Divdesmit minūtes pēc nosēšanās Ņujorkas kosmodromā cietuma kuģi ielaida reportierus. Burzmainā straumē viņi aumaļām vēlās pa galveno koridoru, mīdami uz papēžiem līdz zobiem apbruņotajiem uzraugiem, kas viņiem rādīja ceļu. Priekšgalā lēkšoja komentētāji un hronikas nodaļu pārstāvji, bet lavīnu noslēdza teleoperatori, pusbalsī lādēdami savu portatīvo, tomēr smago aparatūru.
Nepalēninādami tempu, reportieri pasitās sānis, lai palaistu garām melnsarkanajos Galaktikas cietuma dienesta formas tērpos ģērbušos kosmonautus, kas ašā solī nāca pretī, steigdamies nezaudēt ne minūti no sava atvaļinājuma uz planētas — pēc piecām dienām kuģis taču atkal dosies kārtējā reisā ar jaunu katordznieku kravu.
Reportieri ne ar skatienu nepagodināja šos neinteresantos subjektus, kuru eksistence aprobežojās ar monotoniem reisiem krustu šķērsu pa Galaktiku, turklāt Galaktikas cietuma dienesta darbinieku dzīve un piedzīvojumi jau bija aprakstīti tik daudz reižu, ka šis temats bija nozelēts līdz pēdējam. Nē, sensacionālais materiāls viņus gaidīja tur, priekšā!
Dziļi kuģa vēderā uzraugi atbīdīja lielas divdaļīgas durvis un paši atlēca malā, baidīdamies, ka viņus
notrieks no kājāin un samīdīs. Reportieri burtiski iekārās dzelzs restēs, kas norobežoja milzīgu kameru. 1 Viņu alkatīgie skatieni šaudījās pa kameru, sastap- 1 dami aukstu vienaldzību un tikai retumis ziņkāri pe- lēkos kombinezonos tērpto cilvēku acīs. KatordzniekiO^ gulēja vai sēdēja uz nārām, kas rindu rindām, stāvu r stāviem drūmi stiepās visā kuģa tilpnes garumā. Un J ikviens no viņiem bija sažņaudzis rokās biezā ietinamā papīrā ievīstītu saini, bet daži to maigi glāstīja. Vecākais uzraugs, bakstīdams no zobiem brokastu atliekas, pienāca pie restēm no iekšpuses.
— Sveiki, puiši! — viņš sacīja. — Ko tad jūs tā meklējat? Vai es nevaru jums palīdzēt?
Kāds no vecākajiem un vairāk pazīstamiem repor-jļ tieriem brīdinoši pacēla pirkstu. X'
— Nedzeniet jokus, Anderson! Kuģis nosēdās ar i pusstundas novēlošanos, un mums vēl divdesmit minūtes lika kvernēt pie trapa. Kur viņi ir, velns parāvis?
Andersons brīdi nolūkojās, kā teleoperatori ar elkoņiem izkaro sev un savai aparatūrai vietu pie pašāmļ restēm. Tad viņš izčakarēja no zoba pēdējo gaļas kriksīti.
— Maitasputni! — viņš noburkšķēja. — Sprāgoņu
mednieki! Vampīri! Pēc tam, veikli paķēris steku, sāka ar to aši rībināt
pa restēm.
— Krendol! — viņš uzbļāva. — Henk! Uz vidu,] marš!
Uzraugi, kas, rotaļādamies ar stekiem, vienmērīgā solī staigāja starp daudzstāvu nārām, atkārtoja komandu:
— Krendol! Henk! Uz vidu, marš! Viņu kliedzieni šaudījās pa kameru, atlēkdami riko-J
šetā no gigantiskajām velvēm.
— Krendol! Henk! Uz vidu, marš!
Niklass Krendols, kājas pievilcis, piecēlās sēdus uz savas nāras piektajā stāvā un dusmīgi viebās. Viņš bija iztrūcināts no snaudiena un tagad berzēja samiegojušās acis. Viņa plaukstas locītavas virspusē sārtojās trīs paralēlas rētas — trīs taisnas vagas, kādas var atstāt plēsīga zvēra asie nagi. Tieši virs uzacīm rēgojās vēl vienas rētas tumšs līklocis. Bet kreisās auss ļipiņā melnoja apaļš caurumiņš. Beidzis berzēt acis, Krendols ērcīgi pakasīja šo ausi.
— Svinīga sagaidīšana! — viņš noņurdēja. — To jau varēja paredzēt! Tā pati nolādētā Zeme ar visiem saviem jaukumiem!
Krendols apvēlās uz vēdera un paplikšķināja pa vaigu vārgam vīrelim, kas krāca uz nāras zem viņa.
— Oto! — viņš uzsauca. — Oto-Bloto, kusties nu!
Henks, vēl acis neatvēris, tūlīt uztrūkās un apsēdās,
pavilcis kājas zem sevis. Viņa labā roka pastiepās pie kakla, ko klāja tādas pašas krāsas un lieluma līkloču rētas kā rēta uz Krendola pieres. Rokai trūka divu pirkstu — rādītāja un vidējā.
— Henks šeit, ser! — viņš aizsmakušā balsī sacīja, papurināja galvu un, attaisījis acis, paskatījās uz Krendolu. — Ak tas esi tu, Nik… Kas noticis?
— Mēs esam atbraukuši, Oto-Bloto. Mēs esam uz Zemes, un drīz mums izsniegs apliecības. Vēl pusstunda, un tu varēsi piedzerties ar konjaku, alu, šņabi un draņķīgo viskiju par visu savu naudu. Tev vairs nebūs jālok cietuma pašbrūvētais no konservu bundžas zem apakšējās nāras, Oto-Bloto.
Henks nokrekšķējās un atlaidās uz muguras.
— Pēc pusstundas! Kāpēc tad tu mani uzmodināji jau tagad? Kas es tev esmu — kabatzaglis, kas vispirms nozadzis, tad atsēdējis un tagad smilkst aiz nepacietības, ak, kur ir mana apliecība? Nik, zini, es nosapņoju vēl vienu paņēmienu, kā tikt galā ar Elzu, — tādu, ka tu no kātiem nogāzīsies…
— Kruķi bļaustās, — Krendols joprojām mierīgi atbildēja. — Vai dzirdi? Viņiem vajadzīgi mēs — tu un es.
Henks atkal piecēlās sēdus, ieklausījās un pamāja.
— Kāpēc tādas balsis ir tikai Galaktikas kruķiem, ko?
— Saskaņa ar instrukciju, — Krendols viņam apgalvoja. — Lai kļūtu par Galaktikas kruķi, vajadzīgs maksimāls augums, minimāla izglītība un maksimāli pretīga balss, kas turklāt spējīga apdullinoši bļaut. Bez tā, lai cik riebīgs nelietis tu būtu, nāksies tev, brāl, tupēt uz Zemes un atvieglot sirdi, sodot cienījamas večiņas senlaicīgos helikopteros par ātruma pārsniegšanu.
Uzraugs, apstājies zem viņiem, dusmīgi uzsita pa metāla statni.
— Krendol! Henk! Jūs vēl esat katordznieki, neaizmirstiet! Dodu jums divas sekundes, vai arī es uz- līdīšu pie jums un pašās beigās pa vecam ieradumam jūs apstrādāšu.
— Klausos, ser! Eju, ser! — viņi abi vienā balsī atsaucās un sāka līst lejup pa nārām, neizlaizdami no rokām saiņus ar apģērbu, ko kādreiz bija nēsājuši brīvībā un ko viņiem tagad drīz vien nāksies atkal uzvilkt.
— Klausies, Oto! — Krendols ātri sacīja neskanīgā cietumnieka čukstā, noliecies Henkam pie pašas auss, kamēr viņi kāpa lejā. — Mūs izsauc uz interviju ar televīzijniekiem un avīžniekiem. Mums uzdos simtiem jautājumu. Pielūko, neizpļāpājies par …
— Televīzijnieki un avīžnieki? Bet kāpēc mūs? Kāpēc mēs viņiem būtu vajadzīgi?
— Tāpēc, ka mēs esam slavenības, stulbeni! Mēs esam atsēdējuši par slepkavību visu soda laiku. Bet vai tādu ir daudz, kā tu domā? Turi muti ciet un klausies. Ja tev jautās, kuru tu esi nodomājis no- žmiegt, klusē un smaidi. Uz šo jautājumu neatbildi. Vai saprati? Neizmuldies viņiem, par kā slepkavību tu izeieti sodu. Lai kā viņi tevi tirdītu, piespiest atbildēt viņi nevar. Tāds ir likums.
Henks uz mirkli sastinga pusotra stāva augstumā no grīdas.
— Nik! Bet Elza taču zina! Es viņai pateicu tai pašā dienā — tieši pirms tam, kad devos uz policiju. Viņa lieliski zina, ka sēdēt par slepkavību es būtu ar mieru tikai viņas dēļ!
— Viņa zina, viņa zina! Nuvprotams, viņa zina! — Krendols ātri un bez skaņas nolamājās. — Taču pierādīt viņa to nevar, muļķi! Bet, tiklīdz tu to pateiksi liecinieku klātbūtnē, viņa iegūs tiesības iegādāties ieroci un nošaut tevi bez brīdinājuma — pašaizsardzības nolūkā. Bet, ja tu noklusēsi, viņai tādu tiesību nebūs. Viņa taču vēl joprojām ir tava nabaga sieviņa, kuru tu pie altāra 'solījies mīlēt, godāt un lolot. No visas pasaules redzes viedokļa …
Uzraugs pacēlās pirkstgalos un uzšāva ar steku viņiem pa muguru. Viņi novēlās uz grīdas un sabo- zās, bet uzraugs kliedza:
— Vai es jums atļāvu sarunāties? Vai atļāvu? Ja vēl iznāks laiks līdz apliecību izsniegšanai, es jūs, gudriniekus, aizvedīšu uz sardzes istabu un pēdējo reizi noslānīšu. Bet tagad — fiksi!
Viņi padevīgi aizrikšoja prom kā cālēni no saniknota suņa. Pie restēm, kas norobežoja kameru, uzraugs atdeva godu un ziņoja:
— Priekšnoziedznieki Niklass Krendols un Oto Henks, ser!
Vecākais uzraugs Andersons nevērīgi pacēla roku pie cepures naga un pagriezās pret ieslodzītajiem:
— Šie kungi grib jums, puiši, uzdot pāris jautājumu. Atbildiet — tas jums nekaitēs. Varat iet O'Braien!
