Milzīgā, tumši sarkanā saule kvēloja violetajās debesīs. Pie apvāršņa aiz brūnā līdzenuma, kurā auga brūni krūmi, bija redzami sarkani džungļi.
Makherijs lieliem soļiem devās uz turieni. Meklēšana sarkanajos džungļos bija grūta un bīstama, taču ļoti nepieciešama. Makherijs jau bija izstaigājis simtiem tādu biežņu; tagad viņš gribēja apskatīt vēl vienu.
— Iesim, Dorotij! — viņš sacīja. — Vai tu esi gatava?
Mazais radījums ar piecām ekstremitātēm uz Mak- hepja pleca nekā neatbildēja — kā vienmēr. Dorotija neprata runāt, taču runāties ar viņu varēja. Lai kāda, tomēr sabiedrība. Dorotija bija tik viegla, ka Makhe- rijam radās dīvaina sajūta: it kā viņam uz pleca visu laiku gulētu kāda roka.
Dorotija bija kopā ar viņu nu jau … cik gadu? Ne mazāk kā četrus. Viņš te ir jau gadus piecus, bet Dorotija kopā ar viņu apmēram četrus. Viņš pieskaitīja Dorotiju pie vājā dzimuma tikai tāpēc, ka viņa tik maigi atdusējās uz viņa pleca — gluži kā sievietes roka.
— Dorotij, — viņš turpināja, — mums jābūt gataviem uz visu. Biezoknī var būt lauvas vai tīģeri.
Makherijs atsprādzēja pie jostas piekārto maksti un cieši sažņaudza rokā saules pistoli. Vai simto reizi viņš pateicās savai laimīgajai zvaigznei par to, ka avārijas brīdī viņam izdevies paglābt šo vērtīgo ieroci, kas praktiski bija mūžīgs. Vajadzēja tikai paturēt to pāris stundu saulē — jebkurā spilgtā saulē —, un pistole uzsūca enerģiju, kas pēc tam izdalījās, kad nospieda sprūdu. Bez šā ieroča Makherijs droši vien nebūtu varējis izdzīvot piecus gadus uz planētas Krīgers-III.
Viņš vēl nebija piegājis pie sarkanajiem džungļiem, kad ieraudzīja lauvu. Šis dzīvnieks, protams, ne ar ko neatgādināja Zemes lauvu. Tam bija sarkans kažoks, diezgan grūti pamanāms uz brūno krūmu fona, kuros zvērs slēpās, astoņas mīkstas ķepas, lokanas un spēcīgas; zvīņainais purns veidoja kaut ko līdzīgu putna knābim.
Makherijs šo briesmoni dēvēja par lauvu. Taču tikpat labi viņš būtu varējis to nosaukt citādi, jo tam vispār vēl nebija vārda. Un, ja arī bija, tad zvēra «krusttēvs» nebija atgriezies uz Zemes pastāstīt par Krīgera-III floru un faunu. Pēc oficiālās statistikas ziņām, līdz Makherijam šeit bija nosēdies tikai viens kuģis, bet startēt no šejienes tam tā arī nebija izdevies. Tieši šo kuģi meklēja Makherijs, meklēja visus šos piecus gadus.
Ja viņam izdosies to atrast, varbūt tajā būs elektroniskā aparatūra, kas Makherijam nosēžoties tika sadragāta. Un tad viņš varētu atgriezties uz Zemes.
Makherijs apstājās soļu desmit attālumā no sarkanā biezokņa un tēmēja uz to vietu, kur slēpās zvērs. Viņš nospieda pistoles sprūdu, uzzibsnīja žilbinoši zaļa liesma — tikai viens mirklis, bet kāds brīnišķīgs mirklis! —, un kā krūmi, tā astoņkājainais lauva nozuda bez pēdām.
Makherijs apmierināti nokrekšķinājās.
— Vai tu redzēji, Dorotij? Liesma bija zaļa, un vienīgi šīs krāsas nav uz tavas asinssarkanās planētas. Zaļš ir pati brīnišķīgākā krāsa visā kosmosā. Es zinu zaļu planētu, un drīz mēs abi lidosim uz to. Protams, lidosim. Tā ir mana dzimtene, Dorotij, tā ir skaistāka par visu pasaulē. Tev tā noteikti patiks.
