Kad izsūtāmais, sapratis, ka dzeramnaudas nebūs, aizcirta durvis, Sems Vēbers nolēma piebīdīt lielo kasti tuvāk istabas vienīgajai spuldzei. Izsūtāmajam jau viegli nomurmināt: «Nezinu. Tā nav mūsu darīšana, mister, mēs tikai piegādājam,» — taču jābūt kādam saprātīgam izskaidrojumam.
Priekšnojauta Semu nebija vīlusi. Kaste bija krietni smaga. Sems tusnīdams pavilka to dažus metrus. Nesaprotami, kā izsūtāmais spēja uznest tādu smagumu ceturtajā stāvā.
Pamanījis spilgtu kartīti, uz kuras bija viņa vārds, adrese un tradicionālais novēlējums: «Priecīgus 2153. gada ziemsvētkus», Sems izslējās un sarauca uzacis.
Joks? Viņam nebija paziņu, kam liktos asprātīgi nosūtīt apsveikumu ar šādu datumu. Līdz tam bija jāgaida vēl divsimt gadu. Ja nu vienīgi kāds jokdaris no viņa biedriem juridiskajā institūtā nolēmis darīt zināmu savu viedokli par to, kad Vēbers vadīs savu pirmo procesu. Taču arī tādā gadījumā…
Burti izskatījās ļoti dīvaini — kaut kādas zaļas svītriņas līniju vietā. Bet pati kartīte bija no tīra zelta!
Semu tirdīja ziņkāre. Viņš norāva kartīti, noplēsa plāno ietinamo papīru — un sastinga aiz pārsteiguma. Tad iesvilpās un drudžaini norija siekalas.
Kas tas?! Vai prātu var zaudēt!
Kastei nebija ne vāka, ne turekļu. Tās virsmā nebija redzama ne mazākā spraudziņa. Tas bija gluds viengabala kubs no nepazīstamas brūnas vielas. Bet, kad Serus kasti kustināja, iekšā kaut kas šķindēja.
Pūzdams un elsdams Sems pacēla kasti. Arī tās dibens bija pilnīgi gluds, bez vienas šķirbiņas. Sems ar blīkšķi nolaida kasti uz grīdas.
— Labi, — viņš filozofiski noteica, — galu galā galvenais ir princips, nevis dāvana.
Tad Sems atcerējās, ka laiks sēsties pie vēstulēm — viņš vēl nebija pateicies par ziemsvētku dāvanām. Vajadzēja izdomāt kaut ko pavisam īpašu krustmātei Megijai. Viņas atsūtītās kaklasaites izskatījās pēc abstrakcionistiskiem murgiem, bet Sems pats viņai uz šiem ziemsvētkiem nebija aizsūtījis ne kabatlakatiņa. Visu naudu līdz pēdējam centam bija aprijusi broša Tinai. Protams, broša nav gredzens, taču varbūt Tina ņems vērā radušos apstākļus…
Sems devās uz gultu, kas viņam vienlaikus kalpoja arī par galdu un krēslu. Garāmiedarns viņš pikti pagrūda kasti un noburkšķēja: «Nu, labi, negribi atvērties — nevajag.»
Mīklainais kubs, it kā no grūdiena pieņēmies prātā, atdarījās. Vispirms izveidojās sprauga, tad tā ātri paplašinājās, un vāks atbīdījās uz abām pusēm kā ceļasomai. Sems iebelza sev pa pieri un piesauca visus dievus no ēģiptiešu Seta līdz debesu tēvam. Tad viņš atcerējās savus pēdējos vārdus.
— Aizvērties! — viņš sacīja.
Kaste paklausīgi aizvērās un kļuva gluda kā zīdaiņa āda.
— Atvērties!
Kaste atvērās.
Nav slikta izrāde, Sems nosprieda. Viņš noliecās un sāka aplūkot kastes saturu.
Sems ieraudzīja plauktiņu labirintu. Tajos bija īlakoni ar gaišzilu šķidrumu, kārbiņas ar sarkaniem pulveriem, caurspīdīgas tūbiņas, pilnas ar dzeltenu, zaļu, oranžu, sārti violetu un vēl citu krāsu pastu. Sems pat nevarēja atrast nosaukumus visiem toņiem. Kastes dibenā atradās septiņi dīvaini aparāti, kas izskatījās tā, it kā tos būtu samontējis uz lampām ķerts radioamatieris. Un vēl kastē bija grāmata.
Sems izņēma šo grāmatu un ar izbrīnu konstatēja, ka, lai gan lapas tajā bija no metāla, tā gandrīz neko nesvēra, katrā ziņā bija vieglāka par jebkuru citu grāmatu, ko viņš savā mūžā turējis rokās. Sems apsēdās uz gultas, dziļi ievilka elpu un atšķīra pirmo lappusi.
— Tavu brīnumu! — viņš iesaucās un ar sparu izpūta elpu. Zaļie burti izlocījās kaut kādos trakos ķeburos.
««Uzbūvē cilvēku», komplekts Nr. 3 Šis komplekts domāts tikai bērniem 11 —13 gadu vecumā. Aparatūra, kas ir sarežģītāka nekā komplektos «Uzbūvē cilvēku» Nr. 1 un Nr. 2, dos iespēju šīs vecuma grupas bērniem uzbūvēt darbojošos pieaugušus cilvēkus. Pārējie pusaudži var tāpat uzbūvēt bērnus un dzīvus manekenus no iepriekšējo numuru komplektiem. Komplektam pievienoti divi dezasamblatori, tā ka materiālu var izmantot atkārtoti. Tāpat kā strādājot ar komplektiem Nr. 1 un Nr. 2, izjaukšanu ieteicams izdarīt Cenza sargātāja klātbūtnē. Papildu reaktīvus un rezerves daļas var saņemt no kompānijas «Uzbūvē cilvēku» — Diagonālajā līmenī Nr. 928 Glentsitijā, Ohaio štats. Iegaumējiet — tikai izmantojot komplektu «Uzbūvē cilvēku», Jūs varat uzbūvēt cilvēku!»
Sems aizmiedza acis. Kādus muļķīgus trikus viņš vakar bija redzējis kino! Neiedomājama draņķība! Un ari pati filma bija riebīga. Vienīgi krāsas labas. Interesanti, cik nedēļā nopelna šādas filmas producents? Un operators? Pieci simti? Tūkstoti?
Sems piesardzīgi atvēra acis. Kaste joprojām stāvēja istabas vidū. Arī grāmata nebija nozudusi. Un pirmajā lappusē viņš atkal izlasīja: «Iegaumējiet — tikai izmantojot komplektu «Uzbūvē cilvēku», Jūs varat uzbūvēt cilvēku!»
Nākamo lappusi aizņēma «papildu reaktīvu un rezerves daļu» cenrādis. Cenas par litru hemoglobīna, trīs gramiem dažādu fermentu un tamlīdzīgām lietām izskatījās mazliet dīvaini — viens slanks piecdesmit vai trīs slanki četrdesmit pieci. Lappuses beigās bija komplekta Nr. 4 reklāma: «Jūs izjutīsiet patiesu sajūsmu, konstruējot savu pirmo dzīvo marsieti!» Un piebilde sīkā salikumā: «2148. gada patents.»
Trešajā lappusē bija satura rādītājs. Sems iekram- pējās ar sasvīdušo roku matracī un izlasīja:
«1. nodaļa. Bērnu bioķīmiskais dārzs.
2. nodaļa. Vienkāršākie dzīvie radījumi mājās un ārpus mājām.
3. nodaļa. Dzīvie manekeni, un kā tie kalpo cilvēcei.
4. nodaļa. Bērni un ciЈi mazi cilvēciņi.
5. nodaļa. Dubultnieki visiem dzīves gadījumiem. Kopējiet sevi un savus draugus!
6. nodaļa. Kas vajadzīgs, lai uzbūvētu cilvēku.
7. nodaļa. Cilvēka uzbūvēšana.
8. nodaļa. Cilvēka izjaukšana.
9. nodaļa. Jaunas dzīvības formas izklaidēšanās nolūkam brīvajā laikā.»
Sems nolika grāmatu atpakaļ kastē un metās pie spoguļa. Viņa seja nemaz nebija pārmainījusies. Tiesa, tā bija kļuvusi baltāka par krītu, taču vaibsti palikuši tādi paši. Viņš nebija dubultojies, nebija pārvērties par manekenu, nebija konstruējis jaunu dzīvības formu izklaidēšanās nolūkam brīvajā laikā. Šai ziņā viss bija pilnīgā kārtībā.
Mazliet nomierinājies, Sems atguva agrāko sejas izteiksmi, acis, kas bija gandrīz izspiedušās no dobu- ļiem, atgriezās savā vietā.
«Dārgā krustmāte Megija,» viņš drudžaini sāka rakstīt, «jūsu kaklasaites ir pati skaistākā no visām ziemsvētku dāvanām. Cik žēl, ka …»
.. .Cik žēl, ka man nav palicis ne graša, lai nopirktu ziemsvētku dāvanu… Bet kam gan varēja ienākt prātā izšķiest tik fantastiskus pūliņus, lai sameistarotu šādu dīvainu lietu? Lū Naitam? Taču pat viņam ar visu savu raupjumu vajadzēja just kaut kādu cieņu pret svētkiem. Un Lū arī nebūtu pieticis ne gudrības, ne pacietības tādam grūtam darbam.
Tina? Protams, viņai piemīt īpašs talants radīt sarežģījumus. Bet viņai, kas gan pilnā mērā apveltīta ar visām citām fiziskām un morālām īpašībām, gandrīz nemaz nav humora izjūtas.
Sems paņēma kastes ietinamo papīru un izgludināja. Viņam likās, ka no tā spožās virsmas vēl vēsmo Tinas smaržu aromāts, un visa pasaule nostājās savā vietā.
Uz grīdas spīdēja metāla plāksnīte. Varbūt tās otrā pusē ir nosūtītāja vārds?
Sems pacēla plāksnīti. Nekā — tikai gluda zeltīta virsma. īsts zelts. Par to Sems nešaubījās — viņa tēvs bija juvelieris. Plāksnītes vērtība vien jau izslēdza varbūtību, ka viņš izjokots. Turklāt — kāds gan te joks?
«Priecīgus 2153. gada ziemsvētkus…»
Ko būs sasniegusi cilvēce pēc divsimt gadiem? Atradusi ceļu uz zvaigznēm vai vēl tālāk, tiecoties pēc kādiem neiedomājamiem mērķiem? Mašīnu un
robotu vietā izmantos mazus dzīvus manekenus? Gatavos rotaļlietas bērniem…
Bet vai kastē nav vēl kāda kartīte? Sems nolēma izkratīt laukā visu tās saturu, bet viņa skatiens atdūrās pret lielu, pelēku kārbu ar uzrakstu: «Atūdeņoti nervu audi. Tikai cilvēku izgatavošanai.»
