Ir sakāmvārds, ka no mazām zīlēm izaug lieli ozoli, bet nez kāpēc nerunā par maziem ozoliem, kas izaug no lielām zīlēm. Notiek taču arī tā. Var neciest katastrofā, toties iekulties rūgtās nepatikšanās. Vēl nav zināms, kas ir sliktāk. Vienā jaukā rītā tā ap 2208. gadu kāds diezgan gudrs, dzīvespriecīgs, taču pārlieku izmanīgs jauns cilvēks pamodās un saprata, ka ar savu ģeniālo ideju ir pats sevi pazudinājis.
Cik draņķīgi!
Sen, sen, divdesmitā gadsimta pašā sākumā, cilvēki piepeši atklāja, ka aukstā rudens vakarā daudz patīkamāk uzgriezt mājās gramofonu nekā lietū un slapjdraņķī vilkties uz opereti. Apmēram ap to pašu laiku namīpašnieki, izrādīdami rūpes par ciemiņu dūrēm, sāka iegādāties elektriskos zvanus, bet mazliet vēlāk radās iespēja atvērt durvis un ielaist uz ielas stāvošo cilvēku, gluži vienkārši nospiežot pogu. Zinātnieki laboratorijās jau noņēmās ar pirmajiem fotoelementiem.
Radio un kinematogrāfs sadalīja savā starpā izklaidēšanās tirgu. Tad bosi apķērās, ka diktofons atšķirībā no stenogrāfistes netaisa kļūdas un mehāniskais vēstuļu šķirotājs spēj aizstāt veselu armiju ierēdņu.
Kura jauna sieva televīzijas trakuma ziedu laikā gan nesapņoja par automātisko virtuvi, kas bez ierunām paklausa nevērīgi izmestai pavēlei izcept rostbifu uz tikiem un tikiem, ik pēc tik un tik minūtēm pārlaistot to ar tādu un tādu mērci? Greznākie modeļi bija apgādāti pat ar aromātu regulatoriem un gatavoja salātus pēc slavena pavāra receptes mazmazlietiņ labāk nekā viņš pats.
Pēc tam radās Universālā sistēma enerģijas pārraidīšanai pa radio (USEPR), televizors apguva trešo dimensiju, pārdēvēja sevi par teledāru un kļuva tik lēts, ka bija pa kabatai katram nabadzīgam eskimosam, bet teledārija — tas tā, starp citu — nu bija vienīgā rūpniecības nozare, kur aktieri vēl varēja pamanīties nopelnīt sev iztiku.
Tātad — teledārs izklaidēja, roboti, ko baroja USEPR, rosījās saimniecībā, automātiskās pasažieru raķetes lidoja uz visiem Saules sistēmas stūrīšiem precīzi pēc saraksta … Vārdu sakot, ko gan vēl cilvēks varēja vēlēties?
Un tad vienā jaukā rītā … jā, 2208. gadā …
Komiķa Lestija (no programmas «Smejieties kopā ar klaunu Lestiju!») viesistabā uz brīdi iemirgojās durvju ekrāns, kas karājās virs dārgā antīkā apkures radiatora. Nākamajā mirklī ekrānā parādījās plecīga spēkavīra attēls. Puisim galvā bija ķivere ar uzrakstu «Pakalpojumi mājās», un pie viņa kājām gulēja liela, dzeltena kaste, kas aizņēma gandrīz visu ekrānu.
— Komiķis Lestijs? Es esmu no firmas «Rolgs — robotu remonts un pārbūve». Saņemiet savu universālo mājzini. Pēc jūsu pieprasījuma mēs tajā iemontējām visādus papildelementus. Tikai jums jādod paraksts, ka atsakāties no pretenzijām un uzņematies^ visu atbildību par iespējamiem zaudējumiem.
— B-r-r-r, — sarkanmatainais jaunais cilvēks papurināja galvu, nokratīdams miega atliekas, un viņa sejā iegūla noraizējusies izteiksme. — Es kaut vai savu nāves spriedumu parakstītu, lai tikai šis robots prastu darīt to, kas vajadzīgs. Ei, durvis! — viņš uzsauca. — Divdesmit trīs, dzirdiet, divdesmit trīs!
Durvis ātri pacēlās augšup. Mehāniķis noklikšķināja gravitācijas izstarotāja tumbleru, kaste līgani iepeldēja istabā un viegli atmetās pret pretējo sienu.
Lestijs nervozi saberzēja rokas.
— Es ceru …
— Nebiju ne domājis, ne cerējis, mister Lestij, ka es, vienkāršs puisis, satikšu jūs. Mūsu darbā jau gan, protams, iznāk redzēt visādas lielas slavenības! Vakar, piemēram, es aizvedu divus robotus pašam policijas komisāram! Mēs tiem piemontējām melu detektorus un pielikām pat vara pieres, lai šie izskatītos akurāt kā policisti. Mana saimniece pārplīsīs aiz skaudības, kad uzzinās, ka esmu runājies ar pašu galveno tele- dāra komiķi… Zināt, mister Lestij, viņa vienmēr saka …
— Nekādus misterus! Gluži vienkārši Lestijs … Klauns Lestijs — smiesimies kopā!
Mehāniķis plati pasmaidīja.
— Nu, mats matā kā uz ekrāna …
Viņš pievērsa izstarotāju kastei un pagrieza tumbleru stāvoklī «sabrukšana».
— Zināt, pie mums viens puisis sāka muldēt, ka jūs gribot, lai robots jūsu vietā sacerētu visādus jokus. Nu, tad es viņam uzprasīju: «Vai pa purnu negribi?» Es taču zinu, ka jums joki birst kā no pārpilnības raga.
— Tieši ta! — Izbrīns. Skaļi smiekli. — Padomajiet tikai: «klauns Lestijs — smiesimies kopā» aizņemas jokus! Ko gan nesarunā ļaunas mēles?! Vai zināt, ko par mani saka pielūdzēji? «Smieklu karalis viņš īsts, asprātības rekordists, tiklīdz tam mute vaļā, ekspromtu jokus dāļā.» Un man lai būtu vajadzīgs priekšā teicējs? Kādas muļķības! Man tikai ienāca prātā vienreizīga ideja: Rietumu puslodes dižākajam komediantam kalpo asprātis robots. Ha! Nu, labi, apskatīsim viņu.
Atskanēja neliels sprakšķis — dezintegrējošais stars pārvērta dzelteno kasti putekļos. Kad putekļu mākonītis nosēdās, viņu priekšā stāvēja piecas pēdas garš robots no tumšsarkana metāla.