Vecākā uzrauga balsī skanēja vislielākā labsirdība. Viņa sejā kā plats pusmēness staroja smaids. Uzraugs O'Braiens atkal atdeva godu un atgāja nost, bet Krendols pārcilāja atmiņā visu, ko bija paguvis uzzināt par Andersonu mēnesi ilgā ceļojuma laikā no Centaura Proksimas. Andersons domīgi šūpo galvu, kad nabaga Minelli… viņu taču sauca Stīvs Minelli..» dzen caur stekiem apbruņotu uzraugu ierindu par to, ka viņš aizgājis uz ateju bez atļaujas. Andersons irgojas un sper ar kāju cirkšņos sirmam katordzniekam, kas pusdienu laikā sācis runāt ar kaimiņu … Andersons…
Un tomēr nevar noliegt, ka drosmes viņam netrūkst, — viņš taču zināja, ka kuģī atrodas divi priekšnoziedznieki, kas izcietuši sodu par slepkavību. Starp citu, Andersons gan droši vien zināja arī to, ka šie vis neiztērēs savas tiesības uz slepkavību uzrauga dēļ, lai cik zvērīgi tas izrīkotos. Cilvēks nedodas brīvprātīgi uz ilgiem gadiem pašā peklē tāpēc vien, lai nožmiegtu kādu no vietējiem sātaniem.
— Bet vai mums obligāti jāatbild uz šiem jautājumiem, ser? — Krendols piesardzīgi jautāja.
Vecākā uzrauga smaids kļuva mazliet blāvāks.
— Es taču teicu, ka tas jums nekaitēs, vai ne? Bet kaut kas cits vdr arī kaitēt. Jā gan, Krendol, vēl joprojām var. Man gribētos izdarīt pakalpojumu preses pārstāvjiem, un jūs, lūdzu, esiet iespējami laipni un runīgi, labi? — Andersons pameta ar zodu uz sardzes istabas pusi un pašūpoja rokā steku.
— Tieši tā, ser! — Krendols atbildēja, bet Henks enerģiski pamāja. — Mēs būsim laipni un runīgi.
«Velns ar ārā!» Krendols domās nolamājās. «Ja man šī slepkavība nebūtu tik ļoti vajadzīga priekš cita! Turi prātā Stefansonu, puis, tikai Stefansonu! Tas nedrīkst būt ne Andersons, ne O'Braiens, ne arī kāds cits. Tikai Fredriks Stodards Stefansons!»
Kamēr teleoperatori otrpus restēm uzstādīja kameras, Krendols un Henks atbildēja uz reportieru parastajiem ievadjautājumiem.
* — Nu, kā jūs jūtaties, atgriezušies uz Zemes?
— Lieliski. Taisni lieliski.
— Ko jūs domājat darīt vispirms, kad saņemsiet savas apliecības?
— Kārtīgi paēst. (Krendols.)
— Piedzerties līdz baltām pelītēm. (Henks.)
— Pielūkojiet, ka atkal nenokjūstat aiz restēm, nu jau kā pēcnoziedznieki. (Viens no avīžniekiem.)
(Vispārēji labsirdīgi smiekli, kuriem piebalso vecākais uzraugs Andersons un Krendols ar Henku.)
— Kā ar jums apgājās, kamēr jūs atradāties ieslodzījumā?
— Ļoti labi. (Krendols un Henks vienā balsi, domīgi šķielēdami uz Andersona steku.)
— Vai jūs nevēlaties paziņot mums, ko esat nodomājuši nogalināt? Varbūt kaut viens no jums?
(Klusums.)
— Vai kāds no jums nav pārdomājis un nolēmis neizdarīt slepkavību?
(Krendols domīgi raugās griestos. Henks domīgi raugās grīdā. Atkal vispārēji smiekli, kas šoreiz skan mazliet māksloti. Krendols un Henks nesmejas.)
— Nu, mēs esam gatavi. Pagriezieties uz šo pusi, lūdzu! — iejaucās televīzijas diktors. — Un smaidiet — mums vajadzīgs īsts starojošs smaids.
Krendols un Henks paklausīgi atšiepa mutes līdz ausīm, un diktors dabūja pat trīs prasītos smaidus, jo Andersons nepalaida garām izdevību piebiedroties plati smaidošajam pārim.
Divas kameras izspurdza no operatoru rokām — viena palika karājamies virs ieslodzītajiem, otra sāka ātri kustēties iepretim viņu sejām: operatori tās vadīja ar mazu, uz plaukstas novietojamu pultīšu
palīdzību. Virs vienas kameras objektīva iedegās sarkana spuldzīte.
— Tātad, cienījamie televīzijas skatītāji un skatī-^ tājas, — samtainā balsī dūdoja diktors, — mēs atro-* damies kosmiskajā cietuma kuģī «Zans Valžāns», kas tikko nosēdies Ņujorkas kosmodromā. Mēs šeit ieradāmies, lai iepazītos ar diviem cilvēkiem — ar diviem no tiem retajiem, kas, brīvprātīgi izciešot iepriekšēju sodu par slepkavību, spējuši izturēt visu ieslodzījuma laiku un pēc likuma ieguvuši tiesības katrs izdarīt vienu slepkavību. Pēc dažām minūtēm viņi tiks atbrīvoti, pavadījuši pilnus septiņus gadus uz katorgas planētām, — tiks atbrīvoti ar tiesībām nogalināt jebkuru vīrieti vai sievieti Saules sistēmas robežās. Ielūkojieties viņu sejās, dārgie televīzijas skatītāji un skatītājas, — ir taču iespējams, ka viņi izraudzīsies tieši jūs!
Pēc šīs optimistiskās piebildes diktors ieturēja nelielu pauzi, un objektīvi ieurbās divu pelēkajos cietuma kombinezonos ģērbto vīriešu sejās. Tad diktors iegāja kameru redzes lokā un uzrunāja augumā mazāko ieslodzīto:
— Kā jūs sauc, ser?
— Priekšnoziedznieks Oto Henks, numurs piecsimt divdesmit pieci piecsimt četrpadsmit, — ierasti nobēra Oto-Bloto, kaut vārdiņš «ser» bija viņu mazliet samulsinājis.
— Kā jūs jūtaties, atgriezies uz Zemes?
— Lieliski. Taisni lieliski.
— Ko jūs esat nodomājis darīt vispirms, kad saņemsiet apliecību?
Henks mirkli neizšķirīgi klusēja, tad bikli pašķielēja uz Krendolu un atbildēja:
— Kārtīgi paēst.
— Kā ar jums apgājās, kamēr jūs atradāties ieslodzījumā?
— Ļoti labi. Tik labi, kā jau Varēja sagaidīt.
— Kā varēja sagaidīt noziedznieks, ko? Bet jūs taču vēl neesat noziedznieks, vai nav tiesa? Jūs esat priekšnoziedznieks.
Henks pasmaidīja tā, it kā pirmoreiz dzirdētu šo apzīmējumu.
— Taisnība, ser, es esmu priekšnoziedznieks.
— Vai jūs negribat pateikt televīzijas skatītājiem, kas ir tā persona, kuras dēļ jūs esat gatavs kļūt par noziedznieku?
Henks pārmetoši paraudzījās uz diktoru, kurš palaida sulīgu smiekliņu — šoreiz viņš viens pats.
— Vai varbūt jūs esat atteicies no sava nodoma attiecībā uz šo personu?
Iestājās pauze, un diktors mazliet nervozi sacīja:
— Jūs pavadījāt septiņus gadus uz briesmu pilnām neapgūtām planētām, gatavodams tās apdzīvo- šanai. Tas ir maksimālais soda mērs, ko paredz likums, vai ne tā?
— Jā, ser. Priekšnoziedzniekiem, kuri izcieš sodu avansā, par slepkavību vairāk kā septiņus gadus nepiespriež.
— Varu derēt, jūs esat priecīgs, ka mūsdienās nāves sods ir atcelts, vai ne? Starp citu, tādā gadījumā soda izciešana avansā zaudētu jēgu, vai nav tiesa? Bet tagad, mister Henk — vai man vēl joprojām būtu jūs jāsauc «priekšnoziedzniek Henk»? —, varbūt jūs pastāstīsiet mūsu televīzijas skatītājiem, kuru atgadījumu, kas ar jums noticis soda izciešanas laikā, jūs uzskatāt par visbaismīgāko?
— Nu-u… — Henks pārlika. — Vissliktāk, šķiet, bija uz Antaresa VIII, manā otrajā nometnē, kad lielās lapsenes sāka dēt oliņas… Redzat, uz Antaresa VIII dzīvo lapsenes, kas ir simtreiz lielākas…
— Vai tur jūs pazaudējāt šos divus pirkstus?
Henks pacēla sakropļoto roku un vērīgi to aplūkoja.
— Nē. Rādītājpirkstu es pazaudēju uz Rigela XII. Mēs būvējām pirmo nometni uz šīs planētas, un es izraku tādu dīvainu sarkanu akmeni, visu vienos punos. Nu, es pabakstīju to ar pirkstu, lai redzētu, vai tas ir dikti ciets, un pirksta gals pagalam! Švikt! — un tā vairs nav! Bet pēc tam viss pirksts sāka strutot un dakteri to nogrieza. Nu, es jau vēl viegli tiku cauri. Daži no puišiem, tas ir, katordzniekiem, uzdūrās akmentiņiem, kas bija lielāki par manējo, un cits pazaudēja kāju, cits roku, bet viens tika pavisam aprīts. Jo patiesībā tie bija nevis akmeņi, bet dzīvi radījumi — dzīvi un izbadējušies! Rigels XII mudžēt ^ mudž no tiem. Nu, bet vidējo pirkstu… vidējo pirk-J stu es pazaudēju aiz dumjības kuģī, kad mūs pārveda uz…
Diktors saprotoši pamāja, noklepojās un sacīja:
— Bet lapsenes, gigantiskās lapsenes uz Anta- resa VIII bija briesmīgākas par visu?
Oto-Bloto tūlīt neapķēra, par ko ir runa, un mulsi samirkšķināja acis.
— M-m… Kā tad. Tās dēj oliņas zem ādas pērti-; ķiein, kas dzīvo uz Antaresa VIII, vai saprotat? Per- tiķiem, protams, klājas grūti, toties lapseņu kāpuriem ir barība, kamēr tie izaug. Nu, mēs tur apmetāmies, un tad izrādījās, ka lapsenes neredz nekādas starpī-, bas starp šiem pērtiķiem un cilvēkiem. Viss gāja gludi, bet tad piepeši te viens nogāžas nesamaņā, te atkal kāds cits. Savāca viņus slimnīcā, iztaisīja rentgenu, un noskaidrojās, ka viņi ir taisni piebāzti ar…
— Pateicos jums, mister Henk, bet mūsu televīzijas skatītāji jau vismaz trīs reizes ir redzējuši Herkmira lapseni un dzirdējuši stāstām par to «Starpplanētu lidojuma» laikā. Šī programma, kā jūs, bez šaubām, atceraties, dārgie televīzijas skatītāji, tiek raidīta trešdienās no deviņpadsmitiem līdz deviņpa- dsmitiem trīsdesmit pēc vidējā Zemes laika. Bet tagad, mister Krendol, atjaujiet pajautāt jums: kā jūs jūtaties, atgriezies uz Zemes, ser?