Sems atsprāga atpakaļ un iebrēcās: — Aizvērties!
Un atkal viņa priekšā bija gluda virsma. Sems atviegloti uzelpoja un nolēma likties gulēt.
Izģērbdamies viņš nožēloja, ka nebija iedomājies izsūtāmajam pajautāt viņa firmas nosaukumu. Iespējams, ka tas palīdzētu noskaidrot aizdomīgās dāvanas izcelsmi.
— Galu galā, — viņš, laizdamies miegā, atkārtoja, — galvenais ir princips, nevis dāvana. Priecīgus ziemsvētkus!…
Nākamajā rītā, kad Lū Naits ielidoja kantorī ar savu parasto: «Labrīt, kolēģi!», Sems gaidīja, ka Lū tūlīt mēģinās viņam iedzelt. Tāds cilvēks kā Lū diez vai spētu atturēties no mājieniem. Taču Lū iebāza degunu «Ņujorkas štata likumu krājuma papildinājumos» un tā nosēdēja visu rītu. Pārējie kopējā kantora līdzīpašnieki — pieci jauni juristi — likās vai nu pārāk nomākti, vai pārāk aizņemti, lai uz viņu sirdsapziņas būtu kaste «Uzbūvē cilvēku». Nebija ne viltīgu smaidiņu, ne zobgalīgu skatienu, ne uzvedinošu jautājumu.
Tina ieradās tieši pulksten desmitos. Viņa atgādināja meiteni no reklāmas, tikai apģērbtu.
— Labrīt! — viņa sacīja.
Katrs viņai atbildēja atbilstoši savam garastāvoklim: viens uzsmaidīja, otrs kaut ko noņurdēja, trešais tikai pamāja. Lū Naits noņurdēja. Sems Vēbers uzsmaidīja
Uzbužinādama matus, Tina vienā mirkli paguva aptvert un novērtēt situāciju. Beidzot tika pieņemts lēmums, un, atspiedusies ar elkoņiem pret Lū Naita galdu, Tina jautāja, ko viņa pašreiz tā labā varot darīt. j
Sems demonstratīvi iegrima Haklevorta darbā «Par krāpšanām». Tinai par pakalpojumiem maksāja visi septiņi. Teorētiski viņa veica sekretāres, telefonistes un mašīnrakstītājas pienākumus, kā arī pieņēma apmeklētājus. Praktiski, izturoties pret darbu pēc vislabākās sirdsapziņas, viņai iznāca dienā uzrakstīt un nosūtīt ne vairāk kā divas trīs nenozīmīgas vēstules. Reizi nedēļā varēja gadīties kāda svarīgāka korespondence, kas, starp citu, arī neprasīja sevišķas juridiskas zināšanas. Tādēļ Tina vienā no sava galda atvilktnēm glabāja paprāvu modes žurnālu bibliotēku, bet divās citās — īstu kosmētikas laboratoriju. Krietnu trešdaļu darba laika viņa pavadīja dāmu istabā, apspriezdama ar citām sekretārēm zeķu cenas un to iegūšanas paņēmienus. Pārējo laiku Tina uzticīgi kalpoja tam no saviem saimniekiem, kuram attiecīgajā brīdī viņa, kā pati domāja, bija visvairāk nepieciešama. Meičas alga bija pieticīga, taču dzīve pilnskanīga.
Tikai pirms paša lenča, iznēsādama rīta pastu, Tina piegāja pie Sema.
— Šķiet, šorīt mēs nebijām pārlieku aizņemti, mister Vēber … — viņa iesāka.
— Tas jums tikai tā likās, mis Hilla, — viņš mazliet ērcīgi atteica, uzskatīdams, ka šāda izturēšanās viņam piestāv. — Es gaidīju, kad jūs pabeigsiet savas smalkās darīšanas un varēsiet nolaisties līdz tam, ko dažos gadījumos sauc par darbu.
Viņa bija izbrīnīta kā kaķēns, kas nodzīts no spilvena.
— Bet šodien taču nav pirmdiena: Samersets un Odžeks sūta jums dokumentus tikai pirmdienās.
Atgādinājums, ka bez šī tīri mehāniskā dokumentu noformēšanas darba, ko viņš reizi nedēļā veica firmai «Samersets un Odžeks», Sems būtu jurists tikai vārda pēc, lika viņam saviebties.
— Man jānodiktē vēstule, mis Hilla, — viņš stingrā tonī atbildēja. — Kad jūs būsiet sagatavojusies, mēs varēsim sākt.
Tina tūlīt apbruņojās ar stenogrāfijas bloku un zīmuļiem.
— Parastais virsraksts, šodienas datums, — Sems iesāka. — Adresējiet Tirdzniecības palātai Glentsitijā, Ohaio štatā. Rakstiet!
«Džentlmeņi! Lūdzu man paziņot, vai pie jums nesen ir reģistrēta kompānija ar nosaukumu «Uzbūvē cilvēku» vai kādu analogu nosaukumu. Es gribētu arī uzzināt, vai firma ar augšminēto vai analogu nosaukumu ir paziņojusi par savu nodomu apmesties jūsu apvidū. Šis pieprasījums ir neoficiāls, pēc kāda mana klienta lūguma, kurš interesējas par augšminētās firmas produkciju, bet firmas adresi ir pazaudējis.»
Paraksts, un pēc tam postskriptā:
«Manu klientu interesē arī tā rajona komerciālās perspektīvas, kurā atrodas iela ar nosaukumu «Diagonālā avēnija» vai «Diagonālais līmenis». Visas ziņas par šo rajonu un organizācijām, kas pašlaik tur darbojas, tiks pieņemtas ar pateicību.»
Tina pievērsa Semam plaši ieplestas zilas acis.
— Ak, Sem, — viņa čukstēja, ignorēdama viņa oficiālo toni. — Ak, Sem, jums ir uzradies otrs klients! Es tā priecājos! Tiesa, viņš izskatās mazliet draudīgs, taču izturas tik cienīgi, ka es biju pārliecināta…
— Kas? Kas izskatās mazliet draudīgs?
— Nu, jūsu jaunais klients …
Scmam radās nepatīkama sajūta, ka teikuma galā viņa gribēja piebilst — mu-uļķīti!
— Kad es šorīt atnācu, vestibilā stāvēja dīvains liela auguma vecis garā, melnā mētelī un runājās ar liftnieku. Viņš, nu, liftnieks, pievērsās man un sacīja: «Tā ir mistera Vēbera sekretāre, viņa varēs jums pateikt visu, kas jūs interesē.» Pēc tam liftnieks tā savādi pamirkšķināja. Tas nebija sevišķi pieklājīgi tādā situācijā. Vecais sāka blenzt uz mani, tā ka man kļuva pavisam jocīgi, bet viņš caur zobiem nomurmināja: «Vai nu psihopāti, vai plēsoņas. Neviena normāla. Neviena kaut cik nosvērta.» Un aizgāja, īsts džentlmenis tā nebūtu rīkojies. Jums tas jāzina, ja viņš ir jūsu jaunais klients.
Tina atlaidās pret krēsla atzveltni un ievilka elpu.
Liela auguma, draudīga izskata vecis garā, melnā mētelī izjautājis liftnieku par Semu? Diez vai kas nopietns. Viņš nekur nav iejaukts. Bet vai tam nav kāds sakars ar neparasto ziemsvētku dāvanu? Par to ir vērts padomāt.
— Pie mums ciemojas mana mīļākā krustmāte, es jums jau stāstīju, — Tina turpināja. — Viņa atbrauca tik negaidīti…
Meitene kaut ko skaidroja par ziemsvētku vakaru. Kad viņa pieliecās Semam klāt, viņš juta sevī uzvirmojam maigumu.
— Neraizējieties, — viņš sacīja. — Es zinu, ka jums nebija iespējams ierasties uz satikšanos. Man kļuva mazliet skumji, kad jūs piezvanījāt, bet es samierinājos: esmu taču pazīstams kā Sems, kas nekad nedusmojas uz skaistām meitenēm. Bet ko jūs teiktu par lenču?
— Lenču? — Tina satraucās. — Es apsolīju Lū, tas ir, misteram Naitam … Bet viņš neiebildīs, ja arī jūs piebiedrosieties.
— Nu, jauki! Ejam!
Kāda laba izdevība atspēlēties Lū!
Izredzes sēdēt pie galda «lielā kompānijā», nevis intīmi divatā, kā bija domāts, galīgi sabojāja Lū Naitam omu, un to jau īstenībā Sems arī gribēja panākt. Diemžēl Lū revanšējās. Viņš apbrīnojami daiļrunīgi izklāstīja viņam uzticētās lietas detaļas, lielījās ar gaidāmo honorāru, neaizmirsa arī pieminēt, ka droši vien kļūs slavens. Pēc pāris mēģinājumiem pateikt dažus vārdus par interesanto sanāksmi, ko viņš noformējis firmai «Samersets un Odžeks», Sems, vīlies cerībās, ierāvās sevī. Lū, izmantodams viņa kapitulāciju, tūlīt beidza runāt par procesu «Rozentāls pret Rozentālu» un sāka pieglaimoties Tinai.
Uz ielas bija slapjdraņķis — sniegs pārvērties dubļos. Daudzos veikalos jau vāca nost ziemsvētku skatlogus. Semam dūrās acīs konstruktoru komplekti bērniem, apkarināti eglītes rotājumiem un apbirdināti ar mirdzošu mākslīgo sniegu: «Uzbūvē radio», «Uzbūvē debesskrāpi», «Uzbūvē lidmašīnu»… Bet — «tikai izmantojot komplektu «Uzbūvē cilvēku», Jūs varat …»
— Es iešu mājās, — Sems piepeši sacīja. — Atcerējos vienu lietu. Ja kāds atnāk, piezvaniet man!
«Es atstāju Lū par uzvarētāju kaujas laukā,» Sems teica sev, ieņēmis vietu metro vagonā. Bet rūgtā patiesība bija tāda, ka kauja tik un tā bija zaudēta, vienalga, kur Sems atrastos.
Jau juridiskajā institūtā runāja, ka Lū Naitam esot vilka ķēriens. Kopš tās dienas, kad Lū ievēroja, ka substancei, ko apkļauj Tinas kleitas, ir pareizas proporcijas, Sema izredzes uz uzvaru nokritās līdz dzelzs gabala vērtībai Noksas forta zelta glabātavās.
Tina šodien nebija piespraudusi Sema dāvināto brošu. Toties uz viņas labās rokas mazā pirkstiņa bija parādījies diezgan bezgaumīgs gredzens.
«Vieni vinnē, citi paspēlē,» Sems filozofēja. «Es nevinnēju.»
