Šausmas ieradās Ceribelā kādas nepanesami karstas augusta dienas otrajā pusē.
Iespējams, ka daži vārdi te ir lieki: Ceribelā, Arizonas štatā, jebkura augusta diena ir nepanesami kar sta. Ceribelā atrodas pie 89. automaģistrāles, jūdžu četrdesmit uz dienvidiem no Tūsonas un jūdžu trīsdesmit uz ziemeļiem no Meksikas robežas. Divas benzīna iepildīšanas stacijas (abās ceļa pusēs, lai ķertu abos virzienos braucošos), universālveikals, taverna ar licenci vīna un alus pārdošanai, izmanīga tirgotāja kiosks tūristiem, kas deg nepacietībā drīzāk iegādāties meksikāņu suvenīrus; pamests paviljons, kur senāk pārdeva kapātas šniceles, un dažas no neapdedzinātiem ķieģeļiem būvētas mājas, kurās mitinās meksikāņu izcelsmes amerikāņi, kas strādā Nogalesā, pierobežas pilsētiņā uz dienvidiem no Ceribelas, un >nezin kāpēc uzskata par labāku dzīvot šeit un uz darbu braukāt (turklāt daži brauc dārgos fordos), — tāda ir Ceribelā. Plakāts pāri ceļam vēstī: «Ceribelā, 42 iedz.» Taču uzrakstītais vairs gluži neatbilst īstenībai. Bils Anderss, tas pats, kas šeit tirgojās ar kapātām šnicelēm, pagājušajā gadā nomira, un tagad vajadzētu rakstīt: «41 iedz.»
Šausmas ieradās Ceribelā jāšus uz ēzelīša, un ēze- Jīti veda vecs, nevīžīgi ģērbies zeltracis ar sirmu bārdu. Veci sauca par Deidu Grantu, bet šausmu vārds bija Hārveins. Tas bija apmēram deviņas pēdas garš vīrietis, tievs kā žagars, tik tievs, ka droši vien svēra ne vairāk par simt mārciņām, un, kaut gan tā kājas vilkās pa zemi, vecā Deida ēzelītim nest uz savas muguras šo nastu acīmredzot nepavisam nebija grūti. Kā noskaidrojās vēlāk, Hārveina kājas bija atstājušas smiltīs ievilktas joslas vairāk nekā piecu jūdžu garumā, taču tas it nemaz nebija kaitējis viņa zābakiem, kas stipri atgādināja koturnas. Izņemot zābakus un peldbiksītes, gaišzilas kā sarkanrīklītes ola, nekā vairāk viņam mugurā nebija. Taču ne jau >pār mēru garais, izkāmējušais augums padarīja viņu baismīgu; šausmas iedvesa viņa āda, kas bija sarkana kā jēla gaļa. Skats bija tāds, it kā āda būtu nodīrāta un pēc tam atkal uzmaukta atpakaļ, bet ar asiņaino pusi uz āru. Galvaskauss un seja, tāpat kā viss ķermenis, bija izstiepti garumā, bet citādā ziņā viņš izskatījās pēc cilvēka vai vismaz cilvēkam līdzīga radījuma. Tas ir, ja neņēma vērā sīkumus — piemēram, to, ka mati viņam bija tādā pašā krāsā kā biksītes — gaiši zili. Zilas bija arī acis un zābaki. Tikai divas krāsas: asinssarkans un gaiši zils.
Pirmais viņus pamanīja Keisijs, tavernas saimnieks, kas bija iznācis pa savas iestādes sētas durvīm, lai mazliet ieelpotu kaut sakarsušu, tomēr tīru gaisu. Viņi tuvojās no austrumu puses kalniem un bija jau līdzenumā, jardu simt no Keisija tavernas, kad ērmotā figūra ēzeļa mugurā piesaistīja viņa uzmanību. Sā-1 kumā krodzinieks tikai izbrīnījās; šausmas viņu sagrāba, kad atstatums samazinājās. Keisija žoklis atkārās un palika tādā stāvoklī līdz tam brīdim, kad no dīvainās trijotnes viņu šķīra vairs tikai jardu piecdesmit; tad viņš lēnām sāka iet tai pretī. Vieni cilvēki, sastopoties ar nezināmo, laižas lapās, citi dodas tam pretī; Keisijs piederēja pie pēdējiem.