Makherijs pagriezās un pārlaida skatienu ar brūnajiem krūmiem apaugušajam līdzenumam zem violetajām debesīm, kurās kvēloja tumši sarkanā saule, Krīgera vienmēr tumši sarkanā saule. Tā nekad nenogrima aiz apvāršņa, jo planēta bija pagriezta pret to tikai ar vienu pusi, kā Mēness pret Zemi.
Šeit nebija ne dienas, ne nakts, ja nepārgāja robežu starp planētas dienas un nakts pusi. Bet nakts pusē bija tik auksts, ka tur nekāda dzīvība nevarēja eksistēt. Te nebija arī gadalaiku. Temperatūra pastāvīga, vienmēr vienāda; ne vēju, ne negaisu.
Atkal un atkal, jau nez kuro reizi, Makherijam ienāca prātā doma, ka uz Krīgera-III nemaz nebūtu slikti dzīvot, ja tikai te laiku pa laikam acis sastaptu zaļumu kā uz Zemes, ja varētu ieraudzīt kaut jel ko zaļu, izņemot saules pistoles uzliesmojumus. Te bija viegli elpot, temperatūra svārstījās no pieciem grādiem Celsija pie terminatora līdz trīsdesmit grādiem Celsija uz ekvatora, kur saules stari krita vertikāli. Barības cik uziet; Makherijs jau sen bija iemācījies atšķirt ēdamus dzīvniekus un augus no neēdamiem.
Jā, šī bija brīnišķīga planēta. Galu galā Makherijs bija samierinājies ar domu, ka viņš šeit ir vienīgā saprātīgā būtne. Šai ziņā viņam ļoti palīdzēja J)oro- tija: kā nekā, bija, kam izkratīt sirdi, kaut arī Dorotija nevarēja viņam atbildēt.
Vienīgais — ak dievs, kā viņam gribējās atkal ieraudzīt zaļu pasauli! Zeme… Vienīgā planēta Visumā, kur dominē zaļa krāsa, kur hlorofils ir visa dzīvā pamats.
Uz citām planētām, pat uz Saules sistēmas planētām, kas atrodas Zemei kaimiņos, tikai izretis uz klintīm sastopamas zaļganas sūnu josliņas, arī tās drīzāk zaļganbrūnas. Uz šīm planētām var nodzīvot gadiem ilgi un ne reizi neredzēt neko zaļu.
To iedomājies, Makherijs nopūtās un sāka prātot skaļi, uzrunādams Dorotiju:
— Jā, Dorotij, Zeme ir vienīgā planēta, uz kuras vērts dzīvot! Zaļi lauki, zaļas pļavas, zaļi meži… Zini, Dorotij, ja man izdosies atgriezties uz Zemes, es to nekad vairs neatstāšu. Uzcelšu sev būdiņu biezā mežā. Nē, uzmeklēšu klajumiņu, kur gandrīz nav koku un var augt zāle. Zaļa zāle! Un arī būdiņu es nokrāsošu zaļu.
Viņš atkal nopūtās un paskatījās uz sarkanajiem brikšņiem savā priekšā.
— Ko tu teici, Dorotij? — Dorotija neko neteica, taču Makherijam bieži izlikās, it kā dzirdētu viņas jautājumus; šī rotaļa palīdzēja viņam saglabāt prātu. — Vai es apprecēšos pēc atgriešanās uz Zemes? Tu man to jautāji, ja?
Viņš vilcinājās ar atbildi.
— Kas zina? Varbūt apprecēšos, varbūt ne. Vai atceries, es tev stāstīju par sievieti, kuru atstāju uz Zemes? Mums drīz vajadzēja apprecēties. Bet pieci gadi — tas ir ļoti ilgs laiks. Droši vien tika paziņots, ka es esmu pazudis vai varbūt pat gājis bojā. Diez vai viņa mani gaidīs. Protams, ja viņa mani sagaidīs, es ar viņu apprecēšos… Bet, ja nesagaidīs, ko tad? Tu gribi zināt? Es pats nezinu. Taču kāpēc raizēties pirms laika? Protams, ja es atrastu zaļu sievieti vai vismaz zaļmatainu, es iemīlētos viņā līdz neprātam. Taču uz manas planētas gandrīz viss ir zaļš, izņemot sievietes.
