Par Faustu mani nosauca Rikardo, bet, ko tas nozīmē, es pats lāgā nezinu.
Tā nu, redzat, es sēžu savā mazajā, sešas pēdas platajā un deviņas'pēdas garajā, kantorītī. Lasu sludinājumus par norakstīta valsts īpašuma pārdošanu.
Pūlos aptvert, ar ko var nopelnīt dolārus, ar ko iemantot galvassāpes.
Te pēkšņi atveras durvis. Un šis tips ar nemazgātu muti, ģērbies gaišā, nosmulētā uzvalkā, ienāk manā kantorī un noklepojies piedāvā:
— Vai divdesmit dolārus par pieciem nepirksiet?
— Ko-o? — es jautāju, acis iepletis.
Viņš pamīņājās no vienas kājas uz otru un atkal noklepojās.
— Divdesmit, — viņš murmināja. — Divdesmit par pieciem.
No mana skatiena viņš nodūra acis un sāka raudzīties uz saviem zābakiem. Riebīgi, netīri zābaki — tikpat riebīgi un netīri kā viss, kas viņam mugurā.
— Es maksāšu jums divdesmit dolāru, — viņš skaidroja savu zābaku purngaliem. — Un nopirkšu par tiem piecus. Jums tiks divdesmitnieks, man — piecnieks.
— Kā jūs šeit iekļuvāt?
— Ņēmu un ienācu, — viņš, mazliet apjucis, atbildēja.
— Ak tā, gluži vienkārši ņēmāt un ienācāt, — es pikti viņu izmēdīju. — Bet tagad gluži vienkārši taisieties, ka tiekat, pazūdiet no šejienes! Vestibilā skaidri rakstīts, ka ubagiem ieeja aizliegta.
— Es nelūdzu žēlastības dāvanas. — Viņš noraustīja žaketi. Ar tādu kustību parasti mēdz izgludināt saburzītas naktspidžamas krokas. — Es piedāvāju darījumu. Divdesmitnieku par piecnieku. Es jums …
— Vai izsaukt policiju?
Viņš acīm redzami nobijās.
— Nē. Kāpēc policiju? Es jums neko neesmu nodarījis!
— Pēc sekundes es izsaukšu policiju. Es jūs godīgi brīdinu. Man vajag tikai piezvanīt uz leju, uz vestibilu, un tūlīt šurp atsūtīs policistu. Te nediedelē. Te nodarbojas ar biznesu. ' s
Svešais pārvilka ar plaukstu pār seju, un plauksta kļuva netīra. Viņš noslaucīja to žaketes atlokā.
— Tātad jūs negribat? — viņš sacīja. — Divdesmit par pieciem. Jūs taču nodarbojaties ar pirkšanu un pārdošanu. Kas jums te nepatīk?
Es pacēlu telefona klausuli.
— Nevajag, — viņš mani atturēja, izstiepis uz priekšu netīru ķepu. — Es aizeju.
— Tā arī būs labāk. Un aizveriet aiz sevis durvis.
— Ja pārdomāsiet… — Viņš iebāza roku netīro, saburzīto bikšu kabatā un izvilka vizītkarti. — Jūs varat mani atrast šeit. Gandrīz jebkurā laikā.
— Vācieties prom! — es sacīju.
Viņš pastiepa roku, nosvieda kartīti uz galda, virs pārdošanas sludinājumiem, pāris reižu noklepojās un pavērās manī — vai neesmu uzķēries? Nē? Nē. Un viņš lēni slāja uz durvīm.
Ar īkšķi un rādītājpirkstu es, apspiezdams riebumu, paņēmu vizītkarti un grasījos to iesviest papīrkurvī.
Taču pēc tam pārdoināju. Vizītkarte. Tomēr velnišķīgi neparasti — tāds plukata, bet ar vizītkarti. Te tā ir — šī vizītkarte.
Jā, ja tā padomā, arī visa šī scēna bija neparasta. Es pat jau sāku nožēlot, ka viņu izdzinu, neļāvis pateikt savu sakāmo līdz galam. Viņš taču patiešām neko neizdarīja — izdomājis jaunu reklāmas triku, un viss. Arī es pats allaž aizgūstu reklāmas trikus. Paplašinu savu mazo kantori, pērku un pārdodu, bet puse manu preču — tās ir labas idejas. Idejas es esmu gatavs patapināt kaut no ubaga.
Vizītkarte bija tīra, balta — tikai no pirkstiem palikuši tumši nospiedumi. Pār visu kartīti kaligrāfiskā rokrakstā bija uzrakstīts: «Misters Ogo Eksars.» Zem tā — viesnīcas nosaukums un telefona numurs. Šī viesnīca atradās Taimskvēra laukumā, netālu no mana kantora. Es šo viesnīcu zināju — tā nebija pārāk dārga, taču arī ne naktspatversme, kaut kas vidējs.
Kartītes stūrī bija uzrakstīts istabas numurs. Tas mani pēkšņi uzjautrināja. Pilnīgi nesaprotami!
Taču, no otras puses, kāpēc gan arī ubags lai neapmestos viesnīcā? «Neesi snobs, Bernij!» es sev teicu.
Divdesmit par pieciem. Kur te ir tas triks? Es nevarēju tikt vaļā no šīs domas.
Atlika tikai viens: aprunāties ar kādu. Ar Rikardo? Kā nekā — ievērojams koledžas profesors. Viens no gudrākajiem manu paziņu vidū.
Viņš daudzkārt ir man palīdzējis — deva mājienu par lēmumu celt jaunu koledžas ēku, kam atvēlēts pusotra tūkstoša dolāru, paziņoja par kantora iekārtu izpārdošanu ANO, un tā tālāk. Tiklīdz man radās jautājums, kas prasīja universitātes erudīciju, viņš allaž mani izpestīja. Un tas viss par kādiem diviem trim simtiem komisijas naudas.
Es paskatījos pulkstenī. Rikardo patlaban droši vien ir savā koledžā — pārbauda kontroldarbus vai noņemas ar ko citu. Es uzgriezu viņa numuru.
— Ogo Eksars? — viņš pārjautāja. — Droši vien soms. Bet varbūt igaunis. Visdrīzāk kaut kur no Baltijas zemēm.
— Nav svarīgi, — es teicu. — Mani interesē cits kas. — Un es izstāstīju Rikardo par pieciem un divdesmit dolāriem.
Viņš sāka smieties.
— Atkal tas pats!
— Kāds no senajiem trikiem, ko grieķi izspēlēja ar ēģiptiešiem?
— Nē. No amerikāņu arsenāla. Un tas nav īsti triks. Krīzes laikā viena Ņujorkas avīze lika savam korespondentam staigāt pa pilsētu ar divdesmit
dolāru banknoti un piedāvāt to par vienu dolāru. Gribētāju pirkt neatradās. To nebija pat pusbadā dzīvojošo bezdarbnieku vidū — aiz bailēm tikt piemuļķoti viņi atteicās nopelnīt tūkstoš deviņsimt procentu.
— Divdesmit par vienu? Šis piedāvāja divdesmit par pieciem.
— Nu, pats zini, Bernij, inflācija, — Rikardo sacīja un atkal pasmējās. — Bet mūsu dienās tas drīzāk atgādina kādu televīzijas pasākumu.
— Televīzijas? Ja jūs būtu redzējis, kā šis zellis bija apģērbies!
— Tas ir pilnīgi loģisks gājiens — vairāk izredžu, ka cilvēki neuzņems šo piedāvājumu nopietni. Universitātes reizumis izdara tādus pētījumus. Pirms dažiem gadiem grupa sociologu pētīja publikas attieksmi pret labdarības ziedojumu vācējiem ielās. Tu esi redzējis šos cilvēkus, kas stāv ielu krustojumos un šķindina krājkasītes: «Palīdziet divgalvainiem bērniem! Ziedojiet plūdos cietušaj iem Atlantida!» Tad nu sociologi attiecīgi uzposa vairākus studentus…
— Vai jūs domājat, ka šis būtu līdzīgs gadījums?
— Šķiet gan. Tikai kāpēc viņš atstāja savu vizītkarti?
Piepeši man atausa gaisma.