— Jūs viņu esat sakropļojuši! — Lestijs neapmierināts iesaucās. — Es nosūtīju pārbūvei pēdējo modeli 2207, plūdlīnijas formas, ar gluži jaunu cilindrisku ķermeni. Bet jūs man atdodat kaut kādu metāla bumbieri … Velns zina kas … ne robots, bet viens vienīgs vēders! Turklāt viņam ir līkas kājas!
— Paklausieties, ser! Jūsu anekdošu saraksts, pat mikrostieplē ierakstīts, negāja viņā iekšā! Mūsu tehniķiem nācās mazliet paplašināt ķermeņa apakšdaļu. Bet jūs vēl lūdzāt, lai robots prastu pārfrāzēt un parodēt asprātības. Puišiem vajadzēja krietni noņemties, kamēr viņi izpunktierēja īpašu papildierīci, ko viņi nosauca par variatoru. Tādēļ arī papildu svars, lielāki apmēri. Atļaujiet man viņu ieslēgt.
Mehāniķis iebāza izliektu irīdija stienīti — universālu robotehnikas atslēgu — robota pakauša spraugā. Divi pilni apgriezieni, knikšķis, un robota iekšienē atskanēja klusa strādājošu mehānismu dūkoņa. Metāla rokas simboliskā padevības žestā piespiedās pie metāla krūtīm. Mute jautājoši pavērās.
— Uh! — mehāniķis nobrīnījās. — Tad ir gan ģīmis — baigi cienīgs! Un cik augstprātīgi skatās!
— Tā ir manas līgavas izdoma! — Lestijs lepni sacīja. — Džozefīna Lisija, zināt, tā pati, kas dzied manās programmās. Viņa apgalvo, ka tieši tā senos laikos izskatījies mājzinis … taisni kā senajā Anglijā.
Džozija pat vārdu viņam izdomāja īsti piedienīgu. Nu, Rupert, izstāsti anekdotīti!
— Kādu, ser? — Ruperts noskrapstēja.
Viņa balss te kļuva skaļaka, te pieklusa līdzīgi sinu- soīdai.
— Kādu vēlies. Tādu vienkāršāku un smieklīgāku, no ceļojumu sērijas.
— Ginsbergs pirmoreiz lidoja uz Marsu, — Ruperts iesāka. — Viņam ierādīja galdiņu restorāna sektorā un pateica, ka viņa kaimiņš būs francūzis. Tas…
Mehāniķis piedauzīja pie metāla krūtīm.
— Šite ir vēl viens papildinājums — mezonu filtrs. Jūs par katru cenu gribējāt, lai viņš novērtētu smieklu lādiņu savos jokos un piemērotu tos auditorijai. Bet mūsu inženieriem dod tik šurp grūtāku uzdevumu: no ādas izlīdīs, bet iztaisīs, kas vajadzīgs.
— Ja tā, tad maniem drauģeļiem humoristiem būs jākož pirkstos, — Lestijs ļaunā priekā nomurmināja. — Paskatīsimies, kas smiesies pēdējais: klauns Lestijs vai šie ierāvēji Grīns un Andersens. Un būtu vēl pratuši rakstīt!
— … francūzis, redzēdams, ka Ginsbergs jau sēž pie galdiņa, apstājās, sasita papēžus un zemu paklanījās. «Boti appetit,» francūzis sacīja. Ginsbergs, negribēdams palikt kaunā, piecēlās un …
— Mezonu filtrs, jūs sakāt? Labi. Kaut arī jūs noplēsāt man galaktisku summu, taču, ja Ruperts ir iztaisīts tāds, kā es vēlējos, tas atmaksāsies. Zēl tikai, ka jūs esat sabojājuši viņa figūru.
— … atkārtojās šis īsais dialogs. Beidzot pēdējā ceļojuma dienā Ginsbergs uzmeklēja stjuartu un lūdza paskaidrot…
— Mēs jau būtu visu labāk izvietojuši, ja nebūtu bijusi tāda steiga. Bet jūs pieprasījāt robotu atpakaļ vēlākais trešdien.
— Jā. Šodien es izeju ēterā. Man nepieciešama … iedvesma, ko dos Ruperts. — Lestijs nervozi pabuži- nāja matus. — Izskatās, ka viņš ir formā.
— … piegāja klāt francūzim, kurš jau sēdēja pie galdiņa. Ginsbergs sasita papēžus, paklanījās un sacīja: «Bon appetit.» Francūzis sajūsmā pietrūkās kājās…
— Tādā gadījumā esiet tik laipns un parakstiet šo papīriņu. Parastā kvīts pēc noteiktās formas. Jūs uzņematies visu atbildību par jebkuru robota rīcību. Bez tā man nav tiesību jums viņu atstāt.
— Nav ko runāt! — Lestijs iesaucās. — Parakstīsim visu, ko vēlaties.
— … «Ginsberg!» francūzis iekliedzās.
Ruperts apklusa.
— Nav slikti. Kaut gan ne gluži tas, ko vajadzētu. Es būtu gribējis … Lai mani sasper atoms, kas tad tas? — Lestijs pat palēcās aiz pārsteiguma.
Robots, sastindzis uz vietas, čīkstēja, šņirkstināja zobratus un ik pa brīdim iegaudojās, it kā grasītos sašķīst gabalos.
— Ak tas? — mehāniķis atmeta ar roku. — Mazs defektiņš. Steigas dēj nepaguva to novērst. Cik izdevās noskaidrot, tas ir mezonu filtra blakusefekts. Robots atšķir mēreni jautrus jokus no ļoti smieklīgiem. Kā teikts specifikācijā: «grotesko elementu elektroniskā diferenciācija». Cilvēkam to sauc par humora izjūtu. Nu, bet robotam, tā sakot, aizstrēgst izplūdes sprauga.
— M-jā, lai dievs nedod dzirdēt šo šņirkstoņu paģirās. Robots, kas smejas pats par saviem jokiem. Br-r-r! Kas par skaņām! — Lestijs sabozās. — Ei, Rupert, sajauc man Mēness Trīskrāsaino!
Metāla milzenis pagriezās un, zvalstīdamies uz līkajām kājām, devās uz virtuvi. Noraudzīdamies robota gāzelīgajā gaitā, abi skatītāji nevarēja atturēties no smiekliem.