Taču cik patīkami būtu bijis «vinnēt» Tinu!
Atvēris istabas durvis, Sems ar izbrīnu konstatēja, ka gulta nav uzklāta. Tātad apteksne nav atnākusi. Agrāk nekad tā nebija gadījies … Nu, protams! Agrāk jau viņš nekad netika slēdzis ciet savas durvis. Meitene droši vien bija nospriedusi, ka Sems negrib, lai pie viņa nāktu. Un varbūt viņš patiešām to negribēja.
Uz gultas gala izaicinoši nekaunīgi visās varavīksnes krāsās laistījās krustmātes Megijas kaklasaites. Aši norāvis cepuri un mēteli, Sems tos iesvieda skapī. Pēc tam piegāja pie mazgājamās ierīces un rūpīgi nomazgāja rokas. Tad asi apgriezās.
Nekas nebija pārmainījies. Lielais, brūnais kubs, uz kuru Sems visu laiku neviļus šķielēja, stāvēja tajā pašā vietā, un neapšaubāmi tur iekšā atradās tas pats ērmotais komplekts, kas tik ļoti bija satraucis viņa iztēli.
— Atvērties! — Sems sacīja. Un kaste atdarījās.
Grāmata, joprojām atšķirta tajā vietā, kur bija lasāms satura rādītājs, gulēja kastes dibenā; tās stūris bija iespiedies viena dīvainā aparāta kamerā. Sems uzmanīgi izņēma gan grāmatu, gan aparātu un ievēroja, ka aparāts galvenokārt sastāv no kaut kādiem okulāriem, kas ar dažādu caurulīšu un atsperu sarežģītu vijumu piestiprināti pamatnei — gludai, zaļai platei. Viņš apgrieza aparātu otrādi. Uz plates apakšējās virsmas tādiem pašiem ērmīgiem burtiem kā grāmatā bija uzrakstīts: «Elektronmikroskops komplektā ar darba galdiņu».
Ļoti piesardzīgi novietojis aparātu uz grīdas, Sems citu pēc citas izņēma visas pārējās ierīces — no
«Bērnu biokalibromctra» līdz «Difi vitalizatoram». Pēc tam akurāti salika piecās rindās dažādu krāsu flakonus ar limfu un kārbas ar visvisādiem skrimšļiem. Nu noskaidrojās, ka kastes sienas no iekšpuses izklātas f»ar apbrīnojami plānām dažādas konfigurācijas plāksnēm. Vajadzēja tikai viegli uzspiest šo plākšņu malā, un tās pārvērtās cilvēka orgānu trīsdimensiju modeļos, kuru lielumu un formu varēja mainīt, pastiepjot jebkuru virsmas daļu. Skaidrs, ka tās bija veidnes ķermeņa daļām.
Lielisks sortiments! Ja tam visam ir kāds sakars ar zinātni, tad šai kastei var būt milzīga vērtība. Vai ^arī tā var kalpot par visai noderīgu reklāmu. Vai v arī — nu, vai gan maz kas …
Ja tam visam ir kaut jel kāds sakars ar zinātni…
Sems atlaidās gultā un uzšķīra grāmatā nodaļu «Bērnu bioķīmiskais dārzs».
Deviņos vakarā viņš nometās ceļos pie «elektron- mikroskopa komplektā ar darba galdiņu» un sāka atkorķēt mazās pudelītes. Deviņos četrdesmit sešās minūtēs Sems Vēbers pirmoreiz «uzbūvēja» vienkāršāko dzīvo organismu.
Protams, tas nebija nekas sevišķs salīdzinājumā, teiksim, ar pirmo Mozus grāmatu. Primitīvs brūns , pelējums, kas mikroskopa redzes laukā izplāvāja pa ' ; pīrāga gabaliņu, izsēja dažas sporas un apmēram pēc ļr divdesmit minūtēm beidza eksistēt. Taču to bija radījis Sems! Viņš bija radījis īpašu dzīvības formu, kas spēja baroties tikai ar šāda pīrāga sastāvdaļām. Ne ar ko citu tā baroties nespēja.
Sems cieši nolēma piedzerties un devās vakariņot. Taču pēc pāris malkiem viņu atkal pārņēma dievišķīgas varenības sajūta, un viņš steigšus atgriezās savā m istabā.
Jūsmīgo pacilātību, kas Semu bija sagrābusi pēc brūnā pelējuma radīšanas, šai vakarā viņš vairāk
neizjūta, kaut gan uzbūvēja gigantisku olbaltuma molekulu un veselu koloniju filtrējošo vīrusu.
Nākamās dienas rītā Sems no mazās kafetērijas, kur viņš parasti brokastoja, piezvanīja uz kantori.
— Šodien es visu dienu palikšu mājās, — viņš paziņoja Tinai.
Meitene izteica izbrīnu, tāpat kā Lū Naits, kas paņēma no viņas klausuli.
— Ko tad jūs, kolēģi, vai izvēršat praksi starp kaimiņiem? Puikiņš Blekstouns [5] atstāts bez klientiem. Pie viņa jau nosūtītas divas ātrās palīdzības mašīnas.
— Labi, — Sems sacīja, — es pats ar viņu izskaidrošos, kad viņš ieradīsies pie manis.
Nedēļa tik un tā jau beidzās, tādēļ Sems nolēmav palikt mājās arī nākamajā dienā. Viņš zināja, ka līdz pirmdienai, kad «Samersets un Odžeks» iedēs groziņā viņa vienīgo olu, nekāda īsta darba viņam kantorī nebūs.
Ejot mājup, Sems nopirka grāmatu par bakterioloģiju. Bija ļoti uzjautrinoši radīt un pilnveidot vienšūnas organismus, par kuru vietu klasifikācijas sistēmā notika gari un apnicīgi zinātniski strīdi.
Protams, komplekta «Uzbūvē cilvēku» rokasgrāmata deva tikai dažus piemērus un vispārīgus norādījumus, taču, izstudējis bakterioloģijas kursā sīkus aprakstus, Sems jutās stāvokļa saimnieks: viņš atklāj pasaules noslēpumus, kā atver austeru gliemežnīcas!
Starp citu, šī analoģija uzvedināja viņu uz domu radīt dažas austeres. Tiesa, gliemežnīcas iznāca nepietiekami cietas, un Semam pietrūka dūšas šīs austeres nogaršot, taču tās neapšaubāmi bija no divvāku molusku klases. Ja izdotos pilnveidot to izgatavošanas tehniku, pārtikas problēma būtu galīgi atrisināta.
Rokasgrāmata bija uzrakstīta vienkārši un skaidri un apgādāta ar lieliskām ilustrācijām, kas ieguva trīs dimensijas, tiklīdz atšķīra vajadzīgo lappusi. Ļoti maz kas tika uzskatīts par iepriekš zināmu, sarežģītākie paskaidrojumi sekoja vienkāršākajiem. 'Vienīgi dažas piezīmes nebija saprotamas. «Šo metodi lieto fanfoplīniskajām rotaļlietām….», «Kad nākamreiz Jums jokeklēs vai demortonēs zobus, padomājiet par bacterium cianogenum un pieticīgo lomu, kāda tai ir…», «Ja Jums mājās ir rubikulārais manekens, varat izlaist nodaļu par manekeniem …», un tā tālāk, un tā joprojām.
Pēc tam kad ātra apskate bija pārliecinājusi Semu, 'ka nevienam priekšmetam viņa istabā nav pat attālas līdzības ar rubikulāro manekenu, viņš uzskatīja sevi par tiesīgu pāriet uz nodaļu par manekeniem. Sajūta, kāda ir tēvam, kad tas noņemas ar dēla rotaļu vilcienu, Semam bija jau noiets etaps; viņam bija izdevies paveikt vairāk, nekā tuvāko gadu desmitu laikā varēja sapņot paveikt paši ievērojamākie pasaules biologi. Un kas viņu vēl gaidīja turpmāk? Kādas perspektīvas viņam pavērsies?
«Nekad neaizmirstiet, ka manekeni tiek būvēti vienam — un tikai vienam — nolūkam.»
«Es neaizmirsīšu,» Sems domās apsolīja.
«Vai tie būtu manekeni sanitāri, manekeni piegriezēji, manekeni mašīnrakstītājas vai pat suneviārie manekeni, tos konstruējot, jāpatur vērā tikai viena noteikta operācija vai kāds viens process. Ja Jūs uzbūvējat manekenu, kas spējīgs veikt vairāk nekā vienu operāciju, tad izdarāt smagu noziegumu, kas tiek sodīts ar publisku pārliecināšanu.»
«Lai izgatavotu elementāru manekenu …»
Tas bija ļoti grūti. Trīs reizes Sems izjauca tikko uzbūvētos briesmoņus un sāka visu no gala. Tikai svētdien ap pusdienlaiku manekens bija gatavs, pareizāk sakot, ne gluži gatavs.
Tam bija pārāk garas rokas, turklāt viena garāka par otru, galva bez sejas un rumpis. Kāju vispār nebija.
Nebija arī ne acu, ne ausu. Manekens gulēja gultā un guldza ar sārto mutes spraugu, kam vajadzēja kalpot gan barības uzņemšanai, gan atkritumvielu izvadīšanai. Tas lēnām cilāja garās rokas, kas bija paredzētas vienai vienīgai, vēl neizdomātai operācijai.
Skatīdamies uz šo manekenu, Sems nosprieda, ka dzīva radība dažreiz var būt tikpat pretīga kā samazgu bedre karstā vasaras dienā.
Manekenu vajadzēja izjaukt, taču tas bija pārāk liels, lai izmantotu mazo dezasamblatoru, ar kuru Sems bija izjaucis austeres un citus savus miniatūros radījumus. Bet uz lielā dezasamblatora rēgojās koši oranžs uzraksts: «Lietot tikai Cenza sargātāja tiešā uzraudzībā! Izmantojiet formulu A-76 vai padariet mazāk noturīgu savu ido.»
Nosaukums «formula A-76» izraisīja ne vairāk asociāciju kā vārdiņš «suneviārs», un Sems nolēma, ka viņa «ido» jau tā ir pietiekami nenoturīgs, kur nu vēl. Būs jāiztiek bez Cenza sargātāja. Jādomā, ka lielā dezasamblatora darbības principi ir tādi paši kā mazā.
Sems piestiprināja aparātu pie gultas gala un noregulēja fokusu. Tad viņš nospieda slēdzi, kas atradās uz gludās apakšējās virsmas.
Pec piecain minūtēm manekens bija parverties spīdīgā, gļotainā masā, kas izplūda pa gultu.
