Rodžers Džeroms Pflīgers, kura ērmoto uzvārdu es varu attaisnot tikai ar to, ka tas ir īsts, aprakstīto notikumu laikā bija Koula observatorijas līdzstrādnieks.
Par spīti jaunībai, viņš neizcēlās ar spožu talantu, taču savus pienākumus veica labi un mājās katru vakaru veselu stundu ļoti cītīgi noņēmās ar diferenciālvienādojumiem un integrālrēķiniem, un sapņoja kaut kad nākotnē kļūt par kādas slavenas observatorijas direktoru.
Tomēr stāsts par 1987. gada marta beigu notikumiem mums jāsāk ar Rodžeru Pflīgeru — tā svarīgā iemesla dēļ, ka tieši viņš pirmais visā pasaulē pamanīja zvaigžņu pārvietošanos.
Un tādēļ ļaujiet jūs iepazīstināt ar Rodžeru Pflīgeru.
Garš augums, sejas krāsa blāvi pelēcīga — mazkustīga dzīves veida sekas —, acenes bruņurupuča ragvielas ietvaros ar bieziem stikliem, tumši mati, apcirpti ezītī pēc mūsu gadsimta astoņdesmito gadu otrās puses modes, ģērbies ne labi, ne slikti, smēķē vairāk, nekā vajadzētu …
Tajā dienā, no kuras sākas mūsu stāstījums, bez ceturkšņa piecos Rodžers bija aizņemts ar divām lietām reizē. Pirmkārt, viņš aplūkoja blinkmikroskopā fotoplates ar debesu attēliem Dviņu zvaigznāja rajonā, kas bija uzņemti tieši pirms saullēkta, bet, otrkārt, — domās apsvēra, vai var piezvanīt Elsijai un viņu kaut kur uzaicināt, ja kabatā ir tikai trīs dolāri, ar kuriem vēl jāiztiek līdz nedēļas beigām.
Bez šaubām, katrs normāls jauns cilvēks ne reizi vien ir bijis tādas pašas dilemmas priekšā, bet, kas ir blinkmikroskops un kā tas darbojas, to vis katrs lasītājs nezina. Tādēļ pievērsīsim savus skatienus nevis Elsijai, bet Dvīņu zvaigznājam.
Blinkmikroskopā ieliek divas viena un tā paša debesu iecirkņa fotogrāfijas, kas uzņemtas dažādos laikos. Fotogrāfijas tiek novietotas stingri simetriski, un, lietojot īpašu slēgti, novērotājs redz okulārā te vienu, te otru. Ja fotogrāfijas ir absolūti vienādas, tad viņš pārslēgšanu pat nemana, bet, ja kāda punkta stāvoklis otrajā fotogrāfijā atšķiras no stāvokļa pirmajā, viņam liekas, ka šis punkts lēkā uz priekšu un atpakaļ.
Rodžers nospieda slēgu, un viens no punktiem palēcās. Tāpat palēcās arī pats Rodžers. Viņš atkārtoja operāciju, uz mirkli pilnīgi aizmirsis (tāpat kā mēs ar jums) Elsiju, un punkts atkal palēcās. Apmēram par vienu desmitdaļu loka sekundes.
Rodžers atlieca muguru un pakasīja pakausi. Viņš aizsmēķēja cigareti, tūlīt pat to nometa pelnutraukā un steigšus noliecās pār mikroskopu.
Punkts atkal palēcās.
Harijs Vesons, nakts dežurants, ienāca istabā un vilka nost mēteli.
— Harij! — Rodžers viņam uzsauca. — Šis velna blinks niķojas.
— Ko tu saki? — Harijs atsaucās.
— Jā. Pollukss pavirzījies par desmitdaļu sekundes.
— Patiešām? — Harijs sacīja. — Nu, bet tas taču pilnīgi atbilst paralaksei. Trīsdesmit divi gaismas gadi — Pollukba paralakse ir nulle viena… nu, nulle viena desmitdaļa. Mazliet vairāk par vienu sekundes desmitdaļu. Tā arī jābūt, ja tava pirmā fotogrāfija uzņemta pirms pusgada, kad Zeme atradās savas orbītas pretējā punktā.
— Tad ne jau, Harij! Tā ir uzņemta pagājušajā naktī. Intervāls starp abām — viena diennakts.
— Tu esi sajucis.
— Paskaties pats!
Līdz pulksten pieciem bija palikušas vēl dažas minūtes, bet Harijs augstsirdīgi nerēķinājās ar to un apsēdās pie mikroskopa. Viņš nospieda slēga pogu, un Pollukss pakalpīgi palēcās.
Par to, ka lēkāja tieši Pollukss, šaubu nevarēja būt, jo šis punkts bija ievērojami spilgtāks nekā visi pārējie uz plates. Polluksa redzamais lielums ir 1,2, tas pieder pie divpadsmit visspilgtākajām debesjuma zvaigznēm, un otras tādas Dvīņu zvaigznājā nav. Un neviena no vājākajām zvaigznēm ap Polluksu pat ne- notrīcēja!
— Hm! — Harijs Vesons norūca. Viņš sarauca pieri un paskatījās vēlreiz. — Vienai no platēm uzlikts nepareizs datums, un tas ir viss. Es tūlīt pārbaudīšu.
— Abas ir datētas pareizi, — Rodžers stūrgalvīgi iebilda. — Es pats tās reģistrēju.
— Tur jau ir tā lieta. Ej nu mājās! Ir jau pieci. Ja Pollukss pagājušās diennakts laikā tev pārvietojies par vienu desmitdaļu, tad es droši dabūšu to atpakaļ vietā.
Un Rodžers aizgāja.
Viņu māca kaut kāda nepatīkama nojauta, ka tomēr nevajadzēja iet prom. Viņš nevarēja saprast, kas īsti viņu mulsina, bet ap dūšu nebija lāgā. Un viņš nolēma iet mājup kājām, negaidīt autobusu.
Pollukss ir nekustīga zvaigzne. Tā nevarēja diennakts laikā pārvietoties par vienu desmitdaļu loka sekundes.
«Trīsdesmit divi gaismas gadi,» Rodžers rēķināja. «Viena desmitdaļa sekundes. Tas taču vairākas reizes pārsniedz gaismas ātrumu! Iznāk galīga aplamība.»
Vai nav tiesa?
Rodžers juta, ka ne strādāt, ne lasīt šovakar nevarēs. Vai pietiks ar tiem trim dolāriem, ja viņš tomēr piezvanīs Elsijai?
Priekšā mirgoja lombarda izkārtne, un Rodžers nenoturējās pretī kārdinājumam. Viņš ieķīlāja pulksteni un piezvanīja Elsijai.
— Varbūt paēdīsim pusdienas un aiziesim uz rēviju?
— Labprāt!
Un līdz pusdiviem naktī, kad Rodžers pavadīja Elsiju mājup, viņam astronomija nebija ne prātā. Nekā dīvaina. Būtu vairāk jābrīnās, ja viņš to atcerētos.
Taču, tiklīdz Rodžers bija atvadījies no Elsijas, viņu atkal pārņēma trauksmaina sajūta. Sākumā viņš nesaprata, kāpēc. Taču uz mājām iet negribējās.
Bārs uz stūra vēl bija atvērts, un Rodžers iegriezās tajā. Pēc otrās glāzītes viņš apjauta, kas viņu moka. Un pasūtīja trešo.
— Henk, vai tu Polluksu zini? — viņš jautāja bārmenim.
— Kādu Polluksu?
— Nav svarīgi, — Rodžers sacīja. Viņš izdzēra glāzi un nosprieda, ka pats ir kaut ko saputrojis. Pollukss nevarēja pārvietoties.
Izgājis no bāra, Rodžers apņēmīgi soļoja uz mājām. Bet pie pašām durvīm viņam piepeši iegribējās paskatīties uz Polluksu. Protams, ar neapbruņotu aci pārvietošanos par vienu desmitdaļu sekundes nevar pamanīt, bet tomēr …
Rodžers atgāza galvu un, orientēdamies pēc Lauvas sirpja, uzmeklēja Dvīņus — no visa zvaigznāja bija redzami tikai Kastors un Pollukss, jo debesis klāja viegla dūmaka. Tur tie ir, mīlīši! Un tad piepeši Rodže- rarn likās, ka atstatums starp tiem kļuvis lielāks. Tās, protams, bija tīrās blēņas. Tas nozīmētu, ka runa ir ne vairs par sekundēm vai minūtēm, bet par grādiem!
Rodžers vēlreiz paskatījās uz abām zvaigznēm, tad pievērsa skatienu Lielā Lāča kausam un apstājās kā zemē iemiets. Viņš aizmiedza acis, pēc tam uzmanīgi tās atdarīja.
Kauss bija pārmainījies. Kļuvis mazliet šķībāks. Atstatums starp Alkoru un Micaru kausa kātā bija ( kļuvis it kā lielāks nekā starp Micaru un Altairu. Fegda un Meraks kausa apakšā atradās tuvāk viens otram, un kausa snīpis bija kļuvis asāks. Manāmi asāks.