Makherijs pasmējās pats par savu joku un, turēdams pistoli gatavībā, devās iekšā biezoknī, sarkana
jos džung|os, kur nebija nekā zaļa, tikai retumis apkārtējos brikšņus apspīdēja viņa pistoles zaļie uzliesmojumi.
Var būt, ka viņu paglāba no ārprāta ne tikai Doro- tijas klātbūtne, bet arī šie šāvieni. Vairākas reizes dienā viņš redzēja zaļu uzliesmojumu … Mazmaz- lietiņ zaļuma, lai tikai atgādinātu viņam, kāda izskatās šī krāsa, lai acs nezaudētu prasmi to atšķirt, ja viņam vēl kādreiz nāktos ieraudzīt kaut ko zaļu …
Viņš iegāja nelielā džungļu saliņā (tiesa, Zemes mēri diez vai bija pielietojami uz Krīgera-III). Tādu saliņu šeit droši vien bija miljoniem, jo Krīgers-III ir lielāks par Jupiteru. Lai apsekotu tā virsmu, nepietiktu vesela mūža. Makherijs to zināja, bet neļāva vaļu tādām domām. Ja viņš sāktu šaubīties par to, ka atradīs vienīgā kuģa paliekas, kurš pirms viņa nolaidies uz šīs planētas, vai arī zaudētu ticību, ka dabūs lajā aparatūru, bez kuras nevar iedarbināt savu kosmisko kuģi, viņam klātos slikti.
Apmēram kvadrātjūdzi lielā saliņa bija tik biezi aizaugusi, ka grūti bija tikt cauri, un Makherijs vairākas reizes apstājās, lai nosnaustos un paēstu. Viņš nošāva divus lauvas un vienu tīģeri. Izkļuvis no biezokņa, Makherijs gāja pa skrajumu, ar nazi iegriezdams zīmes lielākajos kokos, lai nesāktu otrreiz mek- lēt kuģa paliekas vienā un tajā pašā vietā. Stumbri 1iija mīksti, asmens viegli, bez pūlēm pāršķēla sarkano mizu, atsegdams sārtu koksni, gluži kā mizotu kartupeļus.
Makherijs atkal izgāja vienmuļā, brūnā līdzenumā.
— Šoreiz nekā, Dorotij, — viņš sacīja. — Varbūt mums labāk paveiksies citā biežņā. Kaut vai tur tajā, pie apvāršņa.
Violetas debesis, tumši sarkana saule, brūns līdzenums, brūni krūmi
— Zemes zaļie pakalni, Dorclij! Tev tie noteikti patiks …
Brūns, bezgalīgs līdzenums …
Nemainīgas violetas debesis …
Bet kas tas? Kaut kāda skaņa no augšas? … Nevar būt: te nekad nekas tāds nav dzirdēts. Makherijs pacēla acis pret debesīm un ieraudzīja …
Augstu, augstu violetajās debesīs viņš ieraudzīja melnu punktu. Tas kustējās! Kosmiskais kuģis! Tas varēja būt vienīgi kosmiskais kuģis. Uz Krīgera-III nav putnu. Un putniem jau arī nav uguns astes…
Makherijs zināja, kas viņam jādara: tūkstošiem reižu viņš bija apsvēris, kā paziņos par sevi, ja kādreiz parādīsies kuģis. Viņš izrāva pistoli un izšāva debesīs. Uzliesmojums, protams, nebija liels, bet tas bija zaļš. Ja pilots skatās uz planētu, ja viņš pirms aizlidošanas kaut reizi palūkosies uz to, viņam jāpamana zaļais uzliesmojums uz planētas, kur nav nekā zaļa.
Makherijs atkal nospieda sprūdu.
Un pilots ieraudzīja. Trīsreiz izsviedis liesmas strūklu (tā bija vispārpieņemtā atbilde uz trauksmes signālu), viņš sāka nosēsties.
Makherijs stāvēja, drebēdams pie visām miesām. Viņš tik ilgi bija gaidījis — un nu beidzot sagaidījis! Viņš pacēla roku sev pie pleca un pieskārās mazajai būtnei ar piecām ekstremitātēm, kura tur gulēja glužv kā sievietes roka.
