Visi brīnās, kā pārvērties Morniels Metavejs kopš tā laika, kad viņu atklāja. Visi, izņemot mani. Viņu atceras Griničvilidžā — mākslinieks diletants, mūžam nemazgājies, bez talanta; gandrīz vai katru otro teikumu viņš sāka ar «es» un gandrīz katru trešo beidza ar «mani» vai «man». Viņš bija pārpilns ar nekaunīgu un tajā pašā laikā gļēvu pašpaļāvību, kāda raksturīga cilvēkam, kas sirds dziļumos jūt, ka viņš ir otršķirīgs, ja ne vēl sliktāks. Pietika ar Mor- nielu parunāties pusstundu, lai no viņa lielīgajiem izsaucieniem galva sāktu dūkt.
Es ļoti labi saprotu, kā tas viss radās — gan klusā, mierīgā savas neapdāvinātības atzīšana, gan pēkšņā, visu satriecošā veiksme. Ko tur runāt — es biju klāt, kad viņu atklāja, kaut gan diez vai to var saukt par atklāšanu. Nezinu pat, kā īsti to nosaukt, ņemot vērā notikušā absolūto neticamību — jā, tieši neticamību, nevis tikai neiespējamību. Bet viens gan man ir skaidrs: tiklīdz mēģinu atrast tur kādu loģiku, man uznāk vēdergraizes un galva vai pušu plīst no sāpēm.
Tajā dienā mēs tieši runājām par to, kā tiks atklāts Morniels. Es sēdēju viņa mazajā, nekurinātajā studijā Blikerstrītā, uzmanīgi balansēdams uz vienīgā koka krēsla, jo biju pārāk rūdīts, lai apsēstos vecajā atpūtas krēslā.
īstenībā Morniels arī par studiju maksāja ar šā atpūtas krēsla palīdzību. Tas bija viens vienīgs netīras mēbeļdrānas skrandu un polstējuma kumšķu juceklis, priekšmalā augsts, dziļumā ļoti zems. Kad cilvēks tajā iesēdās, viņa kabatu saturs — sīknauda, atslēgas, maks — pamazām izslīdēja laukā un ievēlās sarūsējušo atsperu mudžeklī vai nokrita uz satrunējušajiem grīdas dēļiem.
Tiklīdz studijā parādījās kāds te vēl nebijis cilvēks, Morniels, skaļi rosīdamies, plātījās, ka apsēdinās viņu satriecoši ērtā atpūtas krēslā. Un, kamēr nabadziņš izmisīgi trinās, pūlēdamies ierīkoties starp virspusē izlīdušajām atsperēm, saimnieka acis priecīgi gailēja un viņu pārņēma neviltota jautrība. Jo enerģiskāk dīdījās ciemiņš, jo vairāk mantu izkrita no viņa kabatām. Kad pieņemšana beidzās, Morniels pabīdīja krēslu nost un ņēmās skaitīt ienākumus, gluži kā veikala īpašnieks vakarā pēc izpārdošanas pārbauda naudu kasē.
Koka krēsls bija neērts savas nestabilitātes dēļ, un, sēžot uz tā, vajadzēja būt piesardzīgam. Mornie- lam gan nekas nedraudēja — viņš vienmēr sēdēja uz gultas.
— Nevaru sagaidīt, — viņš toreiz sacīja, — kad beidzot manus darbus ieraudzīs kāds gleznu tirgotājs vai kritiķis, kam galvā ir kaut kripatiņa smadzeņu. Es savu panākšu. Es esmu pārāk talantīgs, Deiv. Reizēm mani pat biedē tas, cik joti talantīgs es esmu, — pārlieku daudz talanta vienam cilvēkam.
— Hmm… — es iesāku. — Bet bieži taču ir tā…
— Es, protams, negribu teikt, ka mans talants ir pārāk liels man. — Viņš bažījās, ka tikai es viņu ne- pārprotu. — Paldies dievam, es pats esmu pietiekami liels, rnan ir diža dvēsele. Bet jebkuru mazāka vēriena cilvēku salauztu šāda universāla uztvere, šāda spēja iedziļināties lietu garīgajā būtībā, pašā to, es teiktu, Gestalt [6] . Citam šāda nasta būtu gluži vienkārši par smagu. Taču ne man, Deiv, ne man.
— Esmu priecīgs to dzirdēt, — es sacīju. — Bet, ja tu neiebil…
— Zini, par ko es domāju šorīt?
— Nē. Taču, patiesību sakot…
— Es domāju par Pikaso, Deiv. Par Pikaso un Ruo. Es izgāju pastaigāties pa tirgu, patapināt kaut ko no galdiem brokastīm — tu taču zini vecā Morniela principu: roku veiklība un nekādas krāpšanas — un sāku domāt par mūsdienu glezniecības stāvokli. Es par to bieži domāju, Deiv. Tas mani satrauc.
— Ak tā, — es sacīju. — Redzi, man liekas…
— Es gāju lejup pa Blikerstrītu, tad nogriezos uz Vašingtonskvēra parku un iedams visu laiku domāju. Kurš gan mūsdienās ir paveicis glezniecībā kaut ko ievērojamu, kurš ir īsteni un neapstrīdami liels?… Saproti, es varu nosaukt tikai trīs vārdus: Pikaso, Ruo un es. Nav vairāk nekā oriģināla, nav nekā tāda, par ko būtu vērts runāt. Tikai trīs no neskaitāmā cilvēku pulka, kas šodien visā pasaulē nodarbojas ar glezniecību. Trīs vārdi! Un tas liek justies tik vientuļam!