Krendols panācās uz priekšu un tika pakļauts apmēram tādai pašai nopratināšanai kā viņa biedrs.
Starp citu, notika viena nozīmīga atkāpšanās no šablona. Diktors jautāja, vai viņš domā, ka Zeme pa šo laiku stipri pārmainījusies. Krendols grasījās paraustīt plecus, bet tad piepeši iesmējās.
— Vienu lielu pārmaiņu es redzu jau tagad, — viņš sacīja. — Rau, šīs gaisā peldošās kameras, kas tiek vadītas ar mazu kārbiņu palīdzību. Tajā dienā, kad es šķīros no Zemes, tādu vēl nebija. Izgudrotājs droši vien ir gudrs cilvēks.
— Ko? — diktors paskatījās apkārt. — Jūs runājat par Stefansona distances pārslēgu? To izgudroja Fredriks Stodards Stefansons pirms kādiem pieciem gadiem. Pareizi, Don?
— Pirms sešiem, — teleoperators izlaboja. — Pirms pieciem gadiem tas parādījās pārdošanā.
— Pārslēgs tika izgudrots pirms sešiem gadiem, — diktors paskaidroja. — Bet pārdošanā tas parādījās pirms pieciem gadiem.
Krendols pamāja.
— Tad jau šis Fredriks Stodards Stefansons, jā- domā, ir ļoti gudrs cilvēks, ārkārtīgi gudrs. — Un viņš atkal pasmējās kameras objektīvā.
«Raugies uz mani!» viņš domāja.«Es taču zinu, ka tu skaties šo pārraidi, Fredij! Raugies uz mani un trīci!»
Diktors mazliet tā kā samulsa.
— Jā… — viņš sacīja. — Neapšaubāmi. Bet tagad, mister Krendol, vai jūs mums nepastāstītu par visbaismīgāko piedzīvojumu …
Pēc tam kad teleoperatori bija savākuši savas ierīces un aizgājuši, reportieri bruka virsū abiem priekšnoziedzniekiem ar pēdējo jautājumu lavīnu, cerēdami uzzināt kaut ko pikantu.
«Sieviešu loma jūsu dzīvē?», «Jūsu mīļākās grāmatas, jūsu vaļasprieks, jūsu izklaidēšanās?», «Vai uz katorgas planētām jūs sastapāt ateistus?», «Ja jums vajadzētu to visu pārdzīvot vēlreiz…»
Niklass Krendols atbildēja pieklājīgi un gurdeni, bet pats domāja par Fredriku Stodardu Stefansonu, kurš patlaban sēž pie sava greznā televizora ar ekrānu pār visu sienu.
Vai varbūt Stefansons ir jau izslēdzis televizoru? Varbūt viņš tagad sēž, blenzdams satumsušajā ekrānā, un pūlas uzminēt tā cilvēka nolūkus, kurš ir izdzīvojis, kaut gan, pēc statistikas datiem, viņam nebija uz to lielākas izredzes kā viens pret desmit tūkstošiem, — neticamā kārtā izdzīvojis un atgriezies uz Zemes pēc septiņiem ieslodzījuma gadiem nometnēs uz četrām katorgas planētām …
Bet varbūt Stefansons, lūpas kodīdams, groza rokās savu superpistoli, ko viņam neiznāks lietot. Jo, ja netiks pārliecinoši pierādīts, ka viņš nogalinājis, nepārkāpjot nepieciešamās pašaizsardzības robežas, viņam par slepkavību būs jāizcieš sods pilnā apmērā, nevis ar septiņu gadu atlaidi kā tiem, kas brīvprātīgi dodas katorgā avansa veidā. Un viņš nolems sevi četrpadsmit gadu ilgām mokām drausmīgajā ellē, no kuras tikko atgriezies Krendols.
Bet varbūt Stefansons sēž sakņupis dārgā pneimatiskā krēslā un drūmi raugās uz neizslēgtā televizora ekrānu — sastindzis aiz šausmām, taču nespēdams atrauties no sensacionālā raidījuma, ko sagatavojusi televīzijas kompānija sakarā ar divu (padomājiet tikai — divu!) priekšnoziedznieku atgriešanos, kuri avansā izcietuši sodu par slepkavību.
Tagad droši vien tiek pārraidīta intervija ar kādu Galaktikas cietuma dienesta pārstāvi uz Zemes, enerģisku preses nodaļas priekšnieku, kas prot veikli operēt ar socioloģijas terminiem.
«Sakiet, mister Tādsuntāds,» iesāk diktors (cits diktors — solīdāks un inteliģentāks), «vai priekšno- ļp ziedznieki bieži iztur visu soda laiku par slepkavību un atgriežas uz Zemes?»
«Statistikas dati…» Šos vārdus pavada papīra čaukstēšana un koncentrēts skatiens lejup, aiz kadra. «… statistikas dati rāda, ka cilvēks, kas pilnībā izcietis sodu par slepkavību ar priekšnoziedzniekiem paredzēto atlaidi, atgriežas uz Zemes vidēji tikai vienu reizi vienpadsmit komats septiņos gados.»
«Tādējādi, mister Tādsuntāds, var teikt, ka divu šādu cilvēku atgriešanās vienā dienā ir visnotaļ neparasts notikums?»
«Visnotaļ neparasts, citādi jau jūs, televīzijnieki, nebūtu sacēluši ap to tādu troksni.» (Sulīgs smiekliņš, kam pieklājīgi piebalso diktors.)
«Bet kas notiek ar tiem, kuri neatgriežas, mister Tādsuntāds?»
(Elegants žests ar plato, tuklo roku.)
«Viņi iet bojā. Vai atsakās no sava nodoma. Septiņi gadi uz katorgas planētām — tas nav joks. Darbs tur nav piemērots mīkstčauļiem, — nemaz nerunājot ļpb par vietējiem dzīvajiem organismiem, kā lielajiem, kas aprij cilvēkus, tā arī sīkajiem, vīrusveidīgajiem. Tādēļ jau cietuma kalpotāji saņem tādu augstu algu un tik garu atvaļinājumu. Varētu pat teikt, ka mēs nemaz neesam atcēluši nāves sodu, bet tikai aizstājuši to ar sabiedriski derīgu ruletes paveidu. Cilvēks, kas izdarījis vai nodomājis izdarīt kādu sevišķi bīstamu noziegumu, tiek izsūtīts uz planētu, kur viņa m darbs dod labumu visai cilvēcei un kur viņam nav simtprocentīgas garantijas, ka viņš atgriezīsies uz Zemes — kaut vai sakropļots. Jo smagāks noziegums,
jo ilgāks soda laiks, tātad jo mazāk izredžu atgriezties.»
«Lūk, kā! Bet, mister Tādsuntāds, jūs teicāt, ka viņi vai nu iet bojā, vai atsakās no sava nodoma. Vai jūs nebūtu tik laipns un nepaskaidrotu mūsu televīzijas skatītājiem, kā izpaužas viņu atteikšanās un kas tad notiek?»
Misters Tādsuntāds atgāžas krēslā un sakrusto resnos pirkstus uz apaļā vēderiņa.
«Redzat, ikvienam priekšnoziedzniekam ir tiesības griezties pie nometnes priekšnieka ar lūgumu viņu nekavējoties atbrīvot, jāizpilda tikai attiecīga veidlapa. No tā brīža šim cilvēkam vairs nav jāiet darbos, un ar pirmo kuģi viņu nosūta uz Zemi. Būtiskais te ir tas, ka tā soda laika daļa, ko viņš jau izcietis, tiek pilnīgi anulēta un viņš nesaņem nekādu kompensāciju. Ja, izkļuvis brīvībā, šis cilvēks izdara noziegumu, sods par to viņam jāizcieš pilnā apmērā. Ja viņš atkal izsaka vēlēšanos izciest sodu avansā, tad vēlreiz jāsāk no paša gala, protams, ar pienākošos atlaidi. Trīs no katriem četriem priekšnoziedzniekiem iesniedz lūgumu viņus atbrīvot jau pirmajā gadā. Šīs planētas ļoti drīz apnīk.»
«Domāju gan!» diktors piekrīt. «Taču mēs gribētu uzzināt jūsu domas par atlaidi, kas paredzēta priekšnoziedzniekiem. Daudzi taču, kā jums zināms, uzskata, ka šī termiņa saīsināšana uz pusi ir ļoti kārdinoša un veicina noziedznieku rašanos.»
Pār labi kopto, izskatīgo nodaļas priekšnieka seju pārslīd tikko jaušama dusmu grimase, ko tūlīt pat nomaina augstprātīgi nicinošs smīns.
«Baidos, ka šie cilvēki, kaut arī vadās no vislabā- kajiem_ nodomiem, nav visai kompetenti mūsdienu kriminālistikas un penoloģijas jautājumos. Mēs nemaz necenšamies samazināt priekšnoziedznieku skaitu, mēs cenšamies to palielināt.
Jūs atceraties, es teicu, ka trīs no četriem jau pirmajā gadā iesniedz lūgumu viņus atbrīvot. Šie indivīdi ir bijuši pietiekami saprātīgi un mēģinājuši tikt cauri ar pusi soda laika, kas pienākas par viņu noziegumiem. Vai tad viņi būs tik dumji un tomēr izdarīs noziegumu, riskējot saņemt pilnu soda mēru bez atlaides, kad jau ir pārliecinājušies, ka nevar izturēt ne divpadsmit mēnešus katorgas? Nemaz nerunājot par to, ka uz šīm planētām, kur izdzīvo tikai atsevišķi veiksminieki, kas izvilkuši eksistences cīņas loterijā laimīgo biļeti, viņi praksē nonāk pie izpratnes par cilvēka dzīvības vērtību, sociālas sadarbības nepieciešamību un civilizētu metožu priekšrocībām.
Bet tas, kurš nelūdz viņu atbrīvot? Nu, viņam ir pietiekami daudz laika, lai vēlēšanās izdarīt noziegumu pilnīgi atdzistu, nemaz nerunājot par daudz reālāko varbūtību, ka viņš aizies bojā un zaudēs visu. Tādējādi priekšnoziedznieku skaits, kuri atgriežas un izdara nodomāto noziegumu, ir tik niecīgs, ka sabiedrības ieguvums izrādās kolosāls! Atļaujiet, es minēšu dažus skaitļus.