Neticēdams pats savām acīm, Rodžers novilka iedomātu līniju caur Meraku un Dubhi uz Polārzvaigzni. Viņam nācās domās to vilkt līku, citādi Polārzvaigzne, pretēji visiem likumiem, atrastos grādus piecus sānis no līnijas, ar kuras palīdzību neskaitāmas cilvēku paaudzes to atradušas uzreiz un precīzi.
Smagi elpodams, Rodžers noņēma acenes un rūpīgi tās notīrīja. Tad atkal uzlika. Kauss joprojām palika sašķiebts.
Tāpat kā Lauva, uz kuru viņš paskatījās vēlreiz. Katrā ziņā Reguls bija pārvietojies par vienu vai diviem grādiem.
Par vienu vai diviem grādiem! Un tas — ja ir tāds attālums kā līdz Regulām! Liekas, sešdesmit pieci gaismas gadi? Jā, tā apmēram bija.
Tad viņam piepeši iešāvās prātā glābēja doma — viņš taču bija dzēris! Un Rodžers iegāja mājā, neriskējis vēlreiz paskatīties uz debesīm.
Viņš apgūlās, taču aizmigt nespēja.
Piedzēries viņš nejutās. Viņu smacēja satraukums, un miegs nenāca. Varbūt piezvanīt uz observatoriju? Bet ja nu pēkšņi pēc viņa balss manīs, ka viņš iedzēris pāri mēram? Nu, lai! Rodžers apņēmīgi izlēca no 9 gultas un piegāja pie telefona.
Observatorijas numurs neatbildēja. Viņš piezvanīja uz centrāli un pēc īsas vārdu pārmaiņas noskaidroja, ka nemitīgie astronomijas amatieru zvani spieduši observatorijas administrāciju rīkoties visai kategoriski: observatorijas telefoni atvienoti un tiek pievienoti tikai starppilsētu izsaukumiem, kad zvana citas observatorijas.
— Paldies, — Rodžers apjucis sacīja. — Bet vai jūs nevarētu man izsaukt taksometru?
Šis lūgums bija tik dīvains, ka centrāles dežurants to izpildīja. Observatorija atgādināja vājprātīgo namu. No rīta vairums avīžu pavēstīja saviem lasītājiem astronomijas jaunumu — īsā ziņā pēdējā lappusē. Taču visi fakti bija izklāstīti precīzi.
Un proti: pēdējo divu diennakšu laikā dažām zvaigznēm — galvenokārt spožākajām — atklāta ievērojama īpaškustība.
«No tā nepavisam neizriet,» neaizmirsa paskaidrot Ņujorkas «Projector», «ka līdz šim laikam tās būtu iztikušas gluži bez kustības. Astronomu valodā «īpaškustība» nozīmē zvaigznes pārvietošanos debesīs attiecībā pret citām zvaigznēm. Līdz šim lielākā īpaškustība novērota Barnarda zvaigznei Cūskneša zvaigznājā, kura gada laikā pārvietojas par desmit un vienu ceturtdaļu loka sekundes. Barnarda zvaigzne ar neapbruņotu aci nav redzama.» Laikam gan šajās diennaktīs neviens astronoms uz p Zemes neaizvēra ne aci.
Observatorijas, ielaidušas iekšā visus savus līdzstrādniekus un kalpotājus, noslēdza durvis, un iekļūt
tajās izdevās tikai nedaudziem reportieriem. Paskatījušies, kas tur notiek, viņi aizgāja — pilnīgā nesaprašanā, taču pārliecināti, ka notiek kaut kas neparasts.
Blinkmikroskopi mirkšķināja slēgu aizvariņus, astronomi — acis. Kafija tika patērēta neticamos kvantumos. Sešas ievērojamākās observatorijas izsauca policijas vienības. Divas no tām apdraudēja satrakojušos astronomijas amatieru iebrukums, četrās pārējās līdzstrādnieku strīdi beidzās ar kautiņu. Lika observatorijas zāles izskatījās tā, it kā tām cauri būtu traukusies viesuļvētra, bet Džeimsu Truvelu, Anglijas Karaliskās astronomijas biedrības priekšsēdētāju, ievietoja Londonas klīnikā ar vieglu smadzeņu satricinājumu, pēc tam kad kāds ātrsirdīgs padotais bija sasitis pret viņa kailo pauri smagu fotoplati no bieza stikla.
Taču visi šie bēdīgie notikumi bija drīzāk gan izņēmums, vairumā observatoriju valdīja labi organizēta vājprātīgo nama stingrā kārtība.
Visa uzmanība observatorijās tika koncentrēta uz dinamiskajiem skaļruņiem, lai dzirdētu pēdējos ziņojumus, kas nepārtraukti pienāca no Zemes nakts puses, kur turpinājās neizskaidrojamā fenomena novērošana.
Zem Singapūras, Sanhajas un Sidnejas naksnīgajām debesīm astronomi strādāja, vārda burtiskā nozīmē neatraudamics no telefona klausulēm.
Sevišķi interesantas bija no Sidnejas un Melburnas saņemtās ziņas, kas informēja par situāciju Dienvidu puslodes debesīs, ko Amerikas Savienotajās Valstīs un Eiropā nevarēja redzēt pat naktī. No šiem ziņojumiem izrietēja, ka Dienvidu Krusts vairs nav nekāds krusts, jo tā Alfa un Beta pavirzījušās uz ziemeļiem. Centaura Alfa un Beta, Kanopuss un Ahernārs — visas šīs zvaigznes uzrādīja ievērojamu īpaškustību un
pārvietojās uz ziemeļiem. Dienvidu Trijstūris un Ma- gelāna Mākoņi bija palikuši tādi paši kā vienmēr, un Oktanta Sigma, vāja, Dienvidpolam vistuvākā zvaigzne, nebija izkustējusies no vietas ne par mata tiesu. 31 Vispār kustošos zvaigžņu daudzums Dienvidu puslodes debesīs bija ievērojami mazāks nekā Ziemeļu puslodē, toties to relatīvā īpaškustība bija daudz ātrāka. Un, kaut gan tās visas pārvietojās uz ziemeļiem, to ceļam nebija stingra ziemeļu virziena un konverģences uz kādu noteiktu punktu.
ASV un Eiropas astronomi sagremoja šos faktus un uzdzēra tiem virsū jaunus litrus kafijas. 4$ Vakara avīzes, it īpaši Amerikā, pievērsa ievērojami lielāku uzmanību neparastajiem notikumiem debesīs. Vairums veltīja tiem veselu pussleju pirmajā lappusē (kaut arī bez kliedzoša virsraksta) ar turpinājumu trešajā. Turpinājuma garums bija atkarīgs no tā, cik daudz ievērojamu un ne visai ievērojamu astronomu izteikumu redaktoram bija izdevies sadabūt.
Taču arī šajos paziņojumos zinātnieki aprobežojās ar sausiem faktiem, uzskatīdami par prātīgāku tos nekā neizskaidrot. Pēc viņu vārdiem, paši fakti bija pietiekami pārsteidzoši un labāk neizdarīt pārsteidzī- gus secinājumus. Pagaidiet, drīz viss noskaidrosies. ™ Katrā ziņā to kustību, ko mēs patlaban novērojam, var nosaukt par kustību ar lielu ātrumu.
— Bet kāds tad ir šis ātrums? — jautāja viens no redaktoriem.
— Lielāks, nekā iespējams, — skanēja atbilde.
Starp citu, tomēr nevar apgalvot, ka nevienam
avīžniekam neizdevās tai pašā laikā izvilkt no zināt- ķ niekiem kaut jel kādus secinājumus. Čārlzs Vongrens, uzņēmīgais Čikāgas «Asmens» izdevējs, iztērēja prāvu summu starppilsētu telefona sarunām. Vairāk nekā
sešdesmit mēģinājumi deva rezultātus, un viņam izdevās saistīties ar piecu ievērojamu observatoriju direktoriem. Un katram no tiem viņš uzdeva vienu un to pašu jautājumu: «Kāds, pēc jūsu domām, kaut arī visneticamākais, ir šīs pēdējās divās diennaktīs novērotās zvaigžņu kustības cēlonis?»
Viņš sastādīja atbilžu kopsavilkumu:
«Ja es to zinātu!» — Dz. F. Stebss, Tripa observatorija, Longailenda.
«Kāds ir sajucis, vai kaut kas ir sajucis. Un labāk, ja tas būtu es.» — Henrijs Ķolisters Makedamss, Loida observatorija, Bostona.
«Tas, kas notiek, nevar būt, un tātad tam nav nekādu cēloņu.» — Leters Tušauers Tinijs, Burgoi- nas observatorija, Albukerke.
«Meklēju, lai pieņemtu darbā, pieredzējušu astrologu. Vai jūs nevarat kādu ieteikt?» — Patriks Vaite- kers, Lūkasa observatorija, Vermontas štats.
Pārlaidis skumīgu skatienu šim kopsavilkumam, kas viņam kopā ar nodokļiem bija izmaksājis 187 dolārus 35 centus, Čārlzs Vongrens parakstīja čeku telefona sarunu apmaksai un iesvieda kopsavilkumu papīrkurvī. Pēc tam viņš piezvanīja savas zinātniskās nodaļas pastāvīgajam līdzstrādniekam.
— Vai jūs nevarat mums uzrakstīt rakstu sēriju astoņdesmit mašīnraksta lappušu apjomā par šo astronomisko sensāciju?
