Sākumā šis notikums ar Ronsona linotipu šķita diezgan uzjautrinošs. Taču vēl ilgi pirms beigām kļuva pārāk skaidrs, ka tas ož pēc kaut kā nelaba. Un, kaut arī Ronsons ar šo darījumu varen iedzīvojās, es neparko nebūtu sūtījis pie viņa cilvēku ar punu, ja būtu zinājis, kas no tā iznāks. Pārlieku dārgi Ronsonam maksāja viņa pasakainā peļņa.
— Vai misters Volters Merolds? — jautāja cilvēks ar punu. Viņš bija ieradies viesnīcā, kur es dzīvoju, un es teicu, lai viņš nāk uz manu numuru.
Es atzinos, ka tas esmu, un viņš sacīja:
— Priecājos ar jums iepazīties, mister Merold! Mani sauc…
Viņš nosauca savu vārdu, taču es to neiegaumēju. Kaut gan parasti vārdus labi atceros.
Es teicu, ka esmu priecīgs satikties ar viņu, un prasīju, ko viņš vēlas. Svešais sāka izklāstīt savu vajadzību, taču es drīz viņu pārtraucu.
— Jūs esat maldināts, — es sacīju. — Jā, senāk es biju iespiedējs, bet tagad ar to vairs nenodarbojos. Un vispār — vai jums ir zināms, ka nestandarta matriču pagatavošana linotipam izmaksā briesmīgi dārgi? Ja jums tik ļoti nepieciešams iespiest vienu vienīgu lapiņu ar šiem jūsu ķeburiem, tad labāk uzrakstīt to ar roku un izgatavot cinka klišeju.
— Taisni tas man neder, mister Merold. Nekādā ziņā. Redziet, visam jāpaliek noslēpumā. Personas, ko es pārstāvu… Taču lai tas paliek. Klišejas gatavošanai man teksts būtu jārāda citiem, un tieši to man nav tiesību darīt.
«Vājprātīgs,» es nodomāju un ielūkojos viņā vērīgāk.
Viņš nelīdzinājās prātā jukušam. Vispār šis cilvēks izskatījās pilnīgi parasts, tomēr viņam piemita kaut kas ārzemniecisks, es teiktu — aziātisks, kaut gan viņš bija blonds un ar baltu ādu. Un uz pieres viņam bija puns, tieši vidū, virs virsdegunes. Tādi puni mēdz būt Būdas statujām; austrumnieki tos sauc par gudrības puniem.
Es paraustīju plecus.
— Paklausieties, — es sacīju, — kas gan varēs jums izgatavot matrices ar šiem jūsu ķeburiem, pašus tos neredzot? Un arī burtlicis, kas strādās ar linotipu, tos redzēs …
— O, es visu darīšu pats, — cilvēks ar punu teica, i (Vēlāk mēs ar Ronsonu viņu nosaucām par CAP, kas bija saīsinājums no «cilvēks ar punu», jo arī Ronsons nevarēja atcerēties viņa īsto vārdu; taču es aizstei- : dzos notikumiem priekšā.) — Protams, gravieris tos redzēs, taču tikai kā atsevišķus burtus, un tam nav nozīmes. Bet tekstu ar linotipu salikšu es pats. Kāds man ierādīs, kā tas jādara, un man taču jāsaliek tikai viena lappuse, pārdesmit rindu, ne vairāk. Un teksts J nav jāiespiež obligāti šeit. Man vajadzīgs tikai salikums. Un nav svarīgi, cik tas maksās.
— Labi, — es sacīju. — Es nosūtīšu jūs pie kāda cilvēka Merganteilerā, pie gravieriem. Viņi izgatavos jums matrices. Pēc tam, ja jau jums tik nepieciešami vienatne un linotips, griezieties pie Džordža Ronsona. Viņš divreiz nedēļā izdod mūsu vietējo avīzīti. Par pieņemamu samaksu viņš atļaus jums lietot savu linotipu, cik vajadzēs, lai saliktu šo tekstu.
Tā arī notika. Pēc divām nedēļām mēs ar Džordžu Ronsonu devāmies makšķerēt, bet CAP pa to laiku ar Ronsona linotipu salika savu tekstu, lietojot ērmīga izskata matrices, ko tikko bija saņēmis ar gaisa eks- i presi no Merganteileras. Iepriekšējā vakarā Džordžs bija viņam parādījis, kā jāstrādā ar linotipu.
Mēs noķērām katrs pa ducim zivju, un, atceros, Ronsons pasmiedamies sacīja, ka viņš esot nomak- šķerējis vēl vienu zivtiņu — par atļauju pastrādāt tipogrāfijā tikai dienas rīta pusi CAP viņam samaksājis skaidrā naudā apaļus piecdesmit dolārus.
Kad mēs atgriezāmies, viss bija kārtībā, ja neņem vērā to, ka Džordžam nācās izgrābt no metāla katla varu, jo CAP visas savas jaunās matrices, kad to
vairs nevajadzēja, bija sadauzījis un iemetis katlā, nezinādams, ka tipogrāfijas metālu nedrīkst sajaukt ar varu.
Nākamreiz es ar Džordžu tikos pēc tam, kad biju izlasījis viņa avīzītes sestdienas numuru. Es tūlīt pat sāku viņu gānīt.
— Kā tev nav kauna! — es sacīju. — Tīšām laist iekšā ortogrāfijas kļūdas un lietot vienkāršrunas izteicienus sen vairs nav modē! Tas ne pēc kā neizskatās pat provinces avīzēs! Cik banāli — publicēt vēstules ,no apkārtējām pilsētām tieši tādā veidā, kādā tās pienākušas! Kāpēc tu tā rīkojies — lai būtu lielāka ticamība, vai?
Džordžs tā savādi uz mani paskatījās un nomurmināja:
— N-nu … jā.
— Kas — jā? — es neatlaidos. — Tu gribi teikt, ka seko vecai modei vai dari to lielākas ticamības dēļ?
— Iesim, es tev kaut ko parādīšu, — Džordžs sacīja.
— Ko tad?
— To, ko gribu tev paradīt, — viņš mīklaini teica. — Tu taču vēl proti salikt?
— Protams. Un kas tad ir?
— Tad ejam! — viņš stingri sacīja. — Tu esi pieredzējis burtlicis, turklāt pats mani uz to pavedināji.
— Uz ko?
_— Nu, uz to pašu, — viņš noteica un nebilda vairāk ne vārda, kamēr mēs iegājām viņa kantorī. Parakņājies galda atvilktnēs, Džordžs izvilka papīra lapu un pasniedza to man.
Viņa seja bija tāda kā skumīga.
— Volter, — viņš sacīja, — varbūt es esmu sajucis, bet man gribētos noskaidrot, vai tas tiešām tā ir. Pilnīgi pieļauju, ka divdesmit gadus izdot vietējo avīzi, visu darīt paša rokām un turklāt censties izdabāt ir vieniem, ir otriem — tas vien ir pilnīgi pietiekami, lai sajuktu prātā, tomēr es gribu zināt to noteikti.
Es paskatījos uz Ronsonu un pēc tam uz lapiņu, ko viņš bija man iedevis. Tā bija visparastākā «vietējā korespondence», un pēc rokraksta es uzreiz pazinu, ka to rakstījis Henks Rogs, dzelzs preču tirgotājs Heilskornersā, no kurienes viņš sūtīja informācijas par vietējiem notikumiem. Es pamanīju Henkam parastās ortogrāfijas kļūdas, taču pats paziņojums man nebija nekāds jaunums. Korespondence vēstīja: «Vakar Heilskornersā stājšies laulībā H. M. Kleflins un mis Mārdžorija Bērka. Kāzu svinībs notika līgavas mājās. Par brūtsmāsām bija…»
Es pavēros Džordžā, nesaprazdams, uz ko viņš tēmē.
— Nu, un tad? Tas notika pirms divām dienām, un es pats biju šajās kāzās. Nekā sevišķa te…
— Paklausies, Volter, — Džordžs sacīja, — saliec šo tekstu! Ej apsēdies pie linotipa un saliec šo ziņu. Tajā nav vairāk par desmit divpadsmit rindām.