— Zināt, es sapratu. Ja tas ir televīzijas pasākums, tad te var iznākt labs ķēriens. Televiktorīna ar balvām — mašīnas, ledusskapji, pils Skotijā un daudz kas cits.
— Televīzijas viktorīna? Nu, iespējams.
Es noliku klausuli, smagi nopūtos un uzgriezu tās viesnīcas numuru, kur dzīvoja Eksars. Viņš patiešām bija iemītnieku sarakstā. Un nupat esot atgriezies savā numurā.
Es ātri nokāpu lejā un iesēdos taksometrā. Kas zina, ar ko vēl viņš jau paguvis saistīties.
Braukdams liftā, es joprojām prātoju, kā no divdesmit dolāriem pāriet pie patiešām augstas spēles, ko uzsākusi televīzija, un tai pašā laikā neļaut Ek- saram noprast, ka esmu uzminējis viņu triku. Un tad — var taču arī man kādreiz uzsmaidīt laime. Ja nu piepeši lielā balva krīt man?
Es pieklauvēju pie durvīm. Kad viņš teica «lūdzu», es iegāju, bet kādu brīdi nevarēju neko saskatīt.
Istaba bija maziņa kā visas istabas šai viesnīcā, maziņa un smacīga. Viņš nebija ieslēdzis gaismu, nevienu pašu spuldzīti. Logu storas bija nolaistas līdz lejai.
Kad manas acis pierada pie tumsas, es beidzot varēju saskatīt šo zelli. Viņš sēdēja uz gultas ar seju pret mani. Viņam mugurā joprojām bija tas pats idiotiskais uzvalks.
Un vai zināt, ko viņš darīja? Skatījās mazu, jocīgu portatīvo televizoru, kas stāvēja uz rakstāmgalda. Krāsainais televizors. Bet darbojās tas slikti. Uz ekrāna nebija redzamas ne sejas, ne ainavas, tikai daudzkrāsaina plaiksnīšanās pa visu ekrānu. Sarkans uzliesmojums, oranžs uzliesmojums, mirgojošas pārejas no zila uz zaļu, melnu. No televizora skanēja balss, bet vārdus saprast nebija iespējams: «Vah-vah, gavah.»
Tiklīdz es biju iegājis, viņš televizoru izslēdza.
— Taimskvērs ir slikts kaimiņš televizoram, — es teicu. — Pārāk daudz traucējumu.
— Jā, — viņš sacīja. — Pārāk daudz traucējumu.
Viņš uzlika televizoram vāku un aizvāca to. Būtu
gribējies paskatīties šo televizoru, kad tas darbojas, kā pienākas.
Dīvaini, vai ne? Istabā, lai cik neticami, nebija lēta liķiera dvakas un zem rakstāmgalda pabāztajā atkritumu grozā nemētājās tukšas pudeles, kā tas parasti mēdz būt šādos numuros. Nekā tamlīdzīga.
Vienīgā smaka, ko es jutu, bija man pilnīgi nepazīstama. Domāju, ka tā bija paša Eksara smaka.
— Hmm, — es norūcu, juzdamies viņa priekšā neērti pirmīt kantorī notikušās sarunas dēļ. Es tad izturējos pārāk rupji. Eksars mierīgi sēdēja uz gultas.
— Man ir divdesmit dolāru, — viņš sacīja. — Vai jūs atnesāt piecus?
— Domāju, ka atradīsies, — es teicu, rakņādamies savā kabatas portfelī un pūlēdamies visu pārvērst par joku. Viņš neteica ne vārda, pat neuzaicināja mani apsēsties. Es izvilku naudaszīmi.
— Vai derēs?
Viņš paliecās uz priekšu un ieurbās ar acīm banknotē, it kā tādā tumsā varētu saskatīt, kāda ir tās vērtība.
— Derēs, — viņš atbildēja. — Bet man vajadzīga kvīts. Apstiprināta kvīts.
«Apstiprināta kvīts? Tas tik ir numurs!» es nodomāju un teicu: — Ejam! Aptieka Četrdesmit piektajā ielā.
— Ejam! — viņš sacīja, pieceldamies un īsi ieklepodamies — vienu, divas, trīs, četras, piecas, sešas reizes, gandrīz nepārtraukti.
Pa ceļam uz aptieku es piegāju pie kancelejas piederumu kioska, nopirku grāmatiņu ar kvīšu blankām un turpat vienu no tām izpildīju. «Saņēmu no mistera Ogo Eksara divdesmit dolārus pret piecu dolāru banknoti ar numuru … Ņujorka, datums.»
— Vai būs labi? — es viņam jautāju. — Uzrakstīju te arī banknotes numuru un sēriju, lai liktos, ka jums bijusi vajadzīga tieši tā. — Eksars pagriezās pret mani un izlasīja kvīti. Pēc tam salīdzināja numuru ar banknoti, ko es turēju rokā, un piekrītoši pamāja.
Aptiekārs patlaban apkalpoja pircēju, un mēs pagaidījām, kamēr viņš atbrīvojas. Kad es biju parakstījis kvīti, aptiekārs to izlasīja, paraustīja plecus un uzlika savu spiedogu.
Es samaksāju viņam divus dolārus: tik un tā es biju nopelnījis.
Eksars uzmeta uz letes jaunu, kraukstošu divdesmitnieku. Viņš vēroja, kā es to aplūkoju pret gaismu gan no vienas, gan otras puses.
— Nav viltota? — viņš jautāja.
— Nē… Bet saprotiet, es jūs nepazīstu un nezinu, kāda jums nauda.
— Protams. Arī es pats tā būtu rīkojies.
Iebāzis kvīti un piecus dolārus kabatā, Eksars devās uz durvīm.
— Ei! — es uzsaucu. — Vai jūs steidzaties?
— Nē. — Viņš apstājās un izbrīnīts pavērās manī. — Nesteidzos. Bet jūs saņēmāt divdesmit par pieciem. Darījums ir noslēgts. Un punkts.
— Viss kārtībā, darījums noslēgts. Bet vai mēs kopīgi neizdzersim pa tasītei kafijas?
Eksars brīdi svārstījās.
— sAmaksāšu es, — es teicu. — Iedzersim kafiju!
— Bet vai jūs negribēsiet anulēt darījumu? — viņš uztraucās. — Man ir kvīts. Apstiprināta. Es iedevu jums divdesmit dolāru, jūs man piecus. Darījums ir noslēgts.
— Protams, protams, — es sacīju, stumdams viņu pie brīva galdiņa. — Viss nokārtots, parakstīts, apstiprināts un pārbaudīts. Neviens netaisās kāpties atpakaļ. Es tikai gribu jūs pacienāt ar kafiju.
Par spīti netīrumu kārtai, kas klāja viņa seju, es redzēju, ka tā noskaidrojas.
— Nevajag kafiju. Es labprāt ēstu sēņu zupu.
— Ļoti jauki! Zupa vai kafija — vienalga. Es dzeršu kafiju.
Es apsēdos pretī un pētīju viņu. Noliecies pār šķīvi, Eksars steidzīgi cēla pie mutes karoti pēc karotes —
dzīvs klaidoņa paraugs, kas kopš paša rīta nav ēdis ne miltumiņa.
Tādam tipam vajadzētu piedzērušam valstīties pie sliekšņa, pūloties aizsargāties pret policista steku. Un viņa vieta ir krogā, nevis pieklājīgā viesnīcā, un viņam nepiedienas pārdot man divdesmit dolāru par pieciem un ēst sēņu zupu kā kārtīgam cilvēkam.
Bet tā jau tam jābūt. Televīzijas pasākumam, ko viņi sagudrojuši, šis ir velnišķīgi piemērots aktieris, labāku ne par kādu naudu neviens neatrastu, tikai velti dolārus izšķiestu. Puisis tik lieliski tēlo diedelnieku, ka cilvēki smejas viņam ģīmī, kad viņš tiem piedāvā izdevīgu darījumu.
— Varbūt jūs vēl kaut ko nopirksiet? — es jautāju.
Eksara roka ar karoti palika pusceļā, un viņš aizdomīgi pavērās manī.
— Piemēram?
— Nu, nezinu. Varbūt iegādāsieties desmit dolārus par piecdesmit? Vai divdesmit par simtu?