— Te jums par pūlēm. Zēl, ka man nav vairāk sīknaudas. Vai nevēlaties paciņu «Zvaigžņu tulka»? Reklāmas pasūtītājs apbēris mani ar cigaretēm līdz kaklam. Ar kādu aromātu jums labāk — lakricas vai kļavu riekstu?
— Es parasti pērku ar mežābolu aromātu. Un mana saimniece arī… Es jums ļoti pateicos. Ceru, ka būsiet apmierināts.
Mehāniķis iebāza izstarotāju kabatā un izgāja.
— Trīs divdesmit! — Lestijs nokliedza viņam pakaļ. Durvis bez trokšņa noslīdēja lejā.
Ruperts ieklumburoja viesistabā, turēdams rokās ērmotu, spirālveidā izlocītu cauruli, pilnu ar baltu, dzeltenu un zaļu šķidrumu. Komiķis vienā rāvienā to iztukšoja, skaļi izpūta elpu un pieglauda matus.
— To es saprotu! Pamatīga dzira! Tas puisis, kas taisīja tavu kokteiļu bloku, nav bijis muļķis elektronikā. Bet tagad klausies: es īsti nevaru iedomāties, kā tevi iedīdīt šai lietā … Starp citu, lasīt taču tu proti. Te ir šīsdienas pārraides scenārijs; manu improvizāciju tajā, protams, vēl nav. Pārraksti man scenāriju un pie katras pasvītrotās replikas izgudro kādu joku. Es tos iemācīšos un pārraides gaitā laidīšu vaļā kā savus ekspromtus. Starp citu, to tev nemaz nevajag zināt. Ej un strādā!
Robots bez vārda runas pārlapoja scenāriju, momentā fiksēdams katru vārdu savā elektroniskajā atmiņā. Pēc tam nometa scenāriju uz grīdas un devās pie elektriskās rakstāmmašīnas. Piegājis viņš nogrūda malā krēslu. Robota metāla kājas iebīdījās ķermenī tieši tik daudz, ka rokas atradās klaviatūras līmenī. Pirksti sāka klaudzināt pa taustiņiem. No mašīnas cita pēc citas lidoja laukā uzrakstītās lapas.
Lestijs sajūsmināts skatījās uz robotu.
— Ja viņš raksta kaut uz pusi tik smieklīgi, cik ātri, tad viss būs gods godam! — Komiķis noliecās un pacēla no grīdas Ruperta nomesto scenārija lapu žūksni. — Agrāk viņš nekad tā nerīkojās. Pirms pārbūves akurātākas un tīrīgākas mašīnas nebija visā pasaulē — viņš vienmēr nokopa aiz manis katru gru- zīti. Ko lai dara, ģēnijiem ir savas dīvainības!
It kā atbildot uz šiem vārdiem, iezvanījās radiofons. Lestijs pasmaidīja un saķēra klausuli, kas nolēca no griestiem tieši viņam rokās.
— Radiocentrs, — klausule sacīja. — Jūs izsauc mis Džozefīna Lisija. Kādu kodu lietosiet: jūsu vai viņas?
— Manu. K-134L. Uztveru.
— Pārslēdzu kodu. Runājiet!
Radiofonā atskanēja daži knikšķi — tas noskaņojās uz Lestija personisko kodu; šo pašu vilni varēja lietot miljoni cilvēku, taču kodējošā iekārta deva iespēju sarunāties, nebaidoties noklausīšanās. Radiofonā iemontētajā mazajā ekrānā parādījās meiča ar tādiem pašiem burkānu krāsas matiem kā Lestijam.
— Sveiks, Rudais! — Viņa smaidīja. — Uzmini, ko es teikšu! Džozija mīl Lestiju.
— Ak tu, mana gudriniece! Pagaidi, es pārslēgšu attēlu. No šā ekrāna man sāp acis. Tas ir tik mazs, ka tu tajā neietilpsti.
Lestijs pagrieza radiofona kloķi un ieslēdza durvju ekrānu. Aparāts atgriezās savā ligzdā pie griestiem. Komiķis nospieda pogu uz pults pie durvīm un, apmierināti nopūzdamies, atlaidās uz dīvāna. Lielajā ekrānā virs imitētā apkures radiatora parādījās dzīvespriecīgā Džozefīna Lisija.
— Paklausies, mans joku meistar, nav īstais brīdis maigoties. Es tūlīt pāreju pie lietas. Grīns un Ander- sens izpļāpājušies Geskelam.
— Ko?! — Lestijs pietrūkās kājās. — Kā viņi to uzdrošinājušies! Es viņus iesūdzēšu tiesā! Mūsu kontraktā ir īpaša piebilde: publika nedrīkst zināt, ka viņi strādā man.
— Kāda jēga! — Džozija paraustīja plecus. — Turklāt viņi izpļāpājušies nevis publikai, bet Geskelam. Taču arī to tu nepierādīsi. Man pačukstēja, ka Ges- kels esot traki nikns un visur meklējot tevi. Grīns un Andersens šo pārliecinājuši, ka bez viņu špikera pie scenārija tu ne divus vārdus nespējot pateikt. Geskelam jau galīgi vienalga, vai tie ir ekspromti vai iezubrīts teksts, bet viņš baidās izgāzties ar savu pirmo reklāmas raidījumu.
— Neuztraucies, Džozij! — Lestijs pasmaidīja.
— Gan būs labi…
— Kas tas? — Džozija iesaucās. — Zvēru pie nelaiķes vecmāmiņas mīļākās kosmiskās operas, kaut ko tamlīdzīgu es savu mūžu neesmu dzirdējusi!
Tas, ko Džozija savu mūžu nebija dzirdējusi, bija dvēseli plosoša šņirkstoņas, žļerkstoņas, metāla šķin- das un griezīgu kaucienu kakofonija. Lestijs aši apgriezās.
Ruperts bija beidzis rakstīt. Tumšsarkanajos pirkstos viņš turēja garas pārrakstītā scenārija lapas un -•kratījās sīkos drebuļos.
— H-r-r, bum, bam! — skanēja no robota iekšienes.
— Bing! Bang! Bong! K-r-r-rum!
Šķita, ka tur akmeņu drupinātājs maļ betona maisītāju.
— Ahā, tas ir Ruperts! Viņam aizstrēgst izplūdes sprauga — nu, kaut kas līdzīgs cilvēka humora izjūtai. Protams, viņš nav cilvēks, bet rādās, ka viņam briesmīgi patīk paša joki. Ei, Rupert, panāc šurp!