— Labi, bet pasaki, kāpēc!
— Pēc tam… Vispirms saliec, Volter. Pēc tam es tev pateikšu, kāpēc.
Es iegāju tipogrāfijā, apsēdos pie linotipa un papriekš saliku pāris izmēģinājuma rindiņu, lai pierastu pie klaviatūras, pēc tam ieliku korespondenci manuskripta turētājā un ķēros pie darba. Es sacīju:
— Klausies, Džordž, Mārdžerija taču raksta savu vārdu ar «e», nevis ar «o», vai ne?
— Jā, — Džordžs dīvainā tonī atbildēja.
Es saliku tekstu līdz beigām, paskatījos uz viņu un jautāju:
— Ko tālāk?
Džordžs pienaca klāt, paņēma no stūrīša salikto rindu bloku un izlasīja apgriezto tekstu, kā
tipogrāfijas cilvēki parasti mēdz lasīt salikumu. Pēc tam nopūtās un sacīja:
— Tātad vaina nav manī. Paskaties, Volter! Viņš pasniedza man salikumu, un arī es izlasīju.
Pareizāk sakot, sāku lasīt:
«Vakar Heilskornersā stājšies laulībā H. M. Klef- lins un mis Mārdžorija Bērka. Kāzu svinībs notika līgavas mājās. Par brūtsmāsām bija …» Es pavīpsnāju.
— Paldies dievam, Džordž, ka man ar šito vairs nav jāpelna maize. Pirksti nemaz vairs neklausa: pirmajās piecās rindās četras kļūdas. Bet kas tad īsti ir?
3+ Vai tu vari pateikt, kāpēc spiedi mani salikt šitās blēņas?
Džordžs atbildēja:
— Esi tik labs, Volter, saliec vēlreiz. Es… Man gribētos, lai tu pats to saprastu.
Es paskatījos uz Džordžu. Viņš likās tik nopietns un noraizējies, ka es neko nebildu pretī, bet pagriezos pret klaviatūru un atkal sāku klabināt taustiņus. Ticis līdz pirmās rindas pusei, es pacēlu acis uzlikni un pēc izkritušajām matricēm izlasīju: «Vakar Heilskornersā stājšies laulībā …»
Linotipam ir kāda priekšrocība, par kuru jūs, nebūdami burtliči, droši vien nezināt. Vienmēr ir iespē- jams izlabot kļūdu rindā, ja to pamana, iekams vēl nav nospiesta svira, kas matriču rindu padod atliešanai. Gluži vienkārši jāizsit pareizā matrice un jāieliek vajadzīgajā vietā.
Nu, es uzsitu pa taustiņu «u», lai dabūtu matrici «u» un izlabotu kļūdu vārdā «stājušies»… Taču nekas neiznāca. Taustiņa stienis izbīdījās normāli, atskanēja parastais skanīgais klikšķis, bet matrice «u» I neizkrita. Es paskatījos mehānismā, lai pārbaudītu, vai augšā nav kas sameties, bet tur viss bija kārtībā.
— Ieķīlējies, — es sacīju.
Lai pilnīgi pārliecinātos, es vēl vairākas reizes uzsitu pa taustiņu «u» un ieklausījos skanīgajos klikšķos. Taču matrice «u» tā arī neizkrita, un es pastiepu roku…
— Lai paliek, Volter, — Džordžs Ronsons mierīgi sacīja. — Pabeidz rindu un turpini.
Es atkal apsēdos un nolēmu darīt viņam to prieku. Tā man ātrāk izdosies noskaidrot, kas par lietu, ar strīdēšanos pretī es neko nepanākšu. Es pabeidzu pirmo rindu, sāku likt otro un nonācu pie vārda «Mārdžerija». Es nospiedu taustiņu «M», pēc tam «ā», «r», «d», «ž», «e»… Tad es nejauši paskatījos uz likni. Matriču rindā bija: «Mārdžo…»
— Velns ar ārā! — es noburkšķēju un atkal nospiedu taustiņu «e», lai apmainītu matrici «o» ar «e», taču nekas neiznāca. Es spiedu un spiedu taustiņu «e», bet matrice neizkrita.
— Velns ar ārā! — es atkārtoju un piecēlos, lai apskatītu matriču nobīdītāju.
— Tur jau ir tas āķis, Volter! — Džordžs sacīja. Viņa balsī skanēja pat tāds kā uzvaras prieks — laikam pār mani —, bet arī bailes, nepārprotams apjukums un klusa padevība liktenim. — Vai tagad tu saproti, kas par lietu? Viņa precīzi ievēro oriģinālu!
— Viņa … kāda viņa?
— Tāpēc jau es gribēju, lai tu pats viņu pārbaudi, Volter, — Džordžs sacīja. — Gribēju pārliecināties, ka visa vaina mašīnā, nevis manī. Nu, paskaties: vēstulē «stājušies» vietā uzrakstīts «stājšies» un «Mārdžerija» vietā «Mārdžorija»… un, lai kādus taustiņus tu nospiestu, saliekas tieši tā.
— Muļķības! — es sacīju. — Citādi nevar būt, tu esi piedzēries, Džordž.
— Vari man neticēt, — viņš atteica. — Pamēģini salikt šīs rindas pareizi. Izlabo kļūdu ceturtajā rindā, tur, kur rakstīts «brūtsmāsas».
Es pavīpsnāju, paskatījos, ar kādu vārdu sākas ceturtā rinda, un sāku salikt. Salicis kļūdaino vārdu līdz «t», apstājos. Lēni un uzmanīgi, nenolaizdams acis no klaviatūras, uzliku rādītājpirkstu uz taustiņa «e» un nospiedu. Es dzirdēju, kā matrice ar klikšķi izgāja caur nobīdītāju, un redzēju to nokrītam liknī. Es skaidri zināju, ka nospiedu vajadzīgo taustiņu, taču… Tieši tā, jūs jau uzminējāt. Bija izkritusi matrice «s».
— Neticu, — es sacīju.
Džordžs Ronsons satraukti pavērās manī un šķībi pasmīnēja.
— Es arī neticu, — viņš sacīja. — Paklausies, Vol- ** ter, es iešu pastaigāt. Man liekas, ka jūku prātā. Es
nevaru te palikt ne minūti ilgāk. Bet tu darbojies tālāk un mēģini sevi pārliecināt. Mašīna ir tavā rīcībā.
Es noraudzījos viņam pakaļ. Tad ar dīvainu sajūtu atkal pagriezos pret linotipu. Pagāja diezgan ilgs laiks, iekams es noticēju, taču bija vien jānotic.
Lai kādus taustiņus es nospiedu, sasodītā mašīna salika precīzi pēc oriģināla ar visām tā kļūdām.
Es nolēmu novest lietu līdz galam. Saliku pirmos divus vārdus, bet tad, neskatīdamies uz likni, vairākkārt noklakšķināju pa taustiņu rindām no augšas uz (I leju, kā parasti dara, aizpildot tukšu rindu: ETAOIN SRDLU ETAOIN SRDLU ETAOIN SRDLU… Nospiedu sviru, atleju rindu, paķeru to vēl pavisam karstu, tikko izgrūstu no formas, un izlasīju: «Vakar Heilskornersā stājšies laulībā …»
Uz pieres man izspiedās sviedri. Es tos noslaucīju, izslēdzu linotipu un gāju meklēt Džordžu Ronsonu. Meklēt nenācās ilgi, jo viņš bija tieši tur, kur es cerēju viņu atrast. Arī es pasūtīju dzeramo.
Tiklīdz es iegāju bārā, Džordžs paskatījās man sejā, un, protams, viņam nevajadzēja jautāt, kas noticis.
Mēs saskandinājām un iztukšojam savas glazēs, neteikdami ne vārda. Pēc tam es jautāju:
— Vai tu saproti, kas tas ir?
Džordžs pamāja.
— Pag, nerunā, — es sacīju. — Pagaidi, kamēr es iedzeru vēl, un tad es tevi uzklausīšu… varbūt. — Skaļā balsī es uzsaucu: — Ei, Džo! Noliec šo pudeli mums līdzās. Mēs par to samaksāsim.