— Protams, varu, — autors atbildēja. — Bet par kādu sensāciju?
Un tad noskaidrojās, ka pēdējo nedēļu viņš pavadījis pie dabas krūts, makšķerējis zivis, avīzes nelasījis un uz debesīm neskatījies. Starp citu, rakstus viņš uzrakstīja. Un pat piešķīra tiem zināmu pikan- tumu, ilustrēdams tos ar vecām zvaigžņu kartēm, kurās zvaigznāju simboliskās figūras bija attēlotas puskailas, un pievienodams mūsdienīgas meičas
fotogrāfiju — caurspīdīgā peldkostīmā tērpusies skaistule tur rokā tālskati, kas pievērsts vienai no klaiņojošajām zvaigznēm. «Asmens» tirāža palielinājās par 21,7 procentiem.
Un atkal Koula observatorijā pulkstenis rādīja pieci — tieši pēc divdesmit četrām stundām piecpadsmit minūtēm kopš visa šī sajukuma sākuma. Rodžers Pflīgers — jā, jā, mēs atkal atgriežamies pie viņa — piepeši pamodās, tāpēc ka uz viņa pleca tēvišķīgi nogūlās kāda roka.
— Ejiet mājās, Rodžer! — laipnīgi sacīja Mērvins Armbresters, observatorijas direktors.
Rodžers kā dzelts pielēca kājās.
— Piedodiet, mister Armbrester! Es netīšām.
— Nieki! Jūs taču nevar sēdēt šeit bezgalīgi. Un mēs visi arī ne. Ejiet, ejiet mājās!
Rodžers Pflīgers devās mājup. Bet, kad viņš bija pagājis zem dušas, gulēt viņam vairs negribējās. Un arī pulkstenis rādīja tikai ceturksni uz septiņiem. Viņš piezvanīja Elsijai.
— Man ļoti žēl, Rodžer, taču esmu norunājusi tikties ar draudzeni. Bet saki, kas notiek? Nu, ar zvaigznēm.
— Tās kustas, Elsij. Un neviens nezina, kādēļ.
— Bet es domāju, ka zvaigznes vienmēr kustas. — Elsija bija izbrīnījusies. — Saule taču arī ir zvaigzne? Un tu man skaidroji, ka Saule virzās uz kādu tur punktu Samsona zvaigznājā.
— Herkulesa zvaigznājā, — Rodžers izlaboja.
— Nu ja, Herkulesa. Tu taču pats teici, ka visas zvaigznes kustas. Kas tad tur sevišķs?
— Tas ir kaut kas pavisam cits, — Rodžers sacīja. — Ņemsim, piemēram, Kanopusu. Tas piepeši sācis kustēties ar ātrumu septiņi gaismas gadi dienā. Un tas nevar būt!
— Kāpēc nevar?
— Nekas nevar kustēties ātrāk par gaismu, tāpēc, — Rodžers pacietīgi skaidroja.
— Bet, ja šis tavs Kanopuss kustas ātrāk, tad viņš var! — Elsija gluži loģiski piezīmēja. — Vai nu tev sabojājies teleskops, vai atgadījies kas cits. Un vispār — līdz tam Kanopusam taču ir tālu!
— Simt sešdesmit gaismas gadu. Tik tālu, ka pašlaik mēs to redzam tādu, kāds tas bija pirms simt sešdesmit gadiem.
— Tad varbūt viņš nemaz nekustas, — Elsija sacīja. — Tas ir, viņš ir pakustējies un apstājies pirms simt sešdesmit gadiem, bet jūs te vai prātu zaudējat tā dēļ, kā vairs nemaz nav. Bet vai tu mani vēl mīli?
— Ļoti. Un tu nekā nevari atteikt draudzenei?
— Baidos, ka ne, Rodžer. Man pašai ļoti žēl.
Rodžeram bija ar to jāsamierinās. Viņš nolēma aiziet kaut kur paēst vakariņas.
Bija pavisam gaišs, un zvaigznes samtaini zilajās debesīs vēl nebija iedegušās. Taču Rodžers zināja, ka šajā naktī no daudziem zvaigznājiem paliks pāri tikai atmiņas.
Soļodams pa trotuāru, viņš domās pārcilāja Elsijas sacīto — jānudien, tas nemaz nebija dumjāk par to, ko viņš bija dzirdējis savā observatorijā. Un Elsijas -spriedumi uzvedināja viņu uz domu, kas agrāk nebija ienākusi prātā, — zvaigžņu izturēšanās bija pat vēl nesaprotamāka, nekā sākumā likās. Tās visas taču bija sākušas kustēties vienā un tai pašā vakarā, un tas nu bija galīgi neaptverami. Centaura Alfai un Betai tad vajadzēja sākt kustēties pirms kādiem četriem gadiem, bet Rigelam — pirms piecsimt četrdesmit gadiem, kad Kristofors Kolumbs vēl skraidīja īsās bikšelēs vai varbūt pilnīgi bez tām. Vega bija devusies ceļā viņa, Rodžera, dzimšanas gadā, pirms divdesmit sešiem gadiem. Citiem vārdiem sakot, katrai no šīm simt zvaigznēm vajadzēja sākt kustēties momentā, kas bija nosakāms pēc tās attāluma no Zemes. Turklāt ar precizitāti līdz vienai gaismas sekundei, jo iepriekšējā naktī uzņemto fotogrāfiju analīze rādīja, ka it visu zvaigžņu jaunā kustība sākusies -3 tieši četros desmit minūtēs pēc Grīničas laika. Nu tad ir gan mistika!
Ja nu vienīgi… ja gaismai ir bezgalīgs ātrums .
Bet, ja tas tā nav (par Rodžera dvēseles stāvokli var spriest pēc tā fakta, ka viņš savus spriedelējumus sāka ar neiedomājamo «ja»), tad… tad… tad — kas tad? Viņš joprojām it nekā nesaprata. Un juta svelošu sašutumu: kas gan tas galu galā ir?! ^ Rodžers iegāja kafetērijā un apsēdās. No radiouz- tvērēja dārdēja apdullinošas skaņas — pats jaunākais antiritma mūzikas sasniegums, ko izpildīja stīgu pū- šaminstrumenti dubultbungu rībienu pavadījumā. Pa starpām diktors aizgūtnēm slavēja dažādas preces.
Rodžers gremoja sviestmaizi, baudīja antiritmiku, bet reklāmu izslēdza no savas apziņas — šo mākslu viņš, tāpat kā visi astoņdesmito gadu cilvēki, bija apguvis pilnībā. Šā iemesla dēļ arī pēdējās ziņas, kas sekoja pēc muzikālās programmas, Rodžeram pa vienu ausi ielidoja, pa otru izlidoja, neatstādamas pēdu viņa apziņā. Un pagāja diezgan prāvs laika sprīdis, iekams viņš aptvēra, ka laiž gar ausīm nevis kārtējo pārti- V kas koncentrāta slavinājumu, bet kaut ko svarīgāku. Patiesību sakot, Rodžera uzmanību piesaistīja pazīstama balss, un pēc diviem trim teikumiem viņš vairs nešaubījās, ka klausās Miltonu Heilu, slaveno fiziķi, kura jaunā teorija par indeterminantes principu pavisam nesen bija sacēlusi tādu vētru zinātnieku aprindās. Profesors Heils acīmredzot sniedza interviju radiokomentētājam. L — … tātad dotās telpas un laika sistēmas robežās debess ķermenim var būt pozīcija vai ātrums, bet ne abi reizē.
— Doktor Heil, vai jus nevarētu to paskaidrot saprotamākā valodā? — radiokomentētājs medussaldā balsī jautāja.
— Šī jau ir saprotama valoda, ser! Ja lietojam zinātnisko terminoloģiju, tad, izejot no Geizenberga saspiešanās principa, en septītajā pakāpē iekavās, kas nosaka Dītriha veselā skaitļa kvantu pseidopozīciju, dalīts ar masas izliekšanās koeficientu septītaja pakāpē …
— Pateicos jums, doktor Heil, taču baidos, ka tas nav visai saprotams mūsu klausītājiem.
«Toties tev ir saprotams!» Rodžers Pflīgers ērcīgi nodomāja.
— Es nešaubos, doktor Heil, ka mūsu klausītajiem visvairāk gribētos uzzināt, vai zvaigznes patiešām pārvietojas vai arī tā ir tikai ilūzija.
— Kā viens, tā otrs. Šī kustība ir reāla telpas sistēmā, bet ne telpas un laika sistēmā.
— Vai jūs nevarētu paskaidrot to sīkāk, profesor?
— Protams. Grūtība šeit ir gluži gnozeoloģiska rakstura. Izejot no tīrās cēlonības, makroskopiskā iedarbība…
«Un aiz viņas nadzīgi vilks klusiem soliem centās < pārpeldēt bļodu ar pīrāgiem,» nodomāja Rodžers Pflīgers. t •
—… uz entropijas gradienta paralēlismu…
— Ha! — Rodžers skaļi sacīja.
— Vai jūs ko teicāt, ser? — oficiante jautāja. Līdi tam Rodžers nebija viņai pievērsis nekādu uzmanību. ! Oficiante bija maza, ļoti simpātiska blondīne. Rodžers : viņai uzsmaidīja.