— Jā, laikam gan… — es piekritu. — Un tomēr …
— Un pēc tam es jautāju sev: kāpēc tas tā ir? Vai tāpēc, ka absolūts ģēnijs vispār ļoti reti sastopams un katram periodam ir noteikts statistisks ģenialitātes limits, vai arī te ir kāds cits iemesls, kaut kas tieši mūsu laikam raksturīgs? Un kādēļ mana talanta atklāšana, kas jau tik nobriedusi, tā aizkavējas? Es par to lauzīju galvu, Deiv. Es to pārdomāju boz mazākās iebildības, ļoti rūpīgi, jo tā ir visai svarīga problēma. Un redzi, pie kāda secinājuma es nonācu.
Tagad es padevos. Atspiedos pret krēsla atzveltni — protams, neaizmirsdams piesardzību — un ļāvu Mornielam izklāstīt man savu estētisko teoriju. Teoriju, ko es vismaz divdesmit reižu jau biju dzirdējis no divdesmit citiem Griničvilidžas māksliniekiem. Vienīgais, kur autori nebija vienis prātis, bija jautājums, kurš jāuzskata par šo estētisko principu virsotni un vispilnīgāko iemiesojumu. Morniels (jūs laikam gan par to nebrīnīsieties) juta, ka tieši viņš.
Viņš bija ieradies Ņujorkā no Pitsburgas (Pensil- vānijas štatā) — neveikls liela auguma jauneklis, kuram nepatika skūties un kurš domāja, ka ir spējīgs gleznot. Tolaik Morniels jūsmoja par Gogēnu un centās to atdarināt. Viņš varēja stundām ilgi spriedelēt par tautas mākslas mistisko vienkāršību. Viņa izruna skanēja kā kinoļaužu tik ļoti iecienītās Bruklinas izrunas imitācija, bet patiesībā bija tīri pitsburgiska.
Drīz vien Morniels atvadījās no Gogēna — tiklīdz bija pabijis dažās mācību stundās Mākslas mīļotāju līgā un pirmoreiz mūžā izaudzējis blondu, pinkainu bārdu. Nesen viņš izstrādāja pats savu gleznošanas tehniku, ko nosauca «netīrs uz netīra».
Morniels bija neapdāvināts — par to varēja nešaubīties. Šeit es izsaku ne tikai savas domas — es taču dzīvoju vienā istabā ar diviem māksliniekiem modernistiem un veselu gadu biju precējies ar mākslinieci —, bet ari lietpratēju viedokli, kuri, būdami brīvi no jebkādiem aizspriedumiem pret Mornielu, uzmanīgi aplūkoja viņa darbus.
Viens no šiem cilvēkiem — kritiķis un lielisks modernās glezniecības pazinējs — labu brīdi ar atkārušos žokli vēroja Morniela gleznu (autors bija to man uzspiedis kā dāvanu un, neklausoties manos iebildumos, pašrocīgi pakāris virs kamīna) un pēc tam sacīja: «Ne jau tas vien, ka viņam nav absolūti nekā ko teikt grafiski. Viņš pat neizvirza sev to, ko varētu nosaukt par glezniecisku uzdevumu. Balts uz balta, «netīrs uz netīra», antiobjektīvisms, neoabstrakcio- nisms — sauciet, kā gribat, taču šeit nav it nekā. Viņš ir tikai viens no tiem bļaustīgajiem, saniknotajiem diletantiem, kādu Vilidžā ir pārpārēm.»
Varētu jautāt, kāpēc es vispār uzturēju pazīšanos ar Mornielu?
Nu, vispirms tāpēc, ka viņš dzīvoja tuvumā, turklāt viņa bija kaut kāds savdabīgs kahektisks kolorīts. Un, kad es sēdēju caurām naktīm, pūlēdamies izspiest no sevis dzejoli, bet tas nekādi neļāvās izspiesties, ap sirdi kļuva vieglāk no domas, ka var iegriezties Morniela studijā un izklaidēties, risinot sarunu par lietām, kam nav nekāda sakara ar literatūru.
Tiesa, te bija viens mīnuss, kas man pastāvīgi izkrita no prāta, — mums allaž iznāca nevis saruna, bet monologs, kurā es tikai izretis pamanījos iespraust pa īsai replikai. Redzat, starpība starp mums bija tāda, ka manus dzejoļus iespieda — kaut vai nožēlojamos eksperimentālos žurnāliņos ar sliktu salikumu, kur honorāra vietā varēja saņemt gada abonementu, turpretim Morniela darbi nekad nekur nebija izstādīti, nevienu pašu reizi.
Bija vēl kāds iemesls, kāpēc es uzturēju ar viņu sakarus. Viens talants Mornielam nenoliedzami piemita.
Ja runājam par eksistences līdzekļiem, tad es tik tikko spēju savilkt galus kopā. Par labu papīru un skaistām grāmatām varu tikai sapņot, jo tie ir man nepieejami dārgumi. Bet, kad nu ļoti sagribas kaut kā — piemēram, Vollesa Stīvensa [7] darbu jaunākā krājuma —, es aizkāpju pie Morniela un viņam to pasaku. Mēs dodamies uz grāmatu veikalu, ieejam tajā pa vienam. Es uzsāku sarunu par kādu greznu izdevumu, kura pašlaik nav pārdošanā un kuru es it kā vēlos pasūtīt, un, tiklīdz man izdodas piesaistīt sev visu saimnieka uzmanību, Morniels nosper Stī- vensu. Pats par sevi saprotams, es zvēru sev, ka tūlīt pat par to samaksāšu, kolīdz mani apstākļi uzlabosies.
Tādās lietās ar Mornielu neviens nevar sacensties. Ne reizi nav gadījies, ka viņu turētu aizdomās, nemaz nerunājot par to, ka viņš būtu pieķerts nozieguma vietā. Dabiski, ka man jānorēķinās par šiem pakalpojumiem, darot to pašu gleznošanas piederumu veikalā, lai Morniels varētu papildināt savus audekla, krāsu un otu krājumus, taču galu galā tas ir to vērts. Tiesa, grūtāk panest garlaicību, kas man uzmācas, kad Morniels spriedelē, un sirdsapziņas pārmetumus par to, ka viņš vispār nemaz net-aisās maksāt par šādi iegūtajām lietām. Mierinu sevi, ka pirmajā izdevīgajā gadījumā pats par visu samaksāšu.