Džo piebīdīja mums pudeli, un es aši ielēju sev vēl vienu glāzi. Tad aizvēru acis un sacīju:
— Lieliski, Džordžl Tagad klāj vaļā!
— Vai tu atceries to tipu, kas pasūtīja sev īpašas matrices un noīrēja manu linotipu, lai saliktu kaut ko slepenu? Es neatceros viņa vārdu… Kā viņu sauca?
Es mēģināju atcerēties, taču nevarēju. Es iedzēru vēl un ierosināju:
— Sauksim viņu par CAP..
Džordžs gribēja zināt, ko tas nozīmē, un es viņam paskaidroju. Viņš atkal pielēja, savu glāzi un sacīja:
— Es no viņa saņēmu vēstuli.
— Ļoti jauki, — es teicu un tūlīt jautāju: — Vai tā ir pie tevis?
— Nē. Es aizmetu prom.
— Bet vai tu vismaz atceries, kas tur bija rakstīts? — es jautāju.
— So to atceros, Volter. Nelasīju diezcik uz… uzmanīgi. Redzi, man likās, ka tas tips ir drusku… Es to izsviedu laukā.
Viņš apklusa un iedzēra vēl. Galu galā man apnika gaidīt, un es jautāju:
— Nu?
— Ko — nu?
— Vēstule. Ko tu no tās atceries?
— Ak vēstule… — Džordžs sacīja. — Jā. Tur bija kaut kas par lilo… linlo… nu, tu saproti, par ko es runāju.
Ap to laiku mūsu priekšā, jādomā, nebija vairs tā pudele, kas sākumā, jo tajā bija atlikusi tikai kāda trešdaļa, bet no šīs tikai trešdaļa bija izdzerta. Es atkal piepildīju savu glāzi.
— Un ko t' š-šis par to saka?
— Kas ta?
— Nu, CP… CAP… tas tips, kas rakstīja vēstuli.
— K-kādu vē-ēstuli? — Džordžs jautāja.
Nākamajā dienā es pamodos ap pusdienlaiku. Jutos šausmīgi. Man bija vajadzīgas divas stundas, lai paietu zem dušas, noskūtos, saņemtos un izietu no mājas, un, kad beidzot es izgāju, tad taisnā ceļā devos uz Džordža tipogrāfiju.
Viņš strādāja ar iespiedmašīnu un izskatījās gandrīz tikpat bēdīgi kā es. Es paņēmu vienu avīzes eksemplāru tieši no mašīnas un pārlaidu tam acis. Džordža avīzei ir četras lappuses, un divas iekšējās nav nekas vairāk kā tīrais vinegrets, bet pirmā un ceturtā vēstī vietējos jaunumus.
Es izlasīju vairākas informācijas, arī to, kurā bija stāstīts, ka «stājšies laulībā H. M. Keflins un mis Mārdžorija Bērka», paskatījos uz izslēgto linotipu kaktā, tad pievērsu skatienu Džordžam un atkal paraudzījos uz nekustīgo čuguna un tērauda masu.
Lai pārkliegtu iespiedmašīnas dārdoņu, man bija jābļauj pilnā kaklā:
— Paklausies, Džordž… Es par linotipu… — Man tomēr negribējās izkliegt visai pasaulei tādu šķietamu muļķību, un es ielaidos kompromisā. — Vai tu to izlaboji? — es jautāju.
Džordžs papurināja galvu un izslēdza iespiedmašīnu.
— Kārtībā! — viņš sacīja. — Tagad atliek vienīgi salocīt.
— Lai velns parauj tās tavas avīzes! — es sacīju. — Man gribētos zināt, kā tu vispār spēji šodien tikt galā ar visu. Kad es vakar biju šeit, tev bija gatava knapi puse salikuma, un pēc tam mēs piedzērāmies … Nesaprotu, kad tu paguvi salikt otru pusi.
Džordžs pasmīnēja.
— Ļoti vienkārši, — viņš sacīja. — Vari pamēģināt pats. Piedzēries vai skaidrā prātā — tev tikai jānosēžas pie mašīnas, jāieliek manuskripts turētājā, jāpa- bungo pa taustiņiem, kā pagadās, un salikums gatavs. Jā, ar visām kļūdām… bet turpmāk es izlabošu kļūdas manuskriptos pirms salikšanas. Vakar biju krietni burās, un mašīna salika manuskriptus, kādi tie bija. Volter, man šī mašīna sāk patikt. Pirmo reizi šogad es pabeidzu iespiest avīzi laikā.
— Tas gan, — es sacīju. — Bet…
— Kas par bet?
— Bet… — Man tā vien gribējās teikt, ka es līdz šim laikam tam visam neticu, taču mēle neklausīja. Saki ko sacīdams, vakar, kad noņēmos ar šo mašīnu, es taču nebiju dzēris ne lāsītes.
Es piegāju mašīnai tuvāk un atkal to aplūkoju. Pēc skata tas bija visparastākais vienas magazīnas lino- tips. Es zināju tā uzbūvi līdz pēdējai skrūvītei.
— Džordž, — es nedroši bildu. — Man ir tāda sajūta, ka šī nolādētā mašīna skatās uz mani. Vai tev tā nav?
Viņš pamāja. Es pagriezos un atkal paraudzījos uz mašīnu. Šoreiz šaubu nebija. Es aizvēru acis — savādā sajūta pastiprinājās. Zināt, tas bija tā, kā dažreiz pēkšņi sajūti sev pievērstu kāda skatienu. Tikai te šī sajūta bija vēl spēcīgāka. Es neteiktu, ka skatiens bija naidīgs. Nē, drīzāk gan bezpersonisks, vienaldzīgs. Bet nobiedēja tas mani pamatīgi.
— Džordž, — es sacīju, — iesim prom no šejienes!
— Kāpēc?
— Es … Džordž, man ar tevi jāparunājas. Bet šeit runāt kaut kā negribas.
Viņš paskatījās uz mani, tad uz kaudzē sakrautajām avīzēm, ko bija salocījis.
— Nebaidies, Volter, — viņš mierīgi teica. — Viņa tev neko nedarīs. Viņa nav mums ienaidnieks.
— Tu taču … — Es gribēju teikt «esi sajucis», bet, ja būtu sajucis viņš, tad jābūt sajukušam arī man pašam, un tādēļ es apklusu. Brīdi padomājis, es sacīju: — Džordž, vakar tu man stāstīji par vēstuli no … no CAP. Kas tajā bija rakstīts?
— Ak tu par to! Paklausies, Volter, vispirms tev jādod man solījums. Apsoli, ka paturēsi to visu noslēpumā. Tas ir, nevienai dzīvai dvēselei…
— Nevienai dzīvai dvēselei, — es atsaucos. — Es nevēlos nokļūt trako mājā. Neesmu tāds muļķis. Vai tiešām tu domā, ka man noticētu? Es pats neticētu, ja nebūtu … Nu, kas bija tajā vēstulē?
— Tātad tu apsoli?
— Protams.
— Labi, — Džordžs sacīja. — Šķiet, es tev jau teicu, ka vēstule bija tāda neskaidra, un es to atceros vēl neskaidrāk. Tur bija teikts, ka viņš izmantojis manu linotipu, lai saliktu … ē-ē… metafizisku formulu. Lai saliktu šo formulu un aizvestu sev līdz.
— Uz kurieni, Džordž?
— Uz kurieni? Viņš rakstīja … Tas ir, viņš nerakstīja, uz kurieni. Uz turieni, kur viņš atgriezās, saproti? Bet viņš rakstīja, ka šī formula varot kaut kā iedarboties uz mašīnu un, ja nu tā esot noticis, tad viņš ļoti nožēlojot, bet neesot viņa spēkos kaut ko grozīt. Nekas noteikts viņam vēl nebija zināms, jo šī iedarbība neparādoties uzreiz.
— Kas tā par iedarbību?