— Viss atkarīgs no tā, no kāda telpas un laika sistēmas redzes viedokļa šo problēmu novērtē, — viņš domīgi atbildēja. — Grūtība te ir gnozeoloģiska rakstūra.
Lai izlīdzinātu šo izlēcienu, Rodžers iedeva oficiantei lielāku dzeramnaudu, nekā atļāva viņa līdzekļi, un izgāja no kafetērijas.
Slavenais fiziķis par notiekošo acīmredzot zināja mazāk nekā jebkurš cilvēks no ielas. Cilvēks no ielas zināja vismaz to, ka zvaigznes vai nu kustas, vai nekustas. Profesors Heils nezināja arī to. Slēpdamies aiz skanīgu definīciju dūmu aizsega, viņš lika saprast, ka zvaigznes vienlaikus gan kustas, gan nekustas.
Rodžers atgāza galvu, taču debesīs, kurās atblāz- moja daudzkrāsainas reklāmu ugunis, blāvi mirgoja tikai divas trīs zvaigznes. Vēl ir par agru, viņš nosprieda.
Rodžers iegriezās bārā, taču neizdzēra tukšu pat pirmo glāzīti, jo viskijs likās apbrīnojami pretīgs. Viņš nesaprata, ka ilgstošā negulēšana iedarbojas uz viņu spēcīgāk nekā alkohols. Viņš zināja tikai to, ka gulēt negrib, un nolēma klaiņot pa pilsētu, kamēr jutīs, ka laiks likties gultā. Tas, kurš šajā brīdī apdullinātu viņu, iebelžot ar ne pārāk smagu smilšu maisu, izdarītu Rodžeram lielu pakalpojumu, taču tāds labdaris neatradās.
Rodžers gāja un gāja, kamēr ieraudzīja panorāmas kino spožās ugunis. Viņš nopirka biļeti un sasniedza savu vietu tajā brīdī, kad uz ekrāna zibēja programmas pirmās pilnmetrāžas filmas saldā fināla pēdējie kadri. Pāris reklāmas multiplikācijas filmiņu Rodžers, tā teikt, palaida gar acīm, kaut gan viņa skatiens visu laiku bija pievērsts ekrānam.
— Un tagad, — atskanēja diktora balss, — piedāvājam jūsu uzmanībai nakts debesu skatu pār Londonu pulksten trijos no rīta.
Uz ekrāna parādījās simti mazu plankumiņu. Tās bija zvaigznes. Rodžers paliecās uz priekšu, lai neko nepalaistu garām — beidzot viņš visādas tukšas runāšanas vietā redzēs un dzirdēs kaut ko vērtīgu.
— Bulta, — balss aiz kadra sacīja, kad uz ekrāna parādījās bulta, — norāda Polārzvaigzni, kura pašlaik pārvietojusies par desmit grādiem uz Lielā Lāča pusi. Pats Lielais Lācis zaudējis kausa formu, un patlaban bulta rāda zvaigznes, no kurām tas sastāvēja agrāk.
Rodžers, elpu aizturējis, sekoja bultai un klausījās paskaidrojumus.
— Altairs un Dubhe, — diktora balss sacīja. — Nemainīgās zvaigznes ir zaudējušas savu nemainību, taču… — uz ekrāna pēkšņi izgaismojās ultramodernas virtuves attēls, — plītis «Divas zvaigznes» nemainīgi saglabā savas lieliskās īpašības. Ēdieni, pagatavoti ar supervibrācijas metodi, joprojām ir garšīgi. Plītis «Divas zvaigznes» ir vislabākās pasaulē.
Rodžers Pflīgers nesteidzīgi piecēlās un, izvilcis no kabatas nazi, pa eju devās uz ekrānu. Lēciens — un viņš atradās uz nelielā paaugstinājuma. Ekrānu viņš grieza bez jebkāda niknuma. Griezieni bija precīzi un tika izdarīti tā, lai ar minimālu spēka patēriņu sabojātu iespējami vairāk.
Tobrīd, kad trīs spēcīgi biļešu kontrolieri ieslēdza Rodžeru ciešos apkampienos, ekrāns bija pamatīgi sagraizīts. Rodžers nepretojās. Arī tad, kad biļešu kontrolieri viņu nodeva policistam, viņš neizrādīja ne mazāko pretošanos. Un pēc stundas policijas tiesā nesatricināmi mierīgi noklausījās pret viņu izvirzīto apsūdzību.
— Vai jūs atzīstat sevi par vainīgu? — tiesnesis jautāja.
— Jūsu godība, tas taču ir tīri gnozeoloģisks jautājums, — Rodžers vaļsirdīgi atbildēja. — Nemainīgās zvaigznes pārvietojas, bet Korni firmas skrauk- šķīgās sausmaizītes, kas ir labākās pasaulē, joprojām
nosaka Dītriha veselā skaitļa kvantu pseidopozīciju, dalītu ar izliekšanās koeficientu septītajā pakāpē!
Pēc desmit minūtēm viņš jau saldi gulēja. Tiesa, kamerā, taču ļoti saldi. Policisti, sapratuši, ka viņam nepieciešams izgulēties, lika viņu mierā …
Līdztekus citām mazām šīs nakts traģēdijām var' pastāstīt par likteni, kāds piemeklēja šoneri «Ransa- ganset», kas brauca gar Kalifornijas krastu. Patiesību sakot, diez cik tuvu šim krastam tas nebija. Piepeši sacēlusies vētra aiznesa šoneri tālu atklātā jūrā. Cik tālu, to kuģīša kapteinis varēja tikai minēt.
«Ransaganset», Venecuēlas ostā pierakstīts amerikāņu šoneris, uz kura kalpoja vācu komanda, nodarbojās ar kontrabandu — pārvadāja alkoholiskus dzērienus no Ensenadas (Lejaskalifornijā) uz Kanādu. Tas bija sagrabējis četrmotoru kuģelis ar visai nedrošu kompasu un vecu, 1955. gada izlaiduma radioaparatūru, kas vētras laikā tā saniķojās, ka Gross, kapteiņa vecākais palīgs, neko ar to nevarēja iesākt.
Taču pēc neilga laika no drūmajiem padebešiem palika pāri tikai viegla dūmaka, un pierimstošais vējš ātri izdzenāja arī to. Hanss Gross nogaidot stāvēja uz klāja, turēdams rokā senatnīgo astrolabu. Viņu apņēma necaurredzama tumsa, jo šoneris «Ransaganset», lai nepiesaistītu krasta apsardzes uzmanību, brauca bez ugunīm.
— Vai skaidrojas, mister Gros? — no lejas atskanēja kapteiņa_balss.
— Jā, ser. Atri skaidrojas.
Kajītē kapteinis Rendols atkal izdalīja kārtis otrajam palīgam un kuģa mehāniķim. Šonera komanda (pavecs vācietis ar koka kāju, vārdā Veiss) mierīgi krāca līdzās dzeramā ūdens tvertnei.
Pagāja pusstunda. Pēc tam vēl stunda. Kapteinis paspēlēja mehāniķim Helmštatam aizvien vairāk.
— Mister Gros! — viņš uzsauca.
Atbildes nebija. Kapteinis kliedza vēlreiz, bet rezultāts bija tāds pats.
— Ein Moment, [1] laimes lutekļi, — viņš sacīja un devās augšup pa trapu.
Uz klāja, galvu atgāzis un muti iepletis, stāvēja Gross. Debesis bija pavisam skaidras.
— Mister Gros! — kapteinis Rendols uzsauca.
Vecākais palīgs neatsaucās. Piepeši kapteinis pamanīja, ka Gross lēnām griežas ap savu asi.
— Hans! — kapteinis Rendols sacīja. — Kas tev lēcies?
Un arī paskatījās augšup.
Pirmajā acu uzmetienā debesis šķita parastas. Eņģeļi tajās nelidoja un patruļlidmašīnas arī ne. Lielā Lāča kauss… Kapteinis Rendols sāka lēnām griezties ap savu asi, gan drusku ātrāk nekā Hanss Gross. Kur palicis Lielais Lācis?
Un visi pārējie zvaigznāji? Viņš neredzēja nevienu pazīstamu zvaigznāju. Ne Līras trīsstūri, ne Oriona jostu, ne Auna ragus.
Vēl ļaunāk… Kas tas par daudzstūri no astoņām spožām zvaigznēm? Nepārprotami zvaigznājs, taču tādu kapteinis Rendols vēl nekad nebija redzējis, kaut arī braucis apkārt gan Horna ragam, gan Labās Cerības ragam. Bet ja nu… Nē taču! Dienvidu Krusts nekur nav redzams!
Grīļodamies kā piedzēries, kapteinis piegāja pie trapa.
— Mister Veiskopf! — viņš sauca. — Mister Helm- štat! Uznāciet uz klāja!
Viņi uzkāpa augšā un paskatījās. Kādu brīdi visi klusēja.
— Izslēdziet motorus, mister Helmštat, — kaptei- riis sacīja. Helmštats atdeva godu — nekad agrāk viņš to nebija darījis — un devās uz mašīntelpu.
— Vai modināt augšā Veisu, kaptein? — Veiskopfs jautāja.
— Kāpēc?