Novērtējums pēc Lazaresa skalas rāda, ka nodomāto slepkavību skaits kopš atlaides ieviešanas priekšnoziedzniekiein samazinājies uz Zemes par 41 procentu, uz Veneras par 33 1/3 procentiem, uz…»
«Vājš, ļoti vājš mierinājums Stefansonam būs šie 41 un 33 1/3 procenti,» Niklass Krendols tīksmi nodomāja. Pats viņš bija ieskaitīts šo statistikas aprēķinu otrajā ailē — cilvēks, kas pietiekami svarīga iemesla dēļ grib nogalināt kādu Fredriku Stodardu Stefansonu. Viņš bija atlikums atņemšanas un dzēšanas lappusē — par spīti visam, pēc septiņiem katorgas gadiem atgriezies, lai saņemtu preci, par kuru samaksājis avansā.
Viņš un Henks. Divi, kas iemiesojuši sevī bezgala niecīgās izredzes. Henka sieva Elza… varbūt arī
villā šēž savā televizora priekšā kā putns, ko saspridzinājis čūskas skatiens, trulā izmisuma ceredama, ka Galaktikas cietuma dienesta pārstāvja paskaidrojumi palīdzēs viņai atrast iespēju, kā izbēgt no neizbēgamā, kā paglābties no likteņa, kas viņu sagaida.
Starp citu, par Elzu lai domā Oto-Bloto. Lai priecājas: viņš ir dārgi samaksājis par šīm tiesībām. Bet Stefansons pieder viņam, Krendolam.
«Es gribu, lai tas garais bandīts kārtīgi pasvīst aiz bailēm, es mierīgi nogaidīšu savu stundu, lai viņš dabū izdrebināties!»
Reportieri turpināja nopratināšanu, bet tad skaļrunis virs viņu galvām nokrekšķējās un paziņoja:
«Ieslodzītie, uz izeju! Pirmajam desmitam sapulcēties un iet uz kuģa priekšnieka kanceleju. Stingri ievērot visus iekšējās kārtības noteikumus līdz pašām beigām. Tiek izsaukti: Arturs, Augliks, Ferāra, Fu- Jens, Grehems, Hārfinkels, Henks, Homess, Krendols …»
Pēc pusstundas, ģērbušies savās vecajās privāt- drēbēs, viņi jau gāja pa galveno koridoru uz trapu. Pie izejas viņi uzrādīja sargam apliecības, pa ieradumam iztapīgi uzsmaidīja Andersonam, kad tas iluminatorā nokliedza: «Ei, puiši, atgriezieties labi drīz!», un skriešus noskrēja pa slīpajām kāpnēm uz planētas, ko nebija redzējuši septiņus garus, mokošus gadus.
Pie izejas priekšnoziedzniekus atkal sagaidīja reportieri un fotogrāfi, kā arī viens teleoperators, kam bija uzdots parādīt viņus pasaulei pirmajās brīvības minūtēs.
Jautājumi, jautājumi — bet tagad viņi varēja atļauties asas atbildes, kaut gan vēl joprojām viņiem bija grūti atbildēt rupji kādam citam, izņemot savus ieslodzījuma biedrus.
Par laimi, reportieru uzmanību piesaistīja trešais
priekšnoziedznieks, kas gāja kopā ar viņiem. Fu-Jens bija izcietis divus gadus soda avansā par piekaušanu ar sakropļošanu. Turklāt viņš bija pazaudējis abas rokas un vienu kāju Prociona III kodīgajās sūnās tikai mēnesi pirms atbrīvošanas un tagad lēnām ' ' klumburoja lejup pa kāpnēm ar veselo kāju un protēzi — pieturēties pie margām viņš nevarēja.
Kad reportieri ar neviltotu interesi ņēmās iztaujāt Fu-Jenu, kā viņš, tik ierobežots iespējās, domā izdarīt piekaušanu, nemaz nerunājot par sakropļošanu, Krendols iebikstīja Henkam ar elkoni, viņi ātri iesēdās tuvākajā žirotaksometrā un lūdza šoferi aizvest viņus uz kādu bāru — tādu vienkāršāku un klusāku.
Neierobežotā izvēles brīvība galīgi samulsināja Oto-Bloto.
— Nik, es nevaru! — viņš čukstēja. — Pārlieku daudz te visādu dzeramo!
Krendols izpestīja viņu no grūtās situācijas, pasūtīdams abiem.
— Divas dubultporcijas viskija, — viņš sacīja oficiantei. — Un vairāk neko.
Kad viskijs bija atnests, Oto-Bloto pievērsās glāzei ar skumīgu, neizpratnes pilnu maigumu — tā raugās tēvs uz pusaudzi dēlu, ko pēdējo reizi redzējis zīdaiņa autiņos. Viņš piesardzīgi pastiepa pēc tās Ļ trīcošo roku.
— Par mūsu ienaidnieku nāvi! — Krendols sacīja un, vienā paņēmienā izdzēris savu viskiju, skatījās, kā Oto-Bloto lēni sūc savējo, izgaršodams katru pilienu.
— Neaizraujies! — Krendols brīdinoši teica. — Citādi Elza nemaz nemanīs tavu atgriešanos — ja nu vienīgi apmeklētāju pieņemšanas dienās nesīs puķes uz alkoholiķu ārstēšanas klīniku.
— Vari nebažīties, — Oto-Bloto noņurdēja tukšajā glāzē, — Es ar sito dziru esmu uzaudzis. Un ne
lāsītes vairāk nedzeršu, kamēr nebūšu ticis galā_ ar viņu. Es to tā jau biju izdomājis, Nik: viena glāze, lai nosvinētu brīvību, pēc tam Elza. Neesmu mocījies šos septiņus gadus tāpēc, lai tagad savas ģeķības dēļ paliktu ar garu degunu.
Henks nolika glāzi uz galda.
— Septiņi gadi te vienā elles ūķī, te citā. Bet pirms tam — divpadsmit gadu ar Elzu. Divpadsmit gadu viņa par mani ņirgājās, kā gribēja, smējās man acīs un teica, ka pēc likuma esot mana sieva, ka man viņa jāapgādā un es to darīšot, citādi man klāšoties vēl ļaunāk. Un, tikko es vairs nelīdu viņas priekšā uz vēdera, viņa tūlīt atrada ieganstu iebāzt mani aiz restēm. Tad pēc pāris mēnešiem gāja pie tiesneša un teica, ka es droši vien būšot nācis pie prāta un viņa esot gatava man piedot! Es, uz ceļiem krizdams, lūdzu viņu dot man šķiršanos, lūgdamies rāpoju viņas priekšā — bērnu mums nav, viņa ir vesela, jauna, bet Elza tikai smējās man ģīmī. Kad viņa gribēja mani iesēdināt, tad tiesnešu priekšā raudāja un vaimanāja, bet, tiklīdz mēs palikām divatā, gardi zvie- dza, skatīdamās, kā es mokos. Es viņu apgādāju, Nik! Atdevu visu, ko nopelnīju, līdz pēdējam centam, bet viņai vēl bija par maz. Viņai patika skatīties, kā es mokos, viņa pati man to teica. Nu, bet tagad ir pienākusi viņas kārta! — Un nokrekšķinājies Henks piebilda: — Precas tikai muļķi!
Krendols paraudzījās pa atvērto logu, kuram līdzās viņi sēdēja. Tur lejā daudzajos ielu līmeņos kūsāja parastā Ņujorkas dzīve.
— Var jau būt, — viņš domīgi sacīja. — Neņemos spriest. Mana laulība bija laimīga, kamēr tā pastāvēja — visus piecus gadus. Bet tad piepeši laime izgaisa — sarūgtēja gluži kā sviests.
— Bet viņa vismaz deva tev šķiršanos, — Henks piezīmēja. — Nevis ieķērās rīklē.
— 0, Pollija nebija no tam sievietem, kas kādam ķeras rīklē. Es viņu saucu par Visdaiļo Polliju, viņa mani — par Lielo Niku. Bet pēc tam zvaigžņu spožums izbalēja. Tad es vēl līdu vai no ādas laukā, pū-
; lēdamies panākt, lai mūsu ar Irvu kopējā firma dotu peļņu. Elektronisko iekārtu vairumtirdzniecība. Nu, protams, nebija grūti saprast, ka miljonārs no manis neiznāks. Iespējams, ka galvenais bija tieši tas. Tā vai citādi, bet Pollija nolēma aiziet, un es viņu neatturēju. Mēs šķīrāmies kā draugi. Es bieži domāju, ko viņa tagad …
Atskanēja spēcīgam šļakstam līdzīgs plīkšķis — it kā ronis būtu uZsitis ar pleznu pa ūdeni. Krendols " paskatījās uz galdu, kur tagad starp glāzēm gulēja mazliet saplacināta bumba. Tai pašā acumirklī Henka roka paķēra bumbu un izsvieda to pa logu. Gaisā izlocījās gari, zaļi pavedieni, bet bumba jau krita lejup gar gigantiskās ēkas sienu, un tuvumā nebija dzīvas miesas, kurā tie varētu iezīsties.
Ar acs kaktiņu Krendols paguva ievērot, ka kāds cilvēks pa kaklu pa galvu izskrēja no bāra. Neapšaubāmi tas bija metis šo bumbu: pārējie bāra apmeklētāji izbijušies nolūkojās viņam pakaļ un atskatījās uz viņu galdiņu. Stefansons acīmredzot bija nolēmis, ka nepieciešams Krendolu izsekot un padarīt nekai- | tīgu.
Oto-Bloto nesāka lielīties ar savu atro reakciju. Viņi abi bija iemācījušies rīkoties zibenīgi — citu nāve ne reizi vien bija noderējusi viņiem par mācību. Un Henks tikai sacīja:
— Pieneņbumba no Veneras. Nu, lai kā, Nik, šis tipiņš negrib tevi nogalināt. Tikai sakropļot.
— Jā, tas izskatās pēc Stefansona, — Krendols p piekrita, kad viņi, samaksājuši rēķinu, devās uz izeju,
bet cilvēki bārā vēl tikai sāka nobālēt aiz šausmām. — Pats viņš to nedarītu. Uzpirktu slepkavu. Un
uzpirktu to ar vidutāja starpniecību, lai justos drošāk, ja gadījumā slepkava nokļūtu policijas rokās un izpļāpātos. Taču arī tas būtu risks: apsūdzība jau izdarītā slepkavībā viņam nepavisam nebūtu pa prātam. Un tā nu viņš apsvēra: neliela pieneņbumbas deva, un es viņam vairs neesmu bīstams. Iespējams, viņš pat būtu mani apciemojis nedziedināmi slimo patversmē. Sūtīja taču viņš man kartītes uz katriem ziemsvētkiem visus šos septiņus gadus. Un vienmēr viens un tas pats: «Vēl dusmojies? Sveiciens! Fredijs.»