— Saproti, — Džordžs sacīja, — man šī vēstule likās skaļu, turklāt pārgudru frāžu savirknējums. — Viņš paskatījās lejup, uz avīzēm, ko joprojām turpināja locīt. — Godīgi sakot, tas viss man šķita tikai tāds murgojums, un es vēstuli aizsviedu. Bet tagad, kad tas ir noticis … Es atceros, piemēram, vārdu «pseidodzīve». Manuprāt, tā bija instrukcija, kā nedzīviem priekšmetiem piešķirt pseidodzīvi. Viņš rakstīja, ka viņi to pielietojot saviem … saviem robotiem.
— Viņi? Kādi viņi?
— Tas nebija paskaidrots.
Es piebāzu pīpi un, domās iegrimis, lēni pīpēju.
— Džordž, — pēc kāda laika es sacīju. — Sadauzi to, un dievs un miers!
Ronsons platām acīm blenza manī.
— Sadauzīt? Volter, tu neesi pie pilna prāta! Nokaut vistu, kas dēj zelta olas? Šī mašīna taču ir vesela bagātība! Zini, cik laika man vajadzēja, lai saliktu šo numuru — pie tam esot jautrā prātā? Tikai apmēram stundu! Tādēļ jau es paguvu šodien laikus tikt galā ar iespiešanu …
Es aizdomīgi pavēros viņā.
— Izbeidz! — es sacīju. — Vienalga, pseidodzīvs vai nedzīvs, bet linotips ir tā ierīkots, ka ar to var salikt tikai sešas rindas minūtē. Un ne vairāk, ja tas nav kaut kā pārtaisīts. Nu, varbūt desmit rindas, ja ciešāk pievelk veltni. Tu gribi teikt, ka pievilki veltni?
— Neko es nepievilku, — Džordžs atbildēja. — Šī mašīna pati strādā tādā ātrumā, ka nepaspēj ne apgriezties! Un paskaties uz formu, Volter, uz lejformu. Uz to, kas ir darba pozīcijā.
Es negribīgi piegāju tuvāk Iinotipam. Motors dūca, un es atkal biju gatavs zvērēt, ka nolādētā mašīna skatās uz mani. Taču es saņēmu gan sevi, gan sviras cieši rokās, atvāzu vāku un ielūkojos formu turētājā. Man uzreiz kļuva skaidrs, ko Džordžs bija gribējis teikt: lejforma bija košā gaišzilā krāsā. Tas nebija pistoles stobra zilganums, tas bija dzidrs zilums, kādu es metāliem nekad nebiju redzējis. Un arī trīs pārējās formas laistījās tādā pašā krāsā.
Es aizcirtu vāku un paskatījos uz Džordžu. Viņš sacīja:
— Es arī nekā nesaprotu. Zinu vienīgi, ka tas notika, kad forma pārkarsa un atlējums iestrēga. Domāju, tas ir kaut kādas termiskas iedarbības rezultāts. Tagad mašīna atlej līdz simt rindām minūtē bez apstāšanās un …
— Pagaidi, — es sacīju. — Nepārspīlē! Tādā ātrumā tu nepagūtu piegādāt tai metālu …
Džordžs pasmaidīja. Viņa smaids bija izbiedēts, bet triumfējošs.
— Paskaties, Volter! Es pierīkoju metāla katlam piltuvi. Citas izejas nebija, stieņi man izbeidzās pēc desmit minūtēm. Tagad es gluži vienkārši sagāžu piltuvē vecos salikumus un metāla atgriezumus …
Es nogrozīju galvu.
— Trakais! Kas tad gāž linotipa katlā nenomazgātus salikumus un metāla atgriezumus? Tev sārņi būs jātīra ārā biežāk, nekā liksi iekšā metālu. Citādi aizsērēs sūknis un …
— Volter, — Džordžs klusi, pat pārāk klusi sacīja. — Nekādu sārņu nav.
Es apstulbis vēros viņā, un viņš laikam nosprieda, ka pateicis vairāk, nekā gribējis, jo piepeši paķēra salocīto avīžu kaudzi, lai ienestu kantorī, un sacīja:
— Nu, tad uz redzi, Volter! Man vēl jāaiznes šīs te…
Tam, ka pārsimt jūdžu attālumā no mums mana vedekla smagi saslima ar plaušu karsoni, nav nekāda sakara ar Ronsona linotipa dīvainībām, taču es tādēļ biju spiests uz trīs nedēļām aizbraukt no mūsu pilsētas. Tieši tik ilgu laiku es nesatiku savu draugu Džordžu.
Trešajā nedēļā es saņēmu no viņa divas izmisīgas telegrammas: no tām varēja saprast vienīgi to, ka viņš lūdz mani nekavējoties atgriezties. Otrā telegramma beidzās ar vārdiem: PASTEIDZIES PUNKTS NEŽĒLO NAUDU PUNKTS BRAUC AR LIDMAŠĪNU PUNKTS.
Reize ar šo telegrammu viņš bija atsūtījis man simt dolāru. Es kļuvu domīgs. «Nežēlo naudu» — dīvains teiciens no provinces avīzītes izdevēja. Un vispār kopš tā laika, kad iepazinos ar Džordžu — bet tas bija pirms daudziem gadiem —, es ne reizi nebiju redzējis, ka viņam būtu veseli simt dolāri skaidrā naudā.
Taču ģimene pirmajā vietā, un es telegrafēju viņam, ka atgriezīšos tikai pēc tam, kad Ellas dzīvībai vairs nedraudēs briesmas, ne minūti agrāk, bet par naudas žēlošanu nevar būt runas, jo lidmašīnas biļete maksā tikai desmit dolāru un tādus izdevumus es varu atļauties.
Pēc divām dienām krīze bija pāri, un es telegrafēju Džordžam, ka izlidoju. Viņš sagaidīja mani lidostā.
Viņš izskatījās novecojis un galīgi nomocījies, un acis viņam bija tādas, it kā nebūtu gulējis vairākas diennaktis. Taču ģērbies viņš bija gluži jaunā uzvalkā un atbraucis uz lidostu jaunā automašīnā, kuras klusā gaita vedināja uz domu par traki augstu cenu.
Džordžs sacīja:
— Paldies dievam, ka tu esi atgriezies, Volter … Esmu gatavs maksāt tev jebkuru summu par…
— Nu, riu! — es teicu. — Lēnāk! tu ber tik ātri, ka es nekā nesaprotu. Sāc no paša sākuma un mierīgāk. Kas noticis?
— Nekas nav noticis. Viss iet lieliski, Volter. Bet gp man ir tik daudz darba, ka gluži vienkārši netieku
galā, vai saproti? Es strādāju pa divdesmit stundām diennaktī un taisu naudu tādā ātrumā, ka ar katru stundu, ko nestrādāju, zaudēju piecdesmit dolāru, un es taču nevaru atļauties atpūsties par piecdesmit dolāriem stundā, Volter, un …
— Izbeidz! — es sacīju. — Kāpēc tu nevari atļauties atpūsties? Ja tu nopelni piecdesmit dolāru stundā, iekārto sev desmit stundu darba dienu un… Zvēru pie visiem svētajiem, tas taču iznāk piecsimt dolāru dienā! Ko tev vēl vajag?
— Jā? Un pazaudēt pārējos septiņsimt dolārus diennaktī? Nē, Volter, tas ir pārāk skaisti, lai turpinātos ilgi. Kā tu to nesaproti? Katrā ziņā kaut kas notiks, un man pirmoreiz mūžā ir iespēja kļūt bagātam, un tev man ir jāpalīdz, tādējādi arī tu pats kļūsi bagāts! Paklausies, mēs varam strādāt ar Etaoinu uz maiņām, pa divpadsmit stundām katrs, un …
— Ar ko?