Svešie bija vēl klajā vietā, jardu divdesmit no Keisija mazās tavernas, kad viņš piegāja tiem klāt. Deids Grants apstājās un palaida vaļā auklu, aiz kuras veda ēzelīti; ēzelītis nokāra galvu. Sķeistai līdzīgais cilvēks piecēlās — pareizāk sakot, tikai izslējās pār ēzelīti. Tad atspiedās ar rokām pret lopiņa muguru, uz mirkli sastinga, pārcēla kāju pāri ēzelīša krustiem un apsēdās smiltīs.
— Planēta ar augstu gravitāciju, — viņš sacīja. — Ilgi kājās nevar nostāvēt.
— Kur man, draugs, dabūt ūdentiņu ēzelītim? — zeltraci_s jautāja Keisijam. — Nabadziņš noteikti grib dzert. Ūdens maisi bija jāatstāj, citādi nebūtu varējis atvest… — Un viņš ar īkšķi pār plecu norādīja uz sarkani zilo šausmoni.
Bet Keisijs tikai tagad sāka apjēgt, ka viņa priekšā ir visīstākais šausmonis. Pa gabalu šo divu krāsu savienojums bija tikai mazliet biedējis, bet tuvumā šā radījuma āda šķita grubuļaina, asinsvadiem klāta un mitra, kaut gan mitra tā nemaz nebija, un — lai viņu kaut pērkons nosper! — tā vien likās, ka svešajam āda noplēsta, apgriezta uz otru pusi un uzmaukta atpakaļ. Bet varbūt tikai nodīrāta, un viss. Keisijs
nekad neko tamlīdzīgu nebija redzējis un cerēja, ka vairāk arī neredzēs.
Viņš izdzirda sev aiz muguras soļu troksni un atskatījās. Tur nāca citi Ceribelas iedzīvotāji — arī tie bija ieraudzījuši šausmoni un tagad slāja šurpu, Ļ taču pat divi tuvāk pienākušie puišeļi apstājās desmit jardu attālumā.
— Muchachos, — Keisijs viņiem uzsauca, — aqua por cl burro. Un pozai. Protīto![3]
Pēc tam viņš atkal pagriezās pret atnācējiem un jautāja:
— Kas jus tadi esat?
— Mani sauc Deids Grants, — zeltracis atbildēja, * pastiepdams roku, ko Keisijs mehāniski satvēra. Kad
Keisijs to atlaida, Deids Grants norādīja uz radījumu, kas sēdēja smiltīs viņam aiz muguras.
— Bet viņu saucot par Hārveinu. Esot no kosmosa, vai, kaut kāds ministrs.
Keisijs pamāja ar galvu garajai šķeistai un jutās atvieglots, kad tas arī tikai pamāja, bet roku nesniedza.
— Mans vārds ir Menjuels Keisijs, — viņš sacīja.
— Ko viņš tur runā par kosmosu?
Hārveina balss bija negaidīti sulīga un skanīga:
— Es esmu no kosmosa. Pilnvarots ministrs.
Lai cik tas dīvaini, Keisijam bija diezgan plašs redzesloks un viņš zināja abus šos jēdzienus; kas attiecas uz pēdējo no tiem, tad Keisijs laikam gan bija vienīgais cilvēks Ceribelā, kurš īsti aptvēra tā nozīmi. Ņemot vērā viņa sarunas biedra ārieni, drīzāk būtu jābrīnās par to, ka Keisijs noticēja teiktajam, nevis par to, ka viņš saprata, par ko ir runa.
— Ar ko varu jums pakalpot, ser? — viņš jautāja.
— Vispirms, vai mums labāk nepārvietoties ēnā?
— Pateicos, nevajag! Pie jums ir mazliet vesāk, nekā man stāstīja, taču es jūtos lieliski. Uz manas planētas dzestros pavasara vakaros dažreiz ir arī šāds laiks. Bet, ja runājam par to, ko jūs varētu manā labā darīt, tad, lūdzu, paziņojiet par manu ierašanos saviem varas orgāniem. Domāju, ka viņus tas ieinteresēs.
Jā, Keisijs nodomāja, tev ir laimējies sastapt cilvēku, kas šim uzdevumam ir pats piemērotākais visā apvidū. Menjuels Keisijs bija pa pusei īrs, pa pusei meksikānis, un viņam bija pusbrālis — pa pusei īrs, pa pusei diezin kas, un šis brālis bija pulkvedis gaisa kara spēku bāzē Devismontānā pie Tūsonas.