Viņš brīdi domāja, šis zellis. Tad atkal ķērās pie zupas.
— Tas nav darījums! — viņš nicīgi izmeta. — Vai tad tas kāds darījums?
— Atvainojiet, lūdzu! Es tikai tāpat vien pajautāju, katram gadījumam. Nepavisam negribu jūs izmantot, lai nopelnītu. — Es aizsmēķēju cigareti un apklusu.
Mans sarunas biedrs beidza ēst un, pacēlis netīro ģīmi no šķīvja, noslaucīja lūpas ar papīra servjeti.
— Vai tomēr nevēlaties vēl kaut ko nopirkt? Kamēr esmu šeit un man ir laiks. Ja jums ir kādi interesanti priekšlikumi, mēs varam tūlīt pat, kā saka, neatejot no kases, visu noformēt.
Viņš saņurcīja servjeti un iemeta šķīvī. Servjete kļuva slapja: Eksars bija izsmalstījis tikai sēnes, bet šķidrumu atstājis.
— Tiltu pār Zelta Vārtu šaurumu, — viņš piepeši sacīja.
Man izkrita cigarete no pirkstiem.
— Ko?
— Tiltu par Zelta Vārtu šaurumu. Sanfrancisko. Es par to maksāšu… — Viņš domīgi pavērās gries- tos. —… teiksim, simt divdesmit piecus dolārus. Simt divdesmit piecus dolārus. Skaidrā naudā.
— Kāpēc tieši šo tiltu? — es kā idiots pārjautāju.
— Tāpēc, ka tas man vajadzīgs. Jūs jautājāt, ko es vēl gribu pirkt. Es atbildu: «Tiltu pār Zelta Vārtu šaurumu.»
— Bet kāpēc ne Džordža Vašingtona tiltu? Tas ir šeit, Ņujorkā, pār Hudzonas upi. Kāpēc pirkt tiltu Rietumos?
Eksars pasmējās, it kā parādīdams cieņu manai viltībai.
— Nē, — viņš sacīja, paraustīdams kreiso plecu. — Es zinu, ko gribu. Tiltu pār Zelta Vārtu šaurumu Sanfrancisko. Ja gribat, pārdodiet, negribat — ne.
— Esmu ar mieru. Lai būtu pēc jūsu prāta — piekāpjos. Bet ņemiet vērā, es varu jums pārdot tikai savu daļu tilta — to, kas pieder man.
Viņš pamāja.
— Man vajadzīga kvīts. Uzrakstiet!
Es uzrakstīju kvīti. Viss atkal tika nodarīts, kā pienākas. Aptiekārs apstiprināja kvīti, noglabāja spie- < dogu atvilktnē un aizgriezās. Eksars noskaitīja sešus divdesmitniekus un vienu piecnieku 110 prāva banknošu žūkšņa, kuras kraukstēja kā iestērķelētas. Iebāzis žūksni bikšu kabatā, viņš atkal devās uz durvīm.
— Varbūt vēl kafiju? — es jautāju. — Vai otru porciju zupas?
Viņš apjucis pavērās manī un pat tā kā sarāvās.
— Kādēļ? Vai jūs vēl kaut ko gribat pārdot?
Es paraustīju plecus.
— Bet vai jūs pirksiet? Sakiet, ko tieši, un mēs nostrādāsim to lietu.
Laiks ritēja, bet es nenožēloju. Piecpadsmit minūtēs es biju nopelnījis simt četrdesmit dolāru. Precīzi — drusku mazāk, jo samaksāju aptiekāram un vēl par kafiju un zupu. Starp citu, tie ir nepieciešami izdevumi, tā pienākas. Es nenožēloju.
Varbūt tagad nogaidīt, kas viņiem tur tālāk pēc scenārija. Man prasīs, ko es domāju, pārdodams to visu Eksaram. Es paskaidrošu, un pār mani birs balvas: gan ledusskapji, gan labākās firmas juvelierizstrādājumi, gan…
Kamēr es lidinājos pa mākoņiem, Eksars kaut ko sacīja. Kaut ko pilnīgi nesaprotamu. Es lūdzu atkārtot
— Eresunna šaurumu, — viņš atkārtoja. — Starp Dāniju un Zviedriju. Es maksāšu par to trīssimt astoņdesmit dolāru.
Es nebiju neko dzirdējis par tādu šaurumu. Sakniebu lūpas un brīdi domāju. Apaļa summa — trīssimt astoņdesmit dolāru. Par kaut kādu idiotisku šaurumu. Es mēģināju pakaulēties.
— Četri simti — un darīts!
Eksars sāka stipri klepot un šai mirklī izskatījās gluži slims.
— Kas tad nu? — viņš starp klepus lēkmēm izdvesa. — Vai tad trīssimt astoņdesmit dolāru ir slikta cena? Tas ir mazs šaurums, viens no vismazākajiem. Pavisam tikai divarpus jūdzes. Bet vai jūs zināt tā maksimālo dziļumu?
— Nebūs jau seklāks par citiem, — sataisījis gudru ģīmi, es sacīju.
— Divpadsmit pēdu! — Eksars iekliedzās. — Tikai divpadsmit pēdu! Kur jūs dabūsiet vairāk par šādu šaurumu?
— Mierīgi! — es teicu, paplikšķinādams pa viņa netīro plecu. — Piekāpsimies abi. Jūs solāt trīssimt astoņdesmit, es prasu četrus simtus. Lai būtu trīssimt deviņdesmit.
Patiesībā man bija vienalga: desmit dolāru vairāk vai mazāk. Taču mani interesēja, kas būs tālāk.
Eksars nomierinājās.
— Trīssimt deviņdesmit dolāru par Ēresunna šaurumu, — viņš murmināja, baidīdamies, ka es viņu apšmaucu. — Bet man taču vajadzīga tikai jūra, neko vairāk es neprasu.
— Paklausieties, ko es jums teikšu, — es pacēlu rokas. — Dodiet man trīssimt deviņdesmit, un es atdošu jums piekrasti par velti. Nu, iet tā lieta?
Eksars iegrima domās. Sāka šņākuļot. Noslaucīja degunu ar roku.
— Labi, — viņš beidzot sacīja. — Lai notiek! Ēresunna šaurums par trīssimt deviņdesmit dolāriem.
Bac! Nobūkšēja aptiekāra spiedogs. Darījums bija veiksmīgi noslēgts. Eksars iedeva man sešas piecdesmit dolāru zīmes, četrus divdesmitniekus un vienu desmitnieku — visus no tā paša jauno banknošu žūkšņa, ko glabāja bikšu kabatā.
Es domāju par piecdesmitniekiem, kas palika žūksnī, un jutu, ka man tek siekalas.
— Okei! — es sacīju. — Ko tālāk?
— Jūs gribat vēl pārdot?
— Par pieņemamu cenu, protams. Ko jūs vēlētos?
— Ļoti daudz ko. — Eksars nopūtās. — Bet vai ir vērts pašlaik ar to nodarboties? Tā es domāju.
— Protams, ir vērts, ja reiz ir tāda iespēja. Vēlāk — kas zina? — varbūt es vairs nebūšu tuvumā, atradīsies citi, kas uzskrūvēs cenas, viss var gadīties. — Es uz brīdi apklusu, bet viņš joprojām rauca pieri un klepoja. — Ko jūs teiktu par Austrāliju? — es ierosināju. — Varbūt jūs pirktu Austrāliju, nu, teiksim, par pieciem simtiem? Vai Antarktīdu? Antark- tīdu es atdošu pavisam lēti.
Viņš bija acīm redzami ieinteresēts.
— Antarktīdu? Cik jūs par to prasāt? Nē, vairāk es tā atsevišķi nepirkšu. Te gabaliņš, tur gabaliņš. Iznāk pārāk dārgi.
— Jūs, mīļais, pērkat par cenu, kas zemāka nekā pašizmaksa. Pērkot vairumā, parasti ir dārgāk.
— Bet ja es pirktu vairumā? Cik par visu?
— Piedodiet, lāgā nesapratu, — es sapurināju galvu. — Ko vairumā?
Viņš dega nepacietībā.
— Visu. Visu pasauli. Zemeslodi.
— Oho! — es iesaucos. — Tas ir daudz.
