Dons Huans
Uz labu viss: Dons Karloss nonāvēts,
Bet es šai vietā pārvērties par mūku
It pazemīgu — un ik dienas redzu
Šo daiļo atraitni, un viņa arī,
Šķiet, mani ievēro. Līdz šim nu gan
Mēs kautrējāmies abi; bet es šodien
Ar viņu runāt sākšu; ir jau laiks.
Ko teikt vispirms? «Es uzdrīkstos» . .. vai ne
«Senjora» … ha! kas tikai galvā nāks,
To arī teikšu, iepriekš neapsvēris,
Jo mīlu improvizēt jau nav grūti…
Diīz laiks tai atbraukt būtu. Jo bez tās —
Man liekas — garlaikojas komandors.
Par kādu milzi viņš še uzburts ticis?
Kas tam par pleciem! tiešām Herkuls īsts! …
Bet nelaiķis pats bij tik vārgs un maziņš;
Še pat uz pirkstgaliem viņš neiespētu
Ar roku savu degungalu sniegt.
Kad kopā nācām, kur Eskorials,
Viņš uzdūrās un s.tinga man uz šķēpa
Kā taurenis uz adatas — bet bij
Viņš lepns," drošs — un varen skarbu garu .
A! viņa nāk.
(Nāk Donna Anna.)
Donna Anna
Viņš atkal še. Es laikam,
Tēvs, izklaidēju jūsu dziļās domas —
Jel piedodiet.
Dons Huans
Man jālūdz piedošana
Jums, senjora. Es traucēju gan laikam
Plūst brīvi jūsu bezgalīgām skumjām.
Donna Anna
Nē, tēvs mans, skumjas manī pašā mīt.
Kad esat še, var mani aizlūgumi
Traukt lēnprātīgi debesīs — un es
Tiem lūdzu jūsu balsi pievienot.
Man, man lūgt dievu ar jums, Donna Anna!
Nē, šāda likteņa es necienīgs.
Es neuzdrīkstos netiklajām lūpām
Likt jūsu svēto lūgsnu atkārtot —
Man tik no tālienes ar godbijību
Tīk vērot jūs, kad, klusi nolīkusi,
Pār balto marmoru melnmatu vilnim
Jūs ļaujat rist, — un liekas man, ka slepus
Šais kapenēs sērst nācis eņģelis.
Es mulsā sirdī atrast neiespēju
Tad vairs, ko lūgt. Es stāvu mēmā brīnā
Un domāju — kāds prieks, ja marmors saltais
Silst, juzdams viņas dievišķīgo elpu
Un asaras, ko viņa mīlā rieš .. .
Donna Anna
Šie vārdi skan tik dīvaini!
Dons Huans
Senjora?
Donna Anna
Man … jūs aizmirstat.
Dons Huans
Ko? ka mūks tik esmu,
Mūks necienīgs? balss mana grēcīgā
Še nedrīkstētu atskanēt tik skaļi?
Donna Anna
Man izlikās … es nesapratu to . ..
Dons Huans
Ak, īedzu es: jūs zināt visu, visu!
Donna Anna
Ko tad es zinu?
Dons Huans
Neesmu es mūks —
Pie jūsu kājām piedošanu lūdzos.
Donna Anna
Ak dievs! jel piecelieties … Kas gan jūs?
Dons Huans
Kāds nelaimīgas kaisles upuris.
Donna Anna
Ak dievs! un te, šai vietā, pie šā kapa!
Jel ejiet prom.
Dons Huans
Vēl mirkli, Donna Anna,
Vēl tikai mirkli!
Donna Anna
Un ja nāk še kāds! .. .
Dons Huans
Nav vaļā treliņi. Vēl tikai mirkli!
Donna Anna
Nu? ko? ko prasāt jūs no manis?
Dons Huans
Nāvi.
Lai tūdaļ nomirstu pie kājām jums,
Lai tepat aprok nelaimīgos pīšļus,
Ne līdzās pīšļiem, kas tik dārgi jums,
Ne še — tik tuvu — kaut kur attālāk,
Pie durvīm — tur — lai rok pie paša sliekšņa,
Kur ejot varat kapakmeni skart
Ar liegu soli vai ar tērpu savu,
Kad pie šā lepnā šķirsta nāksiet šurp
Ļaut atrist cirtām, viņu apraudot.
Donna Anna
Jus esat neprātīgs.
Dons Huans
Bet nāves alkt —
Vai tiešām tas ir neprāts, Donna Anna?
Ja būtu bezprātis, tad tiektos es
Dzīvs palikt, jo tad cerība man butu
Ar maigu mīlu ieviļņot jums sirdi;
Ja būtu bezprātis, tad augas naktis
Pie jūsu balkona es pavadītu,
Ar serenādēm miegu traucējot,
Tad gan es neslēptos, bet tieši censtos,
Lai jūs it visur ievērotu mani;
Ja būtu bezprātis, vai tad gan es
Tā ciestu klusībā …
Donna Anna
Bet vai tad tā
Jūs klusējat?
Dons Huans
Es, Donna Anna, mirkli
Tik aizrāvos — bet citādi gan jūs
Šo skumjo noslēpumu nezinātu.