— Diez vai es esmu tik unikāls, kā pats sev liekos, — viņš todien sacīja. — Protams, piedzimst arī citi ar ne mazāku potenciālu talantu kā man, taču šis talants viņus pazudina, vēl nepaguvis sasniegt radošo briedumu. Kāpēc? Kādā veidā?… Te nepieciešams analizēt lomu, kāda ir sabiedrībai…
Tajā mirklī, kad viņš izteica vārdu «sabiedrība», es pirmoreiz ieraudzīju to parādību. Manā priekšā uz sienas novirmoja purpursarkana migla, un tajā iezīmējās dīvaini mirgojoši kastes apveidi ar dīvainiem mirgojošiem cilvēka figūras apveidiem iekšā. Tas viss bija piecas pēdas virs grīdas un atgādināja daudzkrāsainus siltuma viļņus. Parādība tūlīt pat nozuda.
Taču siltuma viļņiem laiks bija pārāk auksts, un optiskas ilūzijas man nemēdz rādīties. Iespējams, es nospriedu, ka manā acu priekšā veidojas jauna plaisa sienā. Sī telpa patiesībā nebija paredzēta studijai, tas bija parasts dzīvoklis bez karstā ūdens un ar šķirbainiem logiem, bet kāds no agrākajiem iemītniekiem bija nojaucis visas starpsienas un iztaisījis vienu garu istabu. Dzīvoklis atradās augšējā stāvā, mājas jumts bija caurs, un uz sienām rēgojās platas, viļņotas joslas kā piemiņa no straumēm, kas pa tām tecējušas lietus laikā.
Bet kāpēc purpursarkanā krāsa? Un kāpēc tādi kā cilvēka apveidi kastē? Pārlieku komplicēti vienkāršai plaisai. Un kur tas viss nozuda?
— … mūžīgā konfliktā ar indivīdu, kurš tiecas izpaust savu individualitāti, — Morniels pabeidza savu domu. — Nemaz nerunājot par to…
Kļuva dzirdamas melodiskas, augstas skaņas, cita pēc citas, gandrīz nepārtrauktā virknē. Un pēc tam istabas vidū — šoreiz pēdas divas virs grīdas — atkal parādījās purpursārtas līnijas, tādas pašas trīcošas, mirgojošas, un vidū — cilvēka apveidi.
Morniels nolaida kājas pār gultas malu un sāka blenzt uz šo brīnumu.
— Kas par …
Parādība atkal nozuda.
— Kas t-tc notiek? — viņš izstomīja. — Kas t-tas t-tāds?
— Nezinu, — es atsaucos. — Taču, lai butu kas būdams, tas pamazām lien iekšā pie mums.
Vēlreiz augstas skaņas. Istabas vidū uz grīdas parādījās purpursārta kaste. Tā vērtās arvien tumšāka, tumšāka un reālāka. Skaņas sasniedza pavisam augstu toni, tad pavājinājās un,' kad kaste kļuva necaurspīdīga, apklusa pavisam.
Kastes durtiņas atvērās. No tās istabā iznāca cilvēks; viss viņa apģērbs sastāvēja it kā no sprodzi- ņām.
Viņš paskatījās vispirms uz mani, tad uz Mornielu.
— Morniels Metavejs? — viņš apvaicājās.
— J-jā, — Morniels sacīja, kāpdamies atpakaļ uz ledusskapja pusi.
— Mister Metavej, — teica cilvēks no kastes, — mani sauc Glesku. Es nesu jums sveicienu no mūsu ēras 2487. gada.
Neviens no mums neattapās, ko uz to atbildēt. Es piecēlos no krēsla un nostājos blakus Mornielam, instinktīvi juzdams vēlēšanos atrasties tuvāk kaut kam labi pazīstamam.
Krietnu brīdi mēs palikām izejas pozīcijā. Mēma aina.
2487. gads, es domāju. Mūsu ēras. Es nekad nebiju redzējis kādu tādā apģērbā. Vēl vairāk — nekad nebiju iztēlojies tādu apģērbu, kaut gan aizrautības mirkļos mana fantāzija spējīga uz vistrakākajiem lidojumiem. Apģērbs nebija caurspīdīgs, taču arī ne gluži gaismas necaurlaidīgs. Varētu teikt — tas it kā rotaļājās ar gaismu, dīvaini vizuļodams. Dažādi krāsu toņi un nianses nemitīgi dzenāja cits citu ap sprodziņām. Te acīmredzot bija kaut kāda harmonija, taču ne tāda, ka manas acis spētu to uztvert un apjēgt.
Pats misters Glesku bija apmēram vienā augumā ar mani un Mornielu un izskatījās tikai mazlietiņ vecāks par mums. Taču viņā jautās tāda — pat nezinu, kā to nosaukt —, teiksim, dižciltība, īsts iekšējs cildenums un smalkums, kas atstātu kaunā pat Vc- lingtonas hercogu. Varbūt civilizētība. Tas bija pats civilizētākais cilvēks no visiem, ar ko man līdz tam bija iznācis sastapties.
Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu.
— Domāju, — viņš sacīja apbrīnojami skanīgā, virstoņiem bagātā balsī, — ka mums vajadzētu izdarīt divdesmitajam gadsimtam raksturīgo sarokošanās ceremoniju.
Tā mēs arī rīkojāmies — izdarījām divdesmitajam gadsimtam raksturīgo sarokošanās ceremoniju. Pirmais svešajam roku pasniedza Morniels, pēc tam es, un abi ļoti bikli. Misters Glesku paspieda mums roku tik neveikli kā fermeris no Aiovas, kurš pirmoreiz mūžā ēd ar ķīniešu nūjiņām.