— Man apnicis pirkt pa daļām. Nosakiet vairumtirdzniecības cenu — es pērku visu uzreiz.
Es pametu ar galvu — ne piekrītoši, ne noraidoši, ne jā, ne nē. Rokās prasījās nauda, turklāt liela. Bet laikam gan tagad man vajadzēja pasmieties viņam ģīmī un iet projām. Taču es pat nepasmaidīju.
— Protams, jūs varat uzzināt šo cenu. Bet ko tas nozīmē? Es gribu jautāt, ko jūs īsteni taisāties pirkt?
— Zemi, — Eksars sacīja, pievirzījies man tik tuvu, ka es sajutu viņa elpu. — Es gribu pirkt Zemi. Visu, kopumā.
— Tikai labi samaksājiet. Pārdošu visu, kā stāv.
— Cena nav svarīga. Tas taču ir īsts darījums. Es maksāju divi tūkstoši dolāru. Un saņemu Zemi — visu planētu — ar tiesībām uz derīgajiem izrakteņiem un apslēptiem dārgumiem. Vai esat ar mieru?
— Jūs dabūjat velnišķīgi daudz.
— Zinu, ka daudz, — viņš piekrita. — Bet es arī maksāju daudz.
— Par to, ko prasāt, tas nav daudz. Ļaujiet man padomāt!
Tas bija liels darījums, liela balva. Es nezināju, cik naudas viņam iedots televīzijā, taču biju pārliecināts, ka divi tūkstoši dolāru ir tikai sākums. Bet kā noteikt saprātīgu cenu par pasauli un nenošaut greizi?
Es nedrīkstu televīzijā izskatīties sīks cilvēciņš. Jāuzmin augstākā cena, ko režisors nosaucis Eksa- ram.
— Vai jums patiešām vajadzīgs viss? — pievērsdamies viņam, es jautāju. — Zeme un Mēness?
Eksars izstiepa uz priekšu netīro roku.
— Tikai tiesības uz Mēnesi. Pārējo varat paturēt sev.
— Tik un tā tas ir loti daudz. Par tādu lērumu nekustama īpašuma jums nāksies izdot vairāk nekā divus tūkstošus.
Eksars saviebās, un viss viņa ķermenis noraustījās.
— Cik … cik vairāk?
— Labi, netēlosim muļķus! Tas ir vērienīgs darījums! Mēs taču vairs nerunājam par tiltiem vai upēm, vai jūrām. Jūs pērkat veselu pasauli un daļu citas piedevām. Būs jāatdara maks. Sagatavojiet naudu!
— Cik? — Šķita, ka viss viņa ķermenis zem netīrā uzvalka kratās drebuļos. Cilvēki atskatījās uz mums. — Cik? — viņš čukstēja.
— Piecdesmit tūkstošu. Un tas ^vēl ir velnišķīgi lēti. Pats saprotat.
Eksars sašļuka. Viņa briesmīgās acis, šķita, iegrima vēl dziļāk dobuļos.
— Jūs esat ārprātīgs, — viņš neskanīgā balsī nomurmināja. — Jūs neesat pie pilna prāta.
Viņš pagriezās uz durvju pusi ar tik nomocītu izskatu, ka man kļuva skaidrs — esmu pāršāvis pār strīpu. Viņš pat neatskatījās.
Es sparīgi sagrābu viņu aiz žaketes stūra.
— Eksar, paklausieties, — es ātri sacīju, bet viņš rāvās projām. — Es saprotu, ka esmu uzprasījis par
daudz. Taču jūs varat dot vairak neka divi tūkstoši. Es gribu zināt jūsu visaugstāko cenu. Citādi — kāda velna pēc es tērēju ar jums laiku? Un kurš gan vēl gribēs noņemties ar jums?
Eksars apstājās. Tad pacēla galvu un pamāja. Un, kad mēs plecu pie pleca izgājām no aptiekas, es palaidu vaļā viņa žaketes stūri. Viss sākās no gala!
— Labi. Jūs piekāpsieties man, es — jums. Mazliet pacelsim cenu. Jūsu pēdējais vārds! Cik jūs varat dot?
Eksars domīgi klusēja un ar mēles galiņu aplaizīja netīrās lūpas. Arī viņa mēle bija netīra. Patiešām! To visu klāja tā kā tauku, kā sodrēju kārta.
— Ko jūs teiksiet par divarpus tūkstoša? — viņš pēc brītiņa jautāja. — Vairāk nevaru. Man nepaliek ne centa.
Šis zellis bija no tās pašas sugas kā es: andelmanis līdz matu galiem.
— Vienosimies par trīs tūkstošiem, — es nepiekāpos. — Nu, vai tad tas ir daudz — trīs tūkstoši? Vēl nieka piecsimt dolāru! Padomājiet, ko jūs par to dabūjat! Zeme — vesela planēta — un zvejniecība, un derīgie izrakteņi, un apslēptie dārgumi, turklāt vēl visas Mēness bagātības. Nu, piekrītat?
— Nevaru. Gluži vienkārši nevaru. Gribētu, bet nevaru. — Eksars papurināja galvu, it kā pūlētos tikt vaļā no saviem tikiem un drebināšanās. — Norunāsim tā: dodu jums divi tūkstoši seši simti. Par to es dabūju tikai Zemi un uz Mēness vienīgi apslēptos dārgumus. Derīgie izrakteņi paliek jums. Es iztikšu bez tiem.
— Lai būtu divi tūkstoši astoņi simti, un ņemiet arī derīgos izrakteņus. Jums tie katrā ziņā noderēs. Ņemiet vien un lietojiet vesels. Vēl divsimt dolāru, un viss ir jūsu.
— Nevaru visu. Ir lietas, kas man nav pa kabatai. Dodu divi tūkstoši seši simti piecdesmit bez tiesībām uz derīgajiem izrakteņiem un apslēptajiem dārgumiem.
Tirgošanās uzsita augstu vilni. Es to jutu.
— Mans pēdējais vārds, — es sacīju. — Nevaru šim darījumam izšķiest veselu dienu. Divi tūkstoši septiņi simti piecdesmit un ne centa mazāk. Par to es atdodu jums Zemi un tiesības meklēt apslēptos dārgumus uz Mēness. Izvēlieties: jā vai nē?
— Labi, — viņš sacīja. — Velns jūs parāvis — esmu ar mieru.
— Divi tūkstoši septiņi simti piecdesmit par Zemi un apslēptajiem dārgumiem?
— Nē, tieši divi tūkstoši septiņi simti un nekādu tiesību uz Mēnesi. Lai tas paliek. Tieši divi tūkstoši septiņi simti, un es dabūju Zemi.
— Lai notiek! — es iesaucos, un mēs sitām saujā. Bijām sapratušies.
Pēc tam es apņēmu viņu ap pleciem — vai vērts pievērst uzmanību netīrībai, ja puisis maksās rnan divi tūkstoši septiņsimt dolāru —, un mēs atkal devāmies uz aptieku.
— Man vajadzīga kvīts, — Eksars atgādināja.
— Protams, — es atbildēju. — Uzrakstīšu jums to pašu: es pārdodu visu, kas man ir vai ko man ir tiesības pārdot. Jūs izdarījāt veiksmīgu pirkumu.
— Bet jūs ar savu preci labi nopelnījāt, — Eksars atteica. Tagad viņš man patika. Drebelīgs, netīrs, nez kāds vēl — viņš tomēr bija savs cilvēks.
Mēs piegājām pie aptiekāra, lai apstiprinātu kvīti, un, goda vārds, pretīgāku tipu es vēl nebiju redzējis.
— Nostrādājāt labu biznesu, ko? — viņš sacīja. — Vai neesat pārāk iekarsis?
— Paklausieties! — es teicu. — Jūsu darīšana ir apstiprināt. — Es parādīju kvīti Eksaram. — Vai derēs?
Viņš klepoja un pētīja kvīti.
— Visu, kas jums ir vai ko jums ir tiesības pārdot. Lieliski! Un, zināt ko, uzrakstiet par savu tirdzniecības aģenta tiesīgumu, par savu profesionālo tiesīgumu.
Es to izdarīju un parakstījos. Aptiekārs apstiprināja kvīti.