Izvēdinājis istabu, Sems secināja, ka lielajam dez- asamblatoram noteikti nepieciešama Cenza sargātāja uzraudzība. Katrā ziņā — kaut kāda Sargātāja. Viņš pūlējās saglabāt iespējami vairāk bezkāju radījuma sastāvdaļu, kaut gan šaubījās, vai tuvāko piecdesmit
gadu laikā vēlreiz mēģinās lietot komplektu «Uzbūvē cilvēku». Un viņš noteikti turēsies tālāk no lielā dezasamblatora. Pat iebāzt manekenu ga]as mašīnā un griezt tās kloķi, kamēr radījums pārvērstos maltā ^masā, nebūtu tik pretīgi.
Sems aizslēdza istabas durvis un devās uz bāru, domādams par to, ka rīt no rīta jānopērk pāris jaunu palagu. Šonakt būs jāguļ uz grīdas.
Pirmdienas rītā Sems nopietni nodarbojās ar lietām, ko bija atsūtījusi firma «Samersets un Odžeks».
-^Visu laiku viņš juta sev pievērstu ciešu Lū Naita un izbrīnītu Tinas skatienu. «Ja viņi zinātu!» Sems iekšķīgi triumfēja. Starp citu, Tina droši vien iesauktos: «Brī-īnumaini!», bet Lū pateiktu kādu muļķīgu asprātību. «Ha-ha! Pats puikiņš Frankenšteins!» vai tamlīdzīgi. Sems nodomāja, ka Lū gan laikam izgudrotu kādu metodi, lai nokopētu komplekta «Uzbūvē cilvēku» saturu, un, kaut vai nelielā daudzumā, laistu to pārdošanā. Nē, Sems nav tāds — viņš nodarbosies ar interesantākām lietām. Šai kastē slēpjas lielas iespējas!
— Ei, kolēģi! — Lū Naits apsēdās uz Sema galda malas. — Kāpēc jums pēkšņi ievajadzējies atvaļinājuma? Iespējams, ka jūsu ienākumi no juridiskās darbības nav nekādi prāvie, taču vai ir diplomēta advokāta cienīgi piepelnīties, izplatot žurnālu abonementus?
Semam gribējās aizspiest ausis, lai nedzirdētu šo balsi, kas viņam atgādināja slīpējamripas šņerkstoņu.
— Es rakstu grāmatu.
— Juridisku? Sems Vēbers, «Par bankrotēšanu»?
— Nē, jaunatnei. «Lū Naits — plānprātīgs neandertālietis».
— Neder. Nosaukums nav intriģējošs. Vajag kaut ko
tādu — «Grāfi, gangsteri un gorillas», tas mūsdienās pievelk publiku! Starp citu, Tina man teica, ka jums esot kaut kāda noruna par Jaungadu, un viņa domā, jūs neiebildīšot, ja jūsu vietā ietu es. Man ari liekas, ka jums nekas nebūs pretī, taču varbūt es maldos.< Starp citu, ņemiet vērā, ka man izdevās pasūtīt galdiņu restorānā «Sigal», kur Jaungadā cilvēku tomēr mazāk nekā kafejnīcā automātā.
— Es neiebilstu.
— Lieliski! — Naits sacīja, neslēpdams apmierinājumu. — Starp citu, es uzvarēju tajā lietā. Honorārs pieklājīgs. Paldies par uzmanību!
Iznēsādama pastu, Tina arī gribēja noskaidrot, vai Sems neiebilst pret izmaiņām viņas Jaungada plānos.' Nē, Sems neiebilst. Kur viņš pazudis vairāk nekā divas dienas? Gluži vienkārši bijis aizņemts, ļoti aizņemts. Kaut kas pilnīgi jauns! Un ļoti svarīgs!
Tina raudzījās uz Semu no augšas, stāvēdama līdzās, kamēr viņš izšķiroja lietotu automobiļu piedāvājumus ar garantiju, ka tie nobraukuši ne vairāk kā ceturtdaļmiljona kilometru, no pieklājīgiem atgādinājumiem par to, ka viņš atkal nav samaksājis par mācībām juridiskā institūta pēdējā kursā, līdz ar lūgumu paziņot, kad reiz šis parāds tiks dzēsts.
Beidzot viņš ieraudzīja vēstuli, kas nebija ne piedāvājums, ne rēķins. Sema sirds krūtīs pamira, kad viņši izlasīja pasta zīmogu: Glentsitija, Ohaio.
«Dārgais ser!
Glentsitijā nav nevienas kompānijas, kam būtu nosaukums «Uzbūvē cilvēku» vai kas tamlīdzīgs, un mums nav zināma analoga organizācija, kas vēlētos apmesties mūsu apvidū. Glentsitijā nav ari nevienas, ielas, kas sauktos «Diagonālā», — mūsu ielām, kas ved no ziemeļiem uz dienvidiem, ir indiāņu cilšu nosaukumi, bet visas šķērsielas ir numurētas ar skaitļiem, kas dalās ar pieci.
Glentsitijā vispār nav rūpniecības uzņēmumu, un mēs vēlamies saglabāt pilsētu tādu, kāda tā ir.
Tirdzniecības un apkalpojošās sfēras uzņēmumu skaits mūsu pilsētā ir minimāls. Glentsitijas apbūve ir stingri ierobežota. Ja Jūs vēlaties apmesties pie mums un varat pierādīt, ka Jūsu senči līdz piecpadsmitajai paaudzei ir bijuši baltie, kristīgie un turklāt anglosakšu izcelsmes, mēs ar prieku sniegsim Jums papildu informāciju.
Tomass H. Plantagenets, mērs
P. S. Ārpus pilsētas robežām tiek celta lidosta privātajām propelleru un reaktīvajām lidmašīnām.»
Tagad viss bija skaidrs. Viņš nedabūs nekādus preparātus flakonu un kārbu satura papildināšanai, pat ja viņam atrastos pāris slanku, lai par tiem samaksātu. Būs jāapietas ar materiāliem akurāti un jālieto tie iespējami taupīgi. Bet nekādā ziņā nedrīkst ķerties pie izjaukšanas!
Vai kompānija «Uzbūvē cilvēku» izvērsīs savu ražošanu Glentsitijā tālā nākotnē, kad, par spīti ierobežojumiem, ko noteikuši tās aprobežotie pilsoņi, pilsēta kļūs par industriālu centru? Vai kubveida kaste iekļuvusi mūsu telpā un laikā no kādas citas dimensijas, no kādas citas ēras uz kādas citas planētas? Tas gan ir maz ticams: rokasgrāmatas teksts taču rakstīts angļu valodā. Un vai tas bijis ar nolūku, labu vai ļaunu, ka šis komplekts piegādāts tieši viņam, Semam Vēberam?
Tina viņam kaut ko jautāja. Sems atrāvās no saviem abstraktajiem prātojumiem un ieklausījās viņas pavisam konkrētajos priekšlikumos.
— Ja jūs joprojām vēlaties, lai es Jaungadā ietu ar jums, varu pateikt Lū, ka manai mātei gaidāma lēkme — viņai ir akmeņi aknās — un man jāpaliek mājās. Tad, es domāju, jūs varēsiet lēti atpirkt no viņa galdiņu restorānā «Sigal».
— Liels paldies, Tina, bet, godīgi runājot, man patlaban nav brīvas naudas. Un, teikšu atklāti, Lū ir jums daudz piemērotāks.
Lū Naits nekad tā nebūtu rīkojies. Viņš varēja ar bezrūpīgu tīksmi otru piespiest pie sienas. Taču Tina acīmredzot tomēr vairāk saderējās ar Lū.
Kāpēc? Kad Lū vēl nebija sācis skatīties uz Tinas pusi, Sema pozīcijas bija drošas. Tajā laikā kantorī visi to zināja un nemaisījās viņam pa kājām. Bet tagad situāciju noteica ne tikai tas, ka Lū darbā veicās labāk un viņš vairāk nopelnīja. Lū gluži vienkārši bija nolēmis, ka Tina viņam vajadzīga, un viņš to dabūja.
Tas sagādāja ciešanas. Protams, Tina nebija nekāda pilnība: viņa nevarēja līdzināties Semam ne kultūras, ne intelekta ziņā, taču viņa Semu valdzināja. Viņam patika būt kopā ar Tinu. Viņš tiecās pēc šīs sievietes, neprātodams, vai tas ir pareizi vai ne un vai viņu attiecībām ir stabils pamats. Sems atcerējās savus vecākus: viņš bija kļuvis apaļš bārenis, kad viņi aizgāja bojā dzelzceļa katastrofā. Viņi bija ļoti laimīgi, kaut gan, objektīvi runājot, nepavisam nebija piemēroti viens otram.
Sems domāja par to arī vakarā, pārskatīdams nodaļu «Kopējiet sevi un savus draugus». Ja varētu nokopēt Tinu!
«Viena tad būtu man, otra — Lū.»
Taču šeit slēpās drausmīgas kļūdas iespēja. Viņa uzbūvētais manekens taču bija nepilnīgs, ar dažāda garuma rokām. Sems nodrebēja, iedomādamies pa dzīvi tenterējošu šķību Tinu, kuru viņš, protams, nespētu izjaukt.
Turklāt grāmata brīdināja: «Kaut arī jūsu dubultnieks būs fiziski līdzīgs jums kā viens ūdens piliens otram, tas nebūs saņēmis vajadzīgo audzināšanu un attīstījies pakāpeniski kā jūs. Tam nebūs jūsu garīgās līdzsvarotības, tas nespēs orientēties neparastās situācijās un cietīs no neirozēm. Tikai profesionāls kar- nuplikators, lietojot visprecīzāko iekārtu, spēj izgatavot absolūti pilnīgu cilvēka kopiju. Jūsu kopija varēs dzīvot un pat radīt pēcnācējus, taču to nekad neatzīs par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, kas atbild par savu rīcību.»
Nu, labi, uz tādu risku varētu ielaisties. Ja Tina iznāks drusku mazāk nosvērta, diez vai tas dursies acīs. Sāda īpašība būtu pat vēlama.
Pie durvīm klauvēja. Tā bija dzīvokļa saimniece. Sems nostājās uz sliekšņa, cenzdamies aizsegt kasti.
— Jūsu istaba visu nedēļu bija aizslēgta, mister Vēber. Tāpēc apteksne pie jums neuzkopa. Mēs domājām, jūs varbūt negribat, ka jūsu istabā kāds iet.
— Jā, — Sems izgāja hallē un aizvēra aiz sevis durvis. — Es strādāju mājās ļoti svarīgu juridisku darbu.
— Ahā!
Šajā izsaucienā Sems sajuta zvērīgu ziņkāri un mainīja sarunas tematu.
— Kam par godu tik grezns tērps, misis Lipanti? Vai jaunā gada sagaidīšanai?