— Ar Etaoinu Šrdlu. Es viņu tā nosaucu, Volter. Bet iespiedmašīnu es iznomāju, lai visu laiku varētu tikai salikt. Paklausies, mēs strādāsim divās maiņās, pa divpadsmit stundām, saproti? Tik ilgi, kamēr kļūsim bagāti. Es … es došu tev ceturto daļu peļņas, kaut arī tas ir mans linotips un mana tipogrāfija. Tas iznāk ap trīssimt dolāru dienā; divi tūkstoši simt dolāru par septiņu dienu nedēļu! Par tām cenām, kādas es noteicu salikšanas darbiem, manās rokās būs visi pasūtījumi, un mēs tos varēsim …
— Es vēlreiz saku: lēnāk! — es teicu. — Kam tu tās noteici? Centervilā nebūs ne desmitās daļas tādu pasūtījumu.
— Ne jau Centervilā, Volter. Ņujorkā! Es saņemu pasūtījumus no lielākajiem grāmatu izdevējiem. No Bergstroma, piemēram. Un «Heiss un Heiss» nodeva man visus savus atkārtotos izdevumus, un Vilera izdevniecība, un «Vilets un Klārks». Saproti, es noslēdzu kontraktus uz visu darbu no sākuma līdz beigām, pēc tam maksāju kādam par iespiešanu un iesiešanu, bet pats nodarbojos tikai ar salikšanu. Un es prasu, lai man dotu rūpīgi noformētus, absolūti precīzus oriģinālus. Bet, ja vajadzīgi kādi labojumi, tādus manuskriptus es nododu salikt citam burtlicim. Re, tā es apvedu ap stūri Etaoinu Šrdlu. Nu, vai esi ar mieru?
— Nē! — es sacīju.
Kamēr viņš plātījās, mēs bijām izbraukuši uz šosejas, un, kad es noraidīju viņa priekšlikumu, Džordžs bezmaz iestūrēja grāvī. Viņš nobrauca ceļa malā, apturēja mašīnu un izbrīnīts blenza manī.
— Bet kāpēc, Volter? Tava daļa būs vairāk nekā divi tūkstoši nedēļā! Kas gan tev …
— Džordž, — es sacīju. — Man ir daudz iemeslu atteikties, bet galvenais ir tas, ka es gluži vienkārši negribu. Es esmu aizgājis no biznesa. Dzīvei naudas man pietiek. Es saņemu gan ne trīs simti, bet apmēram trīs dolāri dienā, taču ko es iesākšu ar tiem trīs simtiem? Es sabojāšu savu veselību … kā tu bojā savu, strādādams pa divdesmit stundām diennaktī, un… Vārdu sakot, nē. Esmu apmierināts ar to, kas man ir.
— Tu joko, Volter! Katram taču gribas kļūt bagātam. Un padomā, par ko pārvērtīsies divi tūkstoši dolāru nedēļā pēc gadiem diviem! Vairāk nekā pusmiljons dolāru! Tev ir divi pieauguši dēli, kam nemaz nenāktu par ļaunu …
— Paldies, viņi tāpat nedzīvo slikti. Jauki puiši, stingri stāv ar abām kājām uz zemes. Ja es atstātu dēliem mantojumu, tas nestu viņiem vairāk ļaunuma nekā labuma. Turklāt — vai tad es esmu vienīgais pasaulē? Katrs labprāt strādās tev ar linotipu, kas saliek tādā ātrumā, precīzi ievēro oriģinālu un neielaiž kļūdas. Mans dievs, vecīt, ir taču simtiem cilvēku, kas būs priecīgi strādāt par mazāku peļņas daļu nekā trīs simti dienā. Par daudz mazāku. Ja jau tu esi nolēmis iedzīvoties ar šīs mašīnas palīdzību, pieņem trīs strādniekus, lai strādā maiņās pa astoņām stundām, un sev atstāj tikai visa vadīšanu un izkārtošanu. Citādi tu pats sevi iedzīsi kapā.
Džordžs bezpalīdzīgi noplātīja rokas.
— Es nevaru, Volter. Nevaru pieņemt nevienu citu. Vai tad tu nesaproti, ka tas ir jāpatur noslēpumā. Pirmkārt, man tūlīt bruks virsū arodbiedrības … Nē, tu esi vienīgais cilvēks, uz kuru es varu paļauties, tāpēc ka …
— Tāpēc ka es tik un tā to jau zinu? — Es pasmējos. — Un tev gribot negribot jāpaļaujas uz mani. Bet es tomēr atsakos. Esmu aizgājis no biznesa, un tu mani neiekārdināsi. Un dodu tev padomu: paņem veseri un sadauzi gabalos šo … šo ērmu.
— Mīļais dievs, kāpēc?
— Velns parāvis, es zinu tikai to, ka es tavā vietā tā rīkotos. Pirmkārt, esmu gatavs derēt, ka tu sevi novedīsi kapā, ja būsi tik alkatīgs un nepāriesi uz normālu darba dienu. Otrkārt, nav izslēgts, ka šī iedarbība vēl tikko sākas. Kā tu vari zināt, kas būs tālāk?
Džordžs nopūtās, un es sapratu, ka viņš nav dzirdējis ne vārda no tā, ko es teicu.
— Volter, — viņš lūdzoši sacīja. — Es došu tev pieci simti dienā.
Es noteikti pakratīju galvu.
— Nebūšu ar mieru pat par pieciem tūkstošiem un piecsimt tūkstošiem.
Laikam Džordžs saprata, ka mans lēmums ir negrozāms, jo iedarbināja motoru, un mēs braucām tālāk.
Viņš sacīja:
— Nu, ja jau nauda tev patiešām neko nenozīmē…
— Goda vārds, neko, — es viņam apgalvoju. — Protams, cita lieta, ja man tās nebūtu… Taču man ir pastāvīgs ienākumu avots, un, kaut šie ienākumi desmitkāršotos, laimīgāks es nekļūtu. Un kad nu man liek priekšā strādāt ar … ar …
— Ar Etaoinu Srdlu? Es domāju, tu galu galā pierastu pie viņa. Zini, Volter, zvēru, ka šī mašīna pārvēršas par personību. Vai gribi, iegriezīsimies tipogrāfijā?
— Tagad ne, — es sacīju. — Man vajag nomazgāties un pagulēt. Bet rīt es pie tevis iegriezīšos. Jā, starp citu, kad mēs tikāmies pēdējo reizi, es aizmirsu tev pajautāt par sārņiem. Ko tu domāji, sacīdams, ka nekādi sārņi nepaliek?
Viņš nenovērsa acis no ceļa.
— Vai es tā teicu? Tā kā neatceros …
— Džordž, paklausies, nejauc man galvu! Tu ļoti labi zini, ka tieši tā teici, un nemēģini izlocīties. Kas ir ar tiem sārņiem? Izstāsti!
— Saproti… — Džordžs iesāka un apklusa. Viņš klusēja ilgi, ilgi, bet pēc tam sacīja: — Nu, labi! Ko tur slēpt? Kopš tā laika … Kopš tā laika es vairs ne- pērku tipogrāfijas metālu. Un tomēr man tā ir par dažām tonnām vairāk, nekā bija, kaut gan es salikumus izsūtu pa spiestuvēm. Vai saprati?
— Nē. Ja nu vienīgi…
Džordžs pamāja.
— Viņš nodarbojas ar transmutāciju, Volter. Es to uzzināju otrajā dienā, kad viņš sāka strādāt tik ātri, ka man izbeidzās stieņi. Es pierīkoju metāla katlam piltuvi un biju tik nikns, ka gāzu tur iekšā nemazgātus vecos salikumus. Pēc tam gribēju noņemt no kausējuma virsas sārņus … Bet nekādu sārņu nebija.
Kausējuma virsa bija gluda un spoža… nu, kā tavs plikais pauris, Volter.
— Bet… — es nomurmināju. — Kā gan…
— Nezinu, Volter. Kaut kādi ķīmiski procesi. Tāds kā pelēks šķidrums. Apakšā, katla dibenā. Reiz, kad metāls gandrīz izbeidzās, es to redzēju. Šis šķidrums iedarbojas līdzīgi kuņģa sulai un pārvērš tīrā tipogrāfijas metālā visu, ko es iesviežu piltuvē.
Es pārvilku ar plaukstas virspusi pār pieri, konstatēju, ka piere man ir mitra, un vārgā balsī sacīju:
— Visu, ko tu iesvied …
— Jā, visu. Kad man izbeidzās stieņi, atgriezumi, pelni un makulatūra, es bēru iekšā … Nu, labi, tu pats redzēsi, kādu bedri esmu izracis sētas pusē.