Eksars izvilka no bikšu kabatas naudas žūksni. Viņš noskaitīja piecdesmit četrus jaunus, kraukstošus piecdesmitniekus un nolika uz stikla letes. Pēc tam uzmanīgi paņēma kvīti, noglabāja to un devās uz durvīm.
Es paķēru naudu un metos viņam pakaļ.
— Varbūt vēl kaut ko?
— Nē, — viņš atbildēja. — Viss. Darījums noslēgts.
— Es saprotu, bet mēs varam atrast vēl kaut ko, vēl kādu preci.
— Vairāk nav ko meklēt. Darījums noslēgts.
Pēc Eksara balss es nopratu, ka tas tiešām ir viss.
Es paliku stāvam un noskatījos, kā viņš pagrūž virpuļdurvis. Viņš izgāja uz ielas, pagriezās pa kreisi un aizsoļoja projām tik ātri, it kā velnišķīgi steigtos.
Darījums noslēgts. Okei! Manā kabatas portfelī atradās trīs tūkstoši divi simti trīsdesmit dolāru, ko biju nopelnījis šai rītā.
Bet vai es rīkojos pareizi? Vai tā patiešām bija augstākā summa, kas man paredzēta pēc scenārija? Un cik tuvu es tai biju piekļuvis?
Viens no maniem paziņām, Moriss Barlaps, droši vien palīdzēs man to noskaidrot.
Moriss, tāpat kā es, nodarbojās ar biznesu, bet īpaša veida biznesu — viņš bija teātra aģents un šo lietu pārzināja kā savus piecus pirkstus. Viņš nepārdeva vara stieples un neizgādāja zemes gabalus Bruklinā, viņš tirgojās ar talantiem. Viņš pārdeva aktieru grupu kalnu hotelim, pianistu bāram, vadītāju raidījumam par teātri, komiķi nakts radioprogrammai.
Es piezvanīju Morisam no telefona automāta un jautāju par televiktorīnu.
— Es gribu uzzināt.. .
— Nav ko uzzināt, — viņš atcirta. — Nekādas viktorīnas nav, Bernij.
— Ir taču, Moris, velns lai parauj! Tu tikai neesi dzirdējis.
— Tāda pasākuma nav. Netiek gatavots un mēģināts, nekā tāda nav. Padomā pats — līdz raidījuma sākumam tiek iztērēts milzums naudas: vajadzīgs scenārijs, vajadzīgs televīzijas laiks. Bet, iekams tiek pirkts laiks, režisors gatavo reklāmu. Un, kad man zvana par izpildītājiem, es jau esmu tik daudz dzirdējis par šo raidījumu, ka man vai ausis sāp. Es zinu, ko runāju, Bernij, un, ja reiz saku, ka tāda pasākuma nav, tad tā nav.
Viņš bija velnišķīgi pašpārliecināts. Man galvā piepeši iešāvās traka doma. Nē. Nevar būt. Nē.
— Tātad tas, kā jau Rikardo teica, būs laikraksts vai kāds universitātes pētījums?
Moriss apsvēra. Bet es stāvēju smacīgajā telefona būdā un gaidīju — Morisam Barlapam bija galva uz pleciem.
— Tie velna dokumenti, visas tās kvītis … Avīzes un universitātes tā nestrādā. Un arī pēc savādnieka izdarībām tas neizskatās. Es domāju, tu esi apvests ap stūri, Bernij, nezinu, kā un kādā sakarā, bet noteikti apvests ap stūri.
Ar šiem vārdiem man pietika. Moriss Barlaps sajūt krāpšanu cauri sešpadsmit pēdu biezai izolācijai no silikātvilnas. Viņš nekļūdās. Nekad.
Es pakāru klausuli un sāku prātot. Trakā doma atkal atgriezās un kā bumba sprāga manās smadzenēs.
Kosmisko svešinieku banda nolēmusi sagrābt Zemi. Varbūt viņi grib to pārvērst par koloniju, varbūt grib ierīkot kūrortu, velns viņus zina. Un viņiem ir savi apsvērumi. Viņi ir pietiekami spēcīgi un augsti attīstīti, lai sagrābtu Zemi ar varu. Bet viņi negrib darīt to nelikumīgi, viņiem vajadzīgs juridisks pamats.
Tā, redz. Varbūt šiem bandītiem tik vien vajadzīgs kā saņemt no kāda atsevišķa cilvēku cilts pilntiesīga pārstāvja papīrīti par Zemes nodošanu viņiem. Vai tiešām tā varētu būt? Jebkuru papīrīti? Vienalga, kas to parakstījis?
Es iemetu monētu automātā un uzgriezu Rikardo numuru. Viņa koledžā nebija. Es paskaidroju telefonistei, ka man ir ļoti svarīga darīšana, un viņa atbildēja: «Labi, pacentīšos viņu sameklēt.»
Visa šī muldēšana, es domāju, tilts pār Zelta Vārtu šaurumu, Eresunna šaurums — tie bija tādi paši viltīgi gājieni kā divdesmitnieka pārdošana par piecnieku. Biznesmeņa izdarībās ir viena droša pazīme — ja viņš pārtrauc visas sarunas, taisa savu bodīti ciet un aiziet, tad skaidrs, ka ir dabūjis, ko gribējis.
Eksars gribēja dabūt Zemi. Un visas šīs papildu tiesības uz Mēnesi — tīrās blēņas! Viņi izdomājuši šo triku, lai mani apmulsinātu un vairāk izkaulētu.
Jā, Eksars bija mani apvedis ap stūri. Šķita, ka viņš speciāli izpētījis, kā es strādāju. It kā viņam būtu bijis jāpērk tieši no manis.
Bet kāpēc no manis?
Un ko nozīmēja tas murgojums kvītīs par manu tiesīgumu, velns parāvis, ko tas nozīmēja? Man Zeme nepieder, un es nenodarbojos ar planētu pirkšanu un pārdošanu. Vispirms jābūt planētas īpašniekam, lai varētu to pārdot. Tāds ir likums.
Bet ko es pārdevu Eksaram? Man nav nekāda nekustamā īpašuma. Varbūt viņš taisās sagrābt manu kantori, pasludināt savas tiesības uz to daļu trotuāra, pa kuru es eju, vai uzlikt arestu krēslam kafejnīcā, kur es dzeru kafiju?
Sīs pārdomas mani noveda atkal pie galvenā jautājuma: kas «viņi» ir? Velns parāvis, kas «viņi» ir?
Telefoniste beidzot bija sameklējusi Rikardo. Viņš bija neapmierināts.
— Man ir fakultātes sanāksme, Bernij. Es piezvanīšu tev vēlāk.
— Pagaidiet mirklīti! — es lūdzos. — Esmu iekritis un nezinu, vai man izdosies izķepuroties vai ne. Man ļoti vajadzīgs padoms.
Es runāju, elpu neatvilkdams; klausulē bija dzirdamas kaut kādu lielu bosu balsis, bet es aizgūtnēm stāstīju par to, kas noticis ar mani pēc mūsu šīrīta sarunas. Kā izskatījās Eksars, kāda no viņa nāca smaka, kāds dīvains krāsu televizors bija viņa istabā, kā viņš atteicās no tiesībām uz Mēnesi un aizgāja, kad bija pārliecinājies, ka ir nopircis Zemi. Ko šai sakarā teica Moriss Barlaps, un kādas man pašam ir aizdomas. Visu pateicu.
— Tikai viens nav saprotams, — es pasmējos, izlikdamies, ka neņemu to visu nopietni. — Kas gan es esmu, lai noslēgtu tādus darījumus, ko?
Rikardo kādu brīdi domāja.
— Nezinu, Bernij, vai tas ir iespējams. Jāapsver visi «par» un «pret». Šķiet, tas ir saistīts ar ANO.
— Ar ANO? Nesaprotu. Kāds sakars ANO ar to?
— Vistiešākais. Atceries pētījumus, ko mēs abi kopā izdarījām ANO pirms diviem gadiem.
Viņš runāja caur puķēm, lai blakus stāvošie kolēģi nevarētu viņu saprast. Bet es gan sapratu. Sapratu.