— Jā, jā! Mana māsa ar vīru šorīt atbrauca no Springfīldas, un mēs gatavojāmies jautri pavadīt vakaru. Taču … taču meitene, kas bija apsolījusies pieskatīt māsas mazuli, nupat piezvanīja, ka slikti jūtoties. Tā ka mēs laikam nevarēsim iet, ja kāds neuzņemsies … es gribu teikt, ja mēs neatradīsim kādu, kas varētu parūpēties . .. kam nav kompānijas un kas neiebilstu .. .
Aptvērusi, ka lūgums jau izteikts, un izlikdamās samulsusi, viņa apklusa.
Nu, labi, šovakar viņš ir brīvs. Un saimniece bija izrādījusi neredzētu laipnību, kad vajadzēja nospēlēt to pašu veco plati: «Neuztraucieties, es par dzīvokli samaksāšu pēc pāris dienām.» Bet kāpēc vienmēr iznāca tā, ka katrs no diviem miljardiem Zemes iedzīvotāju noteikti centās uzgrūst Semam Vēberam visu nepatīkamāko?
Tad viņš atcerējās 4. nodaļu — «Bērni un citi mazi cilvēciņi». Kopš tās nakts, kad Sems izjauca neizdevušos manekenu, viņš rokasgrāmatu bija lietojis tikai prāta vingrināšanai. Viņš nejutās nodrošināts pret fantastiskām kļūdām, kādas var atgadīties, izgatavojot mazus cilvēciņus. Bet bērnu kopēšana acīmredzot nesagādās sevišķas grūtības.
Taču viņš zvērēja pie bībeles un korāna, slavenā Eskulapa un dižā daktera Kildeira, ka šoreiz neparko neķersies pie dezasamblatora. Lielā pilsētā, turklāt vēl tumšā naktī, var tikt vaļā no saviem pašradīju- miem citādā ceļā. Viņš kaut ko izdomās.
— Es labprāt pasēdēšu pie bērna dažas stundas.
Sems ātri šķērsoja halli, lai nebūtu jāklausās saimnieces liekulīgie protesti.
— Man šodien nav kur iet. Nē, nē, nevajag pateikties, misis Lipanti! Esmu priecīgs jums izpalīdzēt.
Dzīvokļa saimnieces istabā viņas satraukusies māsa mazliet neuzticīgi instruēja Semu:
— … Un tikai tādā gadījumā viņa sāk klusi, monotoni raudāt, tā ka, ja jūs pasteigsieties, sevišķu nepatikšanu nebūs, un, ja nepasteigsieties, arī ne.
Sems pavadīja viņas līdz durvīm.
— Es pasteigšos, tiklīdz kaut ko dzirdēšu, — viņš bērna mātei apsolīja.
Misis Lipanti pie durvīm apstājās.
— Vai es pateicu par vīrieti, kas dienā pēc jums jautāja?
«Atkal?» Sems nodomāja.
— Tāds dīvains liela auguma vecis garā, melnā mētelī?
— Jā, un ar ļoti nepatīkamām manierēm. Acis ne- nolaizdams, blenza uz mani urt kaut ko murkšķēja zem deguna … Vai jūs viņu pazīstat?
— Vispār ne. Ko viņš gribēja?
— Redzat, viņš jautāja, vai te nedzīvojot Sems Vēvers, jurists, kurš gandrīz visu pēdējo nedēļu nosēdējis savā istabā. Es atbildēju, ka pie mums dzīvo Sems Vēbers — jūsu vārds taču ir Sems? —, kurš pilnīgi atbilst šim aprakstam, bet pēdējais iemītnieks ar uzvārdu Vēvers no šejienes aizgājis apmēram pirms gada. Viņš cieši pavērās manī, nomurmināja: «Vēvers, Vēbers — būs pielaiduši kļūdu,» — un aizgāja, neatvadījies un paldies nepateicis. Viņš nebija no tiem vīriešiem, ko var saukt par pieklājīgiem.
Dīvaini, cik precīzi Sems iztēlojās šo cilvēku. Varbūt tāpēc, ka abas sievietes, kas viņu tika redzējušas, bija diezgan viegli ietekmējamas. Taču, spriežot pēc viņu stāstītā, nepazīstamais patiešām atstājis nomācošu iespaidu. Iegrimis savās domās, Sems atgriezās pie bērna.
Viņš bija gandrīz pārliecināts, ka nekādas kļūdas nav: šis cilvēks abas reizes meklējis tieši viņu. Ziņas par Sema nevērīgo attieksmi pret darbu kantorī pagājušajā nedēļā atbilda īstenībai. Šķita, ka vecais nevēlas personiski satikties, iekams nav galīgi noskaidrojis Sema identitāti ar savu meklējumu objektu. Droši vien kāda juridiska lieta.
Sems bija pārliecināts, ka tai ir kāds sakars ar komplektu «Uzbūvē cilvēku». Šī klusā izsekošana sākās tūlīt pec tam, kad Sems bija saņēmis davanu no divdesmit otrā gadsimta.
Taču viņš nekā nevar uzsākt, kamēr šis tips garajā, melnajā mētelī pats nevēlas uzņemt personisku kontaktu un izklāstīt savu vajadzību.
Sems uzgāja augšā savā istabā pēc «Bērnu bioka- librometra». Atbalstījis atvērto rokasgrāmatu pret gultu, viņš ieslēdza aparātu ar pilnu jaudu un sāka notaustīšanu. Bērns priecīgi šmaukstināja, kamēr kalibrometrs klusi slīdēja pa viņa tuklo ķermenīti un no spraugas bīdījās laukā metāla lente ar detalizētu, kā apgalvoja rokasgrāmata, fizioloģisko aprakstu.
Tas patiešām bija detalizēts. Semam aizrāvās elpa, kad uz lentes, kas virzījās caur optisko palielinātāju, viņš izlasīja informāciju, par kuru ikviens pediatrs būtu trīsreiz pārdevis savu nemirstīgo dvēseli. Bērna vairogdziedzera produktivitāte, hromosomu kvalitāte, smadzeņu intelektuālais pildījums — visi dati bija akurāti izkārtoti pa ailēm, acīmredzot konstruktīvos nolūkos. Ziņas, par cik palielināsies galvaskauss katru minūti nākamo desmit stundu laikā; skrimšļu veidošanās ātrums; hormonālās sekrēcijas izmaiņas kustību laikā un miera stāvoklī — it kā no bērna būtu izgatavota matrice.
Sems pameta meitenīti, kas izbrīnā aplūkoja savu nabu, un aizsteidzās uz savu istabu. Vadīdamies pēc lentes, viņš izveidoja formas vajadzīgajā lielumā. Pēc tam, vēl nepaguvis pienācīgi to apjēgt, sāka konstruēt mazu cilvēciņu.
Viņu pārsteidza tas, cik viegli veicās darbs. Acīmredzot māka tika iegūta rotaļas gaitā. Uzbūvēt manekenu bija daudz grūtāk. Starp citu, iespēja dublēt atsevišķas daļas un strādāt ar informācijas lentes palīdzību ļoti vienkāršoja uzdevumu.
Bērns veidojās viņa acu priekšā.
Viss bija pabeigts pusotras stundas laikā, skaitot no mērīšanas sākuma. Atlika vēl tikai viens — atdzīvināt bērnu.
Sems mirkli svārstījās. Nepatīkamā doma par izjaukšanu lika viņam vilcināties. Beidzot viņš izšķīrās. Bija nepieciešams zināt, cik labi izdevies paveikt darbu. Ja šis bērns spēs elpot, kādas perspektīvas Semam pavērsies! Bez tam nedrīkst turēt bērnu nedzīvu pārāk ilgi, tā var sabojāt visu darbu un vērtīgos materiālus.
Sems ieslēdza vitalizatoru.
Bērns notrīcēja un sāka klusi, monotoni raudāt. Sems aizspērās uz saimnieces istabu un paķēra balta audekla kvadrātu, kas tur bija nolikts rezervei. Velns parāvis, atkal būs vajadzīgi tīri palagi!
Pēc tam kad bija ievesta kārtība, Sems piecēlās un vērīgi aplūkoja savu darinājumu. Viņš jutās zināmā mērā kā tēvs. Katrā ziņā viņš lepojās ne mazāk kā īsts tēvs.
Viņa priekšā gulēja skaisti veidots mazs radījums, kas vai plīsa aiz veselības.
— Iznākusi gluži laba kopija! — Sems priecīgi sacīja. Viss sakrita līdz pēdējam sīkumam, viss tāds pats kā prototipam — arī ne gluži simetriskā sejiņa un pat īstā bērna sagremoto brokastu kopija, kas bija uzra- dusies Sema gultā. Tādas pašas acis, tādi paši mati… Tādi paši? Sems noliecās pār meitenīti. Viņš bija gatavs zvērēt, ka tā otra ir blonda. Bet šim bērnam mati bija tumši un, kā šķita, kļuva vēl tumšāki, kamēr Sems tos cieši aplūkoja.
Sems paķēra vienā rokā «savu» bērnu, otrā — «Bērnu biokalibrometru».
Saimnieces istabā viņš nolika abas meitenītes blakām lielajā gultā. Nekādu šaubu. Viena bija blondīne, otra — viņa izgatavotais plaģiāts — izteikta brunete.
Biokalibrometrs uzrādīja arī citas atšķirības. Kopijai pulss bija mazliet ātrāks. Nedaudz mazāk asinsķermenīšu. Drusku labākas garīgās spējas, kaut gan smadzeņu sastāvs tāds pats. Bet adrenalīna un žults sekrēcija pilnīgi atšķirīga.
Tas viss kopumā liecināja par kļūdu. «Viņa» bērns varēja būt labāks vai sliktāks, bet precīza kopija tomēr nebija iznākusi. Un nevarēja paredzēt, vai viņa radītais bērns spēs izaugt par lielu cilvēku tāpat kā īstais.
Kas par vainu? Sems bija precīzi ievērojis instrukcijas, visu laiku skatījies biokalibrometra lentē, un, redz, kas nu iznācis. Varbūt viņš pārāk ilgi vilcinājās, pirms ieslēdza vitalizatoru? Vai varbūt gluži vienkārši viņa māka vēl bija nepietiekama?
Pulksteņa sitieni Semam delikāti atgādināja, ka drīz būs pusnakts. Jānovāc bērna izgatavošanas pēdas, kamēr māsas Lipanti vēl nav atgriezušās mājās. Sems ātri apsvēra dažādas iespējas.
Pēc brīža viņš nokāpa lejā ar vecu galdautu un kartona kārbu. Ietinis «bruneti» galdautā, viņš ielika to kārbā, priecādamies, ka naktī ārā kļuvis siltāks.
Bērns gulgoja, it kā nojauzdams piedzīvojumu. Sems klusiņām izslīdēja uz ielas.
Iereibuši uzdzīvotāji klaiņāja pa pilsētu, rībinādami mazas bungas. Gājēji novēlēja cits citam laimīgu jauno gadu.