— Vienu mirklīti, mister ITārvein, es tūlīt pazvanīšu. Bet vai jūs, mister Grant, nevēlaties iet ēnā? — Keisijs sacīja.
— Lai jau mani cepina, tik un tā diendienā esmu saulē. Redz, šis pats Hārveins man saka: neatkāpies no manis, kamēr būšu visu nokārtojis. Teica, došot man kādu tur daiktu, ja es viņu pavadīšot. Kaut ko liktronīgu …
— Ar baterijām darbināmu portatīvu elektronisko rūdu meklētāju, — Hārveins pabeidza viņa vietā. — Vienkāršs aparāts, kas konstatē rūdas iegulas līdz divu jūdžu dziļumam, norāda rūdas veidu, metāla saturu tajā, krājuma apjomu un atrašanās dziļumu.
Keisijs drudžaini ierāva elpu, atvainojās un spiedās cauri sanākušajam pūlim uz savu tavernu. Pēc minūtes viņš jau runāja ar pulkvedi Keisiju, taču bija vajadzīgas vēl piecas minūtes, lai pulkvedi pārliecinātu, ka viņš, Menjuels Keisijs, nav piedzēries un nedzen jokus.
Pēc divdesmit piecām minūtēm debesīs atskanēja troksnis, kas kļuva arvien spēcīgāks un tad piepeši apklusa — kad četrvietīgais helikopters nosēdās un atslēdza rotorus jardu desmit attālumā no kosmosa
radījuma, ezelīsa un diviem vīriešiem. Pagaidām vienīgi Keisijam pietika drosmes pieiet Hārveinam klāt; pārējie ziņkārīgie uzskatīja par labāku turēties pa gabalu.
„ Pulkvedis Keisijs, aiz viņa majors, kapteinis un peitnants izlēca no kabīnes un skriešus devās pie mazās grupiņas. Garā šķeista piecēlās kājās un izslējās visā savā augumā — deviņas pēdas; pūliņi, ko tas viņam prasīja, liecināja, ka viņš ir pieradis pie stipri mazākas gravitācijas nekā uz Zemes. Viņš paklanījās un atkal stādījās priekšā kā pilnvarots ministrs no kosmosa. Pēc tam atvainojās, ka atkal apsēdīsies, pa- Lskaidroja, kāpēc, un apsēdās.
Pulkvedis nosauca savu vārdu un dienesta pakāpi un iepazīstināja viesi ar saviem pavadoņiem.
— Bet tagad, ser, — ko mēs varam jūsu labā darīt?
Hārveins savilka grimasi, kas acīmredzot nozīmēja
smaidu. Viņa zobi bija tādi paši gaiši zili kā acis un mati.
— Pie jums bieži dzird sakām: «Es vēlos satikt jūsu priekšnieku.» Es to nesaku. Man nepieciešams palikt šeit, bet es neprasu, lai pie manis izsauktu kādu no jūsu priekšniekiem, — tas būtu nepieklājīgi. Es esmu ar mieru uzskatīt jūs par viņu pārstāvjiem, runāt ar jums un atbildēt uz jūsu jautājumiem. Taču es griežos
^ie jums ar lūgumu. Jums ir magnetofoni. Lūdzu, do- Tfiet rīkojumu, lai, pirms es sāku runāt vai atbildēt uz jūsu jautājumiem, šeit tiktu uzstādīts magnetofons. Ks gribu būt drošs par to, ka vēstījums, ko saņems jūsu vadītāji, tiks nodots tiem precīzi un visā pilnībā.
— Lieliski! — pulkvedis sacīja un pagriezās pret pilotu: — Leitnant, ejiet uz kabīni, ieslēdziet rāciju un pieprasiet, lai mums nekavējoties atgādā magnetofonu. Var nomest ar izpletni… nē, iesaiņošana prasīs ilgu laiku. Lai atsūta ar spārīti.
Leitnants pagriezās, gatavs iet.
— Jā, — pulkvedis sacīja, — un vēl piecdesmit jardu auklas. Vajadzēs to aizvilkt līdz Menija ta-ļ vernai.
Leitnants pa kaklu pa galvu metās uz helikopteru^
Pārējie sēdēja, sviedros mirkdami. Menjuels Keisijs piecēlās.