— Es nezin.
Kapteinis brīdi padomāja. Tad sacīja:
— Pamodiniet viņu.
— Mēs, man domāt, ir uz planēt der Mars, — Gross bilda.
Taču kapteinis jau bija apsvēris tādu iespēju un to atmetis.
— Nē! — viņš atcirta. — No jebkuras Saules sistēmas planētas zvaigznājiem jāizskatās praktiski vienādiem.
— Jūs domā, mēs ir izkrituš caur kosmos?
Motoru troksnis pēkšņi apklusa, un tagad bija
dzirdama tikai pierastā maigā viļņu skalošanās pret bortu. Šoneris šūpojās ņirbu vilnīšos.
Veiskopfs atgriezās kopā ar Veisu, pēc viņiem uz klāja uzlīda Helmštats un atkal atdeva kapteinim godu.
— Gaidu jūsu rīkojumus, kaptein!
Kapteinis Rendols pamāja ar roku uz kuģa pakaļgala pusi, kur stāvēja brezentā ietītas mucas.
— Atvērt kravu! — viņš pavēlēja.
Pie kārtīm viņi vairāk neapsēdās. Rītausmā, kad uzlēca saule, kuru viņi vairs nebija cerējuši ieraudzīt un šai brīdī noteikti arī neredzēja, pieci līdz nesamaņai piedzērušies jūrnieki tika novākti no šonera un aizgādāti uz Sanfrancisko ostu. Šo operāciju veica krasta apsardzes patruļa. Naktī dreifējošais šoneris «Ransaganset» bija iepeldējis Zelta Vārtos un maigi atdūries pret prāmja piestātni.
Aiz šonera tauvā vilkās liels brezents, caurdurts ar harpūnu, kuras līne bija piesieta pie bezanmasta.
Ko tas viss nozīmēja, tā arī palika nenoskaidrots, kaut gan vēlāk kapteinis Rendols neskaidri atcerējās, ka viņi šai naktī it kā būtu harpunējuši kašalotu. Bet vecākais matrozis, vārdā Veiss, neparko nevarēja atcerēties, kas noticis ar viņa koka kāju. Taču varbūt tā arī bija labāk.
Zinātņu doktors Miltons Heils, slavenais fiziķis, beidzot apklusa un atgāja nost no izslēgtā mikrofona.
— Lieļs paldies, profesor! — radiokomentētājs sacīja. — E-ē… čeku varat saņemt kasē. Jūs … ē-ē … zināt, kur.
— Jā, jā, zinu, — zinātnieks, labsirdīga izskata resnītis, apstiprināja. Kuplā, sirmā bārda vērta viņu neapšaubāmi līdzīgu ziemsvētku vecītim miniatūrā. Viņa acīs visu laiku zibsnīja jautras dzirkstītes. Viņš smēķēja pīpīti ar īsu kātu.
Aizvēris aiz sevis skaņas necaurlaidīgās durvis, profesors enerģiskā gaitā devās pie kases lodziņa.
— Sveicināti, bērniņ! — viņš sacīja dežurējošai kasierei. — Ja nekļūdos, pie jums jābūt diviem čekiem uz profesora Heila vārda.
— Jūs esat profesors Heils?
— Neņemos noteikti apgalvot, taču tā rakstīts manā personas apliecībā, tātad varam pieņemt, ka es tas esmu.
— Divi čeki?
— Divi čeki. Par vienu un to pašu pārraidi, pēc īpaša rīkojuma. Starp citu, šodien Mārbijā ir diezgan laba rēvija.
— Jā? Te ir jūsu čeki, profesor Heil. Par septiņdesmit pieciem un divdesmit pieciem dolāriem. Vai viss pareizi?
— Pilnīgi. Nu, bet kā ar rēviju?
— Ja vēlaties, es pajautāšu vīram. Viņš šeit ir šveicars.
Profesors Heils nopūtās, taču jautrās dzirkstītes viņa acīs neapdzisa.
— Es domāju, ka jūsu laulātais draugs neiebildīs, — viņš sacīja. — Te ir biļetes, bērniņ! Ejiet kopā ar viņu. Bet man vakarā vēl jāpastrādā.
Kasiere plati iepleta acis, taču biļetes paņēma.
Profesors Heils no telefona automāta piezvanīja uz mājām. Profesora māju un viņu pašu ar stingru roku vadīja viņa vecākā māsa.
— Agata, man būs jāpaliek līdz vēlai naktij laboratorijā, — profesors sacīja.
— Milton, tu lieliski vari strādāt arī mājās, savā kabinetā. Es dzirdēju tavu pārraidi, Milton. Tu runāji brīnišķīgi.
— Visādas muļķības, Agata. Neiedomājamas aplamības. Ko tad īstenībā es sacīju?
— Nu, tu teici, ka… ē-ē… zvaigznes esot… tas ir, tu esot…
— Nu, redzi, Agata! Mans mērķis bija novērst paniku iedzīvotāju vidū. Ja es būtu teicis patiesību, klausītāji pārbītos. Bet mana zinātnieka pašapmierinātība ļāva viņiem palikt pārliecībā, ka situācija… ē-ē… tiek pilnībā kontrolēta. Vai tu zini, Agata, ko es domāju, runādams par entropijas gradienta paralēlismu?
— Nu … ne gluži.
— Es arī ne.
— Milton, tu esi dzēris!
— Pagaidām vēl ne… Nē, ko tu runā! Bet šodien es nevaru strādāt mājās. Universitātē man būs pie rokas visas nepieciešamas izziņu grāmatas. Un zvaigžņu kartes.
— Bet, Milton, kā tad ar tavu honorāru? Tu taču zini, ka nedrīksti nēsāt sev līdz naudu, kad esi… tādā noskaņojumā.
— Es to saņēmu nevis skaidrā naudā, bet ar čeku. Tūlīt nosūtīšu to tev pa pastu. Labi?
— Nu, lai notiek. Ja jau tev tā nepieciešamas izziņu grāmatas … Uz redzēšanos, Milton!
Profesors Heils iegāja pasta nodaļā. Ceku par divdesmit pieciem dolāriem viņš inkasēja, bet otru, par septiņdesmit pieciem dolāriem, ielika aploksnē un iemeta pastkastītē.
To izdarījis, viņš pavērās vakarīgajās debesīs, nodrebēja un novērsa acis. Tad pa īsāko ceļu devās uz luvāko bāru un pasūtīja lielu glāzi viskija.
— Sen jūs neesat pie mums iegriezies, profesor, — bārmenis Maiks sacīja.
— Jums taisnība, Maik. Ielejiet man vēl!
— Ar lielāko prieku! Un uz mūsu rēķina. Mēs tikko klausījāmies jūs pa radio. Jūs ļoti labi runājāt.
— Mhm.
— Es klausījos neatraudamies. Zināt, mans dēls ir lidotājs, un man bija tā mazliet neomulīgi ap dūšu — kas tur, domāju, tajās debesīs notiek? Bet, ja jau jūs savās universitātēs visu par to zināt, tad nav ko uztraukties. Labi jūs runājāt, profesor. Man tikai gribētos jums vienu pajautāt.
— No tā jau es baidījos, — profesors Heils sacīja.
— Es par zvaigznēm. Tās taču kaut kur virzās! Bet uz kurieni tad? Tas ir, ja tās patiešām kustas, kā jūs teicāt.
— Precīzi to noteikt nevar, Maik.
— Bet vai tās kustas pa taisnu līniju? Tas ir, katra no zvaigznēm?
Slavenais zinātnieks svārstījās.
— Nu… gan jā, gan nē, Maik. Spektrogrāfiskā analīze rāda, ka tās visas paliek tajā pašā attālumā no mums kā iepriekš. Tātad katra no tām — ja tās patiešām kustas — pārvietojas pa apli, kura centrā
esam mēs. Tādēļ tās kustas it kā pa taisni, netuvodamās mums un neattālinādamās no mums.
— Bet vai jūs varat attēlot šos apļus?
— Jā. Uz zvaigžņu globusa. Tas ir jau izdarīts. Iespaids tāds, ka tās visas virzās uz noteiktu debess iecirkni, bet ne uz kādu vienu punktu. Citiem vārdiem sakot, to ceji pagaidām nekrustojas.
— Bet uz kādu debess iecirkni tad tās virzās?
— Tas atrodas kaut kur starp Lielo Lāci un Lauvu. Tās zvaigznes, kas ir tālāk, kustas ātrāk, tās, kas tuvāk, lēnāk. Bet lieciet taču mani mierā, Maik! Es atnācu šurp, lai aizmirstu zvaigznes, nevis lai runātu par tām. Ielejiet man vēl! ,
— Vienu mirklīti, profesor! Bet, kad tās būs tur nokļuvušas, ko tad — apstāsies vai līdīs tālāk?
— Kā lai es to zinu, Maik? Tās sāka kustēties piepeši vienā un tai pašā momentā un, tā teikt, ar pilnu ātrumu — tas ir, to ātrums jau no paša sākuma bija tāds, kāds ir tagad, tas nav, tā teikt, palielinājies. Tātad arī apstāties tās var uzreiz, bez iepriekšēja brīdinājuma …
Profesors Heils pats apstājās tik pēkšņi, ka viņu varētu apskaust jebkura zvaigzne, un sāka blenzt uz savu attēlu spogulī aiz letes, it kā nekad agrāk nebūtu sevi redzējis.