Donna Anna
Vai sen jau mani iemīlējāt jūs?
Dons Huans
Vai sen, vai nesen — pats to neapjaušu,
Bet kopš tā brīža tikai skaidri zinu,
Ko vērta īsta dzīve, kopš tā brīža
Tik esmu izpratis es vārdu Laime.
Donna Anna
Jel ejiet prom, jūs esat bīstams cilvēks.
Dons Huans
Es bīstams! kā?
Man uzklausīt jūs bail.
Dons Huans
Es klusēšu; tik neraidiet jel prom
To, kuram jūsu tēls ir prieks un laime.
Nav sirdī cerību man pārdrošu,
Es neprasu nekā, tik redzēt jūs
Man vajag, ja virs zemes dzīvot esmu
Es notiesāts.
Donna Anna
Jel ejiet — ne šai vietā
Teikt tādas runas, tādas neprātības.
Pie manis nāciet rīt. Ja varat zvērēt
Pret mani tādu pašu cieņu just,
Jūs pieņemšu — bet vakarā — tā vēlāk.
Neviens pie manis nav vēl ieradies,
Kopš atraitne es …
Dons Huans
Eņģei Donna Anna!
Lai dievs jums prieku dod, tāpat kā šodien
Jūs iepriecējāt kādu nelaimīgo.
Donna Anna
Jel ejiet prom.
Dons Huans
Vēl tikai vienu mirkli.
Donna Anna
Nē, redzams, jāiet man … turklāt man lūgsnas
Nav prātā vairs. Jūs aizvairljāt tās
Ar runām laicīgām; no tām jau senis,
Sensenis atradusi auss — es rītdien
Jūs pieņemšu.
Dons Huans
Nav drosmes man vēl ticēt,
Nav drosmes izjust savu lielo laimi…
Es rīt jūs redzēšu — un nevis še,
Un nevis paslēpusi
Donna Anna
Jā, rītdien, rītdien.
Bet kā jūs sauc?
Dons Huans
Diego de Kalvado.
Donna Anna
Ardievu, Don Diego. (Aiziet.)
Dons Huans
Leporello!
(Nfik Leporello.)
Leporello
Ko vēlaties jūs?
Mīļais Leporello!
Ak laime! .. . Rītdien — vakarā tā vēlāk .
Mans Leporello, rītdien — pagādā . ..
Kā bērns es laimīgs!
Leporello
Vai ar Donnu Annu
Jūs runājāt? ak, var jau būt, ka tā
Jums sacījusi pāris laipnu vārdu
Vai arī jūs to esat svētījis.
Dons Huans
Nē, Leporello, nē! tā satikšanos
Man noteica, jā, satikšanos!
Leporello
Tiešām!
Ak atraitnes, jus visas tādas!
Dons Huans
Laime!
Es dziedāt varu, visu zemi skaut.
Leporello
Bet komandors? ko sacīs viņš par to?
Dons Huans
Vai liekas tev, ka viņš kļūs greizsirdīgs?
Nu taču ne; viņš bija vīrs ar prātu
Un kļuvis rāmāks būs, kopš miris tas.
L e p 0 r e i i o
Nē; viņa statuju jel uzskatiet!
DonsHuans
Un tad?
Leporello
Uz jums tā, liekas, lūkojas
Un nikna top.
Dons Huans
Tad dodies, Leporello,
Un ludz, lai tā pie manis ierodas —•
Pie manis ne — pie Donnas Annas rītdien.
Leporello
Lūgt viesos statuju! kādēļ?
Dons Huans
Nu taču
Ne tādēļ, lai es runātos ar to, —
Lūdz rītdien statuju pie Donnas Annas
Nākt vakarā tā vēlāk, un lai tā
Pie durvīm sardzē stāj.
Leporello
Kāds gan jums prieks
Dzīt jokus un ar ko?
Dons Huans
Nu ej.
Bet…
Dons Huans
Dodies!
Leporello
Ak statuja, tik slavena un daiļa!
Mans kungs Dons Huans lūdz jūs pazemīgi
Rit ierasties … Nudien, es nespēju,
Man bail.
Dons Huans
Ak gļēvuli, es tevi! .. .
Leporello
Lai notiek.
Mans kungs Dons Huans laipni lūdz jūs rītdien
Tā vēlāk atnākt jūsu kundzes mājā,
Pie durvīm stāt un …
(Statuja, apstiprinādama to, māj ar galvu.)
Vai!
Dons Huans
Kas tur?
Leporello
Vai, vai.. .
Vai, vai, man gals!
Kas noticis ar tevi?
Leporello
(māj ar galvu)
Vai… statuja! …
Dons Huans
Tu māj ar galvu!
Leporello
Nē,
Ne es, bet tā!
Dons Huans
Kāpēc tu blēņas mels?
Leporello
Tad ejiet pats.
Dons Huans
Nu pielūko, tu slaist!
(Statujai.)
Es lūdzu tevi atnākt, komandor,
Pie tavas atraitnes, kur būšu rit,
Un durvīs sardzē stāt. Nu ko? vai būsi?
(Statuja atkal māj.)
Ak dievs!
Leporello
Nu ko? es taču teicu . . .
Dons Huans
Nāc.