Misters Vezervokss beidza dzert otro tasi kafijas. Viņa balsī, kad viņš ierunājās, bija jūtama cieša apņēmība.
— Mana dārgā, — viņš sacīja, — pievērs beidzot visnopietnāko uzmanību tam, lai mūsu mājā vairs neparādītos šādi izdomājumi.
— Labi, Džeson. Es gluži vienkārši nepamanīju ..
— Protams, nepamanīji. Taču par to, ko lasa tavs dēls, galu galā esi atbildīga tu.
— Centīšos būt uzmanīgāka, Džeson. Ēs neredzēju, ka viņš atnesa šo žurnālu, man patiešām nebija ne mazākās nojausmas, ka…
— Un es, protams, būtu palicis tādā pašā svētlaimīgā nezināšanā, ja vakar vakarā nejauši nebūtu palūkojies zem viņa spilvena. «UTOPISKI STĀSTI»!
Mistera Vezervoksa ūsu galiņi trīcēja aiz sašutuma.
— Tādi absurdi, bezatbildīgi skribelējumi! — viņš sacīja. — Ceļojumi uz citām galaktikām caur PAR- TELPU! Dievs vien zina, ko tas nozīmē. LAIKA MAŠĪNAS, TELEPORTACIJA, TELEKINĒZE! Kaut kādi murgi! Taisni smieklīgi! Tā vietā, lai sapratīgi izmantotu laiku …
— Nomierinies, mans dārgais! — sieva mazliet nepacietīgi viņu pārtrauca. — Turpmāk es stingrāk kontrolēšu, ko Džeralds lasa. Esmu ar tevi pilnīgi vienis prātis.
— Paldies, mana dārgā! — misters Vezervokss apmierināts noteica. — Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu bērni piebāztu sev galvu ar šādām blēņām.
Viņš paskatījās pulkstenī, steigšus piecēlās un, noskūpstījis sievu, devās uz darbu.
Izgājis no dzīvokļa, viņš iesoļoja antigravitācijas šahtā un lēnām nolaidās no divsimtā stāva uz ielas, kur tūlīt pat viņam klāt pieripoja viens no šeit dežurējošajiem atomtaksometriem.
— Uz Mēness Ostu! — misters Vezervokss pavēlēja šoferim robotam.
Atgāzies pret sēdekļa mīksto atzveltni, misters Vezervokss aizvēra acis un sakoncentrējās pēdējo ziņu telepātiskā izlaiduma uztveršanai. Viņš cerēja uzzināt kaut ko jaunu par Ceturto Ekspedīciju uz Marsu, taču tā bija tikai parasta pārraide no Centrālā nemirstības institūta.