Robots pārstāja dārdināties un, izslējies visā augumā, piegāja pie durvju ekrāna.
— Kad viņu atveda? — Džozija jautāja. — Nu viņš ir piebāzts . .. Vai, kā viņš izķēmots! Izskatās tā, it kā viņš būtu slims ar tūsku un vēl uzlicis vēdersildītāju.
Un kur augstprātīgā sejas izteiksme? Un viss viņa cienīgums? Tagad viņš tāds bēdīgs, bēdīgs. Nabaga Ruperts!
— Tas tev tikai tā liekas, — Lestijs atbildēja. — Ruperts nav spējīgs mainīt sejas izteiksmi, pat ja gribētu. Lai veiktu kambarsulaiņa pienākumus, viņam nevajag vairāk fantāzijas kā pulkstenim laika rādīšanai. Bet tagad viņš vienlaikus ir arī staigājošs asprātību katalogs, apgādāts ar … kā to sauca … ar vari- atoru … Kaut gan viņam ir vārds, ne tikai sērijas numurs kā citām mājas mašīnām, tas vēl nenozīmē, ka viņš spētu kaut ko just.
— Tā vis nav. Ruperts visu jūt. Taisnība, Rupert, vai ne? — meiča nodudināja. — Vai tu mani atceries, Rupert? Mani sauc Džozija. Kā tev klājas?
Robots klusēdams skatījās uz ekrānu.
— No visām ģeķīgām sieviešu iedomām …
Kaut kas nošķindēja. Ruperts bija sasitis papēžus. Viņa ķermenis liecās lejup, lai manierīgi paklanītos Džozijai.
— Gins … — viņš iesāka.
Robota galva cēli slīga arvien zemāk un zemāk un beidzot ar skaļu blīkšķi atsitās pret grīdu.
Džozija aiz smiekliem gandrīz vai krita histērijā. Lestijs sita ar plaukstām sev pa gūžām. Ruperts sastinga, izveidojis taisnleņķa trijstūri, kura virsotne bija viņa ķermeņa paplašinātā daļa.
— .. .bergs, — Ruperts pabeidza, atspiedies ar galvu pret grīdu.
Viņš nemaz nemēģināja piecelties. Robota iekšienē kaut kas domīgi dūca.
— Nu, labi, — Lestijs norūca. — Vai tu taisies visu dienu te muļķoties? Piecelies!
— Viņš ne-evar! — Džozija spiedza. — Viņam ir pārvietots smaguma centrs, un viņš nevar piecelties. Ja tev kādreiz izdosies iztaisīt tik komisku triku tele- dārā, tad divsimt miljonu gluži nevainīgu skatītāju nomirs aiz smiekliem.
Komiķis Lestijs savilka grimasi un noliecās pār robotu. Viņš apņēma to ap pleciem un vilka uz augšu. Lēnām un ļoti negribīgi Ruperts iztaisnojās. Viņš iebikstīja ar pirkstu ekrānā.
— Ar šito meiču tu bez bēdu nodzīvosi mūžu, — viņš sāka skaitīt metāliskā rečitatīvā, — pēc nāves tiksi ellē karstā un domāsi, ka esi paradīzes dārzā!
— Aizveries! — Lestijs uzkliedza. — Vai dzirdi, ko es saku! Aizveries!
Robotu sagrāba jauna zobratu šņirkstēšanas lēkme. Lestijs ērcīgi sabozās.
— Mana brīnišķīgā veco flīžu grīda! Tādu divdesmitā gadsimta vidus flīžu nav nevienam mūsu tornī! Paskat, ko viņš ar to izdarījis! Caurums būs ne mazāks par …
— Simtiem reižu esmu tev skaidrojusi, — Džozija sāka tarkšķēt, — ka divdesmitajā gadsimtā flīžu grīdu lika tikai vannas istabā. Dažreiz arī virtuvē, bet visbiežāk vannas istabā. Un tavs imitētais radiators un sekretārs ar izbīdāmu vāku vispār ir no citiem laikmetiem. Tev nav nekādas senlietu izjūtas. Pagaidi tik, draudziņ, apmainīsimies gredzeniem un uzbērsim
j viens otram sauju rīsu, tad tu dabūsi zināt, kāda izskatījās dzīvojamā māja prezidenta Rūzvelta laikā. Starp citu, kā tev patīk Ruperta joki — tie, kas uz papīra?
— Vēl nezinu. Viņš nupat tikai beidza rakstīt. Atslēdzies, Džozij! Kāds atnācis. Iegriezies pie manis pirms uzstāšanās, kā parasti. Uz redzi!
Pēc saimnieka signāla robots pieklumburoja pie ^durvīm un pateica: «Divdesmit trīs.» Un gandrīz tai pašā mirklī, kad istabā ienāca firmas «Rolgs» mehāniķis, Ruperta galva atsitās pret grīdu.
Lestijs nopūtās un vēlreiz palīdzēja Rupertam iztaisnoties.
— Ceru, ka viņš neklanīsies līdz zemei katrreiz, kad kāds ienāks istabā? Tā viņš man sadauzīs visas flīzes.
— Vai viņš jau ir taisījis šito joku? Nelāga būšana. Visi galvenie kontroles bloki viņam taču ir galvā, un tie vēl nav pienācīgi savstarpēji pielāgojušies. Izkritīs kāds zobratiņš, un tad tik būs! Vai vēlaties, es aizvedīšu viņu uz darbnīcu vēlreizējai noregulēšanai?
— Nav laika. Pēc divām stundām es izeju ēterā. Starp citu, vai jūs iemontējāt viņam pierē rakstiskas izvēršanas bloku?
— Protams, — mehāniķis pamāja. — Vai redzat šauro, zaļo plāksnīti virs uzacīm? Kad vēlaties, lai viņš nevis runātu, bet rakstītu, pabīdiet to sānis vai lieciet viņam pašam to pabīdīt. Vārdi slīdēs pa ekrānu gluži kā pa gaismas reklāmas tablo. Ak jā, es taču nācu vēlreiz šurp pēc atslēgas. Traka lieta — aizmirsu universālo atslēgu viņam pakausī, bet bez tās fabrikā nedrīkstu rādīties.
— Ņemiet savu atslēgu! Es gaidu apmeklētāju.
Lestijs pagriezās un redzēja pa atvērtajām durvīm
iedrāžamies druknu vīreli svītrainā tunikā.
— Sveicināti, mister Geskel! Sēdieties, lūdzu! Es tūlīt būšu jūsu rīcībā.