— Dorotij, — viņš čukstēja, — tas ir …
Vairāk viņš nespēja izteikt ne vārda. Kuģis laidās
lejā. Makherijs uzmeta sev skatienu un piepeši, iedomājoties, kāds viņš nostāsies sava glābēja priekšā, izjuta svelošu kaunu. Viss viņa apģērbs sastāvēja tikai no jostas, pie kuras karājās pistoles maksts, nazis, šādi tādi instrumenti. Viņš bija netīrs. Droši vien viņš nelabi oda. Zem biezās netīrumu kārtas ķermenis
šķita novājējis un pat vecs. Protams, viņš bija izkrities miesās, taču, kad nokļūs uz Zemes, labā Zemes barība viņu pārvērtīs līdz nepazīšanai…
Zeme! Zemes zaļie pakalni!
Makherijs skriešus, klupdams krizdams aiz nepacietības, metās turp, kur nolaidās kuģis; tas bija jau pavisam zemu, un Makherijs varēja saskatīt, ka kuģis ir vienvietīgs. Galu galā tas nav svarīgi: ja būs nepieciešams, tajā ievietosies arī divi. Ja ne citādi, Makherijs vismaz nokļūs uz tuvākās apdzīvotās planētas un no turienes cits kuģis viņu aizvedīs uz Zemi. Uz Zemi! Kur ir zaļi pakalni, zaļi lauki, zaļas ielejas …
Viņš skriedams brīžiem lūdzās, brīžiem lādējās, un pa viņa vaigiem plūda asaras.
Tad viņš gaidīja, kamēr atvērās kuģa durvis un pa tām iznāca stalts, jauns cilvēks starpzvaigžņu inspektora formā.
— Vai tu mani ņemsi sev līdz?
— Protams, — jaunais cilvēks atbildēja. — Vai tu šeit esi sen?
— Pieci gadi.
Makherijs zināja, ka raud, taču nespēja savaldīties.
— Tas ir ko vērts! — pilots iesaucās. — Es esmu leitnants Ārčers no inspekcijas dienesta, — viņš stādījās priekšā. — Protams, es tevi ņemšu līdz. Lai tikai mazliet atdziest dzinējs, un tad es to atkal iedarbināšu. Es aizvedīšu tevi uz Kartadžu, uz planētu Aldebarans-III, un no turienes tu lidosi, kurp gribēsi. Vai tev kaut ko nevajag? Paēst? Padzerties?
Makherijs klusēdams papurināja galvu. Viņam ļodzījās ceļi. Est, dzert… kāda gan tam nozīme?!
Zemes zaļie pakalni! Viņš tos vēl redzēs! Tikai tas ir svarīgi un nekas vairāk … Viņš bija gaidījis tik ilgi, un nu beidzot tas bija noticis! Piepeši violetās debesis sagriezās viņa acu priekšā un satumsa. Makherijs nogāzās gar zemi.
Atjēdzies viņš redzēja, ka guļ zemē un leitnants pielicis viņam pie lūpām blašķi. Makherijs ieņēma krietnu malku, šķidrums apdedzināja rīkli. Viņš piecēlās sēdus un jutās labāk. Paraudzījās apkārt, pārliecinājās, ka kuģis nekur nav aizlidojis, un viņam kļuva brīnum labi ap sirdi.
— Pagaidīsim, kamēr tev atgriezīsies spēki, — pilots sacīja. — Dosimies ceļā pēc pusstundas un pēc sešām stundām būsim Kartadžā. Vai vēlies ar mani parunāties, kamēr atgūsies? Pastāsti man visu, kas ar tevi noticis.
Viņi apsēdās brūno krūmu ēnā, un Makherijs stāstīja Arčeram par visu. Par piespiedu nosēšanos, par sadragāto kuģi, kuru viņš nav varējis sagatavot startam. Par to, kā piecus gadus meklējis otru kuģi — viņš taču bija lasījis, ka uz šīs planētas nogāzies kuģis, un tajā varēja būt palikuši aparāti, kas bija viņam nepieciešami, lai paceltos. Par ilgajiem meklējumiem. Un par Dorotiju, kas apmetusies uz viņa pleca, tā ka nu viņam bijis, ar ko sarunāties.
Kad Makherija stāsts gāja uz beigām, leitnants Ārčers pārvērtās sejā. Viņš kļuva vēl nopietnāks un iejūtīgāks.
