspīdīgs un aiz tā notiekošais izska
tās izplūdis — tādējādi tiek maskētas detaļas un regulēšana. Esmu pilnvarots jums paziņot, ka ārkārtīgi… kā to teikt… svarīgas ir tieši aparāta detaļas. Vai ir vēl jautājumi? Kalpeper? Jūs esat Kalpepers no Apvienotās aģentūras, vai ne? t -
— Jā, ser. No Apvienotās jaunāko ziņu aģentūras. Mūsu lasītājus ļoti interesē tas starpgadījums ar hronora izgudrotājiem. Viņu izturēšanās un viss pārējais, protams, neizraisa mūsu lasītājos ne cieņu, ne līdzjūtību, taču gribētos zināt, ko viņi ar to domāja, kad teica, ka eksperiments esot bīstams datu nepietiekamības dēļ. Un šis viņu prezidents, doktors Šei- sons, vai viņš tiks nošauts?
Cilvēks melnajā svīterī paraustīja sevi aiz deguna v un domīgi pagājās dažus soļus šurpu turpu reportieru priekšā.
— Atzīstos jums, šo hronora izgudrotāju jeb, kā mēs savā starpā viņus saucam, hronisko gauduļu redzes viedoklis, manuprāt, ir pārlieku eksotisks. Katrā ziņā mani maz uztrauc nodevēja uzskati. Par to, ka Šeisons atklāja viņam uzticētā darba būtību, viņu varbūt gaida nāves sods, bet varbūt arī ne. No otras puses, viņš.. .vispār… varbūt jā, bet varbūt arī nē. Vairāk teikt man nav tiesību aiz drošības apsvērumiem.
Drošības apsvērumi. Dzirdot šos maģiskos vārdus, j? ikviens reportieris neviļus izslējās savā cietajā sēdeklī. Kalpepers nobālēja, un uz viņa sejas izspiedās sviedru lāsītes. «Kaut tikai viņi neuzskatītu, ka es jautāju par Seisonu, lai izzinātu ko vairāk,» viņš izmisis domāja. «Velns mani dīdīja jautāt par šiem zinātniekiem!»
Kalpepers nodūra acis un ar visu savu izskatu centās parādīt, ka viņam ir kauns par šiem nekriet- f najiem stulbeņiem. Viņš cerēja, ka sekretāra pienākumu izpildītājs ievēros, cik viņš sašutis.
Pulkstenis sāka skaļi tikšķēt. Rādītājs bija jau stipri tuvu sarkanajai svītrai. Milzīgajā laboratorijā aiz ekrāna bija norimusi jebkura kustība. Ap divām mirdzošām metāla lodēm, kas balstījās viena pret otru, bija sadrūzmējušies cilvēki, līdzās šiem milzeņiem izskatīdamies mazmazītiņi. Vairums vērās ciparnīcās un sadalītājpaneļos, bet tie, kuru misija bija jau beigusies, tērzēja ar Drošības dienesta darbiniekiem melnajos svīteros.
— Kuru katru brīdi sāksies operācija «Periskops». Jā, «Periskops», jo mēs taču ielūkosimies pagātnē ar sava veida periskopu — tas izdarīs uzņēmumus un fiksēs notikumus, kas norisinājušies dažādos periodos laikposmā no piecpadsmit tūkstoš līdz četri miljardi gadu pirms mums. Sakarā ar virkni nopietnu starptautisku un zinātnisku apstākļu, kas saistās ar eksperimentu, būtu bijis pareizāk to nosaukt par operāciju «Krustceļi». Diemžēl šis nosaukums jau bija… ē-ē … izmantots.
Ikviens pūlējās izlikties, ka viņam nav ne jausmas, par ko ir runa, kaut gan ilgus gadus visi šeit sēdošie žurnālisti ar skaudību bija lūkojušies uz tām aiz septiņām atslēgām glabātajām grāmatām, kaš būtu varējušas daudz ko pastāstīt.
— Nu, nav svarīgi. Tagad es jums īsi izklāstīšu hronora priekšvēsturi, ko izstudējis Bruklinas projekta Drošības dienests. Kas jums vēl, Bredlij?
Bredlijs atkal paslējās no krēsla.
— Mums ir zināms, ka kādreiz bija Manhetenas, Longailendas, Vestčesteras projekti, un tagad nu ir Bruklinas projekts. Man gribētos zināt, vai nav bijis arī Bronksas projekts. Es pats esmu no Bronksas, lokālpatriotisms, tā sakot.