Veselus trīs kvartālus Sems gāja ļoti piesardzīgi, turēdamies tuvāk pie mājām un cenzdamies nevienam nerādīties acīs.
Pagriezies pa kreisi, viņš ieraudzīja izkārtni — «Pilsētas atradeņu patversme». Pie sāndurvīm dega gaisma. Neko teikt, ērti! Re, ko nozīmē dzīvot lielā pilsētā!
Piepeši Semam iešāvās prātā jauna ideja, un viņš ienira alejā iepretim patversmei.
Visam jāizskatās īsti. Viņš izvilka no kabatas zīmuli un, pūlēdamies rakstīt iespējami sJMeui burtiem, uzkrecelēja uz kārbas sāna:
«Lūgtin lūdzu, parūpējieties par manu dārgo mazulīti. Es neesmu precējusies.»
Sems nolika kārbu uz lieveņa un spieda zvana pogu tik ilgi, kamēr izdzirdēja soļus. Tad viņš metās pāri ielai un paguva paslēpties alejā tieši tajā brīdī, kad medicīnas māsa atvēra durvis.
Tikai atgriezies mājās, Sems atcerējās par nabu. Viņš sastinga un pūlējās atminēties, kā īsti bija. Jā, 'ā, «viņa» meitenītei nebija nabas! Viņas vēderiņš ija pilnīgi gluds. Re, pie kā noved steiga! Brāķa darbs!
Atradeņu patversmē būs pārsteigti, kad attīs bērnu. Interesanti, ko gan viņi domās?
Sems iebelza sev pa pieri. «Es un Mikelandželo. Viņš pielika Ādamam nabu, bet es to aizmirsu!»
Ja neņem vērā neviļas nopūtas, tad jaunā gada otrajā dienā kantorī bija diezgan klusu.
Sems steigā rija rokasgrāmatas pēdējās intriģējošās lappuses, kad piepeši viņa uzmanību piesaistīja divas personas, kas neveikli mīņājās līdzās viņa 'galdam. Sems negribīgi atrāvās no grāmatas. «Jaunas dzīvības formas izklaidēšanās nolūkam brīvajā laikā» — tas bija ko vērts!
Tina un Lū Naits!
Sems novērtēja faktu, ka neviens no viņiem neap- sēdās uz viņa galda.
Mazais gredzentiņš, ko Tina bija saņēmusi ziem- vētkos, mirdzēja uz viņas kreisās rokas vidējā pirksta; Lū pūlējās izlikties par jēriņu, bet tas viņam • slikti padevās.
— Ak, Sem! Pagājušo nakti Lū… Sem, mēs gribam, lai jūs būtu pirmais — tāds pārsteigums, nu, patiešam! Es gandrīz… Protams, mēs zinām, ka tas nebūs tik viegli… Sem, mēs taisāmies, tas ir, mēs ceram…
— .. .apprecēties, — Lū Naits gandrīz čukstus pabeidza.
Pirmo reizi, kopš Sems bija pazīstams ar Lū, tas izskatījās nedrošs un raudzījās uz dzīvi ar kaut kādām aizdomām — kā cilvēks, kas brokastīs pasniegtajā apelsīnu sulā atradis tikko izšķīlušos astoņkāji.
— Jums būtu ļoti paticis, kā Lū mani bildināja, — Tina klāstīja savus pārdzīvojumus. — Tādā aplin-,^ kus ceļā. Tik necili. Es viņam vēlāk teicu, ka do- ^ māju — viņš runā par gluži ko citu. Sākumā es nevarēju saprast tevi, vai tā nebija, dārgais?
— Ko? Jā, protams, tev bija grūti mani saprast. Lū paskatījās uz savu bijušo sāncensi. — Vai tu
esi ļoti pārsteigts?
— O nē! Nepavisam. Jūs abi tik lieliski saderat kopā, ka es jau no paša sākuma uzskatīju to par pareizu. — Sems nomurmināja apsveikuma vārdus, Tinas jautājošā skatiena durstīts. — Bet tagad atvainojiet — man ir ļoti steidzama darīšana. Ārkārtīgi neparasta kāzu dāvana.
Lū bija galīgi apjucis.
— Kāzu dāvana? Tik agri?
— Nu, protams, — Tina sacīja. — Ir ļoti grūti sameklēt to, kas vajadzīgs. Un tāds brīnišķīgs draugs kā Sems grib, protams, uzdāvināt mums kaut ko sevišķu.
Sems nosprieda, ka viņam pietiek, paķēra grāmatu un mēteli un izmetās pa durvīm.
Taču, nonācis līdz savas pansijas sarkanajiem ķie-^ ģeļu pakāpieniem, viņš secināja, ka brūce, kaut arī sāpīga, noteikti nav nāvīga. Viņš pat pavīpsnāja, at-j
cerēdamies Lū Naita seju. Pēkšņi kāds pavilka viņu aiz piedurknes. Tā bija dzīvokļa saimniece.
— Tas cilvēks šodien atkal bija atnācis, mister Vēber. Viņš gribēja jūs satikt.
— Kāds cilvēks? Garais vecis?
s Misis Lipanti pamāja, viņas rokas bija nosodoši sakrustotas uz krūtīm.
— Tik nepatīkama persona! Kad es sacīju, ka jūsu nav, viņš pastāvēja uz to, lai es ievedot viņu jūsu istabā. Es teicu, ka nevaru to darīt bez jūsu atļaujas, un viņš pavērās manī ar tādu slepkavīgu skatienu … Es nekad neesmu ticējusi ļaunai acij — kaut gan vienmēr saku, ka nav dūmu bez uguns —, bet, ja ļauna acs ir, tad tieši šim tipam.
— Vai viņš atnāks vēlreiz?
— Jā. Viņš man jautāja, kad jūs parasti pārnākot, un es teicu — ap astoņiem, aprēķinājusi, ka, gadījumā ja jūs negribēsiet viņu redzēt, jums pietiks laika nomazgāties, pārģērbties un aiziet, pirms viņš būs ieradies. Un, piedodiet manu atklātību, mister Vēber, man liekas, ka jums diez vai gribas ar viņu satikties.
— Pateicos jums. Bet, kad šis cilvēks atnāks, ievediet viņu pie manis. Ja viņš ir tas, ko es domāju, tad pie manis pašreiz nelikumīgi atrodas viņa īpašums. Es gribu zināt, kāda ir šā īpašuma izcelsme.
Iegājis istabā, Sems uzmanīgi nolika rokasgrāmatu run pavēlēja kastei atvērties. «Bērnu biokalibrometrs» nebija visai liels, un tā ietīšanai pilnīgi pietika ar avīzi. Pēc dažām minūtēm Sems jau soļoja kantora virzienā, nesdams padusē dīvainas formas saini.
Viņš sev jautāja, vai vēlēšanās nokopēt Tinu nav pārgājusi. Nē, par spīti visam, viņš vēl joprojām alka pēc viņas vairāk nekā pēc jebkuras citas sievietes, un, iā kā oriģināls precēsies ar Lū, kopijai neatliks nekas "cits kā apprecēties ar Semu. Bet kopija iegūs visas Tinas īpašības un vēlmes, kas būs fiksētas lentē
pietiekami pazīst? Semam bija maz labu paziņu un
tuva drauga nebija neviena. Bet, lai eksperimentēša-
nai būtu kāda jēga, viņam šo cilvēku vajag pazīt kā sevi pašu.
. — Sevi pašu!
— Jūsu stāvs, ser! — Liftnieks nosodoši paskatījās uz Semu, kura satrauktā izsauciena dēļ bija apturējis liftu sešus centimetrus zemāk par stāva līmeni. Kaut kas tāds ar viņu nebija atgadījies kopš tām sen aizmirstajām dienām, kad viņš pirmoreiz nedroši pieskārās lifta pogām. Liftnieks juta, ka tas ir kauna traips viņa mākai, un vēsi aizvēra durvis aiz jurista. Bet kāpēc gan ne sevi pašu? Sems visas savas fiziskās īpašības zināja daudz labāk nekā Tinas; kopējot sevi, viņš noteikti pamanīs jebkuru novirzi un rīkosies tā, lai nenonāktu līdz psihiskiem traucējumiem vai vēl kam ļaunākam. Un pats jaukākais tas, ka viņam nebūs nekādu sirdsapziņas pārmetumu, izjaucot Sema Vēbera dubultnieku. Gluži otrādi: tādā situācijā «otrā es» ilgstoša eksistence sagādātu nepatikšanas, bet atbrīvošanās no tā būtu atvieglojums.
Sevis paša kopēšana dos nepieciešamo praksi ar pazīstamu materiālu. Ideāls lēmums. Jāizdara ļoti akurāti pieraksti, un, ja kaut kas neiznāks, kā vajag, viņš precīzi zinās, kur jābūt īpaši uzmanīgam, izga- H tavojot savu Tinu.
Kas attiecas uz to tipu, tad varbūt viņš nemaz neinteresējas par komplektu. Un, pat ja interesējas, Sems var paklausīt dzīvokļa saimnieces padomam un aiziet no mājas, kamēr svešais vēl nav atnācis. Vārdu sakot, perspektīvas ir visai rožainas.
Lū Naits izbrīnījies blenza uz Sema atnesto aparātu.
parametru noņemšanas momentā. Un arī kopija var tiekties apprecēties ar Lū …
Gluži kā tajā anekdotē: «Vai nu tu ej un es pasēdēšu, vai arī es pasēdēšu un tu ej.» Taču līdz tam vēl tālu. Un varbūt būs pat uzjautrinoši…
Visvairāk Sems bažījās, ka tikai nepieļauj kādu neprecizitāti. Ja nu Tina, kuru viņš uzbūvēs, iznāk ar defektiem? Sarkanā krāsa uzklāsies virsū sārtajai kā sliktās krāsainās reprodukcijās; piepeši viņa sāks sagremot pati savu kuņģi vai kaut kur viņas zemapziņas dziļumos slēpsies mīklaina un neizārstējama ārprāta iedīgļi, kas raksturīgi modelim, turklāt tie var parādīties nevis uzreiz, bet tikai tad, kad dziļas abpusējas jūtas nesīs augļus. Sems jau bija pārliecinā-1 jies, ka nav nekāds lietpratējs cilvēku kopēšanā; kļūdas, ko viņš bija pieļāvis, konstruējot misis Lipanti māsasmeitu, liecināja, ka viņš šai jomā vēl ir diletants.
