Pirmais viesis
Es zvēru, Laura, vēl nekad līdz šim
Tu nebiji tik skaisti tēlojusi.
Kā lomu izprast tev bij izdevies!
Otrais
Kā tu to veidoji! ar kādu spēku!
Trešais
Ar kādu mākslu!
Laura
Jā, man šodien veicās
Ikkatra kustība un vārds ikviens.
Es iedvesmai tik brīvi, droši ļāvos,
Tā plūda vārdi, it kā pēkšņi rastos
Ne trauslā atmiņā, bet sirdī…
Pirmais
Tiesa.
Vēl tagad acis tev tik kvēli mirdz
Un vaigi kaist, arvien vēl nevar pāriet
Tev sajūsma. Nē, Laura, neatļauj
Tai neauglīgi izgaist; dziedi, Laura,
Jā, dziedi mums!
Laura
Surp ģitāru man dodiet. (Dzied.)
Visi
O, brava! brava! skaisti! brīnišķīgi!
Pirmais
Lai, burve, pateicība tev. Tu sirdi
Mums valdzini. Starp visām dzīves baudām
Par mūziku vien mīla spēcīgāka,
Bet arī mīla — melodija . . . skat;
Pats Karloss aizgrābts, drūmais viesis tavs.
Otrais
Ak, kas par skaņām! cik tur jūtu daudz!
Bet kā šie vārdi, Laura?
Laura
Don Huana.
Dons Karloss
Ko? Dons Huansl
Laura
Tos kādreiz sacerēja
Mans īstens draugs, mans gaisīgs mīļākais.
Dons Karloss
Tavs Dons Huans ir bezdievis un nelga,
Bet tu — tu muļķe.
Laura
Vai tu ārprātīgs?
Es tūdaļ pavēlēšu saviem ļaudīm,
Lai nodur tevi, kaut tu spāņu grands.
Dons Karloss
(pieceļas)
Tad sauc tos šurp.
Pirmais
Ak Laura, atjēdzies;
Don Kārlos, nedusmo. Tā piemirsusi…
Ko? to, ka Huans divkaujā pa godam
Tā brāli nonāvējis? Tiešām žēl,
Ka viņu ne.
Dons Karloss
Bij muļķīgi tā dusmot.
Laura
Ahāl pats muļķībā tu atzīsties.
Tad līgsim mieru.
Dons Karloss
Atvaino jel, Laura,
Un piedod man. Bet zini: nespēju
Es vienaldzīgi dzirdēt viņa vārdu …
Laura
Bet vai es vainīga, ka man ne mirkli
No lūpām viņa vārds vairs nenozūd?
Viesis
Nu, pierādi, ka tevī nav vairs dusmu,
Un dziedi, Laura, vēl.
Laura
Jā, atvadībām.
Jau nakts ir klāt. Nu, ko vēl dziedāt man?
Ā! klausieties. (Dzird.)
Cik skaisti, brīnišķīgi!
Laura
Nu, sveiki, kungi.
Viesi
Paliec sveika, Laura.
(Viņi iet ārā. Laura aptur Donu Karlosu.)
Laura
No manis, nevaldāmais, neaizej.
Tu iepatikies man; tu Don Huanu
Man atģist liki, sākdams lamāties
Un nikni zobus griezt.
Dons Karloss
Kas tam par laimi!
Tad mīlēji tu vipu?
(Laura, apstiprinādama to, pamāj.)
Loti?
Laura
Ļoti.
Dons Karloss
Un mīli tagad vēl?
Nupat šai brīdi?
Nē, nemīlu. Ne divus mīlēt man.
Es tagad mīlu tevi.
Dons Karloss
Saki, Laura, •—
Cik gadu tev?
Laura
Man astoņpadsmit ir.
Dons Karloss
Tu jauna esi… un vēl jaunai būt
Tev gadus piecus sešus. Apkārt tev
Vēl gadus sešus viņi drūzmēsies
Un tevi lolos, apbērs dāvanām,
Pie logiem naktīs serenādes dziedās
Un tevis dēļ cits citu nodurt steigs
Uz stūriem pusnaktīs. Bet tad, kad laiks
Būs aiztecējis un kad acis tev
Sāks iekrist, plaksti sarauksies un tumsīs,
Un balta sarma tavos matos birs,
Un visi tevi sauks par veceni.