Eksars droši vien bija uzošņājis, ka Rikardo devis man iespēju nopelnīt, pārdodot ANO Ņujorkas ēkas norakstīto iekārtu un kantora mēbeles. Man pat tika izsniegts oficiāls dokuments. Un kādā kartotēkā līdz šim laikam glabājas ANO blanka, kur ierakstīts, ka es esmu viņu oficiālais pārstāvis nelikvīdo līdzekļu, norakstītās iekārtas un kantora mēbeļu realizēšanā.
Te nu ir tas juridiskais pamats!
— Vai jūs domājat, ka tas dokuments vēl ir spēkā? — es jautāju Rikardo. — Pieņemsim, ka Zeme varētu būt norakstīta iekārta. Bet nelikvīdie līdzekļi?
— Starptautiskie likumi ir ļoti komplicēta padarīšana, Bernij. Un šeit viss var būt daudz sarežģītāk. Nopietni jāpārdomā un kaut kas jāizgudro.
— Bet kas? Ko lai es daru, Rikardo?
— Bernij, — viņš dusmīgi uzkliedza, — es taču tev teicu, ka man ir fakultātes sanāksme, velns parāvis! Fakultātes sanāksme!
Un Rikardo nolika klausuli. Es kā apsvilis izskrēju no aptiekas, noķēru taksometru un drāzos uz viesnīcu, kur dzīvoja Eksars.
No kā es tā nobijos? Nezinu, bet mani gandrīz vai ķēra trieka. Tas viss bija pārāk nozīmīgi priekš tāda sīka cilvēciņa kā es, un šajā nozīmīgumā jautās kaut kas bīstams. Rezultātā es varēju kļūt par lielāko idiotu visā cilvēces vēsturē. Neviens vairs neslēgs ar mani nevienu darījumu. Es jutos tā, it kā kāds būtu lūdzis mani pārdot fotogrāfiju un es būtu atbildējis: «Lūdzu!» — bet izrādījies, ka tā ir fotogrāfija, kurā redzama viena no ārkārtīgi slepenajām atomraķetēm. It kā es nejauši būtu pārdevis savu valsti. Tikai patiesībā bija vēl ļaunāk: es biju pārdevis visu pasauli!
7 Man tā jāatpērk, jāatpērk par katru cenu!
Kad es ieskrēju Eksara istabā, viņš jau gatavojās aiziet un patlaban novietoja savu jocīgo tranzistoru televizoru lētā ādas ceļasomā. Es neaizvēru aiz sevis durvis, lai istabā būtu gaišāk.
— Darījums noslēgts, — viņš teica. — Viss pabeigts. Vairāk darījumu nebūs.
Es aizšķērsoju viņam ceļu.
— Eksar, — es sacīju. — Paklausieties, ko es jums teikšu. Jūs neesat cilvēks. Kā es, piemēram.
— Es, mīļais, esmu cilvēciskāks nekā jūs!
— Iespējams, bet jūs neesat Zemes cilvēks — tur tā lieta. Kam jums vajadzīga Zeme? …
— Man tā nav vajadzīga. Es pārstāvu kādu personu.
Tad tā gan, skaidri un gaiši! Tev taisnība, Moris Barlap! Es cieši raudzījos Eksara zivs acīs, kas nāca man arvien tuvāk un tuvāk. Taču es neatkāpos.
— Jūs esat kāda aģents, — es lēni sacīju. — Kas ir šis kāds, un kāpēc tam ievajadzējies Zemes?
— Tā nav mana darīšana. Es esmu aģents. Es tikai pērku priekš viņiem.
— Vai jūs saņemat komisijas naudu?
— Nu, protams, es nestrādāju par baltu velti.
«Jā, tu nestrādā par baltu velti,» es nodomāju. Sī klepošana, šie tiki un raustīšanās. Es sapratu, no kā tas viss. Viņš nav pieradis pie mūsu klimata. Tā man, ja es nokļūtu Kanādā, noteikti piemestos kādas slimības lēkmes nepierastā ūdens vai vēl kā cita dēļ.
Un netīrumu kārta uz viņa sejas bija kaut kas līdzīgs pretiedeguma ziedei! Lai pasargātu ādu no mūsu saules! Viss sakrīt — logiem nolaistas storas, seja nozieķēta, apģērbs notraipīts ar to pašu smēru.
Eksars nebija diedelētājs. Lai kas, bet ne tas. «Palauzi galvu, Bernij!» es sev sacīju. «Sis zellis ir tevi pamatīgi iznesis cauri!»
— Cik jūs nopelnāt — desmit procentu? — Viņš neatbildēja, bet noliecās pie manis, sāka aizgūtnēm elpot un raustīties. — Es jums maksāšu vairāk, Eksar. Zināt, cik es došu? Piecpadsmit procentu! Man ir sāpīgi redzēt, ka cilvēks tā noskrienas nožēlojamu desmit procentu dēļ.
— Bet kā ar ētiku? — Eksars rupji mani pārtrauca. — Man taču ir klients.
— Iedomājieties tikai, viņš sāk runāt par ētiku! Bet nopirkt visu šo nolādēto Zemi par divi tūkstoši septiņsimt dolāriem? Un to jūs saucat par ētiku?
Tagad viņš kļuva nikns. Nolika ceļasomu uz grīdas un uzsita ar dūri pa plaukstu.
— Nē, to es saucu par biznesu, par darījumu — es lieku priekšā, jūs piekrītat. Jūs aizejat laimīgs, esat labi nopelnījis. Un piepeši ne no šā, ne no tā jūs skrienat atpakaļ, sākat činkstēt un paziņojat, ka neesat gribējis pārdot tik daudz par tādiem grašiem. Tas nekur neder! Man ir sava ētika: es nepiekrāpšu klientu kaut kāda ņuņņas dēļ.
— Es neesmu ņuņņa! Esmu tikai sīks cilvēciņš un knapi savelku galus kopā. Kas es esmu salīdzinājumā ar dūzi no citas pasaules, kurš zina, kā mani aptīt ap pirkstu!
— Ja jūs būtu varējis kādu aptīt ap pirkstu, vai tad jūs to nebūtu darījis?
— Bet ne tādā veidā. Nesmejieties, Eksar, tā ir patiesība. Es nebūtu apkrāpis kropli. Es nebūtu apvedis ap stūri vientiesi no nožēlojama kantorīša, lai viņš pārdod-man planētu.
— Bet jūs taču pārdevāt, — viņš sacīja. — Sī kvīts ir visur derīga. Un tehnikas, lai pastiprinātu tās spēku, mums pietiek. Tiklīdz mans klients reizē ar dokumentu iegūs īpašuma tiesības, cilvēku rasei beigas, tā būs pagalam, ne smakas nepaliks. Bet grēkāzis būsiet jūs.
Numurā bija karsts, un es svīdu kā pele. Taču man kļuva vieglāk ap sirdi. Eksars tomēr ielaidās sarunās. Es pasmējos.
Viņa seja zem netīrumu kārtas mazliet piesarka.
— Cik jūs piedāvājat? — viņš jautāja. — Nosauciet summu!
— Nosauciet jūs! Jūs pārdodat, es pērku.
— Hm … — Eksars nepacietīgi izmeta un atgrūda mani.
Viņš bija spēcīgs, šis zellis! Es skrēju viņam pakaļ uz liftu.
— Cik jūs gribat, Eksar? — es jautāju, kad mēs abi sabraucām lejup.
Viņš paTaustīja plecus.
— Man ir planēta un pircējs tai. Jūs esat iekritis. Pats sevi iegāzāt, pats nu tieciet laukā.
Ir gan nelietis! Uz visu viņam gatava atbilde.
Eksars nodeva atslēgu, un mēs atkal atradāmies uz ielas. Mēs gājām pa Brodveju, un es piedāvāju viņam trīs tūkstoši divsimt trīsdesmit dolāru, ko biju no viņa saņēmis, bet viņš atbildēja, ka nomiršot badā, ja ieņemšot un izdošot vienu un to pašu summu. — Trīs tūkstoši četri simti, — es piesolīju. — Tas ir, es gribēju teikt, trīs tūkstoši četri simti piecdesmit.
Ja es nenosauktu skaitļus — vienalga, kādus —, man uz vietas būtu beigas.