— Būs jāgaida apmēram pusstunda, — viņš teica, — un, ja jau reiz tik un tā jācepinās saulē, kā būtu ar pudeli auksta alus? Kā jūs uz to skatāties, mister Hārvein?
— Tas ir auksts dzēriens, vai ne tā? Man ir mazliet vēsi. Cita lieta, ja jums atrastos kauj; kas karsts … J
— Kafija, tā ir jau gandrīz gatava. Varbūt atnesw jums segu?
— Pateicos, nevajag! Tas būtu lieki.
Keisijs aizgāja un drīz atgriezās ar paplāti, uz kuras atradās kāds pusducis auksta alus pudeļu un tase ar kūpošu kafiju. Leitnants jau bija atpakaļ. Keisijs nolika paplāti un vispirms padeva tasi HārveinamJ Tas, pielicis kafiju pie lūpām, sacīja:
— Brīnišķīgi!
Pulkvedis Keisijs noklepojās.
— Tagad, Menij, apkalpo mūsu draugu zeltraci. Kas attiecas uz mums, tad dežūras laikā vispār ir aizliegts dzert, taču Tūsonā bija ēnā simt divpadsmit^ grādu pēc Fārenheita, un šeit ir vēl karstāks, turklāt*, nekādas ēnas. Tā ka, džentlmeņi, uzskatiet, ka esatiļ oficiālā atvaļinājumā, kamēr izdzersiet alu vai kamērļļ mums atgādās magnetofonu. Bet, tiklīdz būs noticisjļ viens vai otrs, uzskatiet, ka atvaļinājums beidzies.®
Vispirms tika izdzerts alus, bet, norīdami pēdējos! malkus, viņi jau ieraudzīja un izdzirdēja otru helikop-j teru. Keisijs jautāja šķeistai, vai neatnest vēl kafiju,! Hārveins pieklājīgi atteicās. Keisijs paskatījās uz* Deidu Grantu un pamirkšķināja; vecais kurmis pamirkšķināja pretī, un Keisijs atkal aizgāja pēc alus, pa pudelei uz katriem diviem zemiešu privātajiem. Nākdams šurp, viņš sastapās ar leitnantu, kas vilka auklu uz tavernu. Keisijs griezās atpakaļ un pavadīja leitnantu līdz pašām durvīm, lai parādītu viņam kontaktu.
Atgriezies Keisijs ieraudzīja, ka otrais helikopters atvedis ne tikai magnetofonu, bet arī vēl četrus cilvēkus — vairāk tajā nevarēja iesēsties. Kopā ar pilotu bija atlidojuši tehniskā dienesta seržants (viņš jau darbojās ap magnetofonu), apakšpulkvedis un jaunākais leitnants — vai nu viņi bija sadomājuši tāpat pavizināties, vai arī viņus bija ieintriģējusi dīvainā Ļļ^pavēle steidzīgi atgādāt uz Ceribelu magnetofonu. Ta- ^gad viņi stāvēja un, sačukstēdamies savā starpā, bolījās uz garo šķeistu.
Kaut gan pulkvedis pateica «Uzmanību!» ne visai skaļi, tūlīt pat iestājās kapa klusums.
— Džentlmeņi, sasēdieties lokā! Seržant, vai mūsu balsis būs labi dzirdamas, ja jūs novietosiet magnetofonu šāda loka centrā?
— Jā, ser! Man viss jau gandrīz sagatavots.
Desmit cilvēku un radījums no kosmosa izveidoja
loku, kura vidū stāvēja neliels trijkājis ar piekārtu 1 mikrofonu. Cilvēkiem sviedri lija straumēm; viesis no kosmosa mazliet drebinājās. Malā, galvu nokāris, dir- nēja ēzelītis. Pamazām virzīdamies arvien tuvāk, taču pagaidām vēl turēdamies pēdas piecas no loka, drūzmējās visi Ceribelas iedzīvotāji, kas tobrīd bija mājās. Tirgotavas un benzīna iepildīšanas stacijas bija aizmirstas.
Seržants nospieda pogu; kasetes sāka griezties.
— Pārbaude… pārbaude… — viņš sacīja. No- • spiedis pogu «atpakaļgaita», viņš pēc sekundes
to atlaida un ieslēdza skaņu. «Pārbaude…
pārbaude…» skaļrunis skaļi un skaidri sacīja. Seržants pārtina lenti un sagatavojās pierakstīšanai.