— Atdod atslēgu! — mehāniķis sacīja robotam.
Ruperts izņēma sev no pakauša universālo roboteh-
nikas atslēgu un izstiepa roku. Mehāniķis arī pastiepa roku. Ruperts ļāva atslēgai nokrist zemē.
— Velna milti! — mehāniķis izbrīnījās. — Ja es nezinātu, ka tas nav iespējams, būtu gatavs zvērēt, ka viņš to darīja tīšām.
Mehāniķis noliecās pēc atslēgas. Robots aši pastiepa roku. Mehāniķis kā apsvilis izlēca pa durvīm.
— Neuzdrīksties! — viņš iebļāvās. — Vai jūs redzējāt, ko viņš gribēja darīt? Kā .. .
— Trīs divdesmit, — Ruperts sacīja.
Durvis nolaidās lejā, un mehāniķis tā arī nepaguva pabeigt teikumu. Tikko dzirdami dūkdams un knik- šķēdams, robots atgriezās viesistabā. Viņa sejas izteiksme bija kļuvusi vēl bēdīgāka. Skumjām bija * piejaukusies tāda kā vilšanās.
— Divus Mēness Trīskrāsainos! — saimnieks pavēlēja. Robots aizvilkās uz virtuvi gatavot kokteiļus.
— Paklausieties, Lestij, — Džons Geskels ietaurē- jās negaidīti skaļi. — Man nepatīk aplinkus runāšana. Man nebija ne jausmas, ka jums strādā nolīgti humoristi, kamēr Grīns un Andersens sāka sūdzēties, ka jūs viņiem gaužām maz maksājot un, kad viņi atteikušies kalpot par grašiem, esot viņus padzinis. Šie puiši apgalvo, ka iztaisījuši no jums vislabāk apmaksāto komiķi Rietumu puslodē, un šai ziņā es ar viņiem esmu pilnīgi vienis prātis. Tad nu redzat, šīsdienas raidījums būs pārbaude …
— Uzklausiet mani, ser! Kad vēl nebiju sapinies ar šiem laupītājiem, es savu repertuāru gatavoju pats. Un viņi jau arī strādāja tikai ar maniem joku krājumiem. Viņi gribēja izplēst no manis vairāk, nekā pats nopelnu, un tāpēc es viņus izlikti aiz durvīm. Es joprojām spēju improvizēt ne sliktāk par jebkuru citu.
— Man pilnīgi vienalga, vai jūs improvizējat vai stāstāt savus sapņus. Man vajadzīgs tikai viens: kad publika skatās manu programmu, tai jāsmejas. Vairāk smieklu — un jebkuru reklāmu tā norīs nesavie- busies. Starp citu, es nepavisam negribēju runāt par to…
Geskels izrāva no Ruperta rokām spirālveida glāzi un vienā paņēmienā to iztukšoja. Viņa sejā nenotrīcēja ne muskulītis.
— Tāds ūdentiņš vien ir! Grādu par maz! Trūkst uguns!
Kādu brīdi robots domīgi aplūkoja glāzi, tad pagriezās un ar līkajām kājām aizklumburoja uz virtuvi.
Lestijs domās atļāvās nepiekrist korporācijas «Zvaigžņu tulks» prezidentam. Katrs šā kokteiļa piliens burtiski gāza no kājām. Starp citu, «Planētas saimnieku klubs», kur dzīvoja Geskels, bija slavens ar saviem stiprajiem dzērieniem.
— Vienīgais, kas mani interesē, — Geskels turpināja, — vai jūs spēsiet padarīt šīsdienas programmu pietiekami komisku bez Grīna un Andersena palīdzības vai nespēsiet? Var jau būt, ka jūs esat liels komiķis, taču, kā saka pie mums teledārā, pietiek ar vienu izgāšanos, lai slava izgaistu kā nebijusi. Ja pēc šīsdienas pārbaudes «Zvaigžņu tulks» neparakstīs ar jums kontraktu uz trīspadsmit nedēļām, kā bija norunāts, tad jūs atkal noslīdēsiet līdz narkotisko vielu reklāmām rīta pārraidēs.
— Protams, mister Geskel, jums ir pilnīga taisnība. Tikai es lūdzu jūs — vispirms paskatieties manu scenāriju un piezīmes izsakiet pēc tam.
Lestijs izvilka no elektriskās rakstāmmašīnas garās scenārija lapas un pasniedza druknajam vīrelim.
Riskants solis. Kas zina, kādas muļķības sacerējis Ruperts? Taču neko darīt, tekstu izlasīt nebija laika. Varbūt Ruperts neiegāzīs.
Par scenārija kvalitāti varēja spriest pēc Geskela reakcijas. «Zvaigžņu tulka» prezidents lēkāt lēkāja antīkajā krēslā, kratīdamies smieklos.
— Brīnišķīgi! Burvīgi! — Pa Geskela vaigiem ritēja asaras. — Taisni kolosāli! Man jums jāatvainojas, Lestij. Jums patiešām nav vajadzīgi nolīgti humoristi. Jūs lieliski rakstāt pats. Bet vai jūs pagūsiet iemācīties tekstu līdz pārraidei?
— Par to neraizējieties, ser! Pirms steidzama darba ' es vienmēr ieņemu tableti infraskopolamīna. Bet ga-
dljumam, ja tiešām ievajadzēsies ekspromta, man ir robots.
— Robots? Vai šis ērms? — Geskels iebikstīja ar pirkstu Rupertarn, kas, stāvēdams viņam aiz muguras, raudzījās scenārijā un klusiņām dūca. Paņēmis no Ruperta glāzi, Geskels iedzēra dažus malkus.
— Jā, ser. Viņa ķermeņa apakšējā daļā glabājas milzīgs joku krājums. Pārraides laikā robots stāvēs malā, un, tiklīdz ievajadzēsies ekspromta — tikai paskaties, tas viņam jau uzrakstīts uz pieres. Mister Geskel! Kas ar jums notika?!
Geskels piepeši izlaida glāzi no rokām. Ērmoti izliektā spirāle nokrita uz grīdas, un no tās vijās melnu dūmu grīstīte.
— Dzēr-r-riens, — Geskels aizsmacis noburkšķēja. Viņa seja, kas vispirms bija kļuvusi sarkana, tad zaļa un pēc tam violeta, pieņēma kompromisa lēmumu un noklājās ar krāsainiem plankumiem.
— Kur … kur jums te? …
— Seit, lūdzu! Otrās durvis pa kreisi!