Ceremonija bija beigusies, viesis stāvēja, apveltīdams mūs ar platu smaidu. Pareizāk sakot, viņš smaidīja Mornielam.
— Kāds brīdis, vai nav tiesa? — viņš sacīja.
— Kāds vēsturisks brīdis!
Morniels dziļi nopūtās, un es jutu, ka ilgie gadi, kuru laikā viņam atkal un atkal nācās negaidot sadurties kāpnēs ar tiesu izpildītājiem, kas pieprasīja samaksāt parādus, nav bijuši velti. Viņš ātri atguvās, viņa smadzenes sāka strādāt.
— Kā saprast jūsu vārdus «vēsturisks brīdis»? — Morniels jautāja. — Kas tajā tāds sevišķs? Vai tad jūs būtu laika mašīnas izgudrotājs?
— Es? Izgudrotājs? — Misters Glesku pasmējās.
— Ak nē, nekādā ziņā. Iespēju ceļot laikā atklāja An- tuaneta Ingeborga drīz pēc jūsu laikmeta. Diez vai
ir vērts patlaban par to runāt, jo manā rīcība ir tikai pusstunda.
— Kāpēc pusstunda? — es jautāju. Ne tāpēc, ka mani tas tik ļoti interesētu, bet gluži vienkārši šāds jautājums likās vietā.
— Skindroms aprēķināts tikai šim laikposmam. Skindroins — tas ir… Vispār tā ir iekārta, kas dod iespēju man parādīties jūsu laikmetā. Enerģijas patēriņš ir tik liels, ka ceļojumi pagātnē tiek izdarīti tikai reizi piecdesmit gados. Tiesības ceļot piešķir kā Go- beļa … Ceru, es pateicu pareizi? Gobelis, ja? Prēmija, ko piešķīra jūsu laikmetā.
Pēkšņi man atausa gaisma,
— Nobelis!… Varbūt jūs runājat par Nobeli? Nobela prēmija!
Glesku seja atplauka.
— Jā, jā! Ar tādu ceļojumu apbalvo izcilus pētniekus, humanitāro zinātņu pārstāvjus — kaut kas līdzīgs Nobeļa prēmijai. Reizi piecdesmit gados cilvēks, kuru Sargātāju padome atzīst par cienīgu… Tādā garā. Līdz šim laikam, protams, šo iespēju vienmēr deva vēsturniekiem, un viņi to izmantoja, lai pētītu Trojas aplenkšanu, pirmo atomsprādzienu Losa- lamosā, Amerikas atklāšanu un tamlīdzīgus notikumus. Bet šoreiz …
— Skaidrs, — Morniels drebošā balsī viņu pārtrauca. (Mēs abi piepeši aptvērām, ka misters Glesku zina Morniela vārdu.) — Un ko tad pētījat jūs?
Misters Glesku viegli palocījās.
— Mākslu. Mana profesija ir mākslas vēsture, bet šaurāka specialitāte …
— Kāda? — Morniela balss vairs nedrebēja, tieši otrādi, tā bija kļuvusi griezīgi skaļa. — Kāda ir jūsu specialitāte?
Misters Glesku atkal palocīja galvu.
— Jūs, mister Metavej. Nebaidoties dzirdēt atspēkojumu, uzdrošinos teikt, ka mūsu laikā no visiem vēl dzīvajiem speciālistiem es tieku uzskatīts par vislielāko autoritāti Morniela Metaveja mākslā. Mana specialitāte — tas esat jūs.
Morniels nobālēja. Ļodzīgāin kājām viņš lēnām aizvilkās līdz gultai un ievēlās tajā. Viņš vairākas reizes noplātīja muti, nespēdams izdvest ne skaņu. Tad norīstījās, sažņaudza dūres un atguva kontroli pār sevi.
— Vai jūs gribat teikt, — viņš nočērkstēja, — ka es esmu slavens? Cik slavens?
— Slavens? … Jūs, dārgais ser, stāvat pāri slavai. Jūs esat viens no nemirstīgajiem, cilvēces lepnums. Kā es izteicos — iedrošinos domāt, ka trāpīgi — savā pēdējā grāmatā «Morniels Metavejs — cilvēks, kas veidoja nākotni»: «… ārkārtīgi reti tas lemts atsevišķai personībai…»
— Tik ļoti slavens? — Mornielam trīcēja bārda gluži kā lūpas bērnam, kas tūlīt sāks raudāt. — Tik loti?
— Tieši tā, — misters Glesku apgalvoja. — Kurš ir tas ģēnijs, kas ar savu jaunradi licis pamatus modernās glezniecības dižajai slavai? Kura kompozīcijas un krāsu gamma dominē pēdējo piecu gadsimtu arhitektūrā? Kam mēs esam pateicību parādā par mūsu pilsētu izskatu, mūsu mājokļu iekārtojumu un pat apģērbu, ko valkājam?
— Man? — Morniels vārgā balsī jautāja.
— Kam gan citam?… Vēsture nepazīst otru tādu radošu garu, kura ietekme būtu izplatījusies tik plašā sfērā un turpinājusies tik loti ilgu laiku. Ar ko gan es varu jūs salīdzināt, ser? Kuru no māksliniekiem likt jums blakus?
— Varbūt Rembrantu, — Morniels bilda. Bija jūtams, ka viņš cenšas misteram Glesku palīdzēt. — Vai Leonardo da Vinči?
Misters Glesku nicīgi iesmējās.
