Laukums Veronā.
Uznāk Valentīns un Protejs.
Valentīns.
Beidz, mīļais Prolej, mani atrunāt!
Kas mājās mīt, tam izsīkst asprātība.
Ja aizrautība tevi nesaistītu
Vairs tavas daiļās acu spožumā,
Es tevi lūgtu sekot man, jo labāk
Ir skatīt svešu zemju brīnumus
Kā mājās jaunās dienas kūtros sapņos
Un bezdarbīgā vaļā pavadīt.
Bet, ja tu mīli, tad lai sekmes tev;
Tāpat, ja mīlētu, to teiktu sev.
Protejs.
Tu aizej? Labais Valentīn, tad sveiks!
Tik savu Proteju tu atceries,
Kad skaistas lietas ceļojumā redzi.
Es vēlētos ar tevi prieku dalīt,
Ja labi klātos tev; bet lielas briesmas
Ja draudētu tev kādreiz, savas rūpes
Tu pakļauj manām karstām lūgšanām,
Jo, Valentīn, tavs pātarnieks es būšu!
Valentīns.
Un lūdz no mīlas grāmatas par mani.
Protejs.
Jā gan, no grāmatas, ko es tā mīlu.
Valentīns.
Tas dziļas mīlas sekls stāsts, kā peldus
Pār Helespontu devās Leanders.
Protejs.
Džiļš stāsts tas ir, bet dziļāka vēl mīla,
Viņš mīlā bija iegrimis līdz ausīm.
Valentīns.
Tu mīlā iegrimis nu pāri zābakiem,
Bet Helespontu ne'si pārpeldējis.
Protejs.
Šiem vārdiem, draugs, ir kurlas manas ausis.
Valentīns.
Tām, šķiet, vairs nepatīk, kad piemin …
Protejs.
Ko tad?
Valentīns.
Ko? Mīlu. Jo ir smiekli nopūtām
Un nevērība tavām ilgām alga.
Par daudz negulētu nakšu mokām
Tev jāpērk ir viens prieka acumirklis.
Ja iegūsi — varbūt tik nelaimi;
Ja zaudēsi — tad būs vēl lielāks posts.
Ar saprātu tu dari ģeķības,
Līdz ģeķības sāk uzveikt saprātu.
Protejs.
Ja klausās tevi, šķiet, ka esmu ģeķis.
Valentīns.
Ja klausās tevī, šķiet, ka tiešām tā.
Protejs.
Tu zaimo mīlu, neesmu es mīla.
Valentīns.
Tā ir tavs skolmeistars, kas tevi skolo.
Bet tas, ko kāda auša važām saista,
Man šķiet, nav gudriem vīriem pieskaitāms.
Protejs.
Bet dzejnieki tak teic, kā pumpurā
Mīt grauzējs kāpurs, arī mīla tā
Mīt dažreiz jaunā, trauslā dvēselē.
Valentīns.
Teic arī dzejnieki, ka agrais pumpurs
Jau tārpa saēsts, pirms tas zeļ un plaukst,
Tā arī jauno, maigo dvēseli
Vērš mīla aušībā, un pumpurs nīkst
Un vīst, pirms vēl tas ziedā atraisās,
Līdz gals ir visām skaistām cerībām.
Bet kādēļ aizkavēt ar padomiem?
Vēlreiz ardiev'! Tēvs mani gaida ostā,
Lai aizvadītu tālā ceļojumā.
Protejs.
Es tevi pavadīšu, Valentīn.
Valentīns.
Nē, Protej, draugs. Mums tūdaļ jāšķiras.
Ar savām vēstulēm man Milānā
Par veiksmi mīlā dari zināmu
Un citiem notikumiem jaunākiem,
Un es, tavs draugs, tev arī atrakstīšu.
Protejs.
Lai Milānā arvien tev klājas labi!
Valentīns.
Tāpat kā tev še mājās. Draugs, ardiev'!
Aiziet.
Protejs.
Viņš medī slavu, bet es labāk mīlu.
Viņš pamet draugus, slavai kalpojot,
Es sevi, draugus atdodu par mīlu —
Tā Džūlija ir pārvērtusi mani!
Vairs netīk zinātne, tiek kavēts laiks,
Pat labu padomu es nicinu.
Slims ir mans gars, es bēdas ciešu nu.