Sems zināja, ka nekad nespēs izjaukt Tinu, pat ja viņa iznāktu ar defektiem. To nepieļautu viņa bruņinieka jūtas un jau gandrīz aizspriedumiem līdzīgā cieņa pret sievieti, iepotēta kopš bērnības, kas bija aizritējusi mazā pilsētiņā, turklāt Semu sagrāba neizsakāmas šausmas, iedomājoties, ka tik ļoti dievināta būtne jāpakļauj tādam pašam sairšanas procesam kā, piemēram, manekens. Bet, ja viņš konstruējot pieļaus^ kādu būtisku neprecizitāti, tas tomēr būs jādara. No-' lemts: kļūdīties nekādā ziņā nedrīkst.
Sems rūgti smaidīja, kamēr vecais lifts veda viņu augšā uz kantori. Eh, būtu mazliet vairāk laika! Varētu paeksperimentēt ar kādu cilvēku, kura reakcijas viņš zina tik labi, ka katra novirze no normas uzreiz būtu pamanāma. Taču dīvainais vecis ieradīsies šodien vakarā, un, ja viņam ir kāds sakars ar komplektu «Uzbūvē cilvēku», tad Sema mēģinājumi var tikt ne-v kavējoties pārtraukti. Un kur viņš atradīs modeli, ko
. — Dižā jurista Blekstouna vārdā, kas tas ir par - daiktu? Līdzīgs mašīniņai, ar ko nocirpt zāli puķu kastēs uz palodzēm!
— Tas ir, tā sacīt, mēraparāts. Precīzi fiksē jebkuras lietas izmērus un vispār… Es nevaru uzdāvināt jums to, ko esmu nodomājis, ja nezinu vajadzīgo lielumu. Tina, vai jums nebūtu grūti iznākt ar mani vestibilā? i
— Nē-e. — Viņa aizdomīgi paskatījās uz aparātu. — Bet vai nesāpēs?
— Nē, it nemaz nesāpēs, — Sems apgalvoja. — Es tikai gribu, lai līdz jūsu kāzām Lū tas viss paliktu noslēpums.
To dzirdot, Tina sāka starot.
— Ei, kolēģi! — viens no jaunajiem juristiem uzrunāja Lū, kad Sems un Tina bija izgājuši. — Neļaut jiet viņam to darīt! Faktisks valdījums — tas jau ir deviņdesmit procentu panākumu. Sems pats vienmēr tā saka. Var gadīties, ka viņš Tinu jums vairs neatdod!
Lū mazliet pavīpsnāja un noliecās pār darbu.
— Es gribētu, lai jūs ieejat dāmu istabā, — Sems pārsteigtajai Tinai paskaidroja. — Es stāvēšu ārpusē un teikšu visiem, kas nāks, ka tā ir slēgta avārijas dēļ. Ja tur kāda ir iekšā, pagaidiet, kamēr iziet. Pēc tam izģērbieties.
— Pavisam?! — Tina iespiedzās.
Viņš pamāja ar galvu. Pēc tam rūpīgi, uzsvērdams katru priekšā stāvošās operācijas būtisku detaļu, izstāstīja Tinai, kā rīkoties ar «Bērnu biokalibrometru». Kā viņai uzmanīgi jāpagriež slēdzis un jāpalaiž lente. Kā ar aparātu jāapseko katrs ķermeņa kvadrātcentimetrs.
— Šis mazais rokturis jums noderēs, lai aizsniegtu muguru. Patlaban nav īstais laiks jautājumiem. Vai sapratāt?
— Sapratu.
Tina atgriezās pēc piecpadsmit minūtēm, kārtodama kleitu un sajūsmināti pētīdama lenti.
— Brīnumaini… Ja ticētu šai lentei, tad joda saturs manī…
Sems aši izrāva biokalibrometru viņai no rokām.
— Nav ko pievērst uzmanību… Tas ir kaut kas līdzīgs kodam. Tikai pasakiet man tagad, cik gabalu … Jūs uzlēksiet līdz debesīm, kad ieraudzīsiet
dāvanu.
— Tā jau es domāju.
Tina noliecās pār Semu, jo viņš bija nometies uz ceļiem un pētīja lenti, lai pārliecinātos, ka Tina pareizi izmantojusi aparātu.
— Ziniet, Sem, es vienmēr esmu jutusi, ka jums ir ideāla gaume. Es gribētu, lai jūs bieži iegrieztos pie
Lmums, kad mēs būsim apprecējušies. Jums ir tik brī- ' nišķīgas idejas! Lū ir mazliet par daudz lietišķs cilvēks, vai ne? Es saprotu, tādam jābūt, lai gūtu panākumus dzīvē un tā tālāk, taču panākumi vēl nav viss, manuprāt, vajadzīga arī kultūra. Jūs palīdzēsiet man saglabāt kulturālas intereses, palīdzēsiet taču, Sem, vai ne?
— Protams, — Sems nenoteikti atbildēja. Lente bija pilnīgā kārtībā. Varēja sākt. — Ar prieku palīdzēšu. Vienmēr jūsu rīcībā.
Izsaukdams liftu, viņš pamanīja Tinas sejā tādu kā apjukumu.
— Neraizējieties, Tina! Jūs ar Lū būsiet laimīgi. p Un jums patiks mana kāzu dāvana.
«Tomēr ne tā kā man,» viņš teica pats sev, ieiedams liftā.
Atgriezies sava istaba, Sems izvilka lenti un noģērbās. Pēc dažām minūtēm bija gatavs viņa paša parametru pieraksts. Vajadzētu, protams, visu pienācīgi pārdomāt, taču mērķa tuvums vērta viņu nepacietīgu. Sems aizslēdza durvis, ātri savāca pa istabu izmētātās lietas, pie viena vēlreiz nospurcās par krustmātes Megijas kaklasaitēm — koši zilā un sarkanā krāsa taisni vai izstaroja gaismu pa visu istabu —, pavēlēja kastei atvērties un ķērās pie priekšdarbiem.
Vispirmām kārtām ūdens. Tā kā cilvēka ķermenī ūdens daudzums ir krietni prāvs, jāapgādājas tūlīt ar visu krājumu. Pa ceļam uz mājām viņš bija nopircis vairākas mazgājamās bļodas, taču, kamēr tās pie-* pildīs no vienīgā krāna, tik un tā paies savs laiciņš.
Kad Sems novietoja zem krāna pirmo bļodu, viņam pēkšņi ienāca prātā, vai piemaisījumi ūdenim nevar ietekmēt galaproduktu. Laikam gan var. Droši vien jālieto ķīmiski tīrs ūdens. Tiesa, rokasgrāmatā par to nekas nebija teikts, taču pretējā gadījumā būtu norādīts, tieši kāds ūdens lietojams.
Ko lai dara, nāksies ūdeni novārīt. Un, kad viņš< pāries pie Tinas, tad pacentīsies dabūt destilēto ūdeni. Vēl viens arguments par labu tam, ka vispirms jāuztaisa Sema līdzinieks.
Gaidīdams, kamēr ūdens uzvārīsies, Sems izlika visus materiālus tā, lai tie būtu pa rokai. «J-jā, diezgan trūcīgi!» viņš nodomāja. Tas mazulis bija aprijis labu daļu nepieciešamo reaktīvu; ļoti žēl, ka pietrūka dūšas viņu izjaukt. Tagad jau gan vairs nevarēja būt ne runas par dubultnieka saglabāšanu. Tas neizbēgami būs jāizjauc, lai pietiktu materiāla Tinas «numurs divi» izgatavošanai. Bet varbūt tā būs Tina «numurs viens»?!
Sems vēlreiz pāršķirstīja 6., 7. un 8. nodaļu, atsvai- ' dzinādams norādījumus par cilvēku sastāvdaļām, viņu uzbūvēšanu un izjaukšanu. Tie bija lasīti jau daudz reižu, taču viņš atcerējās, kā savā laikā bija veiksmīgi «izsprucis» cauri ne vienā vien jurisprudences eksāmenā ar pēdējā mirklī sagrābstītām zināšanām.
Semu darīja nemierīgu vairākkārtējā psihiskas nestabilitātes pieminēšana. «Cilvēciskajiem radījumiem, kas uzbūvēti ar šā komplekta palīdzību, pat labākajā gadījumā piemitīs zināma tendence uz aizspriedumiem
un neirotiskiem kompleksiem, kādi raksturīgi viduslaiku cilvēcei. Galu galā tie tomēr nav normāli cilvēki — nekādā ziņā to neaizmirstiet!» Starp citu, attiecībā uz Tinas dubultnieci tam nevarēja būt sevišķas nozīmes, un viss pārējais Semu maz uztrauca.
Viņš pabeidza pielāgot formas, izveidodams tās vajadzīgajā lielumā, un piestiprināja vitalizatoru pie gultas. Tad ļoti lēnām, nemitīgi skatīdamies rokasgrāmatā, sāka kopēt Semu Vēberu. Nākamajās divās stundās viņš uzzināja par saviem fiziskajiem dotumiem un trūkumiem vairāk nekā jebkura cilvēciska būtne kopš tās dienas, kad vientiesīgais primāts sāka pētīt iespēju pārvietoties pa zemi tikai ar pakaļējām ekstremitātēm.
Lai cik savādi, Sems nejuta ne trīsas, ne uzbudinājumu. Sī darbošanās atgādināja pirmā amatieru radiouztvērēja būvēšanu. Rotaļa bērniem.
Kad Sems beidza darbu, vairums flakonu un kārbu bija tukši. Kastē rēgojās mitras formas, līdzīgas ģipša atlējumiem. Rokasgrāmata mētājās uz grīdas.
Sems Vēbers stāvēja pie gultas, raudzīdamies uz Semu Vēberu, kas gulēja gultā.
Atlika vēl tikai iedvest dubultniekā dzīvību. Sems baidījās vilcināties pārāk ilgi: varēja rasties kādas novirzes. Viņš nebija aizmirsis melnmataino meitenīti. Nokratījis riebīgo nerealitātes sajūtu, Sems pārliecinājās, ka lielais dezasamblators atrodas pa rokai, un ieslēdza «Džifi vitalizatoru».
Cilvēks gultā nokrekstējās. Sakustējās. Piecēlās sēdus.
— Oh! — viņš iesaucās. — Nav slikti, ja man atļauts izteikties!
Pēc tam viņš izlēca no gultas, pagrāba dezasam- % blatoru, izrāva no aparāta vidus prāvus vadu gabalus, nosvieda to uz grīdas un samīdīja.
— Es nevēlos, ka man pār galvu karātos Damokla zobens, — viņš paziņoja Semam Vēberam, kas stāvēja ar atplestu muti. — Padomājiet arī par to, ka es varētu aparātu izlietot pret jums.
Sems kaut kā aizkūlās līdz gultai un apsēdās uz tās. Satraukums, kas uz brīdi bija viņu pārņēmis, norima, un viņš juta vienīgi trulu pārsteigumu. Vēl joprojām viņš atradās tā iespaida varā, kādu uz viņu bija atstājusi bērna un manekena nevarība. Semam pat prātā nebija ienācis, ka viņa kopija uzņems dzīvi ar tādu entuziasmu. Protams, vajadzēja to paredzēt: šoreiz viņš bija uzbūvējis pieaugušu cilvēku tā fizisko un garīgo spēku pašā plaukumā.