— Kas jums notika, profesor?
— Maik!
— Kas ir?
— Maik, jūs esat ģēnijs!
— Es? Ko jūs runājat?
Profesors Heils klusi nostenējās.
_— Maik, man tūlīt pat jādodas uz universitāti. Lai būtu pie rokas izziņu grāmatas un zvaigžņu kartes. Jūs atgriezāt mani uz patiesības ceja, Maik. Taču iedodiet man līdz vienu pudelīti šā viskija.
— «Tartana pledu»? Vai lielo?
— Lielo. Un ātrāk! Man jāparunā ar vienu cilvēku par suņa zvaigzni.
— Vai jūs to nopietni, profesor?
Doktors Heils nopūtās.
— Tā ir jūsu vaina, Maik. Par suņa zvaigzni sauc Sīriusu. Kāpēc gan man vajadzēja ienākt šeit, Maik! Pirmoreiz trīs mēnešu laikā izdevās izrauties, bet jūs ņēmāt un visu sabojājāt!
Heils iesēdās taksometrā, aizbrauca uz universitāti, atslēdza savu kabinetu un iededza lampas tur un bibliotēkā. Pēc tam ieņēma krietnu malku «Tartana pleda» un ķērās pie darba.
Vispirms pēc garākas vārdu pārmaiņas ar komutatora dežurantu viņam izdevās panākt, ka viņu savienoja ar Koula observatorijas direktoru.
— Runā Heils, — viņš sacīja. — Armbrester, man ir ideja. Bet, iekams sāku ar to nodarboties, gribu precizēt datus. Cik man zināms, jauna īpaškustība novērota četrsimt sešdesmit astoņām zvaigznēm. Vai šis skaitlis joprojām ir pareizs?
— Jā, Milton. Kustas tikai tās.
— Lieliski! Man ir šo zvaigžņu saraksts. Vai kustības ātrums paliek nemainīgs?
— Jā. Lai cik neticami, tas ir pastāvīgs. Bet kāda tad ir šī jūsu ideja?
— Es vispirms gribu to pārbaudīt. Ja kaut kas iznāks, es jums piezvanīšu.
Bet piezvanīt viņš aizmirsa.
Tas bija liels un piņķerīgs darbs. Paņēmis zvaigžņotās debess karti, kurā bija redzams iecirknis starp Lielo Lāci un Lauvu, Heils uzvilka uz tās četrsimt sešdesmit astoņas līnijas, kas apzīmēja satrakojušos zvaigžņu trajektorijas. Uz kartes malām pie katras līnijas sākuma viņš uzrakstīja zvaigznes pārvietošanās šķietamo ātrumu stundā, taču nevis gaismas gados, bet grādos ar precizitāti līdz piektajai zīmei.
Tad viņš sāka prātot.
— Izejot no priekšnoteikuma, ka šīs zvaigznes sākušas kustēties vienā laikā, — viņš murmināja sev zem deguna, — pieņemsim, ka tās arī apstāsies vienlaikus. Kad? Teiksim, rīt desmitos vakarā. I Viņš pārbaudīja šo pieņēmumu, fiksēdams uz kartes attiecīgās zvaigžņu pozīcijas. Nē, nekas neiznāk'
Pulksten vienos naktī? Jau kaut kas tā kā veidojas.
Pusnaktī?
Ahā! Rokā ir! Katrā ziņā pietiekami tuvu cerētajam. Dažām minūtēm starpības uz vienu vai otru pusi nebija nozīmes, tāpēc viņš nolēma netērēt laiku precīziem aprēķiniem. Tagad viņš zināja visu. Neti- p cami, bet fakts!
Profesors Heils vēlreiz iedzēra no pudeles un drūmi pablenza uz karti. Tad iegāja bibliotēkā, paņēma izziņu grāmatu un sadabūja vajadzīgo informāciju. Adresi.
No šā brīža sākās profesora Heila klejojumu epopeja. Tiesa, kā izrādījās, tie bija veltīgi, tomēr kaut kādā ziņā līdzīgi Odiseja klejojumiem.
Viņš sāka ar to, ka ieņēma vēl malku viskija. Tad aplaupīja seifu rektora kabinetā, jo, par laimi, skaitļu kombinācija viņam bija zināma. Zīmīte, ko profesors atstāja seifā, varēja kalpot par lakonisma paraugu:
«Paņēmu naudu. Paskaidrošu vēlāk.» | Pēc tam profesors Heils iedzēra vēl vienu malku, iebāza pudeli kabatā, izgāja uz ielas un noķēra taksometru.
— Uz kurieni, ser? — šoferis jautāja, kad pasažieris bija iesēdies.
Profesors Heils nosauca adresi.
— Fremontstrīta? Atvainojiet, ser, bet es nezinu, kur ir tāda iela.
— Bostonā, — Heils sacīja. — Ak ja! To taču es jums nepateicu! Bostonā.
— Tas ir… Masačūsetsas Štatā) Stipri patālu no Šejienes.
— Tāpēc jo mazāk pamata šķiest laiku ar tukšu runāšanu, — profesors Heils nosodoši sacīja.
Daži īsi teikumi, un no rektora seifa izņemto banknošu čaukstoņa izkliedēja šofera bažas, un viņi devās ceļā.
Šī marta nakts bija ļoti auksta, un sildītājs taksometrā lāgā nedarbojās. Toties «Tartana pleds» lieliski sasildīja gan profesoru, gan šoferi, un tā cauri Ņūheivenai viņi joņoja, dziedādami senu kovboju dziesmiņu:
— «Mēs auļojam, mēs auļojam tālē zilajā un nezināmajā!»
Pēc baumām, kas gan var arī neatbilst īstenībai, Hartfordā profesors Heils esot ar starojošu smaidu apveltījis dāmu, kas gaidījusi pēdējo tramvaju, un apvaicājies, vai viņai nevajag tikt uz Bostonu. Taču acīmredzot dāma uz Bostonu braukt nebija vēlējusies, jo pulksten piecos rītā, kad taksometrs apstājās Bostonā, Fremontstrītā pie 614. mājas, tajā sēdēja tikai profesors Heils un šoferis.
Profesors izlīda no mašīnas un paraudzījās uz māju. Tā bija tipiska miljonāra savrupmāja, apjozta ar augstu čuguna žogu un dzeloņstiepli virs tā. Iebraucamie vārti un mazie vārtiņi bija slēgti, bet zvana nebija.
Taču māja atradās akmens sviediena attālumā no trotuāra, un profesors Heils nekavējās izmantot šo apstākli. Viņš svieda akmeni. Pēc tam vēl vienu. Galu galā viņam izdevās izsist logu.
Drīz vien izsistajā caurumā pabāzās kāda galva. Mājas pārzinis, profesors Heils nosprieda.
— Es esmu profesors Miltons Heils! — viņš sauca. — Man vajag nekavējoties satikt misteru Rezerfordu Sniveli. Ārkārtīgi svarīgā lietā!
— Misters Sniveli izbraucis, ser, — mājas pārzinis sacīja. — Bet par logu …
— Pie velna logu! — profesors Heils atcirta.
— Kur ir Sniveli?
— Makšķerē zivis.
— Kur?
— Man ir dots rīkojums to neizpaust.
Var jau būt, ka profesors Heils bija mazliet jautrā prātā.
— Nē, jūs to izpaudīsiet gan! — viņš kliedza.
— Pēc Savienoto Valstu prezidenta pavēles! Mājas pārzinis pasmējās.
— Es viņa tā kā neredzu.
* — Tad ieraudzīsiet! — Heils sacīja un atkal iesēdās taksometrā. Šoferis gulēja, un profesors viņu sapurināja aiz pleca.
— Uz Balto namu! — profesors Heils sacīja.
— Ko?
— Uz Balto namu Vašingtonā, — profesors Heils paskaidroja. — Un uz ātrāko!
Viņš izvilka simtdolāru zīmi. Šoferis paskatījās uz to un novaidējās. Taču iebāza banknoti kabatā un iedarbināja motoru. Sāka mazliet snigt.
Kad taksometrs nozuda aiz stūra, Rezerfords > R. Sniveli vīpsnādams ievilka galvu atpakaļ istabā. Misteram Sniveli nebija mājas pārziņa.
Ja profesors Heils būtu tuvāk pazīstams ar ekscentriskā mistera Sniveli paradumiem, viņš zinātu, ka Fremontstrītas 614. mājā neviens kalpotājs nedzīvo, tie visi te ierodas ik dienas pulksten desmitos un jau divpadsmitos savrupmāju atstāj. Izņemot šīs divas stundas, pārējo laiku misters Sniveli pavadīja cildenā vientulībā. Ne draugu, ne paziņu augstākajā sabiedēt rībā viņam nebija. Visus brīvos brīžus šis miljonārs, kam piederēja viena no lielākajām galantērijas firmām valstī, pavadīja savā mājas darbnīcā, meistarodams dažnedažādus interesantus aparātus un ierīces.