— Skaidrs. Pilnīgi saprotams. Bet, ja tāds Bronksas projekts arī ir, varu jums apgalvot: iekams tas nav pabeigts, par to, izņemot tiešos dalībniekus, zina vienīgi prezidents un valsts drošības ministrs. Jā, atkārtoju, ja tāds projekts eksistē, ziņojums par to cilvēcei būs kā pērkona grāviens no skaidrām debesīm, tāpat kā bija ar Vestčesteras projektu. Domāju, tas tik drīz neizgaisīs no cilvēces atmiņas.
To atceroties, vīrietis melnajā svīterī pasmējās, un tūlīt pat viņam piebalsoja Kalpepers — mazliet ska|āk nekā pārējie. Pulksteņa rādītājs jau bija pavisam tuvu sarkanajai svītrai.
— Jā, Vestčesteras projekts, bet tagad šis. Līdz ar to mūsu valsts drošība pagaidām ir garantēta! Vai jūs stādāties priekšā, kādu brīnumieroci hronors ieliek mūsu demokrātijas rokās? Ņemsim kaut vai tikai vienu pusi: padomājiet, kas notika ar projekta Koniailendas un Fletbušas filiāli — tas ir minēts lapiņās, ko jūs saņēmāt —, kad hronoru tikko sāka izmēģināt. Toreiz vēl nebija zināms, ka trešais Ņūtona likums — darbība ir vienlīdzīga pretdarbībai — ir spēkā arī attiecībā uz laiku, tāpat kā uz pārējām trim dimensijām. Kad pirmo hronoru vienu devītdaļu sekundes iedarbināja atpakaļvirzienā, uz pagātni, visa laboratorija tika pārsviesta uz tādu pašu laika sprīdi nākotnē un atgriezās… ē-ē… atgriezās, pārvērtusies līdz nepazīšanai. Starp citu, tieši tas kavēja ceļot nākotnē. Iekārta bija apbrīnojami pārmainījusies, cilvēks tādu ceļojumu nespētu izturēt. Bet vai jūs varat iedomāties, kā šī ierīce mums palīdzēs izrēķināties ar ienaidnieku? Uzstādīsim pietiekamas masas hronoru uz robežas ar naidīgu valsti un aizsūtīsim to pagātnē, un šī valsts tad tiks aizsviesta nākotnē — pilnīgi visa, bet no nākotnes atgriezīsies tikai līķi!
Salicis rokas aiz muguras un šūpodamies uz papēžiem, viņš paskatījās sev zem kājām.
— Tāpēc jūs tagad redzat divas lodes. Hronors ir tikai vienā, tajā, kas atrodas pa labi. Otra ir makets, pretsvars, tās masa precīzi vienāda ar pirmās
lodes masu. Kad hronors uzlādēsies, tas ienirs četri miljardi gadu tālā pagātnē un nofotografēs Zemi, kas tajā laikā vēl bija pusšķidrā, daļēji pat gāzveida stāvoklī un strauji sabiezēja, jo pati Saules sistēma vēl tikko veidojās. Bet makets ietrieksies četri miljardi ^ gadu tālā nākotnē un atgriezīsies no turienes stipri pārvērties, taču šo pārvērtību cēloņi mums vēl nav pilnīgi skaidri. Abas lodes sagrūdīsies kopā mūsu acu priekšā un atkal aizlidos pretējos virzienos apmēram pusi no iepriekšējā attāluma, un šoreiz hronors reģistrēs ziņas par gandrīz jau cietu planētu, kuru tricina zemestrīces un uz kuras, iespējams, eksistē dzīvībai tuvas formas — īpaši sarežģītas mo- Iekuļas. Pēc katras sagrūšanās hronors ienirs pagātnē uz pusi mazāku laika attālumu nekā iepriekšējo reizi un automātiski ievāks visas iespējamās ziņas. Ģeoloģiskie un vēsturiskie laikmeti, kuros, kā mēs paredzam, hronors ienirs, jūsu lapiņās apzīmēti ar numuriem no viens līdz divdesmit pieci. īstenībā, iekams lodes nonāks miera stāvoklī, hronors ienirs vēl daudzas reizes, taču visos pārējos laikmetos tas atradīsies tik īsu mirkli, ka, pēc zinātnieku domām, atgādāt no turienes fotogrāfijas vai citu informāciju tas gluži vienkārši nevarēs. Ievērojiet: eksperimenta beigās pirms galīgās apstāšanās lodes tikai it kā drebēs uz vietas, un, kaut arī tās būs attālinājušās gadsim- J tus no šā momenta, pamanīt to diez vai izdosies. Es redzu, jums ir jautājums.
Pa labi no Kalpepera piecēlās tieva sieviete pelēkā tvīda kostīmā.