— Rembrantu un da Vinči blakus jums? Absurds! Vai tad viņi var lepoties ar jūsu universālumu, jūsu kosmisko vērienu, visaptverošo izjūtu? Ja jau meklēt kādu līdzīgu, tad jāiziet ārpus glezniecības robežām un jāpievēršas varbūt literatūrai. Iespējams, ka Šekspīrs ar savu vērienu, liriskās poēzijas ērģelisko skanējumu, ar milzīgo ietekmi uz vēlāko angļu valodu varētu… Starp citu, kas gan ir Šekspīrs? — viņš skumji pašūpoja galvu. — Baidos, ka pat Šekspīrs…
— O-ho-ho! — Morniels Metavejs nostenējās.
— Ja reiz runājam par Šekspīru… — izmantodams gadījumu, es sacīju. — Vai jums nav iznācis dzirdēt par dzejnieku Deividu Dancigeru? Vai daudzi no viņa darbiem pazīstami jūsu laikmetā?
— Tas esat jūs?
— Jā, — es jūsmīgi apstiprināju. — Deivids Dan- cigers — tas esmu es.
Misters Glesku sarauca pieri un padomāja.
— Tā kā neatceros … Kāda skola?
— Ir vairāki nosaukumi. Visbiežāk lietotais — antiimažinisti. Antiimažinisti jeb postimažinisti.
0 — Nē, — pēc neilgām pārdomām misters Glesku sacīja. — Vienīgais man zināmais jūsu laika un jūsu pasaules daļas dzejnieks ir Pīters Teds.
— Pīters Teds? Pat dzirdējis neesmu par tādu.
— Tas nozīmē, ka pagaidām viņš vēl nav atklāts. Taču lūdzu jūs neaizmirst, ka mana joma ir glezniecības vēsture. Nevis literatūra. Droši vien, ja jūs nosauktu savu vārdu literatūrvēsturniekam, kura specialitāte ir divdesmitā gadsimta otršķirīgie dzejnieki, viņš jūs atcerētos bez sevišķas piepūles. Pilnīgi iespējams.
Es paskatījos uz gultas pusi, un Morniels atņirdza zobus. Tagad viņš bija jau pilnīgi atguvies un izbaudīja situāciju. Ar katru ķermeņa poru viņš tīksmi sajuta savu pārākumu salīdzinājumā ar mani. Es jutu, ka ienīstu viņu no galvas līdz kāju pēdām. Patiešām, kādēļ gan Fortūna nolēmusi uzsmaidīt tieši tādam tipam kā Morniels? Pasaulē ir tik daudz mākslinieku, turklāt kārtīgu cilvēku, un tomēr noticis tā, ka šis plātībnieks, šī nulle mākslā …
Un tai pašā laikā kāds manu smadzeņu iecirknis drudžaini strādāja. Notikušais pierādīja, ka vienīgi vēsturiskā perspektīvā var precīzi novērtēt tās vai citas mākslas parādības nozīmi. Atcerieties kaut vai tos, kas kādreiz bija lieli dūži, bet tagad pilnīgi aizmirsti — daži Bēthovena laikabiedri, piemēram, savā dzīves laikā tika uzskatīti par daudz ievērojamākām personībām nekā viņš, bet šodien to vārdi pazīstami tikai muzikologiem. Un tomēr …
Misters Glesku uzmeta skatienu savas labās rokas rādītājpirkstam, uz kura nepārtraukti sarāvās un izpletās melns plankumiņš.
— Mans laiks iet uz beigām, — viņš sacīja. — Un, kaut gan man tā ir liela, neizsakāma laime, mister Morniel, stāvēt šeit un tikai raudzīties uz jums, es uzdrošinos griezties pie jums ar mazu lūgumu.
— Protams, — Morniels sacīja, pieceldamies no gultas. — Tikai pasakiet, kas jums vajadzīgs. Ko jūs vēlaties?
Misters Glesku nopūtās, it kā beidzot būtu sasniedzis paradīzes vārtus un grasītos pie tiem pieklauvēt.
— Man gribētos lūgt, ja jūs neiebilstat, vai es nedrīkstētu paskatīties to gleznu, pie kuras jūs patlaban strādājat. Saprotiet, redzēt Metaveja gleznu, vēl nepabeigtu, ar nenožuvušām krāsām… — Viņš aizvēra acis, it kā neticēdams, ka šāda vēlēšanās var piepildīties.
Morniels pacēla roku elegantā žestā un lepni kā pāvs piegāja pie sava molberta. Viņš noņēma pārsegu.
— Esmu nolēmis to nosaukt, — viņa balss bija eļļaina kā naftu saturošie slāņi Teksasā, — «Bezfor- mas formas Nr. 29».
Tīksmā baudas priekšsajūtā misters Glesku lēnām atvēra acis un ar visu augumu paliecās uz priekšu.
— Bet, — pēc ilga klusuma brīža viņš sacīja, — tas taču nav jūsu darbs, mister Mctavej.
Mazliet pārsteigts, Morniels pagriezās pret viņu, tad ar skatienu ieurbās audeklā.
— Kā tā? Tas ir mans darbs. «Bezformas formas Nr. 29». Vai tad jūs to nepazīstat?
— Nē, — misters Glesku asi atteica. — Nepazīstu un esmu liktenim par to ļoti pateicīgs. Vai nevar apskatīt kaut ko vēlīnāku?
— Sis ir pats pēdējais, — Morniels mazliet nedroši sacīja. — Viss pārējais ir uzgleznots agrāk. — Viņš izvilka no statņiem ķīļrāmi. — Nu, labi, bet šis? Kāds jums tas liekas? Saucas «Bezformas formas Nr. 22». Neapstrīdami tas ir labākais no maniem agrīnajiem darbiem.
Misters Glesku nodrebēja.
— Iespaids tāds, it kā krāsu paliekas no paletes būtu uzliktas uz citām tādām pašām paliekām.
— Pareizi. Tā ir mana tehnika — «netīrs uz netīra». Bet jūs gan laikam to zināt, ja reiz esat tāds manas glezniecības speciālists. Un te ir «Bezformas formas Nr. …»
— Labāk liksim mierā šo bezformību, mister Me- lavej, — Glesku lūdzās. — Gribētos paskatīties jūs krāsās. Krāsās un formā.