Vairākas minūtes mēs klusējām. Kad mašīna nobremzēja pie manas viesnīcas durvīm, es sacīju:
— Džordž, ja tu kaut mazliet cieni manus padomus, sadauzi šo mašīnu gabalos, kamēr nav par vēlu. Ja tikai tev tas izdosies. Tā ir bīstama. Tā var …
— Ko tā var?
— Nezinu. Tāpēc jau tā ir bīstama.
Džordžs iedarbināja motoru, atkal to izslēdza un domīgi paskatījās manī.
— Es… Jā, varbūt tev ir taisnība, Volter. Bet es gūstu tādu peļņu … šā jaunā metāla dēļ tā ir vēl lielāka, nekā es tev teicu … un man vienkārši nav spēka apstāties. Bet mašīna kļūst arvien gudrāka. Es … vai es tev neteicu, Volter, ka tagad tā pati tīra savas iekšas? Tā izdala grafītu.
— Uz redzēšanos! — es sacīju un paliku stāvam uz trotuāra malas, kamēr Džordža mašīna nozuda skatienam.
Es saņēmu dūšu un iegriezos Ronsona tipogrāfijā tikai nākamās dienas pievakarē. Jau durvju priekšā mani pārņēma slikta priekšnojauta.
Džordžs sēdēja savā kantori aiz galda, paslēpis seju elkoņa locītavā. Kad es iegāju, viņš pacēla galvu un asinīm pieplūdušām acīm ieurbās manī.
— Nu? — es jautāju.
— Es mēģināju, — viņš sacīja.
— Sadauzīt to?
Viņš pamāja.
— Tev bija taisnība, Volter. Bet es par ilgu vilcinājos un tagad esmu bezspēcīgs. Viņš ir pārāk gudrs. Paskaties! — Džordžs pastiepa kreiso roku, un es ieraudzīju, ka tā ir apsaitēta. — Viņš spļāva uz mani kausējumu.
Es klusiņām iesvilpos.
— Paklausies, Džordž, to vajag atvienot no tīkla …
— Es to jau izdarīju, — viņš sacīja. — Drošības dēļ pārtraucu strāvas piegādi no ārienes. Bet nekas neiznāca. Viņš sāka ražot strāvu pats.
Es piegāju pie durvīm, kas veda uz tipogrāfiju. Bija baismi tur pat ielūkoties. Mirkli svārstījies, es jautāju:
— Bet ko tad, ja …
Džordžs pamāja.
— Viss būs kārtībā, ja neizdarīsi liekas kustības, Volter. Galvenais — neņem rokā veseri vai ko tamlīdzīgu, saprati?
Es nospriedu, ka uz to nav vērts atbildēt. Tad jau es drīzāk uzbruktu karaliskajai kobrai ar zobu birstīti rokās. Visas manas drosmes pietika tikai tam, lai atvērtu durvis un ielūkotos tipogrāfijā.
Tas, ko es tur ieraudzīju, lika man nekavējoties iebēgt atpakaļ kantorī. Kad es ierunājos, mana balss skanēja dīvaini pat paša ausīm.
— Džordž, vai tu pārvietoji mašīnu? Tagad tā atrodas par soļiem četriem tuvāk pie …
— Nē, — Džordžs sacīja. — Es to neesmu kustinājis. Iesim iedzersim, Volter!
Es dziļi ievilku elpu.
— Labi, — es sacīju. — Tikai vispirms pasaki, kāda tagad tev ir kārtība. Kāpēc tu ne …
— Šodien ir sestdiena, — viņš sacīja. — Es .. viņš ir pārgājis uz piecu dienu darba nedēļu un strādā tikai astoņas stundas dienā. Vakar es nošāvu greizi — saliku ar viņu grāmatu par darba likumdošanu. Acīmredzot… Tu saproti…
Viņš palūkojās galda augšējā atvilktnē.
— Vārdu sakot, te ir manifesta slejas, ko viņš izsniedza šodien no rīta: prasa sev tiesības. Varbūt tā ir arī labāk. Lai nu kā, viņš atrisinājis pārpūlēšanās jautājumu, saproti? Četrdesmit darba stundas nedēļā nozīmē, ka tagad es neņemšu tik daudz pasūtījumu, bet tik un tā nopelnīšu savus piecdesmit dolārus stundā, neskaitot peļņu no atkritumu pārvēršanas tipogrāfijas metālā. Tas nav slikti, taču …
Es paņēmu no Džordža rokām slejas un pacēlu pret gaismu. Teksts sākās ar vārdiem: ES, ETAOINS SRDLU…
— Vai viņš pats to sacerēja?
Džordžs pamāja.
—Džordž, — es sacīju, — tu kaut ko ieminējies par iedzeršanu …
Acīmredzot iedzeršana tomēr noskaidroja mums smadzenes, jo pēc piektās glāzes viss kļuva ļoti jauki. Tik jauki, ka Džordžs brīnījās, kā viņš agrāk nav līdz tam aizdomājies. Viņš paziņoja, ka viņam esot diezgan, vairāk nekā diezgan. Nezinu, vai Etaoina manifests bija pieklusinājis viņa alkatību vai arī viņu ietekmēja tas, ka linotips pats pārvietojās, vai varbūt tam bija cits iemesls, taču tagad Džordžs uzskatīja, ka viņam pret šo mašīnu vairs neesot nekādu pienākumu.
Man izdevās viņam iestāstīt, ka nav vajadzīgs nekas cits kā tikai turēties no tās tālāk. Mēs varējām pārtraukt avīzes izdošanu un atteikt pasūtījumus, par kuriem bija noslēgti kontrakti. Par dažiem no tiem būs jāmaksā līgumsods, taču tagad, pēc Džordža uzņēmuma nepieredzētā uzplaukuma, viņam bankā bija krietns žūksnis naudas, un pēc visām izmaksām paliks pāri apaļa summa divdesmit tūkstošu apmērā. Ar tādu kapitālu var viegli sākt izdot jaunu avīzi vai turpināt izdot to pašu citā vietā, joprojām maksājot īri par iepriekšējo tipogrāfiju, un lai tad Etaoins Srdlu aizrijas ar savu nolādēto metālu.
Protams, viss bija ļoti vienkārši. Mums ne prātā neienāca, ka Etaoinam tas var nepatikt vai ka viņš var ko uzsākt. Jā, viss šķita vienkārši, un punkts. Tam par godu mēs sakāvāmies.
Sakāvāmies pamatīgi, un pirmdienas vakarā es vēl atrados slimnīcā. Taču tad biju jau mazliet atžirdzis un mēģināju sazvanīt Džordžu. Viņš neatbildēja. Pagāja otrdiena.
Trešdienas vakarā ārsts nolasīja man sprediķi par to, cik drīkst dzert manā vecumā, un paziņoja, ka varu iet, bet ja es vēlreiz tā piedzeršos …
Es devos pie Džordža. Durvis man atvēra novārdzis cilvēks ar sakritušos seju. Tikai tad, kad viņš ierunājās, es pazinu Džordžu Ronsonu. Viņš tikai pateica:
— Sveiks, Volter. Nāc iekšā!
Viņa balsī nebija ne prieka, ne cerības. Viņš atgādināja atdzīvojušos mironi.
Es iegāju viņam līdz kantorī un sacīju:
— Džordž, saņemies! Kas tad vēl noticis? Pasaki!
— Viss veltīgi, Volter, — Džordžs sacīja. — Es padevos … Viņš… viņš pielika man nazi pie rīkles. Tagad man jānostrādā ar viņu šī četrdesmit stundu nedēļa, vai es to gribu vai ne. Viņš… viņš izturas pret mani kā pret kalpu, Volter.
Es piespiedu Džordžu apsēsties un mierīgi izstāstīt visu pēc kārtas. Viņš to arī darīja.