— Šis tavs Stefansons ir diezgan nadzīgs zellis! — Oto-Bloto sacīja, uzmanīgi palūkojās apkārt un tikai tad izgāja no bāra uz piecpadsmitā līmeņa trotuāra.
— Pat ļoti. Viņš tur pasauli dūrē un laiku pa laikam sažņaudz dūri ciešāk — tāpat vien, sava prieka pēc. Es iepazinos ar viņa metodēm, kad mēs vēl dzīvojām vienā istabā studentu kopmītnē, bet vai tu domā, ka tas man kaut mazliet palīdzēja? Es nejauši sastapu viņu, kad mana un Irva firma jau bija tuvu agonijai, gadus divus pēc izšķiršanās ar Polliju. Man bija ļoti draņķīgi ap dūšu un gribējās kādam izkratīt sirdi — un tā es viņam izstāstīju, ka mans kompan- jotis dreb par katru grasi, bet es būvēju gaisa pilis un divatā mēs novedīsim līdz drošam bankrotam firmu, kas varētu kļūt par zelta bedri. Pēc tam izpļāpājos arī par savu distances pārslēgu — sak, kā man gribētos nodarboties ar to nopietni, bet nav un nav laika.
Oto-Bloto ik pa brīdim nemierīgi pavērās apkārt — ne tāpēc, ka baidītos jauna uzbrukuma, bet tāpēc, ka viņu dīvaini mulsināja iespēja iet brīvi. Pretimnācēji apstājās, noraudzīdamies uz viņu vecmodīgajām tu- nikām, kas sniedzās līdz ceļiem.
— Tā, redz! — Krendols turpināja. — Protams, es biju muļķis, bet tici, Oto, tev nav ne jausmas, cik
veikli un pārliecinoši tādi subjekti kā Fredijs Stefansons prot notēlot draudzīgu līdzjūtību. Viņš man teica, ka viņam piederot ārpilsētas māja, kurā pats pašlaik nedzīvojot, bet pagrabā esot iekārtojis elek- B tronikas laboratoriju ar visjaunāko aparatūru. Un, ja vien es vēloties, jau nākamajā nedēļā viņš nodošot gan māju, gan laboratoriju pilnīgi manā rīcībā. Man pašam būšot jārūpējas tikai par ēšanu. Nekādas maksas viņam nevajagot: viņš to darot vecas draudzības dēļ un tāpēc, ka gribot, lai es neizšķiestu savus spēkus niekos, bet radītu kaut ko patiešām lielu. Nu, kā es varēju neuzķerties uz tādas makšķeres?! Un .tikai pēc diviem gadiem es apjēdzu, ka laboratorijas ' iekārtu viņš šai pagrabā uzstādījis pēc mūsu sarunas — kad es piedāvāju Irvam par diviem simtiem atpirkt manu daļu mūsu firmā. Patiešām, kādēļ gan Stefansonam, mākleru kantora īpašniekam, būtu bijusi vajadzīga elektronikas laboratorija? Bet tādas domas kaut kā neienāk prātā, kad vecs biedrs izrāda par tevi tādu siltu, draudzīgu ieinteresētību.
Oto nopūtās un turpināja:
— Nu, un viņš apciemoja tevi gandrīz vai katru nedēļu, bet, kad tas tavs izgudrojums sāka darboties, aizcirta ļev deguna priekšā durvis un visus tavus ra- L sējumus un gatavo ierīci aizveda nezināmā virzienā. p* Bet tev pateica, ka dabūs tā patentu, pirms tu pagūsi atjaunot kaut vienu rasējumu. Un vispār — tu taču strādāji viņa mājā. Un viņš pratīs pierādīt, ka tevi subsidējis. Un tad viņš pasmējās tev ģīmī, gluži kā Elza. Taisnība, Nik?
Krendols iekoda lūpā, pēkšņi apjēdzis, ka Oto Henks zina viņa stāstu no galvas. Cik reižu viņi bija apsprieduši atriebības plānus un stāstījuši viens otram, kas viņus atvedis katorgā! Cik reižu katrs tika atkārtojis to pašu rūgto stāstu un biedrs teicis tos pašus līdzjūtības vārdus, tāpat piekritis un arī tāpat iebildis!
Piepeši Krendolam iegribējās tikt vaļā no Oto-Bloto un izbaudīt vientulības svētlaimi. Divus līmeņus zemāk viņš ieraudzīja hoteļa spožo jumtu.
— Zini, es iešu uz turieni. Sen jau laiks padomāt par naktsmītni.
Oto pamāja, nojauzdams šā pēkšņā lēmuma iemeslu.
— Laidies! Es tevi saprotu. Bet vai tas nebūs par sālītu, Nik? «Riča Mežāzis»! Ne mazāk par divpadsmit kredītiem dienā.
— Nu, un tad? Nedēju es varu lepni padzīvot. Bet, kad uzsēdīšos uz sēkļa, man ar savu biogrāfiju nebūs grūti atrast izdevīgu darbu. Šodien man gribas paspīdēt, Oto-Bloto.
— Nu, labi, labi! Mana adrese tev ir, Nik? Es būšu. pie sava brālēna.
— Jā, ir. Vēlu tev veiksmi ar Elzu, Oto!
— Paldies! Veiksmi ar Frediju! Nu, tad… uz redzi!
Oto-Bloto asi pagriezās un devās uz liftu. Kad tā durvis aiz viņa aizvērās, Krendolam pēkšņi kļuva skumji. Henks tagad viņam bija tuvāks par miesīgu brāli. Sos pēdējos gadus viņi taču nebija šķīrušies ne dienu, ne nakti. Bet Denu viņš nebija redzējis… cik tad? … jā, gandrīz deviņus gadus.
Un Krendols piepeši juta, cik patiesībā maz saišu viņam palicis ar cilvēku pasauli, ja neskaita negatīvo vēlēšanos aizvākt no šīs pasaules Frediju Stefansonu. Tagad viņam, šķiet, būtu vajadzīga sieviete, un noderētu gandrīz kura katra.
Nē, daudz vairāk viņam vajadzīgs pavisam kas cits — un nedrīkst zaudēt laiku.
Krendols ātrā solī devās uz tuvāko aptieku — ļoti lielu un ļoti greznu. Pašā vitrīnas centrā viņš tūlīt ieraudzīja to, kas viņam bija vajadzīgs.
Piegājis pie letes, Krendols jautāja pārdevējam:
— Kaut kā dikti lēti — varbūt tā ir izbrāķēta partija?
Pārdevejs ar aizskartas pašcieņas izteiksmi atbildēja:
— Iekams mēs preci laižam pārdošanā, ser, tā tiek ļoti rūpīgi pārbaudīta. Bet cena tik zema tāpēc, ka mēs esam pati lielākā vairumtirdzniecības firma visā Saules sistēmā.
m — Nu, labi, dodiet man vienu vidēja kalibra. Un divas kārbas patronu.
Ar superpistoli kabatā Krendols jutās mazliet mierīgāk. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka vajadzīgajā brīdī pagūs atlēkt atpakaļ, izvairīties, pasisties sānis — šo pārliecību bija ieaudzinājuši ilgie gadi, kad viņam katru mirkli bija jābaidās no zibensātru plēsīgu radījumu uzbrukumiem. Tomēr vienmēr ir patīkami apzināties savu iespēju uz sitienu atbildēt ar sitienu. Un Stefansons, protams, neliks ilgi gaidīt uz nākamo mēģinājumu.
Hotelī Krendols nosauca sevi izdomātā uzvārdā — šī viltība viņam ienāca prātā pašā pēdējā mirklī. «Varēja arī neienākt,» viņš nodomāja, kad liftnieks, saņēmis dzeramnaudu, sacīja:
— Paldies, mister Krendol! Vēlu jums veiksmīgi nobeigt savu upuri, ser!
Tātad viņš ir slavenība. Iespējams, ka viņa seju pazīst visa pasaule. Un tāpēc būs jo grūtāk tikt klāt ; Stefansonam.
Pirms vannas Krendols pieprasīja televīzijas ziņu k birojam informāciju par Stefansonu. Priekš septiņiem gadiem Stefansons jau bija diezgan bagāts un komersantu aprindās pazīstams. Bet tagad, pateicoties
Stefansona pārslēgam (Stefansona, velns parāvis!), viņš droši vien bija kļuvis vēl bagātāks un daudz slavenāks.
Tā arī bija. Televizors paziņoja, ka pēdējā kalendāra mēnesī birojā ienākuši sešpadsmit ieraksti, kas attiecas uz Fredriku Stodardu Stefansonu. Krendols padomāja un lūdza, lai viņam reproducē pēdējo. Tas bija datēts ar šo dienu. «Fredriks Stefansons, Stefansona krājbankas un Stefansona elektronikas korporācijas prezidents, šodien agri no rīta devās uz savu mednieku namiņu Himalajos. Viņš nolēmis tur pavadīt ne mazāk kā …»
— Diezgan! — Krendols kliedza no vannas.
Tātad Stefansons ir nobijies. Garais bandīts vai prātu zaudējis aiz bailēm! Tas jau ir kaut kas. Tīri labs procents septiņiem katorgas gadiem. Lai pasvīst vien kārtīgi — tā, lai nāve, kad viņi beidzot galīgi noslēgs rēķinus, viņam liktos atvieglojums.
Krendols pasūtīja pēdējās ziņas un dabūja noklausīties jaunāko informāciju par sevi pašu — ka viņš apmeties hotelī «Riča Mežāzis» ar vārdu Aleksandrs Smeizerss. «Taču neviens no šiem vārdiem — ne Krendols, ne Smeizerss — nav īstais,» ņēmās klāstīt vienaldzīgais ieraksts. «Šim cilvēkam ir pavisam cits īstenais vārds, un šis vārds ir — Nāve! Jā, šodien hotelī «Riča Mežāzis» apmeties Dzīvību pļāvējs, un tikai viņš viens zina, kuram no mums nebūs lemts ieraudzīt jaunu saules lēktu. Šis cilvēks, šis Dzīvību pļāvējs, šis Nāves sūtnis, ir vienīgais mūsu vidū, kuram zināms …»
— Turi muti! — Krendols saniknots iebļāvās. Pa šiem septiņiem gadiem viņš bija pilnīgi aizmirsis, kādas mocības nekurnot jāiztur brīvam cilvēkam.
Televizora ekrānā sāka mirkšķināt privāta teleiz- saukuma signāls. Krendols steigšus noslaucījās, apģērbās un jautāja:
— Kas tur ir?