— Kad es nospiedīšu pogu, ser, — viņš pievērsās pulkvedim, — sāksies ieraksis.
Pulkvedis jautājoši paskatījās uz Hārveinu, tas pamāja, un tad pulkvedis savukārt piekrītoši pamāja C seržantam.
— Mani sauc Hārveins, — lēnām un skaidri teica šķeista. — Es esmu ieradies pie jums no planētas, kas riņķo ap zvaigzni, kura netiek pieminēta jūsu astronomijas grāmatās, kaut gan lodveida kopa no deviņdesmit tūkstoš zvaigznēm, pie kurām tā pieder, jums ir zināma. Šī zvaigzne atrodas vairāk nekā četri tūkstoši gaismas gadu attālumā no Zemes Galaktikas^ centra virzienā.
— Taču pašlaik es runāju nevis kā savas planētas vai savas tautas pārstāvis, — Hārveins turpināja, — bet gan kā Galaktikas Savienības pilnvarotais ministrs. Šī Galaktikas attīstīto civilizāciju federācija ir izveidota vispārējas labklājības vārdā. Man uzticēta misija apmeklēt jūs un uz vietas izlemt, vai vajadzētu jūs uzaicināt iestāties mūsu federācijā. Jūs varat man uzdot visādus jautājumus, taču es atstāju sev tiesības uz dažiem no tiem atbildēt tikai tad, kad būšu pieņēmis noteiktu lēmumu. Ja šis lēmums būs pozitīvs, es atbildēšu uz visiem jautājumiem. Vai tas jūs apmierina?
— Apmierina, — pulkvedis atbildēja. — Kā jūs, šeit nokļuvāt? Ar kosmisko kuģi?
— Pilnīgi pareizi. Tas pašreiz atrodas tieši virs mums, divdesmit divi tūkstoši jūdžu attālumā no Zemes, riņķo kopā ar Zemi un tādējādi visu laiku paliek vienā un tajā pašā punktā virs tās. No kuģa mani novēro — lūk, tādēļ es uzskatu par labāku uzturēties klajā vietā. Kad būs vajadzīgs, es signalizēšu, lai kuģis nolaižas un uzņem mani.
— Kā jūs tik labi protat mūsu valodu? Vai jums ir telepātiskas spējas?
— Nē, es neesmu telepāts. Galaktikā nav nevienas saprātīgu būtņu sugas, kuras visi pārstāvji būtu apveltīti ar telepātiskām spējām, taču atsevišķi telepāti sastopami visās sugās. Man iemācīja jūsu valodu īpaši šai misijai. Jau daudzus gadsimtus jūsu vidū dzīvo mūsu novērotāji — teikdams «mūsu», es ar to, protams, domāju Galaktikas Savienību. Pilnīgi skaidrs, ka mani, piemēram, nevar noturēt par ze- mieti, taču kosmosā ir sugas, kas ne ar ko neatšķiras no jums. Pie viena jāsaka, ka šiem novērotājiem nav pret jums nekādu ļaunu nolūku un viņi necenšas nekādā veidā jūs ietekmēt; viņi tikai novēro, un viss.
— Ko mums dos pievienošanās jūsu Savienībai, ja mūs uzaicinās tajā iestāties un mēs šo uzaicinājumu pieņemsim?
— Vispirms jūs īsumā apgūsiet galvenās zinātnes un vairs nekausieties cits ar citu. Ja jūsu sekmes mūs apmierinās un mēs redzēsim, ka nav pamata baidīties, jūs saņemsiet kosmiskos pārvietošanās līdzekļus un daudz ko citu — pakāpeniski, atkarībā no tā, cik veiksmīgi to visu apgūsiet.
— Bet ja mūs neuzaicinās vai mēs atteiksimies?
— Tad jūs liks mierā. Tiks atsaukti pat mūsu novērotāji. Jūs paši noteiksiet savu likteni: vai nu tuvākajā gadsimtā padarīsiet savu planētu pilnīgi neapdzīvojamu, vai arī paši apgūsiet zinātnes, un tad ar jums atkal varēs runāt par iestāšanos Galaktikas Savienībā. Laiku pa laikam mēs pārbaudīsim, kā jūs te dzīvojat, un, ja kļūs skaidrs, ka jūs netaisāties sevi iznīcināt, mēs atkal griezīsimies pie jums.