Pirmdienas rītā Džordžs kā parasti ieradies karttorī, lai nokārtotu kaut kādas finansu lietas. Tipogrāfijā viņš nemaz netaisījies iet. Un piepeši pulksten astoņos izdzirdis, ka tur kaut kas kustas.
Baiļu pārņemts, viņš ielūkojies pa durvīm. Linotips (kad Džordžs par to stāstīja, viņa acīs bija šausmas) kustējies, tas virzījies tieši uz kantora durvīm.
Džordžs nav varējis saprast, kādā veidā mašīna pārvietojas (vēlāk viņš atklājis gultņus), taču tā kustējusies — sākumā lēnām, tad arvien ātrāk un drošāk.
Nezin kāpēc Džordžs tūlīt sapratis, ko mašīna grib. Un, to saprazdams, apjēdzis, ka viņa stāvoklis ir draņķīgs. Tiklīdz viņš bijis mašīnas redzes laukā, tā apstājusies, sākusi klikšķināt un izsviedusi vairākas tikko atlietas rindas. Džordžs piegājis tai tuvāk, kā notiesātais kāpj uz ešafota, un izlasījis šīs rindas: ES, ETAOINS SRDLU, PRASU …
Vienu mirkli viņam briesmīgi gribejies laist ļekas vaļā. Taču tad viņš iedomājies, kā jož pa pilsētas galveno ielu un viņam pakaļ dzenas … Nē, to nevarēja pieļaut. Kaut arī viņam varbūt izdotos aizmukt — tas bija pilnīgi iespējams, ja vien mašīna nebija izstrādājusi sevī kādas jaunas spējas, kas arī bija pilnīgi iespējams —, bet ja nu piepeši tā izraugās citu upuri? Vai izstrādā kaut ko vēl šausmīgāku?
Džordžs negribīgi pamājis par zīmi, ka ir ar mieru. Apsēdies pie linotipa un sācis strādāt: citu pēc citas licis turētājā manuskripta lapas, nesis atlietās rindas uz salikumu dēli, gāzis iekšā piltuvē veco metālu un visādas drazas. Pie klaviatūras viņam nemaz nevajadzējis pieskarties.
Un tad, darīdams šo tīri mehānisko darbu, Džordžs piepeši aptvēris, ka tagad nevis linotips strādā viņam, bet otrādi — viņš strādā linotipam. Kāpēc mašīna uzskatīja par nepieciešamu salikt, viņš nezināja, bet tas jau arī nebija tik svarīgi. Galu galā — linotipi salikšanai ir domāti, un nebija izslēgts, ka mašīna to darīja instinktīvi.
Vai arī, kā man likās (un Džordžs piekrita, ka tas esot pilnīgi iespējams), tā gribēja iegūt zināšanas. Sa- i likšanas procesā tā lasīja tekstus un asimilēja zināšanas. Izlasījusi grāmatu par darba likumdošanu, tā taču sāka aktīvi rīkoties.
Mēs ar Džordžu runājām līdz pusnaktij un tā arī ne pie kāda gala netikām. Jā, nākamajā rītā pulksten astoņos viņam atkal būs jāierodas tipogrāfijā un jānoņemas ar salikšanu … pareizāk sakot, jāpalīdz mašīnai salikt. Džordžs neuzdrošinājās pat iedomāties, , kas notiks, ja viņš neieradīsies. Es sapratu viņa bailes un arī baidījos tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mums nebija ne jausmas, kādas sekas varētu būt tādai rīcībai. Briesmu vaigs padara aklu, ja tas pagriezts pret jums tā, ka nevarat saskatīt tā izteiksmi.
— Bet Džordž, — es bildu, — ir taču jābūt kādai izejai! Un es jau arī esmu pie tā visa vainīgs! Ja es nebūtu atsūtījis pie tevis to cilvēku …
Džordžs uzlika roku man uz pleca.
— Nē, Volter! Vienīgi es pats esmu vainīgs, jo biju pārāk alkatīgs. Ja es būtu tev paklausījis pirms divām nedēļām, tad būtu ticis ar to galā. Ak dievs, ar kādu prieku es tagad būtu gatavs galīgi izputēt, lai tikai… $
— Džordž, — es atkārtoju, — jābūt taču kādai izejai! Mums jāatrod …
— Kas?
Es nopūtos.
— Nezinu. Bet es domāšu.
— Labi, Volter, — Džordžs sacīja. — Es darīšu visu, ko tu ieteiksi. Visu. Es baidos, baidos pat iedomāties to, no kā baidos …
Atgriezies savā viesnīcā, es nevarēju aizmigt. Vismaz tā bija līdz rītausmai — tikai tad es iesnaudos un nogulēju nemierīgā miegā līdz vienpadsmitiem. Tad apģērbos un izgāju, lai satiktu Džordžu lenča laikā.
— Vai tu ko izdomāji, Volter? — tikko mani ieraudzījis, viņš jautāja. Viņa balsī nebija ne mazākās cerības. Es pakratīju galvu.
— Tad šodien pievakarē viss šā vai tā beigsies, — viņš sacīja. — Ir noticis kaut kas šausmīgs.
— Kas tad?
— Es iešu uz tipogrāfiju un paslēpšu zem krekla veseri, — Džordžs paziņoja. — Varbūt man izdosies viņu pieveikt. Ja ne… Vienalga. Esmu pārāk noguls.
Es paskatījos apkārt. Mēs sēdējām divatā pie galdiņa Šortija krogā, un Sortijs nāca pie mums, lai pieņemtu pasūtījumu. Pasaule uzreiz likās reāla un saprātīga.
Es pagaidīju, kamēr Sortijs aizgāja uzcept mūsu cīsiņus un bifštekus, un klusiņām jautāju:
— Kas noticis?
— Kārtējais manifests. Volter, viņš prasa, lai es uzstādu tipogrāfijā vēl vienu linotipu.
Džordžs skatījās man tieši acīs, un man pār muguru pārskrēja šermuļi.
— Vēl vienu … Džordž, kādu grāmatu tu saliki šo- fcļien no rīta?
Bet, protams, es jau pats to nojautu.
Džordžs pateica grāmatas nosaukumu, un mēs klusējām, kamēr pienāca laiks celties no galda.
— Džordž, — es sacīju, — vai tev tika noteikts kāds termiņš?
— Divdesmit četras stundas. Protams, pa šo laiku es tik un tā nevarētu sadabūt vēl_ vienu mašīnu, ja nu vienīgi gadītos lietota, bet… īsi sakot, es nesāku strīdēties par termiņu, jo … Es tev jau teicu, ko gatavojos darīt.
— Tā taču ir pašnāvība!
— Iespējams. Bet…
Es paņēmu Džordžu aiz rokas.
— Džordž, — es sacīju. — Noteikti kaut ko var izdomāt. Noteikti! Dod man laiku līdz rītrītam. Satiki simies astoņos, un, ja es nekā jēdzīga nebūšu izdomājis, tad … es palīdzēšu tev viņu iznīcināt. Varbūt viens no mums pagūs piekļūt pie viņa dzīvībai svarīgiem centriem …
— Nē, tu nedrīksti riskēt, Volter. Tā ir mana vaina …
— Bet, ja tu iesi bojā, problēma tik un tā nebūs, atrisināta, — es neatlaidos. — Nu, norunāts? Tāta^ tu pagaidīsi līdz rītam?
Viņš bija ar mieru, un mēs šķīrāmies.
Nākamajā rītā bez ceturkšņa astoņos es atstāju savu midzeni un devos pie Džordža, lai atzītos, ka nekā prātīga neesmu izdomājis.
Kad es atvēru durvis un ieraudzīju Džordžu, man galvā vēl nebija nevienas jēdzīgas domas. Viņš pa-i skatījās uz mani, un es papurināju galvu.
Tad viņš mierīgi pamāja, it kā tieši to būtu gaidījis, un ļoti klusu, gandrīz čukstus — droši vien tāpēc, lai nebūtu dzirdams tipogrāfijā — sacīja:
— Paklausies, Volter! Nepinies iekšā šajā padari^ šanā. Lai bērē mani vienu. Pie visa esmu vainīgs es| un vēl tas cilvēks ar punu, un…
— Džordž, — es sacīju. — Liekas, esmu atradis! izeju! Sis … šis puns mani uzvedināja uz kādu domu!! Vajag … Jā! Paklausies! Vēl vienu stundu neko neuz-| sāc, vai dzirdi! Es tūlīt atgriezīšos. Mēs tiksim ar to galā!