Ienāk Spīds.
Spīds.
Ā, sveiki, Protej' kungs! Bet kur mans kungs?
Protejs.
Pašlaik viņš kuģī brauc uz Milānu.
Spīds.
Kam aizveda tik drīz to kuģis Jauns?
Nu esmu es kā nomaldījies auns.
Protejs.
Patiesi, auns stāv lielā neziņā,
Kad gans ir projām aizgājis no tā.
Spīds. Tātad iznāk, ka mans kungs ir gans un es esmu
auns.
Protejs. Tā ir.
Spīds. Tad jau mani ragi ir viņa ragi, vai es guļu vai
esmu nomodā.
Protejs. Vientiesīga atbilde, kā jau tas piederas aunam.
Spīds. Tātad esmu apzīmogots kā auns.
Protejs. Noteikti. Un tavs kungs kā gans.
Spīds. Nē, to es varu ar pierādījumu atspēkot.
Protejs. Vajadzētu pielietot visdīvainākos līdzekļus, lai
es nevarētu pierādīt pretējo.
Spīds. Gans meklē aunu un nevis auns ganu; bet es
meklēju savu kungu un nevis mans kungs mani —
tādēļ es neesmu auns.
Protejs. Auns seko barības dēļ ganam, nevis gans ēdiena dēļ aunam, tu seko algas dēļ savam kungam, nevis tavs kungs algas dēļ tev — tādēļ tu esi auns.
Spīds. Vēl tikai vienu tādu pierādījumu, un man būs jāblēj — «bē»!
Protejs. Bet dzirdi, vai tu nodevi manu vēstuli Džūlijai?
Spīds. Jā, kungs. Es, noklīdis auns, nodevu jūsu vēstuli viņai, paklīdušai avij, un viņa, paklīdusī avs, nekā nedeva man, noklīdušam aunam, par vēstules aiznešanu.
Protejs. Cik daudz avju! Kur lai es ņemu to lielāko laidaru?
Spīds. Jūs sakāt, «ko lai daru»? Ja runa ir par auniem, tad apcērpiet tos.
Protejs. Es runāju par laidaru, nevis par cirpšanu.
Spīds. Ja runa ir par cirpšanu, tad labāk apcērpiet sevi, lai man kaut kas tiek par vēstules aiznešanu.
Proteļs. Tu pārproti, es runāju par laidaru, kur butu tava vieta.
Spīds.
Vai laidarā es šajā lai eju prātu tīšu?
Tad vēstules nemūžam, mans kungs, jums nenesīšu.
Protejs. Nu, un ko viņa teica? Vai tu ievēroji, vai mani
vārdi der lieti vai ne?
Spīds
galva purinādams.
Nē.
Protejs. Nē vai lieti? Vārdu sakot, nelieti!
Spīds. Jūs pārprotat, kungs, — es teicu, ka es neievē-
roju, vai jūsu vārdi der lieli vai ne.
Protejs. Un kopā iznāk — nelieti.
Spīds. Jūs pieliekat visas pūles, lai saliktu šos vārdus
kopā, — tad pielieciet arī visas pūles, lai saliktu
kopā dažus dukātus.
Protejs. Nu kā tad, tev pienākas par to, ka tu uzņēmies
aiznest vēstuli.
Spīds. Jauki, nu es redzu, cik man jābūt pacietīgam, lai
es jūs varētu panest.
Protejs. Kas tad tev jāpanes?
Spīds. Patiesi, kungs, es aiznesu vēstuli ļoti kārtīgi, un
par šīm pūlēm man jāpanes tik smags vārds, kāds
ir nelietis.
Protejs. Tev, nudien, ir veikla mēle.
Spīds. Un tomēr tā nespēj atdarīt jūsu gauso naudas
maku.
Protejs. Runā, runā! Saki man — ko viņa teica? Atver
savu sirdi!
Spīds. Atveriet savu maku, lai reizē tiktu nokārtots
sirds un maka jautājums.
Protejs. Labi, te būs par tavām pūlēm. Ko viņa teica?
Spīds. Patiesi, kungs, es domāju, ka jums bus grūti viņu
dabūt savās rokās.
Protejs. Kādēļ? Vai tu tik vien varēji no viņas izdabūt?