Morniels pakasīja pakausi.
— Jau krietni sen es neesmu neko gleznojis pilnā kolorītā… Kaut gan… pagaidiet… — Viņa seja atplauka, viņš ielīda aiz statņiem un izvilka no turienes audeklu vecā ķīļrāmī. — Tas ir viens no nedaudzajiem darbiem, kas saglabājušies no sārti lāsumainā perioda.
— Nespēju saskatīt to ceļu… — misters Glesku bilda, drīzāk runādams pats ar sevi nekā ar mums. — Protams, tas nav… — Viņš apklusa un neizpratnē paraustīja plecus, uzraudams tos gandrīz līdz ausīm — kustība, ko pazīst katrs, kas redzējis mākslas kritiķi strādājam. Pēc tādas plecu paraustīšanas vārdi nav vajadzīgi. Ja jūs esat gleznotājs, kura darbs pašreiz tiek apskatīts, jums tūlīt viss kļūst skaidrs.
Pa to laiku Morniels drudžaini vilka ārā no sienmales aiz statņiem gleznu pēc gleznas. Katru viņš parādīja misteram Glesku — tas krampjaini rīstījās kā cilvēks, kas pūlas apspiest vēmienu, — un ķērās pie nākamās.
— Nekā nesaprotu, — Glesku sacīja, raudzīdamies uz grīdu, kas bija piekrauta ar audekliem. — Neapšaubāmi tas viss uzgleznots, kad jūs vēl nebijāt sevi atklājis un atradis pats savu oriģinālu tehniku. Bet es meklēju pēdas, kaut vai mazāko pazīmi ģēnijam, kas gatavojas iziet pasaulē. Un… — Viņš apjucis pašūpoja galvu.
— Bet ko jūs teiksiet par šito? — Morniels jau bija aizelsies.
— Aizvāciet! — misters Glesku atstūma gleznu ar abām rokām. Viņš atkal paskatījās uz savu rādītājpirkstu, un es ievēroju, ka melnais plankumiņš tagad sarāvās un izpletās lēnāk. — Ir palicis maz laika, un es esmu pilnīgā nesaprašanā. Džentlmeņi, atļaujiet jums kaut ko parādīt.
Viņš iegāja purpursārtajā kastē, iznāca no tās ar grāmatu rokās un pieaicināja mūs sev klāt. Mēs ar Mornielu nostājāmies viņam aiz muguras un raudzī- jāmies pār plecu. Grāmatas lapas tikko dzirdami šķindēja, kad misters Glesku tās pāršķīra, un bija skaidrs, ka tās nav taisītas no papīra.
Bet titullapā . ..
MORNIELA METAVEJA (1928—1996) GLEZNU PILNS KOPOJUMS
— Vai tu esi dzimis divdesmit astotaja? — es jautāju.
Morniels pamaja.
— Divdesmit astotā gada divdesmit trešajā maijā.
Un viņš brīdi klusēja. Bija saprotams, par ko viņš
domā, un es ātri aplēsu. Sešdesmit astoņi gadi. Ne katram ļauts precīzi zināt, cik viņam vēl atlicis dzīvot. # Bet sešdesmit astoņi — tas nemaz nav tik slikti.
Misters Glesku atvēra grāmatu tajā vietā, kur sākās reprodukcijas.
Pat vēl tagad, atceroties iespaidu, kādu atstāja pirmā glezna, man notrīc un saļogās ceļgali. Tā bija abstrakcija trakās krāsās, bet tāda, kādu es nekad pat iedomāties nebūtu varējis. Viss mūsu modernais abstrakcionisms salīdzinājumā ar to bija kā bērnudārza audzēkņu nevarīgi vingrinājumi.
Jebkurš cilvēks, kas nav zaudējis redzi, būtu sajūsminājies par tādu šedevru, kaut arī līdz tam viņš būtu spējis uztvert tikai priekšmetiskās glezniecības darbus. Šī glezna sajūsminātu pat tos, kam vispār jebkura virziena glezniecība ir galīgi vienaldzīga.
Negribas atzīties raudulībā, taču man patiešām acīs sariesās asaras. Katrs, kam ir kaut mazākā tieksme pēc skaistā, būtu reaģējis tieši tāpat.
Bet ne Morniels.
— Ak tādā garā, — viņš atviegloti sacīja kā cilvēks, kas galu galā sapratis, ko no viņa prasa. — Kāpēc tad jūs uzreiz neteicāt, ka jums vajag tieši tādā garā?
Misters Glesku sagrāba viņu aiz netīrā krekla piedurknes.
— Jūs gribat sacīt, ka jums ir arī tādas gleznas?
— Ne gleznas, bet glezna. Viena vienīga. Uzgleznoju pagājušajā nedēļā eksperimenta veidā, taču nebiju ar to apmierināts un atdevu vienai meičai apakšstāvā. Vai vēlaties to redzēt?
— Jā, protams! Pat ļoti. Ļoti!
— Lieliski, — Morniels sacīja. Viņš pasniedzās pēc grāmatas, paņēma to no Glesku rokām un ar nevērīgu žestu nosvieda uz gultas. — Ejam! Tas mums prasīs tikai pāris minūtes.
Ejot lejup pa kāpnēm, mani pārņēma neparasts apmulsums. Tikai par vienu es biju pārliecināts tikpat noteikti kā par to, ka Džefrijs Cosers dzīvojis pirms Aldžernona Svinbērna, — neviena glezna, ko gleznojis vai nākotnē spējīgs uzgleznot Morniels, netiks grāmatas reprodukcijām tuvāk par miljonu estētisko jūdžu. Un es zināju, ka ar visu savu pastāvīgo dižošanos un neizsmeļamo pašpārliecību arī viņš to saprot.