Es paskrējos uz priekšu.
— esksar, pietiek vazāt vienam otru aiz deguna, man tas jau tāpat ir garš. Nosauciet summu! Lai kāda tā būtu, es maksāšu.
Tas iedarbojās.
— Patiesi? Un nepiešmauksiet?
— Kā es varu piešmaukt?! Man nav izejas.
— Lai notiek! Es palīdzēšu jums izgrozīties un aiztaupīšu spēkus — nebūs jāvelkas pie sava klienta. Bet kā rīkoties, lai visiem būtu labi — jums nenodarītu pāri un pats neciestu zaudējumus? Teiksim — tieši astoņi tūkstoši.
Astoņi tūkstoši — tas bija gandrīz viss, kas man atradās bankā. Eksars precīzi zināja, cik manā kontā ir naudas — ieskaitot pēdējo noguldījumu!
Un arī manas domas viņš zināja.
— Ja esi nolēmis ar kādu noslēgt darījumu, — viņš runāja starp klepus lēkmēm, — tad ir vērts ievākt ziņas par šo cilvēku. Jums ir drusku pāri par astoņiem tūkstošiem. Tas nemaz nav tik daudz, ja jāglābj sava galva.
Es sašutu.
— Nav tik daudz? Nu, es parunāšu ar tevi citādi, nožēlojamais filantrop, sasodītais labdari! Ņe velna es nepiekāpšos! Mazdrusciņ, jā! Bet neviena centa no bankas ne par tevi, ne par Zemi, ne par ko citu es nedošu!
Policists pienāca tuvāk paskatīties, kāpēc es tā bjauju, un man bija mazliet jāpiekļūst, kamēr viņš atkal attālinājās.
«Palīgā! Policija! Mūs apdraud citplanētieši!» es bezmaz iebrēcos. Par ko gan pārvērstos šī iela, kur mēs stāvējām, ja es toreiz nebūtu pierunājis Eksaru atdot kvīti?
— Pieņemsim, ka jūsu klients sagrābs Zemi, vicinādams rokā manu kvīti, — mani tad pakārs pirmajā zarā. Bet man ir tikai viena dzīve, un šī dzīve ir pirkšana un pārdošana. Es nevaru pirkt un pārdot bez kapitāla. Ja es zaudēšu savu kapitālu, man būs vienalga, kam pieder Zeme.
— Ko jūs, velns lai parauj, gribat apmānīt?
— Es nevienu negribu apmānīt. Goda vārds, tā ir patiesība. Ja tiek atņemts mans kapitāls, man ir vienalga, vai esmu dzīvs vai miris.
Ar šo pēdējo melu pilienu, šķiet, kauss tika pilns. Ticiet man, kad es dīcu šo dziesmiņu, manās acīs sanesās visīstākās asaras. Cik man vajagot, viņš gribētu zināt, — piecsimt dolāru? Es atbildēju, ka nevienu dienu nevarēšu strādāt bez septiņkārt lielākas summas. Viņš painteresējās, vai es patiešām taisoties atpirkt šo nolādēto planētu vai arī man šodien esot dzimšanas diena un es gaidot no viņa dāvanu.
— Man nav vajadzīgas jūsu dāvanas, — es sacīju. — Atdodiet tās resnuļiem. Viņiem der ieturēt diētu.
Tā mēs gājām. Strīdējāmies līdz aizsmakumam, zvērējām pie visa kā, tiepāmies un kaulējāmies, izšķīrāmies un atkal atgriezāmies. Nebija galīgi nekādas skaidrības, kurš tomēr piekāpsies pirmais.
Bet nepiekāpās ne viens, ne otrs. Mēs abi turējāmies stingri, kamēr nonācām pie summas, ar kuru es biju rēķinājies, nu, mazliet lielākas, taču par to tad arī vienojāmies.
Seši tūkstoši simt piecdesmit dolāru.
Šī summa stipri pārsniedza no Eksara saņemto. Bet vairāk nokaulēt es nespēju. Ziniet, varēja būt vēl ļaunāk. Un tomēr mēs gandrīz vai izšķīrāmies, kad runa ievirzījās par norēķināšanos.
— Jūsu banka ir tepat netālu. Mēs pagūsim līdz slēgšanai.
— Vai jūs gribat mani novest pie infarkta? Mans čeks ir līdzvērtīgs zeltam.
Galu galā es Eksaru pierunāju ņemt čeku. Es pasniedzu viņam čeku, un viņš atdeva man kvītis, visas līdz pēdējai. Visas manis parakstītās kvītis. Tad viņš paņēma savu mazo ceļasomu un devās projām.
Viņš aizgāja lejup pa Brodveju, pat neatvadījies no manis. Eksaram eksistēja tikai bizness un nekas vairāk. Viņš pat neatskatījās.
Tikai bizness. Nākamajā rītā es uzzināju, ka viņš paguvis ieiet bankā pirms slēgšanas un pārliecinājies par manu maksātspēju. Kā jums tas patīk? Man viss krita laukā no rokām: es biju zaudējis seši tūkstoši simt piecdesmit dolāru. Tikai tādēļ, ka ielaidos sarunā ar svešinieku!
Rikardo nosauca mani par Faustu. Es izgāju no bankas, dauzīdams sev galvu ar dūri, un piezvanīju Rikardo un Morisam Barlapam, lai uzaicinātu viņus uz lenču. Mēs iegājām dārgā restorānā, ko izvēlējās Rikardo, un tur es viņiem visu izstāstīju.
— Tu esi Fausts, — Rikardo sacīja.
— Fausts? — es jautāju. — Kas ir Fausts? Kāds Fausts?
Pats par sevi saprotams, ka viņam nācās pastāstīt man par Faustu. Tikai es esot jauna tipa Fausts — divdesmitā gadsimta amerikāņu Fausts. Pirms manis Fausti gribējuši visu zināt, bet es gribot visu dabūt savā īpašumā.
— Taču nedabūju nekā, — es iebildu. — Mani ap- šmauca. Mani apšmauca par seši tūkstoši simt piecdesmit dolāriem.
Rikardo sāka smieties un atgāzās pret krēsla atzveltni.
— Zeltā saistīts ļaužu prāts, — viņš murmināja. — Zeltā saistīts ļaužu prāts …
— Ko?
— Tas ir citāts, Bernij. No Guno operas «Fausts». Un, manuprāt, piemērots citāts. Zeltā saistīts ļaužu prāts.
Es pievērsu acis Morisam Barlapam, taču neviens nekad nevar pateikt, kas viņam padomā. Ģērbies dārgā tvīda uzvalkā, viņš raudzījās uz mani ar tik dziļu un domīgu skatienu, ka šajā brīdī līdzinājās profesoram daudz vairāk nekā Rikardo. Rikardo, zināt, ir pārlieku švītīgs.
Bet viņu prātu un attapību var apskaust jebkurš. Tāpēc jau es bezmaz vai dvēseli ieķīlāju, lai atvestu viņus uz šo restorānu. Kaut arī Eksars bija mani gandrīz vai izputinājis.
— Moris, saki taisnību! Vai tu viņu saprati?
— Kas tur ko saprast, Bernij? Citātu par ļaužu kāri pēc zelta? Varbūt tā arī ir atbilde, ko?
Tagad cs paskatījos uz Rikardo. Viņš beidza ēst itāļu pudiņu ar putukrējumu. Sis pudiņš te maksāja tieši divus dolārus.
— Pieņemsim, ka viņš nav Zemes cilvēks, — Moriss Barlaps sacīja. — Pieņemsim, ka viņš ir ieradies no kosmosa. Lieliski! Jājautā, kam gan tādam atnācējam vajadzīgi amerikāņu dolāri. Starp citu, interesanti, kāds viņiem ir kurss?
— Tu gribi teikt, ka viņam vajadzēja kaut ko pirkt šeit, uz Zemes?
— Pilnīgi pareizi. Bet ko? Tāds ir jautājums. Kā viņam varēja ievajadzēties uz Zemes?
Rikardo bija notiesājis pudiņu un noslaucīja lūpas servjetē.