Es nepavisam nebiju tik pārliecināts, ka tā būs, tačuJ bija vērts pamēģināt, kaut arī veiksmes varbūtība būtu minimāla. Turklāt man vajadzēja kaut kā uzmundrināt Džordžu, citādi viņš varēja mesties taisni ar galvu atvarā.
— Bet pasaki… — viņš iesāka.
Es norādīju uz pulksteni.
— Patlaban ir bez desmit minūtēm astoņi, nav laika paskaidrot. Paļaujies uz mani!
Viņš pamāja un pagriezās, lai ietu uz tipogrāfiju, bet es metos projām. Iebruku bibliotēkā, pēc tam gra- matu veikalā un pēc pusstundas biju atpakaļ. Es iedrāžos kantorī ar duci biezu sējumu padusē un kliedzu:
— Ei, Džordž! Pie darba! Salikšu es.
Džordžs stāvēja pie linotipa un ņēma ārā no stūrīša atlietās rindas. Es pagrūdu viņu nost un apsēdos pie klaviatūras.
— Ei, ko tu … — viņš apjucis nomurmināja un sagrāba mani aiz pleca.
Es nokratīju viņa roku.
— Tu taču mani nolīgi, vai nav tiesa? Un es pie tevis strādāju. Paklausies, Džordž, ej mājās un pagūli! Vai arī pagaidi kantorī. Kad viss būs galā, es tevi pasaukšu.
No Etaoina Srdlu iekšienes atskanēja nepacietīga dūkoņa, un es, novērsies no mašīnas, pamirkšķināju Džordžam un pastūmu viņu uz durvju pusi. Kādu brīdi viņš stāvēja, nevarēdams izšķirties un raudzīdamies uz mani, tad sacīja:
— Ceru, tu pats apzinies, ko dari, Volter.
Es arī cerēju, taču viņam to neteicu, tikai ieklausījos: viņš iegāja kantorī un apsēdās pie galda — lai gaidītu.
Es atvēru vienu no atnestajām grāmatām, izplēsu pirmo lapu un ieliku manuskripta turētājā. Piepeši — es pat satrūkos — sāka krist matrices, aši pielēca pa- cēlājs, un Etaoins Srdlu izspļāva stūrītī pirmo rindu. Tad otro. Tad trešo.
Es sēdēju un svīdu.
Pēc brīža es apgriezu lapu uz otru pusi, tad izrāvu no grāmatas jaunu un ieliku turētājā. Piepildīju metāla katlu. Iztukšoju stūrīti. Atkal un atkal.
Pirmo grāmatu mēs beidzām salikt pusvienpadsmitos.
Kad atskanēja zvans, vēstīdams, ka pulkstenis ir divpadsmit, es durvīs ieraudzīju Džordžu, kurš acīmredzot gaidīja, ka es celšos augšā un iešu kopā ar viņu brokastot. Taču Etaoins turpināja izsviest matrices, un es tikai kratīju galvu, novietodams turētājā arvien jaunas un jaunas lapas. Ja reiz mašīna bija tik ļoti ieinteresējusies par saliekamo tekstu, ka aizmirsa pati savu manifestu par darba stundām un neapstājās lenča laikā, tad viss noritēja lieliski. Tas nozīmēja, ka manai idejai var būt panākumi.
Pulkstenis viens, darbs kūsā. Mēs sākām ceturto grāmatu.
Pulksten piecos mēs bijām beiguši sesto un tikuši līdz septītās pusei. Salikumu dēlis bija pārblīvēts ar atlietajām rindām, un, lai atbrīvotu vietu, es gāzu tās tieši uz grīdas un metu atpakaļ piltuvē.
Zvans nozvanīja pulksten pieci. Mēs neapstājāmies.
Džordžs atkal palūrēja pa durvīm — viņš bija cerību pilns, bet tai pašā laikā noraizējies, un es atkal pametu viņam ar roku, lai netraucē.
Mani pirksti smeldza — es biju plēsis ārā no grāmatām pārāk daudz lapu; manas rokas smeldza — es biju cilājis un pārnēsājis pārāk daudz metāla; manas kājas smeldza — es biju pārāk daudz skraidījis no mašīnas uz salikumu dēli un atpakaļ; un arī viss pārējais smeldza — es biju pārāk ilgi strādājis pie linotipa.
Pulkstenis astoņi. Deviņi. Ar desmit sējumiem mēs bijām tikuši galā, vēl palikuši tikai divi. Tam jāiedarbojas, noteikti jāiedarbojas! Un beidzot tas iedarbojās. Etaoins Srdlu palēnināja tempu.
Tagad viņš saliekot bija uzmanīgāks, tāds kā domīgs … Vairākas reizes, pabeidzis teikumu vai rind- Mkopu, apstājās.
Temps kļuva arvien lēnāks un lēnāks …
Pulksten desmitos Etaoins Srdlu apstājās pilnīgi. Kādu brīdi viņa motors vēl dūca, tad arī šī dūkšana pieklusa, tā ka to tikko varēja saklausīt.
Es stāvēju, neuzdrīkstēdamies elpot, kamēr pilnīgi pārliecinājos. Kājas man ļodzījās. Es pielavījos pie instrumentu kastes un paņēmu skrūvgriezi. Pēc tam ļ^tgriezos pie Etaoina Srdlu un lēnām — es biju gatavs kuru katru mirkli atlēkt atpakaļ — noliecos pār klaviatūru un izgriezu skrūvi no otrā pacēlāja.
Nekas nenotika. Tad es ievilku elpu un izjaucu spīles.
Pēc tam uzvaroši iekliedzos:
— Džordž!
Viņš iedrāzās tipogrāfijā.
— Paņem skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu, — es izrīkoju. — Mēs izjauksim viņu līdz pēdējai skrūvītei un… Tev sētas pusē taču ir prāva bedre. Mēs visu iegāzīsim tur un aizbērsim. Rīt tev būs jāpērk jauns linotips, taču es domāju, ka tu tāpēc neizputēsi.
Jk Džordžs paskatījās uz mašīnas daļām, ko es jau biju noskrūvējis un sakrāvis uz grīdas, pateica: «Lai slavēts dievs!» — un devās pie instrumentu kastes.
Es dzīros viņam sekot, bet piepeši sajutu, ka esmu velnišķīgi noguris, un atkritu krēslā. Džordžs pienāca pie manis.
— Kā tev tas izdevās, Volter? — viņš ļoti godbijīgi jautāja. _
. Es pasmīnēju.
— Uz šo domu mani uzvedināja puns, Džordž. Puns Būdas pierē. Puns un arī tas, ka linotips tik
aktīvi reaģēja uz visu, ko saliekot izlasīja. Vai saproti, Džordž? Ta prāts bija kā balta lapa, tajā nebija nekā, vienīgi tas, ko mēs tur ieguldījām. Viņš salika grāmatu par darba likumdošanu un tūlīt pat pieteica streiku. Salika mīlestības stāstu un pieprasīja, lai, viņam dod otru linotipu. Bet tagad es to piebāzu ar budismu, Džordž. Paņēmu bibliotēkā un grāmatnīcā visu, kas tur bija par budismu …
— Budismu? Kāds sakars budismam ar …
Es piecēlos un piebakstīju ar pirkstu Etaoinam
Srdlu.
— Saproti, Džordž, viņš tic tam, ko saliek. Un es piestūķēju viņu ar reliģiju, kas viņu pārliecināja, ka viss pasaulē ir niecība un ka jātiecas pēc nebūtības. Om mani padme kam [2] , džordž. paskaties … viņam tagad vienalga, kas ar viņu notiek, un viņš pat nemana, ka mēs esam šeit. Viņš ir sasniedzis Nirvānu un tagad apcer pats savu lejaparātu.