Divus stāvus zemāk Morniels apstājās pie durvīm un pieklauvēja. Nekādas atbildes. Viņš pagaidīja pāris sekundes un pieklaudzināja vēlreiz. Atkal nekā.
— Velns lai parauj! Nav mājās. Bet man tā gribējās jums to parādīt!
— Man vajag to redzēt, — misters Glesku ļoti nopietni sacīja. — Man nepieciešams redzēt kaut vai vienu gleznu, kas līdzīga jūsu brieduma laika darbiem. Taču mans laiks beidzas un . ..
— Zināt ko? — Morniels noknikšķināja pirkstus. — Enitai ir kaķi, viņa lūdza mani tos pabarot viņas prombūtnes laikā un atstāja dzīvokļa atslēgu … Ja es uzskrietu augšā un paņemtu?
— Lieliski! — Glesku priecīgi atsaucās, raudzīdamies uz savu pirkstu. — Tikai esiet tik laipns un pasteidzieties!
— Zibenīgi! — Taču, pagriezies uz kāpņu pusi, Morniels uztvēra manu skatienu un deva zīmi — to, kuru mēs lietojām, izdarīdami savus «pirkumus». Tas nozīmēja: «Apvārdo viņu! Papūlies viņu ieinteresēt.»
Tad arī es aptvēru — grāmata! Pārāk daudz reižu es biju redzējis, kā darbojas Morniels, un tūlīt sapratu, ka nevērīgais žests, ar kādu viņš nosvieda grāmatu uz gultas, slēpa sevī visu, ko vēlaties, tikai ne nevērību. Viņš tīšām nolika grāmatu tā, lai vajadzības gadījumā tā būtu pa rokai. Tagad Morniels metās augšā paslēpt grāmatu, un, kad mistera Glesku laiks būs beidzies, viņš gluži vienkārši nevarēs to atrast.
Veikli! Velnišķīgi veikli, es teiktu. Un pēc tam Morniels Metavejs gleznos Morniela Metaveja darbus. Bet radīt viņš tos neradīs.
Viņš tos kopēs.
Pa tam dotā zīme lika man atvērt muti un automātiski sākt pļāpāšanu.
— Vai jūs pats arī zīmējat, mister Glesku? — Tas bija labs sākums.
— Ak nē! Protams, zēns būdams, es gribēju kļūt par mākslinieku — manuprāt, ar to sāk ikviens mākslas zinātnieks — un pat pašrocīgi uztriepu vairākas gleznas. Taču tās bija ļoti sliktas, taisni briesmīgas. Pēc tam es sapratu, ka rakstīt par gleznām ir daudz vieglāk nekā tās radīt. Un, kad es sāku lasīt grāmatas par Morniela Metaveja dzīvi, man kļuva skaidrs, kas ir mans aicinājums. Es ne tikai ļoti labi izjutu viņa daiļrades būtību, arī viņš pats man vienmēr šķita esam cilvēks, kuru es varētu saprast un iemīlēt… Tieši tas mani tagad mulsina. Viņš nepavisam… nepavisam nav tāds, kādu es viņu biju iedomājies.
— Tas jau nu noteikti. — Es pamāju.
— Dabiski, ka vēsturiskajai perspektīvai piemīt spēja katru izcilu personību padarīt cildenāku, apvīt ar romantikas oreolu. Jāatzīstas, es mistera Morniela raksturā jau redzu iezīmes, kuras dižumu piešķirošajai gadsimtu ietekmei nāksies krietni vien… Starp citu, es labāk neturpināšu, mister Danciger. Jūs esat viņa draugs.
— Gandrīz vienīgais visā pasaulē, — es sacīju. — Draugu viņam nav daudz.
Visu laiku mans prāts intensīvi strādāja, pūloties aptvert notiekošo. Taču, jo nopietnāk es iedziļinājos situācijā, jo vairāk apjuku. Vieni vienīgi paradoksi. Kādā veidā Morniels Mctavejs pēc pieciem gadsimtiem kļūs slavens ar gleznām, ko pats pirmoreiz mūžā redzēja grāmatā, kura izdota pēc pieciem gadsimtiem? Kas šīs gleznas gleznojis — Morniels Metavejs? … Tā teikts grāmatā, un, tā kā šis sējums tagad ir pie viņa, viņš patiešām to izdarīs. Taču viņš gluži vienkārši kopēs. Bet kam tad tādā gadījumā pieder oriģināli?
Misters Glesku noraizējies palūkojās uz savu pirkstu.
— Laika praktiski vairs nav.
Viņš metās augšup pa kāpnēm, un es viņam pakaļ. Mēs iedrāzāmies studijā, un es sagatavojos uz skandālu grāmatas dēļ — gan bez īpaša entuziasma, jo Glesku man patika.
Grāmata bija pazudusi, gultā tās nebija. Un istabā vēl kaut kā trūka — laika mašīnas un Morniela Metaveja.
— Viņš ir aizbraucis! — misters Glesku aizelsies iekliedzās. — Un atstājis mani šeit! Acīmredzot apķēris, ka vajag tikai ieiet kastē un aizcirst aiz sevis durtiņas, lai mašīna pati atgrieztos mūsu laikmetā!
— Apķērības viņam ir par diviem, — es rūgti sacīju. Par tādu gājienu mēs nebijām vienojušies, un tādā pasākumā es arī nebūtu piedalījies. — Droši vien viņš jau ir izdomājis ticamu stāstu, lai izskaidrotu jūsu laikmeta cilvēkiem, kā tas viss noticis. Patiešām gan, kāpēc viņam līst no ādas laukā divdesmitajā gadsimtā, ja viņš var būt atzīta, dievināta slavenība divdesmit piektajā?
— Bet kas notiks, ja viņu palūgs uzgleznot kaut vai vienu gleznu?