Nu tad — ko teiksi tu?
Laura
Tad? Kāpēc gan
Par to man domāt? Kam tev runāt to?
Vai tev arvien klīst galvā tādas domas?
Ej — atver balkonu. Cik debess klusa;
Stings siltais gaiss — šai naktij citronsmarža
Un lauru dvesma; mēness spilgti spožs
Spīd zilgmē samtainā un tumsas skautā —
Un naktssargi sauc, gari stiepjot: Labi!…
Bet ziemeļos tur tālu — Parīzē —
Varbūt ar mākoņplūksnām debess klāta,
Līst lietus salts un smagi gaudo vēji.
Bet kāda daļa mums? Jel klausies, Kārlos:
Es gribu, lai tev sejā plauktu smaids .. .
Nu, tā, lūk!
Dons Karloss
Mīļais dēmon!
(Kāds klauvē.)
Dons Huans
Hei! Hei! Laura!
Laura
Kas tur? Kas tā par balsi?
Dons Huans
Atdari…
Laura
Ak dievJ … Vai tiešām!
(Atslēdz durvis; ienāk Dons Huans.)
Dons Huans
Sveika…
Don Huan! . ..
(Laura krīt viņam ap kaklu.)
Dons Karloss
Kā! Dons Huans! . . .
Dons Huans
Ak Laura, mana mīļā! .
(Skūpsta viņu.)
Kas te pie tevis, mana Laura?
Dons Karloss
Es.
Dons Karloss.
Dons Huans
Lūk, ko necerēju sastapt!
Es būšu tavā rīcībā līt.
Dons Karloss
Nē!
Šobrīd — tūlīt.
Laura
Don Kārlos, esiet mierā!
Nevis uz ielas — manā mājā jūs —
Un tūdaļ ejiet prom.
(neklausās viņā)
Es gaidu. Nu,
Tev taču šķēps ir klāt.
Dons Huans
Ja tiešām tev
Tā jāsteidzas, — lai iet.
(Viņi cīnās.)
Laura
Ai, ai! Huan! . . .
(Metas gultā. Dons Karloss krīt.)
Dons Huans
Tam beigas, Laura, piecelies.
Laura
Nu ko?
Viņš beigts? cik jauki! manā istabā!
Ko tagad iesākt man, velns, vējagalva?
Kur gan lai viņu izmetu?
Dons Huans
Bet var būt,
Ka viņš vēl dzīvs,
(apskata mirušo)
Jā! dzivs! skat, nolādētais,
Tu taisni sirdi dūris — kur nu garām.
Ne asins plūst no trejstarainās brūces,
Ne elpo vairs — kā tas tev tīk?
Dons Huans
Ko darīt?
Viņš pats tā gribēja.
Laura
Ak Don Huan,
Māc mani īgnums! Mūžam nelietības —
Un vienmēr nevainīgs … Kur radies tu?
Vai sen jau še?
Dons Huans
Es ierados nupat tik
Un paklusām — jo man vēl piedots nav.
Laura
Un tūdaļ atcerējies savu Lauru?
Tas jauki gan — nav vārdam vietas. Tomēr
Es neticu. Tu neviļus tik gāji
Gar manu māju.
Nē, mana Laura, nē,
Lai saka Leporello. Mītu es
Aiz pilsētas, tai velna Ventā. Tiešām nācu
Uz Madridi pie Lauras.
(Skūpsta viņu.)
Laura
Ak mans draugs!…
Bet pag … te mironis! … kur to mums likt?
Dons Huans
Lai paliek tas — pirms rīta ausmas agri
Zem apmetņa to ārā iznesīšu
Un nolikšu uz krustcelēm.
Laura
Bet tikai
Tu uzmanies — ka netiec pamanīts.
Cik labi darīji gan, ierazdamies
Mazlietiņ vēlāk! Tavi draugi bij
Pie manis vakariņās. Tik pirms brīža
Tie aizgāja. Ja tu tos satiktu!
Dons Huans
Bet vai tu sen jau, Laura, viņu mīli?
Laura
Ko gan? Tu laikam murgo.
Nu, bet saki, —
Cik reizes manā prombūtnē tu biji
Man neuzticīga?
Laura
Bet tu — tu, slaist?
Dons Huans
Un teic … Nē, vēlāk pārrunāsim to.