Spīds. Kungs, es nekā no tās nevarēju ne dabūt, ne iz-
dabūt, pat nevienu dukātu par jūsu vēstules aizne-
šanu. Un, tā kā viņa bija tik cietsirdīga pret mani —
jūsu dvēseles ziņnesi, — tad es baidos, ka viņa būs
tikpat cietsirdīga arī pret jums, kad jūs paši izteik-
siet savas jūta. Nedāviniet tai cita nekā kā tikai ak-
meņus, jo viņa ir cieta kā tērauds.
Protejs. Kā? Viņa neteica nekā?
Spīds. Nē. Pat ne — «te būs par tavām pūlēm». Jūs man
nekad nebūsiet vienaldzīgs, es jums pateicos, jo ar
jūsu tēriņu esmu kļuvis bagātāks par dažu vērdiņu.
Pateicībā par to es turpmāk nenesīšu vairs jūsu vēs-
tules, lai jums nebūtu jāizdod vēl daži dukāti. Un tā,
kungs, es aiznesīšu sveicienus no jums savam kun-
gam.
Protejs.
Ej savu kuģi vētrā pasargāt:
Tas nenogrims, kad tu uz klāja būsi,
Jo sausai nāvei nolemts tu uz zemes.
Spīds aiziet.
Pie Džūlijas man labāks ziņnesis
Ir jānosūta — baidos es, ka tai
Riebj pieņemt vēstuli no tavām rokām.
Aiziet.
OTRA AINA
Turpat. Džūlijas dārzs.
Uznāk Džūlija un Lučeta.
Džūlija.
Lučeta, runā tak, jo esam vienas,
Teic — vai lai atveru es sirdi mīlai?
lučeta.
Jā, jaunkundz, saprātam to neaizveriet.
Džūlija.
No dižciltīgiem kungiem, kuri šurpu nāk
Un kurus katru dienu es te redzu,
Teic — kas visvairāk pelnījis ir mīlu?
Lučeta.
Es lūdzu, miniet vārdus, tad es teikšu
Pēc sava ieskata, ko domāju.
Džūlija.
Ko domā tu par skaisto Eglamūru?
Lučeta.
Viņš bruņinieks ir smalks un gaišu prātu,
Bet es tam savu sirdi nedāvātu.
Džūlija.
Kā tev tīk bagātais Merkacio?
Lučeta.
Kaut bagāts viņš, es nemīlētu to.
Džūlija.
Vai cēlais Protejs patiktos tev ļoti?
Lučeta.
Ak mīla, tu arvien mūs aizraut proti!
Džūlija.
Kādēļ tu saki to par Proteju?
Lučeta.
Ak, piedodiet, man kauns, es klusēšu,
Jo kā gan lai es, zemā, tuvāk tieku
Šim kungam, kas tik patīkams pārlieku!
Džūlija.
Vai Protejs nav tāds pats kā citi viesi?
Lučeta.
Starp labiem viņš ir labākais, patiesi.
Džūlija.
Kāpēc?
Lučeta.
Nu, kā jau daždien sievietei:
Viņš šķiet man tāds, tādēļ ka tā man šķiet
Džūlija.
Tu tātad domā, lai es viņu mīlu?
Lučeta.
Jā gan, ja tikai gribat vispār mīlēt.
Džūlija.
Viņš viens neko man neteica par mīlu.
Lučeta.
Un tomēr viņš jūs vairāk mīl kā visi.
Džūlija.
Kas tā par kaislību, ja nerunā!
Lučeta.
Cik baiga uguns, slēpta ja ir tā!
Džūlija.
Tak nemīl tāds, kas mīlu noklusē.
Lučeta.
Bet, kas arvien to piemin, divkārt ne!
Džūlija.
Ak, ko gan domā viņš?
Lučeta.
To teic ši vēstule.
Dod Džūliļai vēstuli.
Džūlija.
Man? Džūlijai? No kā?
Lučeta.
Jel palasiet!
Džūlija.
Kas to tev iedeva?
Lučeta.
Man? Valentīna pāžs, to Protejs sūtījis.
Kad steidzās viņš pie jums, tam, jaunkundz, pretī nācu
Un nerimos, kamēr šo rakstu nepievācu.
Džūlija.
Pie manas kautrības! Tu viltīgā!
Kā drīksti pieņemt tukšu vārdu rakstu?