— Paklausies, vecīt, — viņš uzmanīgi jautāja,
— kādā gadā tu uz šejieni atlidoji?
Makherijs noprata, kurp Ārčers tēmē. Vai gan bija iespējams precīzi noteikt laiku uz šīs planētas bez gadalaikiem, kur valda mūžīga diena, mūžīga vasara? …
— Četrdesmit otrajā, — Makherijs atbildēja.
— Par cik es esmu kļūdījies, leitnant? Cik man īstenībā ir gadu? Es rēķināju, ka trīsdesmit.
— Tagad ir septiņdesmit otrais gads. Tātad tu šeit esi pavadījis trīsdesmit gadu un tagad tev ir piecdesmit pieci. Bet tu pārāk nebēdājies, — viņš pasteidzās piebilst. — Medicīna pie mums ir guvusi lielus panākumus. Tu dzīvosi vēl ilgi.
— Piecdesmit pieci, — Makherijs klusi atkārtoja. — Trīsdesmit gadu …
Leitnants Ārčers līdzjūtīgi paskatījās uz viņu.
— Paklausies, vai gribi, es tev pateikšu visu uzreiz? Pārējās sliktās vēstis? Tiesa, es neesmu psihologs, taču man šķiet, ka būs labāk, ja tu uzzināsi visu patiesību tūlīt. Tev taču būs vieglāk, reiz tu no šejienes dodies projām. Nu, vai uzklausīsi mani, Makherij?
Nekas nevarēja būt sliktāks par to, ko Ārčers viņam tikko bija pavēstījis. Protams, viņš klausīsies, jo drīz taču atgriezīsies uz Zemes, uz zaļās Zemes. Viņš atkal palūkojās uz violetajām debesīm, tumši sarkano sauli, brūno līdzenumu un mierīgi atbildēja:
— Lai notiek, leitnant! Klāj vaļā visu!
— Tu te esi braši turējies trīsdesmit gadu, Makhe- rij. Pateicies liktenim par savu ticību, ka Mārlija kuģis nolaidies uz Krīgera-III. Patiesībā tas ietriecās Krīgera-IV virsmā. Šeit tu to nekad neatrastu. Taču, kā tu pareizi sacīji, šī meklēšana tev palīdzēja saglabāt veselu saprātu … gandrīz veselu.
Ārčers brīdi klusēja, tad vēl maigāk turpināja:
— Uz pleca tev neviena nav, Makherij. Dorotiju radījusi tava iztēle. Starp citu, tas nav svarīgi: šī iedoma palīdzēja tev izturēt.
Lēnām, ļoti lēnām Makherijs pastiepa roku pie sava # kreisā pleca. Pieskārās tam. Uz pleca nekā nebija.
— Saproti, vecīt, jau tas vien, ka tu neesi zaudējis prātu, ir īsts brīnums. Trīsdesmit gadu vientulības! Bet, ja tagad, kad es tev visu izstāstīju, tu vēl joprojām ticēsi šim rēgam, psihiatri Kartadžā vai uz Marsa palīdzēs tev no tā atbrīvoties vienā mirklī.
— Viss pagalam, — Makherijs drūmi sacīja. — Do- rotijas vairs nav. Es … tagad es pat nezinu, leitnant, vai kādreiz esmu ticējis Dorotijas esamībai. Es viņu izdomāju, lai man būtu kāds, ar ko parunāties. Tāpēc
jau es nesajuku prātā. Man likās … man likās, ka uz mana pleca ir maiga roka. Vai es to tiku teicis?
— Jā, teici. Vai gribi zināt pārējo?
— Pārējo? — Makherijs cieši uzlūkoja Arčeru. — Man ir piecdesmit pieci gadi. Trīsdesmit no tiem , es esmu pazaudējis, meklēdams kuģi, kuru atrast nemaz nevarēju, tāpēc ka tas nokritis uz citas planētas. Visus šos gadus es esmu pavadījis apmātībā. Bet kāda gan tam nozīme, ja tagad es varēšu atkal lidot uz Zemi!
Leitnants Ārčers papurināja galvu:
— Tikai ne uz Zemi, vecīt! Ja vēlies, uz Marsu, uz skaistajiem, dzeltenajiem Marsa pakalniem. Vai, ja tu labi panes karstumu, uz violeto Veneru. Taču uz^T Zemi gan ne. Tur tagad neviens nedzīvo.