Mazais vīrelis, saliecies deviņos līkumos, izmetās no istabas. Viņa ķermenis bija kļuvis šļaugans kā apdriskātai vates lellei.
— Kas viņam notika? — Lestijs paostīja no grīdas pacelto glāzi. — Apčī!
Piepeši viņš apķērās, ka Ruperts klusiņām dūc un žvadzinās.
— Rupert, ko tu tur sajauci?
— Viņš pats prasīja kaut ko stiprāku un asāku…
— KO TU TUR SAJAUCI?
Robots padomāja.
— Piecas daļas rīcineļļas … z-z-z-z-din-don… trīs daļas etiķa esences… bing-bong… četras daļas sarkano piparu, k-r-r-rang-gr-grumm … vienu daļu vemjamzā…
Lestijs iesvilpās, un no griestiem nolēca radiofona klausule.
— Radiocentrs? Ātro palīdzību, un iespējami drīzāk! Klauns Lestijs, «Mākslinieku Tornis», tūkstoš sestais dzīvoklis.
Lestijs izskrēja priekšnamā un metās palīgā savam viesim.
Redzot krāsu gammu Geskela sejā, ārsts nogrozīja galvu.
— Palīdziet uzlikt viņu uz nestuvēm, un nekavējoties uz slimnīcu!
Ārsts ar gravitācijas staru pacēla nestuves un veda tās uz durvīm garām Rupertam, kas stāvēja kaktā.
— Jādomā, ieēdis kaut ko bojātu, — robots nočīkstēja.
— Ķēms tāds! — Ārsts uzmeta robotam niknu skatienu.
Lestijs steigšus izdzēra citu pēc cita trīs Mēness Trīskrāsainos. Sajauca tos viņš pats. Ar infraskopol- amīna dubultdevas palīdzību viņam izdevās līdz Džozijas atnākšanai iezubrīt savus ekspromtus. Ruperts atvēra viņai durvis. Ding! Bam!
— Augu dienu viņš to vien dara, — Lestijs sacīja, kārtējo reizi izsliedams robotu stāvus. — Un bēda ne tikai tā, ka viņš sadauzījis visu manu flīžu grīdu. Tā vien skaties, ka viņam galvā atskrūvēsies kāda skrūvīte. Protams, man viņš paklausa bez ierunām, viņa dumjajiem jokiem par upuri līdz šim krituši…
Ruperts kaut ko paviļāja mutē. Viņa lūpas izstiepās uz priekšu, vaigi savilkās grumbās. Viņš kaut ko izspļāva.
Pa grīdu aizdancoja seššķautņains vara uzgrieznītis. Visi trīs klusēdami noraudzījās tam pakaļ. Beidzot Džozija pacēla galvu.
— Kādiem jokiem?
Lestijs pastāstīja viņai par notikušo.
— Tad nu ir gan! Tava laime, ka pēc kontrakta tu par savu joku sekām neatbildi. Citādi Geskels sāktu tevi vazāt pa tiesām. Cerēsim, ka viņš paliks dzīvs. Ej ģērbies!
Lestijs iegāja otrā istabā un sāka vilkt mugurā sarkano, ar spīguļiem apšūto klauna kostīmu.
— Kas tev šodien ir programmā? — viņš skaļi jautāja.
— Varētu pats kādreiz atnākt uz mēģinājumu un paklausīties.
— Esmu spiests uzturēt savu improvizatora reputācija Nu, ko tad tu dziedi?
— Āriju «Klejoju es pasaul's telpā» no Hjū Gar- sija pēdējā jaunuma «Mīlestība aiz asteroīdu joslas». Paklausies, varbūt tavs robots patiešām lieliski sacer jokus, bet kā mājzinis viņš nekam neder. Kā piesvai- dīta grīda! Papīri, cigaretes, kokteiļu spirāles! Pagaidi tik, jaunais cilvēk, kad mēs savienosim savus likteņus…
Džozija apklusa un noliekusies ņēmās piekopt grīdu. Ruperts, stāvēdams sienmalē, cieši raudzījās viņas mugurā. Robota iekšienē kaut kas iegaudojās. H-ū-ū…
Ātriem soļiem Ruperts šķērsoja istabu. Viņa labā roka pacēlās un uzgāzās Džozijai.
— Vai-i! — Džozija iebļāvās un uzsprāga līdz griestiem. Tikusi atpakaļ uz grīdas, viņa aši apsviedās. Viņas acis meta zibeņus.
— Kas iedroši… — viņa draudīgi iesāka un tad pamanīja Rupertu, kurš, vēl joprojām izstiepis roku, šķindēja un dūca ar visām savām metāla iekšām.
— Ak tu, kā rādās, ņirgājies par mani?! Tev nāk smiekli?! Es tev, sarūsējušais nekauņa! — Džozija nikni metās klāt robotam, lai iecirstu tam pļauku.
No blakusistabas izskrējušais Lestijs ieraudzīja viņas roku, kas bija pacelta virs robota galvas.
— Džozij! — viņš izbijies iekliedzās. — Tikai ne pa galvu! Bam-m-m!
— Es domāju, mis Lisija, viss beigsies labi, — sacīja ārsts. — Pāris nedēļu paturēsim jūsu roku ģipsī un pēc tam — vēlreiz uz rentgenu.
— Džozij, tu netiksi laikā studijā, — Lestijs nervozēja. — Ļoti žēl, ka tā iznāca.
— Ak tev ir žēl? Nu, tad liec aiz auss: es ne no vietas nekustēšu, kamēr tu nebūsi ticis vaļā no Ruperta.
— Džozij, manu dārgumiņ, zelta gabaliņ, vai tu maz zini, cik brīnišķīgi viņš sacer jokus!
— Man par to nošķaudīties! Šermuļi skrien pār kauliem, iedomājoties, ka viņš dzīvos vienā mājā ar maniem bērniem. Pēc Likuma par robotiem tev viņš nav jāpatur savā mājā. Manuprāt, viņš ir sajucis uz humora pamata. Man tas nepatīk. Tā ka izvēlies: vai nu es, vai šis kārtīgi nesaskrūvētais pašgudrais asprātis.
Gaidot atbildi, Džozija glāstīja savas rokas ģipša pārsēju.