— Ja_ reiz jūs jau esat šeit, kāpēc tāda steiga? Kādēļ jūs pats nevarat parunāt ar mūsu vadītājiem?
— Uz šo jautājumu es patlaban neatbildēšu. Steigas iemesls var likties nebūtisks, taču patiesībā tas viss ir sarežģīti, un es negribu tērēt laiku paskaidrojumiem, kāpēc mēs steidzamies.
— Pieņemsim, ka jūs nolemsiet mūs uzņemt Savienībā. Kā tādā gadījumā mēs varēsim nodibināt ar jums sakarus, lai paziņotu savu lēmumu? Acīmredzot jūs esat pietiekami informēts par mums un zināt, ka es neesmu pilnvarots dot jums atbildi.
— Mēs uzzināsim jūsu lēmumu no saviem novērotājiem. Viens no noteikumiem uzņemšanai federācijā — jūsu avīzēs jāpublicē šī intervija visā pilnībā, tā, kā tagad tā tiek ierakstīta lentē. Un pēc tam viss būs skaidrs pēc jūsu valdības rīcības un lēmumiem, kas sekos.
— Bet kā ar citām valdībām? Mēs taču nevaram vieni paši izlemt par visu pasauli.
— Sākumam mēs izvēlējāmies jūsu zemi. Ja jūs pieņemsiet uzaicinājumu, mēs pateiksim, kā pamudināt citus sekot jūsu piemēram. Starp citu, ietekmēšanai nedrīkstēs pielietot spēku, pat ne draudus to pielietot.
— Tad nu gan tie ir labi ietekmēšanas līdzekļi, — novaibstījās pulkvedis.
— Dažreiz solījums apbalvot iedarbojas labāk nekā draudi. Jūs domājat, citas zemes samierināsies ar to, ka jūs ceļosiet uz tālu zvaigžņu planētām jau tad, kad viņi vēl nebūs sasnieguši Mēnesi? Taču tas nav tik svarīgi. Jūs varat pilnīgi paļauties uz mūsu pārliecināšanas līdzekļiem.
— Izklausās taisni pasakaini. Taču jūs teicāt, ka jums uzdots tepat uz vietas izlemt, vai mēs esam cienīgi iestāties jūsu federācijā. Vai drīkstu jautāt, uz ko balstīsies jūsu lēmums?
— Visupirms man jānosaka jūsu ksenofobijas pakāpe, un to es esmu jau izdarījis. Ksenofobija — tās ir bailes no svešiniekiem vispār. Mums ir vārds, kam nav ekvivalenta jūsu valodā: tas apzīmē bailes un pre
tīgumu, ko izjūt pret būtni, kas ir fiziski atšķirīga no mums. Es tiku izraudzīts pirmajam tiešajam kontaktam ar jums kā tipisks savas sugas pārstāvis. Tā kā es esmu vairāk vai mazāk līdzīgs cilvēkam — tieši tāpat, kā jūs esat vairāk vai mazāk līdzīgi man —, es droši vien izraisu jūsos lielākas šausmas un pretīgumu nekā sugas, kas pilnīgi atšķiras no jums. Es esmu cilvēka karikatūra un tādēļ liekos jums šausmīgāks par jebkuru citu būtni, kam nav ar jums ne mazākās līdzības. Iespējams, ka jūs patlaban domājat par šausmām un pretīgumu, ko izjūtat, mani redzot. Taču, ticiet man, jūs esat izturējuši šo pārbaudījumu. Ir Galaktikā tādas sugas, kas nekad nekļūs par federācijas locekļiem, lai cik lieli būtu to sasniegumi citās nozarēs; tās nekad nespētu mierīgi noskatīties uz kādas citas sugas būtni vai stāties ar to sakaros; tās vai nu bļaudamas mestos projām, vai arī mēģinātu tūlīt pat ar svešo radījumu izrēķināties. Vērojot jūs un šos cilvēkus, — Hārveins ar garās rokas vēzienu it kā apņēma tuvumā sadrūzmējušos Ceribelas civiliedzīvotājus, — es pārliecinos par to, ka mans izskats izraisa jūsos pretīgumu, taču, ticiet man, tas nav pārāk liels un katrā ziņā ir pārvarams. Pirmo pārbaudījumu jūs esat izturējuši apmierinoši.