Misteram Sniveli bija pelnutrauks, kas pakalpīgi pasniedza aizdedzinātu cigareti ikreiz, kad viņš pastiepa pret to roku, un radiokombains, kas automātiski izslēdzās, kad sākās firmas «Sniveli» apmaksāta programma, un ieslēdzās, tiklīdz tā gāja uz beigām. Viņa vanna melodiski pavadīja dziesmiņu, ko viņš dungoja, plunčādamies ūdenī, un vēl misteram Sniveli bija mašīna, kas viņam pirms iemigšanas lasīja priekšā tajā ievietotu grāmatu.
Kaut arī mistera Sniveli dzīve bija vientulīga, to neapšaubāmi padarīja tīkamāku zināms komforts. Protams, viņš bija savādnieks, taču cilvēks ar četriem j miljoniem ienākumu gadā to mierīgi varēja atjauties. Un, ja dzīves sākumā esi bijis maza kuģniecības uzņēmuma kasiera dēls, tad tas nepavisam nav slikti.
Misters Sniveli pavadīja taksometru ar pašapmierinātu smīnu, likās atkal gultā un aizmiga taisna
cilvēka miegā.
«Tātad kāds ir apķēris, kas par lietu, deviņpadsmit stundas pirms laika,» laizdamies miegā, viņš nodomāja. «Nu, lai jau zina vesels!»
Nevienā kriminālkodeksā nebija paredzēts sods par to, ko viņš izdarījis …
Tajā dienā grāmatu veikalu astronomijas nodaļās1 !! plaukti strauji tukšojās. Plašajai publikai piepeši 5 bija radusies dedzīga interese par debess parādībām, un pat senie, noputējušie Ņūtona «Principia» sējumi tika izķerti par trakām cenām.
Ēteru piepildīja ziņojumi par jauniem debess brīnumiem. Taču tajos bija ļoti maz ne vien zinātnes, bet arī veselā saprāta, jo gandrīz visi astronomi tajā dienā gulēja ciešā miegā. Divas diennaktis viņi nebija acu aizvēruši un trešajā, garā un miesā izvārgušies, atmeta zvaigznēm ar roku, uzskatīdami, ka nepieciešams mazliet pagulēt (astronomiem, ne zvaigznēm), bet debess ķermeņi var paši par sevi parūpēties.
Pasakainie honorāri, ko piedāvāja televīzijas un radiokompānijas, iekārdināja divus trīs no viņiem, un tie mēģināja uzstāties ar lekcijām, taču — jo mazāk tiks stāstīts par šiem nožēlojamiem mēģinājumiem, jo labāk. Profesors Kārvers Bleiks, izskaidrodams televīzijas skatītājiem starpību starp apogeju un perigeju, nonāca katalepsijas stāvoklī.
Liels pieprasījums bija arī pēc fiziķiem. Taču mēģinājumi saistīties ar pašiem slavenākajiem cieta neveiksmi. Tsā zīmīte: «Paņēmu naudu. Paskaidrošu vēlāk.» — vienīgais, ko bija atstājis mistiski nozudušais profesors Miltons Heils — nekā nedeva. Viņa māsa Agata baidījās, ka noticis visļaunākais.
Pirmoreiz visā cilvēces vēsturē astronomijas jaunumi tika iespiesti avīzēs ar milzīgiem virsrakstiem.
Sniegputenis, kas no rīta sākās Atlantijas piekrastē, pieņēmās spēkā. Pirms iebraukšanas Voterberi (Konektikutas štats) profesora Heila šoferis juta, ka visam ir robežas. Vai tad viņš ir no dzelzs, vai, lai bez atelpas dzītos te uz Bostonu, te uz Vašingtonu? Vai to var prasīt no cilvēka kaut par veseliem simt dolāriem?
Nu, vismaz ne šādā nelaikā. Redzamības nekādas, ļ^pat ja izdodas noturēt plakstus vaļā. Bet pasažieris mierīgi krāc pakaļējā sēdeklī. Kāpēc nepiebraukt ceļa malā un stundiņu nenosnausties? Tikai stundiņu! Pasažieris to pat nepamanīs. Un vispār, tas ir kāds trakais — varēja taču braukt ar vilcienu vai lidmašīnu.
Profesors Heils neapšaubāmi būtu varējis izmantot šos transporta veidus, ja viņam tas būtu ienācis prātā, p Taču viņš vispār reti kur brauca, un arī «Tartana pleds» darīja savu. Profesors Heils bija pieradis izmantot taksometru — nav jāpērk biļetes, nav jāpārsēžas. Naudas viņam bija diezgan, «Tartana pledā» tītā galva pienācīgi nestrādāja, un viņš nemaz nebija padomājis par to, ka ilgstošā braucienā ar taksometru jāņem vērā cilvēciskais faktors.
Taču, kad profesors, galīgi nosalis, atmodās stāvo- } šajā mašīnā, viņam tomēr nācās par to padomāt. Šoferis gulēja kā nosists un, lai cik sparīgi zinātnieks viņu kratīja, turpināja krākt. Turklāt vēl profesora Heila pulkstenis bija apstājies, un viņam nebija ne mazākā priekšstata ne par laiku, ne par to, kur viņš varētu atrasties.
Par nelaimi, Heils tā arī nebija iemācījies vadīt automobili un tāpēc, ierāvis pamatīgu viskija malku,; lai mazliet sasildītos, izlīda no mašīnas. Drīz vien' viņam līdzās apstājās cits automobilis.
Tā bija policijas mašīna, un pie stūres sēdēja brīnišķīgs policists, kādu ir tikai viens no miljona.
Heils māja ar rokām.
— Es esmu profesors Heils! — viņš skaļi sauca, ļ pārkliegdams vēja gaudošanu. — Mēs esam apmal- , dījušies. Ķur es atrodos?
— Sēdieties drīzāk manā mašīnā, kamēr neesat pa- ; visam nosalis, — policists sacīja. — Vai tiešām jūs esat profesors Miltons Heils?
-Jā - 1
— Es esmu lasījis visas jūsu gramatas, profesor, —-
policists teica. — Dievinu fiziku un vienmēr esmu sapņojis iepazīties ar jums. Man gribētos uzzināt jūsu domas par revidēto kvanta lielumu.
— Runa ir par dzīvību un nāvi! — profesors Heils sacīja. — Vai jūs nevarētu mani aizvest uz tuvāko lidostu?
— Pats par sevi saprotams, profesor.
— Bet paklausieties… kā ar taksometra šoferi?^ Ja mēs viņu te atstāsim, viņš nosals.
— Es iestiepšu viņu savas mašīnas kravas nodalījumā, bet taksometru nobraukšu vairāk malā.
— Pasteidzieties, ja nav grūti.
Pakalpīgais policists pasteidzās. Pēc tam sēdās pie stūres, un viņi devās ceļā.
— Tātad par kvanta lielumu, profesor, — policists iesāka un tūlīt aprāvās: profesors Heils jau gulēja ciešā miegā.
Policists piebrauca pie Voterberi lidostas. Apturējis mašīnu pie kasu telpas, viņš uzmanīgi pamodināja profesoru.
— Lidosta, ser.
Viņš vēl nebija paguvis to pateikt, kad profesors jau izlēca no mašīnas un klupdams krizdams metās iekšā kasu telpā. Viņš pār plecu nokliedza «Paldies!» un bezmaz nogāzās visā garumā pie sliekšņa.
Startam gatava superstratolainera dzinēju rēkoņa skubināt skubināja viņu, pie kājām it kā izauga spārni, un vienā acumirklī viņš atradās kases lodziņa priekšā.
— Kas tā par lidmašīnu?
— Tiešais Vašingtonas reiss. Pacelšanās pēc minūtes. Baidos, ka jūs nepagūsiet.
Profesors Heils iegrūda lodziņā simtdolāru banknoti.
— Biļeti! — viņš nosēcās. — Atlikums lai paliek jums.
Paķēris biļeti, Heils uzlidoja pa trapu pie strato- lainera durvīm tajā momentā, kad tās jau vērās ciet. Viņš iezvēlās sēdeklī gandrīz bez elpas. Kad stjuarte pienāca, lai paņemtu viņa biļeti, profesors jau gulēja nāves miegā, un viņai nācās pašai sasprādzēt viņa siksnas.
Stjuarte viņu pamodināja, kad gandrīz visi pasažieri jau bija izkāpuši.
Profesors Heils pa galvu pa kaklu noskrēja pa trapu un metās pāri lidlaukam uz lidostas ēku. Viņš uzmeta skatienu milzīgajam pulkstenim. Bija vēl tikai deviņi, un, mazliet nomierinājies, profesors Heils aši izgaja pa durvīm ar uzrakstu: «Taksometri».
— Uz Balto namu! — viņš sacīja šoferim. — Cik ilgi uz turieni jābrauc?
— Desmit minūtes.
Profesors Heils apmierināts nopūtās un atgāzās sēdeklī. Šoreiz viņš neaizmiga. Gulēšana viņam nebija ne prātā. Taču viņš aizvēra acis, lai mierīgi apdomātu, kā vislabāk prezidentam paskaidrot stāvokli.
— Esam klāt, ser!
Profesors Heils samaksāja, steidzīgi izkāpa no mašīnas un uzskrēja pa pakāpieniem. Eka nebija gluži tāda, kādu viņš to bija iedomājies, taču Heils nešķieda laiku tukšai prātošanai. Ieraudzījis dežuranta pulti, viņš metās pie tās.