Ruperts — par spīti visām dīvainībām un izdarībām — garantēja Lestijam spožu komiskā aktiera karjeru. Viņam vairs nebūs jāraizējas par repertuāru. Viņa nākotne ir nodrošināta. No otras puses, Lestijs nebija pārliecināts, ka pasaulē ir kaut viena sieviete, kas var sacensties ar Džoziju. Viņa iemiesoja sevī Lestija sapni par ideālu sievieti. Tikai ar Džoziju viņš atradīs savu laimi.
Tā bija vienkārša un bezkompromisa izvēle: bagātība vai mīlamā sieviete.
— Labi, — Lestijs beidzot nomurmināja, — es ceru, ka mēs paliksim draugi.
Kad Lestijs iegāja studijā, Džozija jau beidza savu dziesmiņu. Atiedama no mikrofona, viņa neveltīja komiķim pat ne dusmīgu skatienu. Sākās reklāmas iespraudums.
Lestijs nostādīja Rupertu pie tālākās sienas, līdzās režisora kabīnītei, kur tumši sarkanā robota figūra nevarēja iekjūt telekameru redzes laukā. Pēc tam viņš piebiedrojās aktieru grupai, kas zem izslēgtas kameras gaidīja, kad beigsies reklāma, pēc kuras viņiem vajadzēja nospēlēt nelielu vodeviļu.
Beidzot diktors, rīstīdamies aiz sajūsmas, noskan- dēja pēdējo reklāmas teksta vārdu. Skatuves laukumiņā izskrēja māsu Glopusu vokālais kvintets un rāva vaļā finālu:
Mīlu, bagātību, cienītāju pulku
Nodrošinās draudzība ar «Zvaigžņu tulku».
Kāpēc pīpēt zāli, lapas, vati,
Izvēlei ja doti tūkstoš aromāti!
Ir no ķirsīša līdz šokolādei…
Tiek par nieka naudu liela ba-auda!
Urā! Urā! Urā!
Telekamera virs Lestija galvas iegaismojās krāsainām spuldzītēm, un sākās priekšnesums. Sižets neizcēlās ar komplicētību — mīlestība Fobosa degvielas iepildīšanas stacijā. Lestijs ludziņā nespēlēja, — darbības gaitā viņš to komentēja ar saviem jokiem.
Bet joki šodien bija pirmklasīgi, tā ka smējās pat raidījuma režisors. Tas ir, viņš, protams, nesmējās, par to nevarēja būt ne runas, bet brīžiem viņa sejā parādījās smaids. Un, ja jau smaida režisors, tad skatītāji visā Rietumu puslodē plīst aiz smiekliem. Šī patiesība ir tikpat neapstrīdama kā tas fakts, ka trešais teledāra viceprezidents mūžīgi kļūst par nekrietnas izjokošanas upuri — parādība, kas labi pazīstama visiem sociologiem kā «Pretparsona efekts».
Laiku pa laikam Lestijs paskatījās uz robotu. Viņu darīja nemierīgu tas, ka šis radījums groza savu dzelzs galvu uz visām pusēm. Vienu brīdi robots pat pagriezās pret Lestiju ar muguru un pa caurspīdīgajām durvīm ņēmās aplūkot režisora kabīnītes pulti. Gadījumam, ja ievajadzētos ekspromta, Lestijs jau iepriekš bija pabīdījis sānis zaļo plāksnīti.
Ekspromta ievajadzējās pavisam negaidīti. Otrā naivo lomu tēlotāja piepeši sapinās savā monologā, kas sākās ar vārdiem: «Un, kad Harolds man pastāstīja, ka atbraucis uz Marsu tāpēc, ka viņam apriebusies militārā un birokrātiskā valsts sistēma …», vairākas reizes ātri nomurmināja: «Un tad es viņam teicu… jā, es viņam pateicu… es nevarēju neteikt…», saminstinājās un sāka nervozi kodīt lūpas, pūlēdamās atcerēties aizmirsto repliku.
Mazajā kabīnītē režisora pirksti bez skaņas pārskrēja pār klaviatūru, un vajadzīgā rindiņa iedegās uz ekrāna pie griestiem. Studijā iestājās nāves klusums. Visi cerīgi gaidīja, ka Lestijs ar savu ekspromtu piepildīs kritisko pauzi.
Lestijs pagriezās pret robotu. Kāda laime! Tas stāvēja ar seju pret viņu. Lieliski! Tagad tikai jautājums, vai mezonu filtrs darbosies.
Uz Ruperta pieres parādījās uzraksts. Lasot pa ekrāniņu slīdošos vārdus, Lestijs izrunāja tos skaļi:
— Paklau, Barbara, vai zini, kas notiks, ja tu slikti barosi savu Haroldu?
— Nē, nezinu, — atbildēja aktrise, pēc labākās sirdsapziņas atsaukdamās Lestijam un vienlaikus pūlēdamās iegaumēt aizmirsto frāzi. — Nu, kas tad notiks?
No kakta atskanēja Ruperta pērkonīgā balss:
— Viņš nospriedīs, ka tev trūkst uguns!
Skaļi smējās studija. Skaļi smējās Ruperts. Tikai viņa smiekli skanēja tā, it kā viņš grasītos sašķīst gabalos. Visā Rietumu puslodē skatītāji metās pie kaucošajiem, sprakšķošajiem un dārdošajiem teledā- riem, pūlēdamies savaldīt satrakojušos elektroniku.
Pat Lestijs nenoturējās neiesmējies. Lieliski! Daudz pikantāks joks nekā tie, ko viņam piegādāja Grīns un Andersens, turklāt ar to parupjo senās fermeru asprātības piegaršu, pēc kuras tik ļoti dzenas tagadējie klauni. Šis robots ir īsts dārgums…
Stop! Bet Ruperts taču nepateica Lestijam priekšā šo repliku — viņš izrunāja to pats. Skatītājus sasmīdināja nevis Lestijs, bet robots — cilvēki smejas par Rupertu, kaut arī viņu uz ekrāna neredz. Kas tā par velna būšanu? …
Beidzot ludziņa bija galā, un kameras pārslēdzās uz Džozefīnu Lisiju un viņas orķestri.
Lestijs izmantoja īso starpbrīdi, lai sauktu Rupertu pie kārtības. Ar pavēlošu žestu viņš norādīja robotam uz kontrolkabīni.
— Ej tur, putnubiedēkli nolādētais, un neuzdrošinies bāzt degunu laukā, kamēr beigsies raidījums! Paturi savus jociņus sev, dzelzs nekrietneli! Tu kodīsi rokā, kas tevi ieeļļo? Pagaidi tu man!