-— Es… es zinu, mans jautājums patlaban ir nevietā, — viņa iesāka, — taču inan neizdevās to izteikt piemērotā brīdī. Sekretāra kungs …
— Sekretāra pienākumu izpildītājs, — labsirdīgi 0 izlaboja apaļvaidzīgais vīrelis melnajā svīterī. — Es tikai izpildu sekretāra pienākumus. Turpiniet!
— Tātad, es gribu sacīt… Sekretāra kungs, vai nevar saīsināt mūsu pārbaudes laiku pēc eksperimenta? Vai tiešām mūs turēs ieslēgtus veselus divus gadus tikai aiz bailēm, ka kāds no mums redzējis pārāk daudz, turklāt ir slikts patriots un tāpēc var apdraudēt valsti? Kad mūsu ziņojumi izies cenzūru, pēc kāda pārbaudei pietiekami ilga laika, nu, kaut vai pēc mēnešiem trim, mums, manuprāt, varētu ļaut atgriezties mājās. Man ir divi mazi bērni, bet citiem…
— Runājiet tikai savā vārdā, misis Braiante! — Drošības dienesta pārstāvis viņu pārtrauca. — Jūs taču esat misis Braiante, vai ne? Misis Braiante no Sieviešu žurnālu apvienības? Alekša Braianta sieva? — Šķita, ka tas viss viņam būtu ar zīmuli pierakstīts smadzenēs.
Misis Braiante atslīga krēslā pa labi no Kalpepera, drudžaini spiezdama pie krūtīm Drošības kodeksa eksemplāru ar visiem papildinājumiem, brošūru par Bruklinas projektu un plāno, ar mimeogrāfu iespiesto lapiņu. Kalpepers atvirzījās no viņas iespējami tālāk, tā ka krēsla rokbalsts iespiedās kreisajos sānos. Kāpēc visas nepatikšanas atgadās tieši ar viņu? Un tagad vēl šis dulnais sievišķis, kā par spīti, raugās uz viņu, gandrīz raudādams, it kā gaidītu līdzjūtību. Kalpepers pārlika kāju pār kāju un sāka vērties vienā punktā sev priekšā.
— Jūs paliksiet šeit, jo tikai tādā gadījumā Drošības dienests būs pilnīgi pārliecināts, ka līdz tam laikam, kad aparāts kļūs pavisam citāds, nekā jūs to redzējāt, uz āru neizkļūs ne drusciņa būtiskas informācijas. Jūs taču neviens nespieda nākt šurp, misis Braiante, jūs pati pieteicāties. Šeit visi ir ieradušies brīvprātīgi. Kad jūsu redaktori izraudzījās tieši jūs, pēc demokrātijas likumiem, jums bija tiesības atteikties. Bet neviens no jums neatteicās. Jūs sapratāt,
ka atsacīšanās no šā vienreizīgā goda nozīmētu jūsu nespēju dziļi izprast valsts drošības ideju, parādītu, ka jūs būtībā nepiekrītat Drošības kodeksa tai daļai, kur ir runa par divi gadi ilgo pārbaudi, kas noteikta *pie mums. Un tagad — kā jums tas patīk! Tāds cilvēks kā jūs, misis Braiante, kuru līdz šim uzskatīja par ļoti lietišķu, uzticības cienīgu žurnālistu, pēdējā mirklī pēkšņi uzdod šādu jautājumu… Un es… — viņa balss noklusa līdz čukstam, — es pat sāku šaubīties, vai mūsu politiskās uzticamības pārbaudes metodes ir pietiekami efektīvas.
Kalpepers piekrītoši pamāja un sašutis palūkojās z misis Braianti, bet viņa kodīja lūpas un pūlējās izlikties, ka ir ārkārtīgi ieinteresēta, kas notiek laboratorijā.
— Jautājums nevietā. Augstākajā mērā nevietā. Tas aizņēma laiku, ko es biju iecerējis veltīt hronora plašo iespēju sīkākam izklāstam un tā pielietošanai rūpniecībā. Taču misis Braiantei, redziet, vajadzēja ļaut vaļu savām dāmas jūtām. Kāda viņai daļa par to, ka mūsu valsti apņem ar katru dienu lielāks naidīgums, ka tai draud arvien lielākas briesmas. Viņu tas it nemaz neuztrauc. Misis Braiante raizējas tikai par tiem diviem gadiem, ko valsts lūdz viņu ziedot, lai garantētu viņas pašas bērnu nākotnes drošību.
Sekretāra pienākumu izpildītājs noraustīja svīteri un sāka runāt mierīgāk. Visi tā kā mazliet uzelpoja.