— Morniels teiks, ka viņa mūža darbs ir pabeigts un viņš nejūtas spējīgs pievienot tam ko nozīmīgu. Nešaubos, beigsies ar to, ka viņš vēl lasīs lekcijas pats par sevi. Par Mornielu varat nebažīties, viņš nepazudīs. Bet mani uztrauc tas, ka jūs iestrēgāt šeit. Vai varat cerēt uz glābšanas vienību?
Misters Glesku satriekts papurināja galvu.
— Katrs laureāts dod parakstu, ka viņš pats uzņemas atbildību tādā gadījumā, ja atgriezties nav iespējams. Mašīnu palaiž reizi piecdesmit gados, bet uz to laiku kāds cits zinātnieks būs pieprasījis tiesības paskatīties Bastīlijas ieņemšanu, redzēt Būdas piedzimšanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Es šeit patiešām esmu iestrēdzis, kā jūs izteicāties. Sakiet, vai tas ir ļoti slikti — dzīvot jūsu laikmetā?
Juzdamies vainīgs, es uzsitu viņam uz pleca.
— Nu, nav jau nemaz tik slikti! Protams, vajadzīga personības apliecība, un es nevaru iedomāties, kā jūs savā vecumā to dabūsiet. Un iespējams — protams, droši apgalvot to nevar —, ka Federālais izmeklēšanas birojs vai Imigrācijas pārvalde izsauks jūs uz nopratināšanu, jo jūs tomēr esat kaut kas līdzīgs ārzemniekam, kurš šeit atkļuvis nelegāli.
Viņa seja saviebās.
— Mans dievs! Tas taču ir šausmīgi!
Tajā brīdī man iešāvās prātā laba ideja.
— Nav obligāti… Paklausieties, Mornielam ir personības apliecība — pirms gadiem diviem viņš iestājas darbā. Bet dzimšanas apliecību viņš glabā galda atvilktnē kopā ar citiem dokumentiem. Kāpēc jums 'nekļūt par Mornielu? Viņš taču nekad jūs neapsūdzēs viltvārdībā.
— Bet viņa draugi, radinieki…
— Vecāki ir miruši. Ne par vienu radinieku neesmu dzirdējis. Un, izņemot mani, kā es jums jau teicu, nav neviena, ko varētu uzskatīt par viņa draugu. — Es domīgi aplūkoju misteru Glesku no galvas līdz kājām.
— Manuprāt, jūs varētu uzdoties par viņu. Varbūt uzaudzējiet bārdu un izbaliniet matus. Vēl šo to … Tiesa, nopietna problēma ir — ar ko nopelnīt iztiku. Kā Metaveja glezniecības un viņa ietekmē radušos mākslas virzienu speciālists jūs neko vis nenopelnīsiet.
Misters Glesku saķēra mani aiz rokas.
— Es varētu gleznot. Vienmēr esmu sapņojis kļūt par mākslinieku. Talanta man ir maz, bet es zinu daudzus tehniskus glezniecības paņēmienus, visvisādus grafiskus jaunievedumus, kas jūsu laikam nav pazīstami. Domāju, ka pat bez spējām ar to pietiks, lai izsistos viduvējā līmenī.
Ar to pietika. Pilnīgi pietika. Turklāt ne viduvējam līmenim, bet pašam augstākajam. Misters Glesku, viņš arī Morniels Metavejs, ir labākais no mūslaikā dzīvojošiem māksliniekiem. Un pats nelaimīgākais no viņiem visiem.
— Paklausieties, kas notiek ar publiku? — viņš dusmojās pēc kārtējās izstādes. — Vai cilvēki prātā sajukuši, vai — tā mani slavēt? Man taču nav ne kripatiņas talanta. Neviens mans darbs nav patstāvīgs, tie visi līdz pēdējam ir tikai atdarinājumi. Es centos uzgleznot kaut ko, kas būtu pilnīgi mans paša, taču esmu tā iestidzis Metavejā, ka zaudēju savu individualitāti. Šie idiotiskie kritiķi joprojām slavē mani bez] jēgas, bet darbus taču neesmu gleznojis es.
— Kas tad? — es painteresējos.
— Metavejs, protams, — viņš ar rūgtumu atbildēja.
— Pie mums domāja, ka laika paradokss nepa-' stāv, — man būtu gribējies, lai jūs palasāt zinātniskus
darbus, ar kuriem pilnas bibliotēkas. Speciālisti apgalvoja, ka nav iespējams, piemēram, kopēt gleznu no nākotnē izgatavotas reprodukcijas, tādējādi iztiekot bez oriģināla. Bet ko tad es daru — es taču kopēju pēc atmiņas!
Nebūtu slikti pateikt viņam patiesību, viņš tāds jauks cilvēks, it īpaši salīdzinājumā ar to afēristu Metaveju, un tik ļoti mokās. Taču nedrīkst.
Redzat, viņš apzināti cenšas nekopēt tās gleznas. Viņš šajā ziņā ir tik stūrgalvīgs, ka atsakās domāt par grāmatu un pat runāt par to. Bet nesen man iomēr izdevās izvilkt no viņa divus trīs teikumus. Un zināt ko? Viņš to grāmatu gandrīz neatceras — tikai |oti vispārīgos vilcienos.
Te nav par ko brīnīties — viņš tad arī ir īstais Morniels Metavejs, bez jebkādiem paradoksiem. Bet, ja es viņam kādreiz atklāšu, ka viņš tiešām glezno šīs glez- ii.r , rada tās pats, nevis atdarina pēc atmiņas, tad viņš zaudēs pat to niecīgo ticību saviem spēkiem, kas viņa ir, un pilnīgi apjuks. Lai tad labāk uzskata sevi par krāpnieku, kaut gan patiesībā tā nemaz nav.
- Neraizējieties par to! — es pūlos viņam iegalvot.
Dolāri ir un paliek dolāri.