— Ļoti slikti, — Sems aizsmakušā balsī bilda. — Jūs esat nenosvērts. Jūs nevarat tikt uzņemts normālā sabiedrībā.
— Es esot nenosvērts? — dubultnieks jautāja. -— Un kas to saka! Cilvēks, kurš visu dzīvi pavadījis neauglīgos sapņos, tiecies apprecēties ar kliedzoši apģērbtu un godkārīgu bioloģisko impulsu kolekciju, kas būtu uz ceļiem rāpojusi pretī katram vīrietim, kuram pietiktu prāta nospiest vajadzīgās pogas…
— Lieciet mieru Tinas vārdam! — Sems sacīja. Viņš jutās ārkārtīgi neērti, izteikdams šo teatrālo frāzi.
Dubultnieks paskatījās uz viņu un iesmējās.
— Labi, lai būtu. Bet ne viņas miesai! Ziniet ko, Sem vai Vēber, vai kā nu jūs gribat, lai es jūs sauktu. Dzīvojiet jūs par sevi, un es dzīvošu par sevi. Es varu pat nebūt jurists, ja jums tā labāk patiktos. Taču, kas attiecas uz Tinu — tā kā vairs nav palicis ingre- dientu, lai izgatavotu kopiju, un tā jau vispār bija satrunējusi ideja eskeipisma garā —, tad manī ir pietiekami daudz jūsu simpātiju un antipātiju, lai kaislīgi viņu iekārotu. Un es varēšu viņu dabūt, bet jūs nevarēsiet. Jums tam nepietiek drosmes.
Sems pietrūkās kājās un sažņaudza dūres. Bet tūlīt pat aptvēra, ka pretinieks ir pilnīgi līdzvērtīgs viņam fiziskajā ziņā, un pievērsa uzmanību tā pašpārliecinātajam smaidam. Fiziskam cīniņam nebija nekādas jēgas — labākajā gadījumā tas varēja beigties neizšķirti. Viņš atkal ķērās pie argumentiem.
— Rokasgrāmatā teikts, — Sems iesāka, — ka jūs esat pakļauts neirozēm …
— Rokasgrāmatā! Tā uzrakstīta bērniem ar zinātnisku redzesloku, kādi dzīvos pēc divsimt gadiem. Viņu iedzimtās īpašības tiks rūpīgi kontrolētas. Es personiski domāju, ka …
Pie durvīm divreiz pieklaudzināja.
— Mister Vēber …
— Jā! — viņi abi reizē atsaucās.
Aiz durvīm dzīvokļa saimniecei no pārsteiguma aizrāvās elpa, un viņa nedrošā balsī sacīja:
— Ši-i-s kungs ir lejā. Viņš gribētu jūs satikt. Vai teikt, ka esat mājās?
— Nē, pagaidām ne, — dubultnieks atbildēja.
— Sakiet viņam, ka es pirms stundas aizgāju, — tai pašā mirklī teica Sems.
Aiz durvīm atskanēja gara nopūta un ātri attālinošos soļu troksnis.
— Tad ir nu gan saprātīga metode dotajā situācijā! — dubultnieks sašuta. — Vai jūs nevarējāt pievaldīt mēli? Nabaga sieviete tagad droši vien kritīs ģībonī.
— Jūs aizmirstat, ka šī ir mana istaba, bet jūs esat tikai neveiksmīga eksperimenta rezultāts, — Sems nikni atbildēja. — Man ir tādas pašas tiesības kā jums, pat lielākas… Ei, ko jūs tur darāt?
Dubultnieks bija atvēris skapja durvis un vilka kājās bikses.
— Apģērbjos. Jūs varat staigāt pliks, ja jums tā tīk, bet es gribu izskatīties respektabli.
— Es izģērbos, lai iegūtu nepieciešamos datus par sevi… vai par jums. Tās ir manas drēbes, šī ir mana istaba…
— Paklausieties, nemaz neuztraucieties! Jūs tiesā to nekad nevarēsiet pierādīt. Nelieciet man uz katra so|a atgādināt labi zināmo stāvokli, ka viss jūsējais — tas ir manējais, un tā tālāk.
Hallē atskanēja smagi soļi. Kāds apstājās pie Sema istabas durvīm. Piepeši abiem Semiem likās, ka visapkārt sākuši skaļi džinkstēt zvārguļi, un, šausmu pārņemti, viņi juta, kā viņiem uzversmo nepanesama karstuma vilnis. Pēc tam griezīgās skaņas aizvirpu- < ļoja tālumā. Sienas vairs netrīcēja. Kļuva klusu, istabā izplatījās degoša koka smarža.
Viņi pagriezās tieši īstajā brīdī, lai ieraudzītu ļoti vecu neticami liela auguma cilvēku garā, melnā mētelī, kas ienāca pa kūpošo caurumu durvīs. Kaut gan vecis bija krietni garāks par šīm durvīm, viņš nemaz nesaliecās, bet tā savādi ierāva galvu plecos un pēc tam atkal to izbīdīja. Sems un dubultnieks instinktīvi paspēra soli viens otram tuvāk.
Ienākušajam bija dziļi iekritušas, spožas, melnas acis bez baltumiem. Semam tās atgādināja biokalib- rometra notaustīšanas iekārtu. Tās neskatījās, bet novērtēja un izdarīja secinājumus.
— Ne velti es baidījos, ka ieradīšos pārāk vēlu, — garais vecis beidzot dārdoši ierunājās pārdabiskā, nomācošā balsī. — Jūs jau esat izgatavojis savu kopiju, mister Vēber, un tas rada nepieciešamību pēc dažām ne visai patīkamām darbībām. Un dubultnieks ir iznīcinājis dezasamblatoru. Ļoti nelāgi. Man būs jāstrādā ar rokām. Nepatīkams darbs.
Vecais pienāca tik tuvu klāt abiem Semiem, ka to gandrīz skāra viņu izbiedētā elpa.
— Šis notikums jau ir novedis pie aizkavēšanās četrās svarīgās pētījumu programmās, taču mums visu laiku vajadzēja rēķināties ar civilizētā sabiedrībā pieņemtajām normām un, pirms atņemam komplektu, precīzi noskaidrot adresāta personību. Misis Lipanti ģībonis, protams, lika rīkoties nekavējoties.
Dubultnieks nokrekšķinājās.
— Tātad jūs? …
— Nē, es neesmu cilvēks šā vārda īstajā nozīmē. Esmu necils ierēdnis, izgatavots ar augstākās klases precizitāti. Es esmu Cenza sargātājs visam divdesmit devītajam rajonam. Jūsu komplekts bija domāts bērniem no Fregandas, kuri ieradušies ekskursijā šajā rajonā. Viens no fregandiešiem, pēc dokumentiem Vēvers, pasūtīja šo komplektu ar hro- nodromu starpniecību, bet tie šādas neparastas slodzes dēļ tā sabojājās, ka tos nebija iespējams karnu- plicēt. Tādēļ jūs saņēmāt sūtījumu viņa vietā. Diemžēl bojājumi bija tik nopietni, ka mums nācās jūs sameklēt ar netiešām metodēm.
Cenza sargātājs uz brīdi apklusa, un Sema dubultnieks nervozi saraustīja bikses. Pats Sems kaislīgi vēlējās, lai viņam būtu kaut vai vīģes lapa kailuma aizsegšanai. Viņš jutās kā labi zināmā persona paradīzes dārzā, kura centās paskaidrot, kāpēc apēsts ābols, un drūmi nodomāja, ka drēbes padara par cilvēku daudz lielākā mērā nekā komplekts «Uzbūvē cilvēku».
— Mums, protams, komplekts ir jums jāatņem, — turpināja dārdināt pērkonīgā balss, — un jālikvidē sekas, kas radušās, to lietojot šeit. Kad viss būs savests kārtībā, jums tiks atļauts turpināt dzīvi, it kā nekas nebūtu noticis. Starp citu, galvenā problēma ir tā, kā uzzināt, kurš no jums ir īstais Sems Vēbers.
— Es, — abi sacīja drebošas balsīs un paskatījās viens uz otru.
— Grūts stāvoklis, — vecis nodārdināja. Viņa elpa bija kā ledains vējš. — Kāpēc man mūžīgi neveicas? Kāpēc man nekad nemēdz būt vienkārši gadījumi kā karnuplicētājam?
— Paklausieties, — dubultnieks bilda, — oriģinālam jābūt…
— Pilnīgi līdzsvarotam un labākā emocionālā formā nekā kopijai, — Sems viņu pārtrauca. — Man liekas…
— … ka jūs viegli varēsiet saskatīt starpību, — dubultnieks pabeidza, elpu neatvilkdams, — noskaidrojot, kurš no mums abiem ir cienījamāks sabiedrības loceklis.
(«Šis tips grib pūst miglu acīs!» Sems ar mierīgu pašpārliecību nodomāja. «Kā viņš nesaprot, ka te ir darīšana ar būtni, kas patiešām var saskatīt intelektuālās atšķirības? Tas vis nav kaut kāds nožēlojams mūsdienu psihiatrs, šī būtne ir spējīga redzēt cauri ārējam apvalkam līdz visslēptākajiem dziļumiem.»)
— Nu, protams, varēšu. Vienu mirklīti! — Vecis sāka uzmanīgi viņus pētīt. Melnās acis bezkaislīgi slīdēja pa viņu augumiem augšup un lejup. Divi Semi Vēberi stāvēja klusu un drebēdami gaidīja.
— Skaidrs, — vecis beidzot sacīja. — Pilnīgi skaidrs.
Viņš paspēra soli uz priekšu un izstiepa garo, tievo roku. Pēc tam ķērās pie Sema Vēbera sadalīšanas.
— Bet paklau-u-u… — Sems Vēbers nelabā balsī iekliedzās, kliedziens pārvērtās izmisuma bļāvienā un noslāpa neskaidrā murmināšanā.
— Lai nezaudētu psihisko līdzsvaru, jums labāk būtu neskatīties, — Cenza sargātājs bilda.
Dubultnieks lēni nopūtās, aizgriezās un sāka pogāt ciet kreklu. Viņam aiz muguras, te pastiprinādamās, te pieklusdama, turpinājās murmināšana.
— Redzat, — dārdošā, nomācošā balss sacīja, — nav jau tā, ka mēs baidītos atstāt jums dāvanu. Tā ir principa lieta. Jūsu civilizācija nav tam vēl sagatavota. Jums tas jāsaprot.
— Nu, protams, — atbildēja viltus Vēbers, apsiedams sarkani zilo krustmātes Megijas kaklasaiti.