— Aparāts sāks darboties kuru katru mirkli, tāpēc es īsumā pieskaršos interesantākajiem periodiem, kurus hronors izpētīs un par kuriem iegūtās ziņas mums būs sevišķi noderīgas. Vispirms — pirmais un otrais periods, jo tajā laikā Zeme ieguva savu tagadējo veidu. Tad trešais, proterozoja ēras pirmskembrija periods, pirms miljarda gadu; šeit atrastas dzīvības pirmās ticamas pēdas — galvenokārt vēžveidīgie un jūras augi. Sestais periods — pirms simt divdesmit pieciem miljoniem gadu, mezozoja ēras vidējais juras periods. Ceļojums uz tā saukto rāpuļu laikmetu var dot mums dinozauru fotogrāfijas, un līdz ar to beidzot kļūs zināms, kādā krāsā tie bijuši, kā arī, ja labi paveiksies, mēs iegūsim pirmo zīdītāju un putnu fotogrāfijas. Beidzot, astotais un devītais periods — terciāra oligocēns un miocēns, kad parādījušies cilvēka agrīnie priekšteči. Diemžēl tad hronora svārstības būs tik biežas, ka tam diez vai izdosies iegūt kaut cik būtiskus datus …
Atskanēja gonga sitiens. Pulksteņa rādītājs pieskārās sarkanajai svītrai. Pieci tehniķi nospieda svir- slēdžus, žurnālisti pasniecās uz priekšu, bet lodes jau bija nozudušas skatienam. To vieta aiz blīvā plastmasas ekrāna acumirklī bija kļuvusi tukša.
— Hronors ir devies uz četri miljardi gadu tālu pagātni! Lēdijas un džentlmeņi, jūs esat vēsturiska, patiesi vēsturiska notikuma aculiecinieki! Es izmantošu laiku, kamēr lodes atgriezīsies, lai pakavētos pie šo… šo hronisko gauduļu idejiņām.
Vispārējs nervozs smiekliņš bija atbilde uz sekretāra joku. Divpadsmit reportieru apsēdās ērtāk, gatavi noklausīties, kā viņš izrēķināsies ar tik bezjēdzīgām idejām.
— Kā jums zināms, pret ceļojumiem pagātni iebilst vispirmām kārtām aiz bailēm, ka jebkura, pat šķietami visnevainīgākā darbība tur radīs katastrofiskas pārmaiņas tagadnē. Nodevīgais Šeisons un viņa nelikumīgā savienība izplatīja šo hipotēzi, balstoties uz dažādiem pārgudriem spriedelējumiem, visādām blēņām, kā, piemēram, par ūdeņraža molekulas pārbīdi, kaut gan īstenībā neviens pie mums pagātnē to nekur netika bīdījis. Pirmā eksperimenta* laikā Koniailendas filiālē, kad hronors atgriezās jau pēc sekundes devītdaļas, dažādas laboratorijas, kas bija apgādātas ar visu iespējamo aparatūru, ļoti rūpīgi pārbaudīja, vai nav notikušas kādas pārvērtības. Un nekādas pārvērtības neatklāja! Valsts komisija no tā izdarīja secinājumu, ka laika plūdums ir stingri norobežots pagātnē, tagadnē un nākotnē un tajā neko mainīt nevar. Taču Šeisonu un viņa dienderus tas, redzat, nepārliecināja, viņi…
I. Četri miljardi gadu tāla pagātne. Hronors lidinās silīcija dioksīda mākoņos pār burzguļojošo Zemi un ar automātiem nesteidzīgi ievāc ziņas. Tvaiks, ko tas saspiedis, kondensējas un krīt lejup milzīgām mirdzošām lāsēm.
—… pastāvēja uz to, lai mēs pārtraucam eksperimentus, kamēr viņi vēlreiz pārbaudīs visus aprēķinus. Viņi aizgāja pat tik tālu, ka apgalvoja: ja pārvērtības esot notikušas, mēs nevarot tās pamanīt un neviens aparāts tās nespējot konstatēt. Viņi teica, ka mēs šīs pārvērtības uzņemot kā kaut ko no laika gala pastāvējušu. Vai redzat, ko! Tā rīkoties laikā, kad mūsu valstij — bet tā taču ir arī viņu valsts, cienījamie preses pārstāvji, arī viņu — draudēja lielas briesmas. Varat iedomāties …
Sekretāram taisni trūka vārdu. Viņš soļoja šurpu turpu un šūpoja galvu. Reportieri, sēdēdami rindā uz gara koka sola, arī līdzjūtīgi nošūpoja galvas.