Ruperts pakāpās atpakaļ, bezmaz saspiezdams bu- taforu.
— Bing-bing? — viņš jautājoši nošķindēja. — Bim- bam-bom?
— Es tev parādīšu jokus! — Lestijs uzbļāva. — Nu, marš kabīnē, un lai no tevis te ne smakas nebūtu!
Kājas vilkdams un atstādams plastmasas grīdā dziļas sliedes, Ruperts lēni aizgorījās uz savu Svētās Helēnas salu.
Raidījums turpinājās. Retajos brīvajos brītiņos Lestijs redzēja, kā robots, drūmi ierāvis galvu plecos un it nemaz vairs nelīdzinādamies elegantajam plūdlīnijas modelim 2207, stāv blakus tehniķiem pie kontrolpultlm. Dažbrīd viņš, drudžaini raustīdamies, staigāja šurpu turpu pa šauro kabīni un laiku pa laikam mēģināja samierināties ar Lestiju, iedegdams savā ekrāniņā tādus uzrakstus kā, piemēram: «Kāda starpība starp hipertoniķi un hipertelpu?» vai: «Kas ir plikpaurība? Sukāšanas aizstāšana ar mazgāšanu.» Taču Lestijs pilnīgi ignorēja šos nožēlojamos pūliņus.
Sākās otrs reklāmas iespraudums.
— Vai jūs esat kādreiz padomājuši, — saldā balsī jautāja diktors, — kāpēc visā kosmosā vienīgi «Zvaigžņu tulks» ir pirmā lieluma zvaigzne? Objektīvos pētījumos konstatēts, ka mūsu slavenie varoņi, lidojot uz zvaigznēm, vienmēr ņem sev līdz… Vai, kas tas?
Ruperts bija izgrūdis no kabīnes citu pēc cita visus trīs sašutušos tehniķus un aizcirtis aiz viņiem durvis. Un tagad pats ņēmās spiest pogas un grozīt kloķus.
— Robots saniknojies! Viņš izsvieda mūs aiz durvīm!
— Paklausieties, viņš ir sajucis! Ja nu pārslēdz kameras uz kontrolkabīni? To ir viegli izdarīt. Pasarg dievs, ja tas ir runājošs robots!
— Viņš izies ēterā! Vai viņš prot runāt?
— Vai viņš prot runāt?!… — Lestijs novaidējās. — Ātrāk dabūjiet viņu ārā no turienes!
— Dabūt viņu ārā? Interesanti, kā? — Inženieris žultaini iesmējās. — Viņš taču aizslēdza durvis. Un vai jūs zināt, no kāda materiāla ir kontrolkabīnes sienas un durvis? Viņš var tur sēdēt, kamēr USEPR atslēgs enerģijas padevi. Bet tas nav …
— Vai jūs esat kādreiz padomājuši, kāpēc šīs cigaretes sauc par «Zvaigžņu tulku»? — studijā nodārdēja Ruperta pērkonīgā balss, un gandrīz vienlaikus to izdzirdēja miljoni skatītāju. — Viens ievilciens, un no acīm šķiļas zvaigznes! Ding-dung-dang-dong! Jā, ser! Visu krāsu un nokrāsu zvaigznes, un nemaz
nepūlieties iztulkot, ko tas nozīmē! Bim-bam! Otrais ievilciens — un uzliesmo Nova! Gr-ram-gr-rutnm! Tūkstoš aromātu, un visi viltoti! Bing! Bang!…
Kontrolkabīnes sienas drebēja no varenajiem dār- ^ došajiem smiekliem. Bet drebēja ne tikai sienas.
Džozija kā prazdama mierināja Lestiju.
— Mīļais, nevar taču viņš ārdīties mūžīgi! Drīz viņam pietrūks ko teikt!
— Pietrūks gan — ar viņa joku krājumu! Un vēl tas.. .variators, un vēl tas mezonu filtrs. Nē, Džozij, es esmu pagalam! Ar manu karjeru ir cauri — tagad mani kamerām ne tuvumā nelaidīs. Bet citu neko es
.Jl neprotu. No kā es dzīvošu? Džozij, Džozij, ar mani ir beigas!
Galu galā inženieriem izdevās atslēgt enerģijas padevi visā Teledārsitijā. Aprāvās raidījumi visās teledāra programmās, pārtrūka sakari ar kosmosu, apklusa radiofoni. Ātrgaitas lifti iestrēga starp stāviem. Priekšnieku kabinetos nodzisa gaisma. Tikai tad ar tālvadības kotroliekārtas palīdzību varēja atvērt kabīnes durvis un izvilkt laukā nevarīgi saļimušo robotu.
Kad apsīka enerģija, apsīka arī viņš.
Lestijs apprecējās ar Džoziju. Taču laimīgs viņš nebija. Viņam bija aizliegts rādīties teledārā līdz mūža galam.
Starp citu, badā viņš nenomira. Dažreiz viņš pat nožēloja, ka tā nebija noticis. Raidījums, kas pazudināja Lestiju, Rupertu padarīja slavenu. Tūkstošos vēstuļu teleskatītāji pieprasīja vēlreiz parādīt nekaunīgo robotu, kas uzdrošinājies izzobot reklāmu devējus. «Zvaigžņu tulka» noiets trīskāršojās. Un galu galā vienīgi tam bija kāda nozīme…
Jautrais robots Ruperts («pati delverīgākā no visām mašīnām, kam galvā trūkst kādas skrūvītes») regulāri parādās uz ekrāna. Lestijs paraksta kontraktus. Nav viegli būs robota menedžerim. Dzīvot ar viņu plecu pie pleca — vēl grūtāk, taču to prasa Likums par robotiem. Šķirties no Ruperta nav Lestija spēkos — kas gan gribēs zaudēt drošu apsmērētas maizes kumosu? Lestijs pat nevar nolīgt kādu robota pieskatīšanai, jo neviens, būdams pie pilna prāta, to neuzņemas. Lestijam neklājas viegli. Dzīvot kopā ar Rupertu — tas nav vis jokus dzīt.
Reizi nedējā Lestijs apciemo Džoziju un bērneļus. Viņš izskatās sakrities un nomocījies. Ruperta joki ar katru dienu kļūst asprātīgāki.
Pēdējā laikā Ruperts ir tā izvērsies, ka par Lestiju teledārā tagad saka: «Lestijs — sliktas vēstis» vai arī: «Raudiet kopā ar Lestiju!» Bet dažreiz tikai nopūšas: «Vai, vai!»