— Vai tad mums būs jāiztur vēl arī citi?
— Vēl viens. Taču man ir laiks…
Nepabeidzis teikumu, šķeistai līdzīgais cilvēks
augšpēdus nogāzās smiltīs un aizvēra acis.
Vienā momentā pulkvedis pietrūkās kājās.
— Tpu tu velns! — viņš izgrūda.
Aši apmetis līkumu ap trijkāji ar magnetofonu, viņš noliecās pār nekustīgo ķermeni un pielika ausi pie asinssarkanajām krūtīm.
Kad pulkvedis atliecās taisni, viņš ieraudzīja, ka sirmais, pinkainais zeltracis, galvu atgāzis, smejas.
— Sirds nepukst, pulkvedi, tāpēc ka tas nav. Taču es varu atstāt jums Hārveinu kā suvenīru, un jūs viņā atradīsiet kaut ko daudz interesantāku nekā zarnas un sirds. Jā, tā ir marionete, kuru es vadīju, kā jūsu Edgars Bergens [4] vada savu… nu, kā viņu sauc?… jā, savu Cārliju Makartiju. Viņš paveica savu uzdevumu un ir deaktivēts. Apsēdieties savā vietā, pulkvedi!
Pulkvedis Keisijs lēnām kāpās atpakaļ.
— Kādēļ tas viss? — viņš jautāja.
Deids Grants norāva sev bārdu un parūku, ar drānas gabalu noslaucīja grimu no sejas — un viņu priekšā tagad stāvēja jauns, skaists cilvēks. Viņš turpināja:
— Tas, ko viņš jums teica vai, pareizāk sakot, kas ar viņa palīdzību tika pateikts, — ir patiesība. Jā, viņš ir tikai cilvēkveidīga lelle, taču precīza vienas Galaktikā mītošas saprātīgu būtņu sugas kopija, tādas sugas, kas, pēc mūsu psihologu domām, jums liktos šausmīgāka par jebkuru citu, ja jūs būtu smagi un nedziedināmi slimi ar ksenofobiju. Šās sugas īstu eksemplāru mēs neatvedām šurp tāpēc, ka šiem radījumiem piemīt sava fobija — agorafobija, tas ir, bailes no plašas telpas. Viņi ir augsti civilizēti un bauda federācijā lielu cieņu, taču nekad neatstāj savu planētu. Mūsu novērotāji apgalvo, ka jums tāda fobija nepiemīt. Bet viņiem nav īsti skaidrs, cik liela ir jūsu ksenofobija, un vienīgā iespēja to noskaidrot bija — atvest šurp kādu pārbaudei un pie viena, ja tas būtu iespējams, nodibināt ar jums pirmo kontaktu.
Visi dzirdēja, kā pulkvedis atviegloti nopūtās.
— Atklāti sakot, man kā akmens novēlās no sirds.
Mēs, bez šaubām, varēsim atrast kopīgu valodu ar cilvēkveidīgām būtnēm un, kad būs nepieciešams, to atradīsim. Taču, man jāatzīstas, tas tomēr ir ļoti liels prieks — uzzināt, ka Galaktikā valdošā suga ir īsti cilvēki, nevis kaut kādi tur cilvēkveidīgie. Nu, kāds tad ir otrais pārbaudījums?
— Jūs to esat jau izturējuši. Sauciet mani par… — jaunais cilvēks noknikšķināja pirkstus. — Kā sauca otru Bergena marioneti, to, kuru viņš radīja pēc Cārlija Makartija?
Pulkvedis saminstinājās, un viņa vietā atbildēja tehniskā dienesta seržants:
— Mortimers Snerds.
— Pareizi! Tad sauciet mani par Mortimeru Snerdu. Bet tagad gan man laiks… — Un viņš novēlās augšpēdus smiltīs un aizvēra acis tieši tāpat kājpirms dažām minūtēm garā šķeista.
Ēzelītis palēcās un pabāza galvu pāri seržanta plecam.
— Ar lellēm nu ir cauri! — viņš sacīja. — Ko jūs, pulkvedi, tur runājāt, ka valdošajai sugai katrā ziņā jābūt cilvēkiem vai vismaz cilvēkveidīgām būtnēm? Un kas tas vispār ir — valdošā suga?