— Es domāju, Moris, ka jūs esat uz pareiza ceļa, — viņš sacīja un atkal piesaistīja visu manu uzmanību. — Mēs varam pieņemt, ka viņu civilizācija ir daudz augstāka par mūsējo. Viņi uzskata, ka mums vēl pāragri zināt par viņu eksistenci. Un grib pārvērst primitīvo, mazo Zemi savdabīgā rezervātā, kur ieeja aizliegta, un pārkāpt šo aizliegumu uzdrīkstas vienīgi noziedznieki.
— Kā gan tādā augsti organizētā sabiedrībā var rasties noziedznieki, Rikardo?
— Likumi rada noziedzniekus, Bernij, tāpat kā vista dēj olas. Civilizācija pret viņiem ir bezspēcīga. Tagad es sāku saprast, kas šis Eksars ir par putnu. Bezprincipu avantūrists, kosmosa klaidonis, līdzīgs pirātiem, kas blandījās pa Dienvidu jūrām pirms simt un vairāk gadiem. Iedomāsimies, ka pasažieru tvaikonis uzskrien uz koraļļu rifiem un kāds riebīgs tips no Bostonas izkļūst krastā un sāk dzīvot starp primitīviem, neattīstītiem mežoņiem. Ceru, jūs saprotat, kas notiks tālāk.
Moriss Barlaps paziņoja, ka viņam nebūtu nekas pretī vēl iedzert brendiju. Es pasūtīju. Un viņš, kā parasti ar mazu smaidiņu, konfidenciāli noliecās pie manis:
— Rikardo ir taisnība, Bernij. Iedomājies sevi tava pircēja vietā. Viņš cieš avāriju un ietriecas mazā, netīrā planētā, kam likums pat tuvoties aizliedz. Viņš var salabot savu kuģi ar vietējiem materiāliem, bet par visu ir jāmaksā. Mazākais troksnītis, mazākā nesaprašanās, un viņu notvers Kosmiskā policija. Ko tu darītu viņa vietā?
Tagad es sapratu.
— Es mainītu, tirgotos un tā kaut ko nopelnītu. Vara aproces, krelles, dolāri — es tirgotos ar visu, kas gadītos pa rokai un par ko varētu dabūt viņu preces. Es mainītu un tirgotos, noslēgtu darījumu pēc darījuma. Pat kādu nevajadzīgu ierīci demontētu no kuģa un atrastu vēl jaunas preces, kas viņiem liktos vērtīgas. Taču tie visi ir mūsu, Zemes cilvēku, priekšstati par biznesu.
— Bernij, — Rikardo man sacīja, — bija laiks, kad tieši tajā vietā, kur tagad atrodas fondu birža, indiāņi mainīja bebru ādas pret spožām čaulītēm. Kaut kāds bizness ir arī Eksara pasaulē, esmu par to pārliecināts, un salīdzinājumā ar to mūsu lielāko koncernu apvienība izskatās kā bērnu spēle.
— Jā, tā laikam būs gan. Iznāk, ka es no paša sākuma esmu bijis nolemts iekrišanai. Šis afērists, šis pārcilvēks mani apšmauca. Redzēja, ka esmu lamp- ausis, un piešuva man bārdu.
Rikardo pamāja.
— Biznesmeņu Mefistofelis glāba sevi no debesu pērkona. Viņam bija vajadzīgs divreiz vairāk naudas, lai salāpītu savu ridvanu. Un viņš izdarīja pašu fantastiskāko mahināciju visā komercijas vēsturē.
. — No Rikardo vārdiem izriet, — līdz manim atskanēja Morisa Barlapa balss, — ka šis zellis, kurš tik neganti ar tevi izrīkojās, ir piecas galvas pārāks par tevi.
Man galīgi nolaidās rokas.
— Kāda starpība, — es sacīju, — vai tev uz kājas uzkāpj zirgs vai zilonis. Tik un tā kāja ir nomīta.
Es samaksāju rēķinu, saņēmu sevi rokās un izgāju no restorāna.
Un tad sāku domāt, vai tikai tas viss īstenībā tā ir. Viņi abi ar baudu pieskaitīja Eksaru pie starpplanētu padibenēm. Protams, Rikardo ir gudrs un Barlaps viltīgs kā velns, bet tas vēl neko nenozīmē. Idejas ir. Bet faktu nav.
Taču arī fakts nelika uz sevi ilgi gaidīt.
Mēneša beigās manā kantorī pienāca čeks, ko biju izrakstījis Eksaram. To bija indosējis liels veikals Kortlendstrītas rajonā. Man ar šo veikalu bija sakari. Es devos turp, lai kaut ko uzzinātu par savu klientu.
Šai veikalā pārdod kondīcijai neatbilstošas elektroniskās ierīces. Tur tad Eksars arī bija iepircies. Iegādājies lielu partiju tranzistoru un transformatoru, pretestību un iespiestu shēmu, elektronu lampas, vadus, instrumentus un tā tālāk. Visu jukjukām, veikalā man sacīja, miljons detaļu, kuras nav iespējams savienot. Viņi sprieduši, ka Eksaram veicams kāds ļoti steidzams darbs un viņš ņem visu, kas vien kaut kā var noderēt. Viņš izdevis daudz naudas par piegādi — pirkumi nosūtīti uz kādu nomaļu stūri Ziemeļkanādā.
Te tas bija — fakts. Man nācās to atzīt. Un, raugi, vēl viens.
Kā jau teicu, man ir sakari ar šo veikalu. Tur ir pašas zemākās cenas visā apkaimē. Bet kāpēc, kā jūs domājat, viņi pārdod tik lēti? Atbilde viena: tāpēc, ka lēti pērk. Pērk zem pašizmaksas cenām un par kvalitāti neliekas zinis: viņus interesē vienīgi peļņa. Es pats esmu viņiem pārdevis kaudzēm elektronisku lūžņu, ko savu mūžu nekur citur nebūtu varējis realizēt; izbrāķēti atkritumi — ja gribat zināt, tas ir pat bīstami. Bet šim veikalam var piegādāt krāmus, kad, uzpircis lērumu vēl lielāku krāmu, esat zaudējis katru cerību nopelnīt.
Vai varat iedomāties? Es sarkstu, to atceroties.
Es redzu, kā kaut kur kosmosā lido Eksars. Viņš ir salāpījis savu kuģeli. Viss kārtībā, Eksars dodas pretī jauniem lieliem veikumiem. Dzinēji dūc, kuģis traucas uz priekšu, bet viņš sēž, savilcis netīro purnu priecīgā smaidā, un atceras, cik veikli aptinis mani ap pirkstu.
Viņš smejas, vēderu turēdams.
Piepeši atskan griezīgs čirkstiens un sāk smirdēt pēc deguma. Galvenā dzinēja vadības ķēdē izdilusi izolācija, vadi savienojušies, kuģis zaudē vadāmību, un nu sākas īsta elle. Eksars ir nobijies. Viņš ieslēdz papildu dzinējus. Tie nedarbojas — vai zināt, kādēļ? Vakuuma lampās nepienāk elektriskā strāva. Bac! īssavienojums pakaļgala dzinējā. Krah! Kuģa vidū izkūst kondīcijai neatbilstošais transformators.
Te nu tu esi — līdz cilvēku mitekļiem miljoni jūdžu, apkārt bezgalīgs kosmoss, rezerves daļu nav, instrumenti rokās salūst, un tuvumā nevienas dzīvas dvēseles — nav, ko apšmaukt.
Bet es šeit, savā kantorī, domāju par viņu un vai plīstu no smiekliem. Jo iespējams un pat ļoti ticams, ka visas nelaimes ar kuģi notiek pārdesmit izbrāķētu detaļu un norakstītu elektronisko ierīču dēļ, kuras es pats, Bernijs ar iesauku Fausts, laiku pa laikam esmu piegādājis nocenoto preču veikalam.
Neko vairāk es nevēlos. Lai tikai tā notiktu.
Fausts. Dabūs viņš no manis Faustu! Taisni pa purnu! Fausts! Sašķīdīs tava galviņa pret Faustu! Es tev rādīšu Faustu!
Zēl tikai, ka es taču to visu nekad neuzzināšu. Bet vienu gan zinu noteikti: es esmu vienīgais cilvēks visā Zemes vēsturē, kas pārdevis šo nolādēto planētu.
Un atkal to atpircis!