— Niklasa Krendola kundze, — televīzistes balss atbildēja.
Krendols satraukts pievērsās ekrānam.
Pollija! No kurienes viņa pēkšņi uzradusies?
Un kā uzzinājusi, kur viņu atrast? Starp citu, uz pēdējo jautājumu nebija grūti atbildēt — viņš taču ir slavenība!
Ekrānu piepildīja Pollijas seja. Krendols, pie sevis smaidīdams, vērīgi to aplūkoja. Pollija bija mazliet novecojusi, taču krunciņas varēja pamanīt tikai šādā palielinājumā …
Pollija laikam pati arī to saprata: viņa pagrieza regulētāju, un viņas seja samazinājās līdz normāliem apmēriem — tagad bija redzams viss viņas augums un telpas iekārtojums. Pollija acīmredzot zvanīja no mājām. Istaba bija kā visas viesistabas lētos mēbelētos dzīvokļos, toties pati Pollija izskatījās lieliski, un raudzīties uz viņu bija ļoti patīkami. Krendolam no atmiņām kļuva silti ap sirdi…
— Pollij! Sveicināta! Kas noticis? Nemaz necerēju tevi ieraudzīt!
— Sveiks, Nik! — Viņa piespieda roku pie mutes un brīdi klusēdama lūkojās Krendolā, bet tad sacīja: — Nik … Nu, lūdzu! Lūdzu, nemoki mani!
Krendols atkrita krēslā.
— Ko?
Pollija saka raudat.
— Ak, Nik! Nevajag! Neesi tik cietsirdīgs! Es zinu, kāpēc tu biji katorgā šos septiņus gadus. Tiklīdz šodien izdzirdēju tavu uzvārdu, tūlīt visu sapratu. Bet, Nik, izņemot viņu, neviena cita taču nebija. Tikai viņš, viņš vienīgais!
— Viņš vienīgais … kāds viņš?
— Es biju tev neuzticīga tikai ar viņu. Un es domāju, ka viņš mani mīl, Nik. Es nebūtu no tevis šķīrusies, ja būtu zinājusi, kāds viņš ir patiesībā. Bet tu taču to zini, Nik! Ak, kā es cietu viņa dēļ! Es esmu jau pietiekami sodīta, Nik, nenogalini mani, lūdzu, nenogalini!
— Pollij, paklausies, — Krendols apjucis sacīja. — Pollij, mīlulīt, dieva dēļ…
— Nik! — viņa histēriski elsoja. — Nik, kopš tā laika taču ir pagājis vienpadsmit gadu. Nu, katrā ziņā desmit. Nenogalini mani tāpēc, Nik, lūdzu, nenogalini! Nik, goda vārds, es biju tev neuzticīga tikai gadu! Nu, augstākais divus. Goda vārds, Nik! Un tikai ar viņu vienu. Pārējie neskaitās. Tie bija tā … īslaicīgas aizraušanās. Viņiem nebija nekādas nozīmes, Nik. Lūdzu, nenogalini mani! Nenogalini! — Un, aizsegusi seju ar rokām, Pollija sāka nevaldāmi raudāt.
Krendols kādu brīdi raudzījās uz viņu, tad aplaizīja sakaltušās lūpas. Pēc tam iesvilpās un izslēdza televizoru. Pēc tam atgāzās pret krēsla atzveltni un atkal iesvilpās — bet šoreiz caur sakostiem zobiem, tā ka iznāca nevis svilpiens, bet šņāciens.
Pollija! Pollija viņu krāpusi! Gadu … nē, divus gadus! Un… kā viņa izteicās? — pārējie! Pārējie bijuši tikai īslaicīgas aizraušanās!
Vienīgā sieviete, kuru viņš mīlēja un, šķiet, nekad 'nebija beidzis mīlēt, sieviete, no kuras viņš šķīrās ar bezgalīgu žēlumu, vainodams visā tikai sevi, kad viņa pateica, ka firmas lietas viņai atņēmušas vīru, bet, tā kā būtu negodīgi lūgt viņu atsacīties no tā, kas viņam acīmredzot esot tik ļoti svarīgi…
Visdaiļā Pollija! Mīļumiņš Pollija! Kamēr viņi bija kopā, Krendols ne reizi nebija paskatījies uz citu sievieti. Un, ja kāds būtu uzdrošinājies sacīt… vai pat tikai dot mājienu … viņš būtu nekauņam pāršķēlis ģīmi ar uzgriežņu atslēgu! Viņš izšķīrās ar Polliju tikai tāpēc, ka viņa to lūdza, bet pats joprojām cerēja, ka tad, kad firma nostiprināsies un darba galvenā
daļa gulsies uz grāmatvedības vadītāja Irva pleciem, viņi ar Polliju atkal atradīs viens otru. Taču ar firmu gāja arvien sliktāk, Irva sieva nopietni saslima, Irvs arvien retāk un retāk parādījās kantorī, un…
— Man ir tāda sajūta, — Krendols murmināja, ' — it kā es būtu uzzinājis, ka labo burvju pasaulē nav.
Ka Pollija varētu … Un visi šie gaišie gadi… Viens cilvēks! Bet pārējie — tikai īslaicīgas aizraušanās!
Atkal iezibsnījās teleizsaukuma signāls.
— Kas tur ir? — Krendols īgni noburkšķēja.
— Misters Edvards Bolasks.
— Ko viņam vajag? (Pollija, Visdaiļā Pollija …)
Uz ekrāna parādījās ārkārtīgi resns cilvēks. Viņš
vērīgi aplūkoja Krendola istabu.
— Man jums jājautā, mister Krendol, vai esat pārliecināts, ka jūsu televizors nav pieslēgts pie noklausīšanās līnijas?
— Kas jums vajadzīgs, velns parāvis!
Krendolam bija gandrīz žēl, ka resnis nav ieradies
pie viņa personiski. Kā viņam būtu gribējies tagad kādu pamatīgi iekaustīt!
Misters Edvards Bolasks pārmetoši pašūpoja galvu, un viņa vaigi nolīgojās kaut kur zem zoda.
— Neko darīt, ser, ja jūs nevarat man dot tādu garantiju, būšu spiests riskēt. Es griežos pie jums,
* mister Krendol, ar aicinājumu piedot saviem ienaidniekiem, pagriezt rokai, kas jūs apvainojusi, pretī otru vaigu. Es aicinu jūs: atveriet sirdi ticībai, cerībai un žēlsirdībai — galvenais, žēlsirdībai, kas ir augstāka par visiem pārējiem tikumiem. Citiem vārdiem, ser, aizmirstiet naidu pret to cilvēku, kuru jūs bijāt nodomājis nogalināt, saprotiet dvēseles vājumu, kas licis viņam izdarīt to, ko viņš izdarījis, un piedodiet viņam.
— Kāpēc man viņam jāpiedod? — Krendols saniknots jautāja.
— Tāpēc, ka tādējādi jūs izvēlēsieties laimīgu likteni, ser. Ar to es domāju ne tikai tikumiskas vērtības, kaut gan nedrīkst aizmirst arī garīgo pusi, bet galvenokārt materiālus labumus. Materiālus, mister Krendol!
— Esiet tik laipns, paskaidrojiet man, par ko jūs īsti runājat.
Resnais vīrs noliecās uz priekšu un pieglaimīgi pasmaidīja.
— Ja jūs piedosiet tam, kurš lika jums uzņemties septiņus ilgus ciešanu gadus, septiņus gadus nebrīves un moku, mister Krendol, es esmu gatavs piedāvāt jums ārkārtīgi izdevīgu darījumu. Jums ir tiesības uz vienu slepkavību. Man ir vajadzīga viena slepkavība. ; Es esmu ļoti bagāts. Jūs turpretim, cik varu spriest, ser, — tikai nesaprotiet mani aplam! — esat ļoti nabadzīgs. Es varu jūs nodrošināt līdz jūsu mūža galam — un pat vairāk nekā nodrošināt, mister Krendol —, ja vien jūs atteiksieties no sava nodoma, no sava necienīgā nodoma, uzvarēsiet ļaunumu, atsacīsie- ties no personiskas atriebības. Redzat, man ir konkurents, kurš…
Krendols izslēdza televizoru.
— Pats atsēdi savus septiņus gadus! — viņš dzēlīgi ieteica nodzisušajam ekrānam. Un piepeši viņam sanāca smiekli. Viņš atgāzās pret krēsla atzveltni un sāka skaļi smieties.
Ak tu treknā cūka! Sadomājis man sludināt evaņģēliju!
Taču no šā zvana bija arī savs labums. Tagad Krendols saskatīja smieklīgo pusi sarunā ar Polliju. Iedomājieties tikai: viņa sēž savā nožēlojamā istabelē un dreb bailēs desmit gadu vecu netīru romāniņu dēļ! Iedomājieties tikai: viņa izgudrojusi, ka viņš septiņus gadus cietis elles mokas šitādas …
Krendols iedomājās to visu un paraustīja plecus.
— Lai! Viņai tas būs tikai derīgi.
Pēkšņi viņš juta, ka ir ļoti izsalcis.
Viņš jau gandrīz gribēja dot rīkojumu, lai pusdienas atnes numurā, baidīdamies vēl vienas tikšanās ar Stefansona bumbu metēju, bet tad pārdomāja. Ja Stefansons visā nopietnībā viņu medī, tad nekas nav vieglāk kā piebērt kaut ko pie Krendolam paredzētajām pusdienām. Daudz drošāk būs ēst uz labu laimi izraudzītā restorānā.
Turklāt būs patīkami pasēdēt spoži apgaismotā zālē, paklausīties mūziku, mazliet izklaidēties. Šis taču ir viņa pirmais vakars brīvībā, un vajag kaut kā atbrīvoties no nelāgās piegaršas mutē, kas palikusi pēc sarunas ar Polliju.
Neizgājis pa durvīm, Krendols uzmanīgi paskatījās koridorā. Nekā aizdomīga. Bet viņam ienāca prātā mazā planētiņa Vegas tuvumā, kur viņi tāpat palūkojās uz visām pusēm katrreiz, kad izlīda no tuneļiem, ko veidoja paralēlas augstu skostu rindas. Ja to nedarītu … Neuzmanīgajiem dažreiz uzglūnēja milzīgs dēlesveida molusks, kas prata sviest savas gliemežnīcas gabalus ar lielu spēku un krietni tālu. Lauska tikai apdullināja upuri, bet pa to laiku dēle paguva pielīst tam klāt. Un šī dēle varēja izsūkt cilvēkam visas asinis desmit minūtēs.