Atkal atskanēja gongs. Divas nespodras lodes pavīdēja aiz ekrāna, atsitās viena pret otru un aizlidoja pretējos laika virzienos.
— Tā! — sekretārs pameta ar roku uz ekrāna pusi. — Pirmā svārstība beigusies. Un vai kaut kas ir pārvērties? Vai viss nav tāpat, kā bija? Bet šie citādi domājošie apgalvos, ka pārvērtības notikušas, tikai mēs tās nespējot pamanīt. Strīdēties ar tādiem antizinātniskiem, uz aklu ticību balstītiem uzskatiem ir veltīga laika zaudēšana. Šī publika …
II. Divi miljardi gadu lāla pagātne. Milzīgā lode lidinās pār ugunīgo, izvirdumu tricināto Zemi un fotografē to. No lodes atdalījušies daži līdz sarkankvēlei nokaituši apšuvuma gabali. Pieciem sešiem tūkstošiem sarežģītu molekulu, saduroties ar tiem, sagrauta struktūra. Bet kāds simts palicis veselu.'..
— … nopūlēsies trīsdesmit stundu dienā no trīsdesmit trim, lai pierādītu, ka melns nav balts vai ka mums ir nevis divi mēneši, bet septiņi. Viņi ir sevišķi bīstami…
Ilga, apslāpēta skaņa — lodes atkal sasitās un aizlidoja pretējos virzienos. Un siltā, oranžā gaisma, ko izstaroja plafoni zāles stūros, kļuva spilgtāka.
— … tāpēc, ka viņiem ir zināšanas, tāpēc, ka no viņiem gaida: viņi parādīs vislabākos ceļus. — Tagad valdības ierēdnis enerģiski cilājās augšup un lejup, žestikulēdams ar visām savām pseidopodijām. — Pašlaik mēs esam sadūrušies ar ārkārtīgi sarežģītu problēmu …
III. Miljards gadu tāla pagātne. Primitīvs trīskāršs trilobits, ko mašīna saspiedusi, tikko tas paguvis izveidoties, izplūst pa zemi gļotu peļķītē.
— … ārkārtīgi sarežģītu. Mūsu priekšā ir jautājums: vai mēs kākšļosimies vai ne? — Tagad viņš jau runāja it kā ne vairs angļu valodā. Un pēc tam pavisam apklusa. Bet savas domas, protams, izteica kā allaž, sizdams pseidopodiju pret pseidopodiju.
IV. Pusmiljarda gadu tāla pagātne. Mazliet mainījusies ūdens temperatūra, un gājušas bojā daudzas baktēriju sugas.
— Tātad patlaban nav laiks grumstīties. Ja mēs spēsim veiksmīgi ataudzēt zaudētās pseidopodijas…
V. Divsimt piecdesmit miljonu gadu. VI. Simt divdesmit pieci miljoni gadu.
— …lai Spirāļu Piecnieks būtu apmierināts, mēs…
VII. Sešdesmit divi miljoni gadu. VIII. Trīsdesmit viens miljons.
IX. Piecpadsmit miljonu. X. Septiņarpus miljona.
— .. .līdz ar to mēs saglabāsim savu varenību. Un tad…
XI. XII. XIII. XIV. XV. XVI. XVII. XVIII. XIX.
Bum … bum … bum bumbumbumumumumumum- minmm …
— … mēs, protams, esam gatavi pārlaušanai. Un tas, varat man ticēt, ir labi kā tiem, kas uztūkst, tā arī tiem, kas pārsprāgst. Taču uztūcēju idejiņas, kā vienmēr, izrādīsies aplamas, jo tas, kas pārsprāgst, tek uz priekšu, un šai faktā slēpjas patiesība. Tāpēc, ka uztūcēji trīc no bailēm, mums nepavisam nav nekas jāmaina. Nu, redziet, aparāts beidzot apstājās. Vai gribat to aplūkot tuvāk?
Visi izteica vēlēšanos, un viņu uzpūstie, zilgani violetie ķermeņi, pārvērzdamies šķidrumā, plūda pie aparāta. Sasnieguši četrus kubus, kas vairs griezīgi nesvilpa, viņi cēlās augšup, sabiezēja un atkal pārvērtās gļotainos pūšļos.
— Skatieties! — iesaucās radījums, kas kādreiz bija sekretāra pienākumu izpildītājs nodaļā sakariem ar presi. — Apskatieties labi! Tiem, kas kurnēja, nebija taisnība — mēs nemaz neesam pārvērtušies. — Un viņš triumfējoši izstiepa piecpadsmit violetas pseidopodijas. — Nekas nav pārvērties!