— Uz Zemes … Neviens? …
— Jā … Kosmiskā katastrofa. Par laimi, mēs pra- tām to laikus paredzēt. Mēs pārcēlāmies uz Marsu: tagad tur ir četri miljardi zemiešu.
— Zemes vairs nav, — Makherijs bez jebkādas izteiksmes sacīja.
— Jā, vecīt. Taču Marss ir gluži laba planēta. Gan pieradīsi… Protams, tev trūks zaļuma …
— Zemes vairs nav, — atkal bez jebkādas izteiksmes atkārtoja Makherijs.
_ — Es priecājos, ka tu to uzņēmi mierīgi, vecīt, — Ārčers sacīja. — Tomēr trieciens. Bet liekas, ka mēs jau varam lidot. Iešu pārbaudīšu aparātus.
Viņš piecēlās un devās pie mazā kuģa. _ Makherijs izvilka pistoli. Šāviens — un leitnanta Arčera vairs nebija. Tad Makherijs piecēlās kājās un piegāja tuvāk raķetei. Notēmēja, izšāva — un daļa raķetes nozuda. Pēc sešiem šāvieniem raķete bija iznīcināta. Atomi, no kuriem agrāk sastāvēja leitnants Ārčers, un atomi, kas vēl nesen bija raķete, virpuļoja gaisā, palika tepat, taču bija jau neredzami.
Iebāzis pistoli makstī, Makherijs devās ce|ā — uz sarkano džungļu saliņu pie apvāršņa.
Viņš pieskārās ar roku pie pleca: uz tā atkal sēdēja Dorotija — kā visus tos četrus vai piecus gadus, ko viņš bija pavadījis uz Krīgera-III.
Viņam atkal bija tāda sajūta, it kā uz pleca gulētu maiga sievietes roka.
— Neskumsti, Dorotij, — viņš sacīja. — Mēs noteikti to atradīsim. Varbūt tas ir nogāzies tur tajā biezoknī. Un, kad mēs to būsim atraduši…
Viņa priekšā kā siena pacēlās džungļi, sarkanie džungļi. No tiem izlēca tīģeris, metās viņam virsū. Sārti violets, ar sešām kājām un lielu, mucai līdzīgu galvu. Makherijs notēmēja, nospieda sprūdu. Ieraudzīja žilbinoši zaļu uzliesmojumu. Tikai viens mirklis, bet kāds brīnišķīgs mirklis! … Tīģeris bez pēdām nozuda.
Makherijs apmierināti nokrekšķinājās:
— Vai redzēji, Dorotij? Liesma bija zaļa, bet šīs krāsas nav ne uz vienas planētas, izņemot to, uz kuru mēs lidosim. Zaļā krāsa — tā ir pati brīnišķīgākā krāsa visā kosmosā! Es zinu zaļu planētu, tā ir skaistāka par visu pasaulē. Tā ir mana dzimtene, Dorotij. Tev tā noteikti patiks.
— Protams, Mak, — Dorotija atbildēja.
Mazā radījuma zemā, gulgojošā balss bija viņam ļoti pazīstama. Makherijs nejutās pārsteigts, kad viņa atbildēja: viņa taču vienmēr bija viņam atbildējusi. Viņš pazina Dorotijas balsi tikpat labi kā savējo. Makherijs pieskārās ar roku mazajai būtnei, kas sēdēja uz kailā pleca. Bija tāda sajūta, it kā tur atrastos maiga sievietes roka.
Viņš paskatījās apkārt, pārlaida skatienu brūnajam līdzenumam ar brūnajiem krūmiem, paraudzījās uz violetajām debesīm, kurās kvēloja tumši sarkana saule. Un iesmējās. Tie nebija ārprātīgā smiekli, bet maigs, nevērīgs smiekliņš. Vai gan tas viss tik
Svarīgi:* Drīz taču viņš atradīs kuģi, dabūs tajā aparātus, kas nepieciešami remontam, un tad atgriezīsies uz Zemes.
Pie zaļiem pakalniem, zaļiem laukiem, zaļām ielejām …
Viņš atkal paglaudīja roku, kas gulēja viņam uz pleca, un pavērās apkārt. Ar pistoli rokā viņš iegāja sarkanajos džungļos.