Reiz tāda gliemežnīcas lauska trāpīja Krendolam, bet, kamēr viņš gulēja nesamaņā, Henks … vecais Oto-Bloto! Krendols pasmaidīja. Vai tiešām pienāks diena, kad viņi pārdzīvotās šausmas atcerēsies ar nostalģiskām skumjām? Tā veciem karavīriem dažreiz patīk pie alus kausa atcerēties pat vissmagākos kara pārbaudījumus. Nu, lai nu kā — viņi šīs šausmas pārdzīvoja ne jau tādu aptaukojušos svētuļu dēļ kā misters Edvards Bolasks, kas tīko nesodīts nogalināt ar svešām rokām.
Un galu galā — ari ne tādu nekrietnu, gļēvu pa- laistuvju dēļ kā Pollija.
«Fredriks Stodards Stefansons. Fredriks Stodards Stefansons …»
Kāds uzlika roku Krendolam uz pleca, un viņš atjēdzies redzēja, ka ir jau aizgājis līdz vestibila vidum.
— Nik!
Krendols pagriezās. Apcirpta ķīļbārdiņa — viņam nebija paziņu ar tādām bārdiņām, bet šā cilvēka acis likās apbrīnojami pazīstamas …
— Nik, — teica cilvēks ar bārdiņu, — es nevarēju.
Šīs acis … nu, protams, tas taču ir viņa jaunākais
brālis!
— Den! — Krendols iesaucās.
— Jā, tas esmu es. Skaties!
Kaut kas ar blīkšķi nokrita uz grīdas. Krendols palūkojās lejup un ieraudzīja uz paklāja superpistoli — liela kalibra un krietni dārgāku nekā viņējā. «Kāpēc Dens staigā ar ieroci? Kas viņu vajā?»
Šī doma atnesa sev līdz neskaidru minējumu. Un bailes — bailes no tā, ko var pateikt brālis, kuru viņš nebija redzējis tik daudz gadu.
— Es varēju tevi nošaut, tiklīdz tu ienāci vestibilā, — Dens sacīja. — Es visu laiku turēju tevi uz grauda. Es biju jau notēmējis un nenolaidu acis no tevis. Taču es gribu, lai tu zinātu, ka ne jau bailes no soda par izdarītu slepkavību mani atturēja nospiest sprūdu.
— Jā? — Krendols sacīja, nopūzdamies visas no jauna pārdzīvotās pagātnes ilgumā.
— Es gluži vienkārši nespēju izturēt domu, ka būšu vēl vairāk vainīgs tavā priekšā. Kopš tā laika, kad bija tas ar Polliju, es pastāvīgi…
— Ar Polliju? Jā, protams, ar Polliju … — Likās, ka Krendolam pie zoda piekārta svarbumba, tā novilka viņa žokli lejup, neļāva aizvērt muti. — Tas ar Polliju …
Dens divreiz uzsita ar duri pa plaukstu.
— Es zināju, ka agri vai vēlu tu izrēķināsies ar mani. Es vai prātu zaudēju no gaidīšanas — un no sirdsapziņas pārmetumiem. Taču es nedomāju, ka tu izvēlēsies tādu ceļu, Nik. Likt gaidīt septiņus gadus!
— Tad tāpēc tu man nerakstīji, Den?
— Ko es varēju rakstīt? Arī tagad — ko es varu teikt? Man šķita, ka es viņu mīlu, bet viss beidzās, tiklīdz jūs izšķīrāties. Droši vien mani vienmēr ir vilinājis tas, kas piederēja tev, Nik, tādēļ ka tu esi mans vecākais brālis. Cita attaisnojuma man nav, un es lieliski saprotu, ko tas ir vērts. Es taču zinu, kā jūs dzīvojāt ar Polliju, un es to visu izpostīju tikai aiz vēlēšanās izdarīt nekrietnību. Paklausies, Nik, es tevi nenogalināšu un neaizstāvēšos. Esmu pārāk piekusis. Un pārāk vainīgs. Tu zini, kur mani atrast, Nik. Nāc, kad gribi!
Dens pagriezās un ātri devās uz izeju. Metāla vizuļi uz viņa kāju lieliem — pēdējais modes kliedziens — mirgoja un laistījās. Viņš neatskatījās pat tad, kad gāja gar vestibila caurspīdīgo sienu.
Krendols ilgi nolūkojās Denam pakaļ, tad skumīgi norūca: «Hmm!», pieliecās, pacēla Dena superpistoli un gāja meklēt restorānu.
Viņš sēdēja, izklaidīgi rakādams ar dakšiņu pikantās delikateses no Veneras, kas nepavisam nebija tik garšīgas, kādas bija šķitušas atmiņās, un domāja par Polliju un Denu. Visādi sīkumi tagad, kad tie nostājās savā vietā, uzpeldēja atmiņā cits pēc cita. Bet toreiz viņam nebija ne mazāko aizdomu … Kas gan varēja turēt aizdomās Polliju? Kas varēja turēt aizdomās Denu?
Krendols izvilka no kabatas savu apliecību par atbrīvošanu un sāka uzmanīgi pētīt. «Pilnā mērā izcietis maksimālo, septiņi gadi ilgo, ieslodzījumu avansa veidā, Niklass Krendols tiek atbrīvots ar visām priekšnoziedznieka tiesībām…»
… lai nogalinātu savu bijušo sievu Polliju Kren- dolu?
… lai nogalinatu savu jaunāko brāli Dānieļu Kren- dolu?
Kādas muļķības!
Bet viņiem tās nelikās muļķības! Viņi abi bija tik ļoti pārliecināti par savu vainu, tik svēti ticēja, ka tieši viņi izpelnījušies Krendola zvērīgo naidu, kas atriebības slāpēm neļāva atkāpties pat visbriesmīgākā priekšā, kas vien Galaktikā ir, — viņi abi bija par to tik pārliecināti, ka praksē pārbaudītā viltība šoreiz viņus pameta un viņi nepareizi iztulkoja prieku Krendola acīs! Kā Pollija, tā Dens būtu varējuši pārtraukt savu jau iesākto grēksūdzi, un viņš neko nebūtu nojau- tis! Ja vien abi nebūtu bijuši tik ļoti aizņemti ar sevi un laikus būtu pamanījuši Krendola izbrīnu, viņi būtu varējuši arī tagad apmānīt viņu. Ja ne abiem, tad vismaz vienam tas noteikti būtu izdevies!
Ar acs kaktiņu Krendols pamanīja, ka pie viņa galdiņa stāv sieviete. Paliekusies uz priekšu, tā viņam pār plecu lasīja apliecību. Krendols pagriezās un aplūkoja sievieti no galvas līdz kājām, un tā viņam uzsmaidīja.
Nepazīstamā bija pasakaini skaista. Viņai bija ne vien tas, kas sievieti padara skaistu, — ideāls augums, seja, stāja, mati, āda un acis, — bet tam visam vēl pievienojās tie pabeigtības vilcieni, kas, tāpat kā jebkurā mākslas veidā, atšķir šedevru no parasta laba darba. Viens no šiem vilcieniem, protams, bija bagātība, iemiesota frizūrā un tērpā, kas kalpoja kā cienīgs ietvars tādam skaistumam, un vienīgajā rotā — nenovērtējami dārgajā Saturna akmenī, kurš kā melna liesma kvēloja uz viņas krūtīm. Taču pie šiem vilcieniem varēja pieskaitīt arī sievietes acīs spulgojošo prātu un dižciltību, kas pikanti papildināja šo lielisko veidojumu no dzīvas miesas.
— Vai atļausiet man apsēsties pie jums, mister Krendol? — sieviete jautāja balsī, par kuru pietiks pateikt, ka tā pilnīgi harmonēja ar viņas ārieni.
Šis lūgums Krendolu uzjautrināja, taču arī iesvēla viņā uzmundrinošu satraukumu. Viņš pavirzījās, un nepazīstamā apsēdās viņam līdzās uz dīvāniņa gluži kā karaliene, kas cēli ieņem savu vietu uz troņa, viet- valžu skatienu pavadīta.
Krendols apmēram nojauta, kas viņa tāda un ko meklē. Tā varēja būt vai nu viena no augstākās sabiedrības jaunajām lauvenēm, vai arī kinozvaigzne, kas atmirdzējusi pavisam nesen un vēl saglabājusi jaunās statusu.
Bet viņš, tikko atbrīvots katordznieks ar tiesībām lemt par dzīvību un nāvi, bija rets jaunums, ko viņai par katru cenu gribējās nomēģināt.
Protams, tāda interese nebija diez cik glaimojoša, taču, no otras puses, parastos apstākļos vienkāršam mirstīgajam nav pat ko sapņot par tikšanos ar šādu sievieti, tad kādēļ gan neizmantot savu stāvokli? Viņš apmierinās viņas kaprīzi, un šī skaistule viņa pirmajā brīvības vakarā …
— Tā ir jūsu apliecība par atbrīvošanu, vai ne?_ — sieviete jautāja un vēlreiz pārlasīja dokumentu. Āda uz viņas virslūpas bija mazliet norasojusi, un Krendols nobrīnījās, pamanījis šo gurdenās pārsātinātī- bas pazīmi, kas nepavisam nesaderējās ar uzvarošas jaunības un skaistuma dzīvo iemiesojumu.
— Sakiet, mister Krendol, — nepazīstamā beidzot sāka runāt un pavērsās pret viņu. Sviedru lāsītes uz viņas virslūpas iemirdzējās vēl spožāk. — Sakiet, jūs kā priekšnoziedznieks izcietāt sodu par slepkavību,
vai ne? Taisnība taču, ka sods par slepkavību un sods par viszvēriskāko izvarošanu ir vienādi?
Pēc ilgas klusēšanas Krendols palūdza oficiantam rēķinu un izgāja no restorāna.
Kad viņš sasniedza savu hoteli, tad bija jau tiktāl i nomierinājies, ka neaizmirsa uzmanīgi aplūkot vestibilu aiz caurspīdīgās sienas. Neviena, kas līdzinātos Stefansona algotnim. Starp citu, Stefansons ir piesardzīgs spēlmanis un, cietis neveiksmi, ar nākamo mēģinājumu nesteigsies.
Bet šis sievišķis! Un misters Edvards Bolasks!
Krendola pastkastītē gulēja zīmīte. Kāds viņam zvanījis un atstājis savu numuru, bet neko citu pateikt nav lūdzis.
Iedams uz savu istabu, Krendols domāja, kam gan vēl viņš varētu būt vajadzīgs. Varbūt Stefansons nolēmis taustīt ceļu uz samierināšanos? Vai varbūt kāda dziļi nelaimīga māte grib lūgt, lai viņš nogalinātu tās nedziedināmi slimo bērnu?
Krendols nosauca numuru un ieinteresēts pievērsās ekrānam.