— Man nepieciešams nekavējoties satikt prezidentu. Valstiski svarīgā lietā!
Cilvēks aiz pults saviebās.
— Kādu prezidentu?
Profesors Heils izbolīja acis.
— Savienoto Valstu prezi… paklausieties, kas šī ir par ēku? Un kas par pilsētu?
Cilvēks aiz pults saviebās vēl vairāk.
— Šis ir hotelis «Baltais nams», — viņš atbildēja. — Sietlas pilsētā, Vašingtonas štatā.
Heils nogāzās bez samaņas. Viņš atģidās pēc trīs stundām slimnīcā. Bija pusnakts — pēc Klusā okeāna laika. Tātad Atlantijas okeāna piekrastē ritēja rīta ceturtā stunda. Citiem vārdiem sakot — kad viņš izkāpa no lidmašīnas Sietlā, Vašingtonas štatā, tad valsts galvaspilsētā Vašingtonā un Bostonā bija tieši pusnakts.
Profesors Heils pieskrēja pie loga un ar sažņaugtu dūri padraudēja debesīm. Veltīgs žests!
- Taču Atlantijas piekrastē putenis pret vakaru bija pierimis un gaisā virmoja tikai viegla migla. Meteoroloģisko biroju telefoni zvanīja bez mitas: visus, kas
^ kāroja palūkoties uz zvaigžņoto debesi, interesēja, vai migla izklīdīs.
— Virs okeāna ceļas vējš, — viņiem atbildēja.
— Tas ir jau pietiekami spēcīgs un pāris stundu laikā miglu izdzenās.
Ceturksni uz divpadsmitiem debesis virs Bostonas bija jau pavisam skaidras. Par spīti kniebjošajam salam, ielas bija pilnas ar cilvēkiem, kuri, galvas atgā- zuši, vēroja zvaigžņu karuseli. Un neviens negribēja ticēt savām acīm. Tas nevar būt!
Pa pilsētu vēlās arvien pieaugoša balsu murdoņa. Bez ceturkšņa divpadsmitos šaubu vairs nevarēja būt, un murdoņa pēkšņi noklusa — tikai tāpēc, lai pēdējās minūtēs pirms pusnakts pārvērstos apdullinošā rēkoņā. Dažādi cilvēki notikušo uzņēma dažādi: vieni bija sašutuši, citi smējās, dažs stinga aiz šausmām, dažs nicīgi šķobīja lūpas. Viens otrs bija pat sajūsmināts.
Drīz vien no visām pilsētas malām cilvēki sāka plūst uz Fermontstrītu. Gāja kājām, brauca automa- šīnās un ar pilsētas transportu, un visu ceļi veda uz vienu punktu.
Bez piecām minūtēm divpadsmitos Rezerfords Sniveli vēl arvien sēdēja savā kabinetā aiz nolaistām storām. Viņš nepadevās kārdinājumam pieiet pie loga un paraudzīties laukā. Nē, viņš skatīsies tad, kad tas būs redzams visā pilnībā!
Acīmredzot viss noritēja lieliski. Par to liecināja arvien pieaugošā un neapšaubāmi niknā balsu mur- doņa ap viņa māju! Sniveli dzirdēja, ka pūlis izkliedz viņa uzvārdu.
Tomēr viņš nogaidīja pēdējo pulksteņa sitienu uii tikai tad izgāja uz balkona. Lai kā viņam gribējās palūkoties augšup, uz debesīm, viņš piespieda sevi vispirms paskatīties lejup, uz ielu. Tur viļņojās pūlis, satracināts pūlis. Taču misters Sniveli nicināja pūļus.
Caur drūzmu virzījās automašīnas. No vienas izkāpa Bostonas mērs pilsētas policijas priekšnieka pavadībā. Nu, un tad? Viņš likumu nebija pārkāpis.
Beidzot bija klāt tik ļoti gaidītais mirklis. Viņa triumfa mirklis. Sniveli pacēla acis uz klusējošajām debesīm un ieraudzīja… četri simti sešdesmit astoņas visspožākās zvaigznes, kas kliedza:
MAZGĀJIETIES AR SNIVLI ZIEPĒM!
Sajūsma ilga tieši četras sekundes. Tad viņa seja kļuva violeti sārta, acis pārgriezās.
— Ak kungs! — misters Sniveli nogārdza. — Uzvārdā trūkst viena burta!
Viņa seja nu jau bija pavisam violeta. Kā nocirsts koks viņš nogāzās uz balkona margām un novēlās lejā.
Atrās palīdzības mašīna tūlīt pat nogādāja vairs neelpojošo miljonāru tuvākajā slimnīcā, kur ārsts konstatēja nāvi no asins izplūduma smadzenēs.
Taču viņa uzvārds, kaut arī bez viena burta, joprojām mirgoja debesīs. Zvaigznes vairs nepārvietojās, tās atkal bija sastingušas nemainīgā stāvoklī — lai sludinātu:
«MAZGĀJIETIES AR SNIVLI ZIEPĒM!»
Starp neskaitāmajiem paskaidrojumiem, ko sniedza visi, kas pretendēja kaut uz jelkādām zināšanām astronomijā vai fizikā (tāpat arī melnajā maģijā), visskaidrākais un loģiskākais — un arī vistuvākais
īstenībai — bija Ņujorkas astronomijas biedrības goda priekšsēdētāja Vendela Meijena izvirzītais.
— Pilnīgi acīm redzams, — profesors Meijens paziņoja, — ka tā ir optiska ilūzija, kas radīta ar refrak- ciju. Protams, nekādi cilvēka rīcībā esošie spēki nevar iedarboties uz zvaigzni. Tātad patiesībā visas zvaigznes debesjumā atrodas iepriekšējās pozīcijās. Es esmu pārliecināts, ka Sniveli atradis paņēmienu, kā lauzt zvaigžņu gaismu atmosfēras augstākajos slāņos, lai rastos iespaids, ka zvaigznes pārvietojas. Arī patlaban kaut kur darbojas viņa aparāti, kas raida kādus noteiktas frekvences viļņus. Lai gan mēs pagaidām nezinām, kā tieši tas tiek panākts, pašā idejā par lauku, kas spēj līdzīgi prizmai vai gravitācijas spēkam novirzīt gaismas viļņus no to ceļa, nav nekā neiespējama.
Viņš runāja vēl daudz, taču pietiks citēt tikai pašu viņa runas nobeigumu:
— Šis efekts nevar būt mūžīgs, tāpat kā nav mūžīgs to radošais raidītājs. Agri vai vēlu Sniveli mašīna tiks atrasta un izslēgta vai arī tā pati sabojāsies, vai nolietosies kādas tās daļas …
Profesora Meijena secinājumu pareizība apstiprinājās, kad divus mēnešus astoņas dienas pēc šiem notikumiem Bostonas elektrokompānija rēķinu neap- 5 maksāšanas dēļ pārtrauca strāvas piegādi 901. mājai Vestrodžerstrītā, kas atrodas desmit kvartālus no Sniveli savrupmājas. Tiklīdz strāva bija atslēgta, no Zemes nakts puses pienāca satraukti ziņojumi, ka visas zvaigznes vienā acumirklī atgriezušās iepriekšējās vietās.
Izmeklēšanā tika konstatēts, ka Elmers Smits, kas pirms pusgada nopircis šo māju Vestrodžerstrītā, m bijis mats matā līdzīgs Rezerfordam Sniveli, tā ka varēja nešaubīties, ka šis Smits un Sniveli ir viena un tā pati persona.
Mājas bēniņos tika atrasts sarežģīts labirints no četrsimt sešdesmit astoņām dažāda garuma antenām, kas bija vērstas uz dažādām pusēm. Raidītājs, kuram tās bija pievienotas, izmēros nepārsniedza parasto radioraidītāju. Pārsteidzoši, bet fakts! Un, kā informēja elektrokompānija, strāvas tas patērēja tikai mazliet vairāk. Taču, kad raidītāju mēģināja demontēt, tas saira putekļos.
Lai cik dīvaini tas būtu, notikušajam nebija gandrīz nekādu nopietnu seku.
Cilvēki sāka izturēties pret zvaigznēm ar lielāku maigumu, taču mazāk tām uzticējās.
Rodžers Pflīgers iznāca no cietuma un apprecējās ar Elsiju. Sietla atstāja uz profesoru Miltonu Heilu tik patīkamu iespaidu, ka viņš apmetās tur uz visiem laikiem. Atrazdamies divi tūkstoši jūdžu attālumā, viņš pirmoreiz mūžā uzdrošinājās parādīt garu degunu savai vecākajai māsai Agatai. Profesora dzīve kļuva daudz patīkamāka, taču ir pamats bažām, ka viņa jaunās grāmatas tagad parādīsies daudz retāk.
Atliek vēl pieminēt vienu bēdīgu faktu, kas vedina uz skumjām pārdomām. Šis fakts ir tikpat pazemojošs mūsu lepnumam, cik nozīmīgs.
Pa šiem diviem mēnešiem un astoņām dienām, kamēr Sniveli raidītājs vēl darbojās, pieprasījums pēc Sniveli ziepēm pieauga par 915 procentiem!