Ekrāns nomirgoja, un uz tā parādījās seja. Krendols tik tikko noturējās, priecīgi neiekliedzies. Nē, viens draugs Ņujorkā viņam tomēr ir. Lāga zēns Irvs, vienmēr prātīgs un uzticams. Viņa bijušais kompanjons.
Taču tajā pašā mirklī, kad Krendols jau bija gatavs skaļi izteikt savu prieku, viņš piepeši iekoda mēlē. Pārāk daudz negaidīta viņam bija atnesusi šī diena. Un Irva sejas izteiksmē bija kaut kas tāds…
— Paklausies, Nik, — pēc neveiklas pauzes Irvs drūmi iesāka. — Es gribētu tev šobrīd uzdot tikai vienu jautājumu.
— Kādu, Irv?
— Vai tu sen zini? Kad tu to aptvēri?
Krendols pārcilāja prātā iespējamās atbildes un izvēlējās visvairāk piemēroto.
— Ļoti sen, Irv. Bet toreiz taču es nekā nevarēju izdarīt.
Irvs pamāja.
— Tā jau es domāju. Nu, tad klausies! Es nesākšu lūgties un taisnoties. Pa šiem septiņiem gadiem tu esi tik daudz pārcietis, ka nekāda taisnošanās, protams, neko nevar grozīt. Bet tici: daudz ņemt no kases es sāku tikai tad, kad saslima sieva. Mani personiskie līdzekļi bija izsīkuši. Aizņemties es vairāk nevarēju, un tev bija diezgan pašam savu ģimenes nepatikšanu. Nu, bet, kad ar firmas darījumiem sāka veikties labāk, es baidījos, ka pārāk liela starpība starp iepriekšējiem skaitļiem un jaunajiem atvērs tev acis. Tāpēc es turpināju pievākt peļņu ne vairs slimnīcas rēķinu apmaksāšanai un arī ne tāpēc, lai tevi krāptu, tici, Nik, bet gluži vienkārši tādēļ, lai tu neuzzinātu, cik es jau esmu piesavinājies. Kad tu atnāci pie manis un sacīji, ka esi pavisam zaudējis dūšu un gribētu izstāties no firmas… nu, tad, nestrīdos, es rīkojos nekrietni. Man vajadzēja pateikt tev patiesību. Taču, no otras puses, kā kompanjoni mēs nebijām viens otram diez cik piemēroti, un nu man radās izdevība vienam kļūt par firmas saimnieku, kad tās stāvoklis jau bija nostiprinājies, nu, un … un …
— Un tu atpirki manu daļu par trīssimt divdesmit kredītiem, — Krendols pabeidza viņa vietā. — Bet cik tagad firma ir vērta, Irv?
Irvs novērsa skatienu.
— Apmēram miljonu. Taču paklausies, Nik! Pagājušajā gadā vairumtirdzniecība piedzīvoja neredzētu uzplaukumu, bet tad jau tavas daļas firmā vairs nebija. Paklausies, Nik …
Irvs paņēma tīru papīra servjetīti un noslaucīja nosvīdušo pieri.
— Nik, — viņš sacīja, noliekdamies uz priekšu un par visu vari pūlēdamies draudzīgi pasmaidīt. — Uzklausi mani, Nik. Aizmirsti to, nevajā mani, un es tev kaut ko piedāvāšu. Man ir vajadzīgs pārvaldnieks ar tavām tehniskajām zināšanām. Es došu tev divdesmit procentu pe|ņas, Nik… nē, divdesmit piecus. Esmu gatavs dot pat trīsdesmit… trīsdesmit piecus …
— Un tu domā, ka tas kompensē septiņus gadus katorgas?
Irvs lūdzoši pacēla trīcošās rokas.
— Nē, Nik, protams, nē. Tos nekas nevar kompensēt. Bet paklausies, Nik. Esmu gatavs dot četrdesmit piecus pro …
Krendols izslēdza televizoru. Kādu brīdi viņš palika sēžam, tad pietrūkās kājās un sāka staigāt pa istabu. Viņš apstājās un aplūkoja savas superpis- toles — no rīta nopirkto un Dena nosviesto. Izņēma atbrīvošanas apliecību un uzmanīgi to pārlasīja. Pēc tam atkal iebāza tunikas kabatā.
Pazvanījis dežurantei, viņš pieteica starpkonti- nentu sarunu.
— Labi, ser. Bet jūs vēlas redzēt kāds džentlmenis. Misters Oto Henks, ser.
— Sūtiet viņu šurp! Un ieslēdziet manu ekrānu, tiklīdz jūs savienos, mis.
Pēc brīža Krendola numurā ienāca Oto-Bloto. Viņš bija piedzēries, bet, kā parasti tādos gadījumos, ārēji tas nekā neizpaudās.
— Kā tu domā, Nik, kā tu domā, kas, velns parāvis …
— C-st! — Krendols viņu pārtrauca. — Man būs saruna.
Televīziste kaut kur Himalajos sacīja:
— Ņujorka, runājiet!
Un uz ekrāna parādījās Fredriks Stodards Stefansons. Viņš izskatījās daudz vairāk novecojis nekā visi tie, ko Krendols šajā dienā bija paguvis redzēt. Starp citu, tas vēl neko neliecināja: kad Stefansons bija nodarbināts ar sarežģītu operāciju, viņš vienmēr šķita novecojis.
Stefansons nekā neteica. Viņš tikai lūkojās uz Kren- dolu, cieši sakniebis lūpas. Viņam aizmugurē bija redzama mednieku namiņa zāle — uz mata tāda, kādas šīs zāles dažkārt rādās televīzijas režisoru iztēlē.
— Nu, labi, Fredij, — Krendols ierunājās. — Es tevi ilgi neaizkavēšu. Vari atsaukt savus ķēdessuņus un vairāk necensties mani nogalināt vai sakropļot. Es tagad uz tevi pat nedusmojos.
— Pat nedusmojies … — Stefansons ar pūlēm saglabāja ierasto dzelžaino savaldību. — Bet kāpēc?
— Tāpēc, ka … nu, tam ir daudz iemeslu. Tāpēc, ka tagad, kad man atlicis tikai nogalināt tevi, tava nāve nedāvās man septiņus gadus velnišķīga prieka. Un tāpēc, ka tu neesi nodarījis man nekā tāda, ko nebūtu darījuši pārējie — ko nu kurš varējis un droši vien kopš tās dienas, kad es ierados šai pasaulē. Acīmredzot es esmu vientiesis no dzimšanas. Tāds nu esmu radīts. Un tu to tikai izmantoji.
Stefansons pieliecās, cieši un vērīgi ielūkojās Krendola sejā, tad uzelpoja un atvieglots sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Izskatās, ka tu runā no sirds.
— Protams, es runāju no sirds. Vai redzi? — Krendols norādīja uz abām pistolēm. — Šodien es tās izsviedīšu. No šā brīža es nenēsāšu nekādu ieroci. Es negribu, ka no manis būtu kaut mazākajā mērā atkarīga kāda cilvēka dzīvība.
Stefansons domīgi paknibināja zem īkšķa naga.
— Zini ko, — viņš sacīja. — Ja tu runā nopietni — un, manuprāt, tas tā ir —, tad varbūt mēs kaut ko izdomāsim. Piemēram, izmaksāsim tev kādu daļu peļņas. Paskatīsimies.
— Kaut arī tas tev nedos nekādu labumu? —
Krendols izbrīnījies jautāja. — Kāpēc tu man senāk neko nepiedāvāji?
— Tāpēc, ka man nepatīk, ja mani piespiež. Līdz šim es esmu licis spēkam pretī spēku.
Krendols apsvēra šo atbildi.
— Nesaprotu. Bet droši vien tu tāds esi radīts. Nu, kā tu teici — paskatīsimies.
Kad Krendols beidzot pagriezās pret Henku, Oto- Bloto vēl joprojām apjucis šūpoja galvu, aizņemts tikai ar savu paša neveiksmi.
— Vai vari iedomāties, Nik? Elz-a pirms četrām nedēļām devusies izpriecas braucienā uz Mēnesi. Skābekļa šļūtene viņas skafandrā aizsērējusi, un viņa nosmakusi, iekams kāds paguvis palīdzēt. Velna būšana, Nik, ko? Mēnesi pirms manas atgriešanās! Nevarēja pagaidīt vienu štrunta mēnesi! Viņa smējās par mani, kad mira. Tas nu ir drošs kā bankā!
Krendols apņēma viņu ap pleciem.
— Iesim pastaigāsimies, Oto-Bloto! Mums abiem būs derīgi izvēdināties.
«Savādi, kā tiesības uz slepkavību ietekmē cilvēkus,» Krendols domāja. «Pollija rīkojās tā, Dens — citādi. Lāga zēns Irvs izmisīgi lūdzās atstāt viņu dzīvu — un centās nepārmaksāt. Misters Edvards Bolasks un tas sievišķis restorānā … Un tikai Fredijs Stefansons, vienīgais, kuru es gribēju nogalināt, tikai viņš nevēlējās lūgt.»
Lūgt viņš nevēlējās, bet piesolīt žēlastības dāvanu nebija skops. Vai viņš ir spējīgs pieņemt no Stefansona to, kas patiesībā būs ubaga dāvana? Krendols paraustīja plecus. Kas zina, uz ko spējīgs ir viņš pats vai jebkurš cits cilvēks?
— Ko gan mēs tagad darīsim, Nik? — Oto-Bloto sarūgtināts jautāja, kad viņi izgāja no hoteļa. — Nē, tu man pasaki: ko mēs tagad darīsim?
— Es daru, redzi, ko! — Krendols atbildēja, paņemdams katrā rokā pa superpistolei. — Tikai to un neko vairāk.
Viņš iesvieda spožās superpistoles vienu pēc otras «Riča Mežāža» greznā vestibila stiklotajās durvīs. Atskanēja šķindoņa, pēc tam vēl. Stikls saplīsa garās, līkās šķēpelēs. Cilvēki vestibilā apsviedās un iepleta acis.
Pie Krendola pieskrēja policists. Amata zīme pie viņa metāla formas tērpa izmisīgi tinkšķēja.
— Es redzēju! Es redzēju, kā tu to darīji! — viņš kliedza, sagrābdams Krendolu. — Tu par to dabūsi mēnesi cietuma!
— Vai tiešām? — Krendols sacīja. — Mēnesi cietuma? — Viņš izvilka no kabatas savu apliecību un pasniedza policistam.
— Paklausieties, cienījamais kārtības sargātāj! Izspiediet šai papīrelī pienācīgo skaitu caurumiņu vai noplēsiet attiecīga lieluma kuponu. Vai nu tā, vai tā Bet varat arī abējādi. Kā jums labāk tīk.