Vai kāda nodevība tā pret mani?
Patiešām, amats tavs ir cienījams,
Un strādniece tu esi īstā vietā.
Ņem vēstuli un atdod viņam to,
Un ātrāk manās acīs nerādies!
Lučeta.
Vai mīlas pakalpojums naidu rada?
Džūlija.
Vai iesi tu?
Ak vai, kādēļ šī kņada!
Aiziet.
Džūlija.
Kādēļ es nelasīju vēstuli?
Bet kauns tak būtu viņu aicināt
Un lūgt, ko nosaucu par noziegumu.
Tā, viltniece, zin, kas ir jaunava
Un nespiež mani paņemt vēstuli.
«Nē,» saka jaunava, kā prasa tikums,
Un vēlas, kaut to saprastu kā «jā»!
Fū, fū, cik aplama šī muļķa mīla!
Kā negants bērns vispirms tā skrāpē aukli,
Bet tad drīz pazemīgi skūpsta rīksti.
Cik nikni aizraidīju Lučetu,
Kaut tā es gribēju, lai viņa paliek!
Cik pikti sakrokoju savu pieri,
Kaut dziļi savā sirdī līksmoju!
Par sodu sev lai atsaucu Lučetu,
Lai manu muļķību tā piedotu.
Nāc šurp, Lučeta!
Lučeta atgriežas.
Lučeta.
Jūsu augstība?
Džūlija.
Vai vēl nav ēdamlaiks?
Lučeta.
Ak, kaut jau būtu!
Pie ēdiena jūs dusmas remdinātu,
Nevis pie kalpones.
Džūlija.
Ko pacel tu
Tik rūpīgi?
lučeta.
Neko.
Džūlija.
Kam pieliecies?
Lučeta.
Es lapu pacēlu, ko nometu.
Džūlija.
Un vai tā lapa nav nekas?
Lučeta.
Man — jā.
Džūlija.
To atstāj tādam, kam tā ir kaut kas.
Lučeta.
Tā nemelos tik tam, kam domāta,
Ja tikai neiztulko greizi to.
Džūlija.
Kāds draugs tev to ir pantos atrakstījis?
Lučeta.
Lai dziedu to pēc kādas meldijas.
Jel sēdieties, jums zināma šī māksla.
Džūlija.
Bet ne lai niekos to es izšķērdēta.
To dziedi man pēc dziesmas «Mīlas gaisma».
Lučeta.
Tā pārāk skumīga tik viegliem vārdiem.
Džūlija.
Tā skumīga? Bet kāds ir piedziedājums?
Lučeta.
Jauks, labskanīgs, ja dziedat viena jūs.
Džūlija.
Kādēļ ne tu?
Lučeta.
Tas ir par augstu man.
Džūlija.
Nu, rādi dziesmu! Blēde, kas tad tas?
Lučeta.
Kam maināt balsi, nenodziedot dziesmu?
Šī noskaņa man netīk jūsu balsī.
Džūlija.
Kādēļ gan ne?
Lučeta.
Par skarbu, jaunkundz, tā.
Džūlija.
Tu esi pļāpa.
Lučeta.
Bet nu neskan vairs:
Nav mūsu jaukai dziesmai saskaņas —
Trūkst vidusbalss.
Džūlija.
Bet traucē saskaņu
Vēl vairāk vidutāja skaļā balss.
I.učeta.
Bet Protejam tak vajag vidutāja.
Džūlija.
Šīs pļāpas nedrīkst ilgāk kavēt mani!
Šiem tukšiem zvērestiem lai nu ir gals!
Saplēš vēstuli.
Ej projām! Vēstule lai paliek te!
Tu gribi to, lai mani kaitinātu?
Lučeta
pie sevis.
Cik skarba tā, un tomēr kā tai tiktos
Vēl saņemt otru tādu vēstuli!
Aiziet.
Džūlija.
Kā gan es varēju tā dusmoties!
Ai ļaunās rokas, saplēst mīlas rakstu!
Jūs niknās lapsenes, kas medu sūc
Un nodur biti, kas šīs sulas deva!
Lai izpirktu, es skūpstu papīru!
Lūk, «labā Džūlija», te, lūk, ir ļaunā!
Par sodu tavai nepateicībai,
Uz akmeņiem es metu tavu vārdu
Un kājām minu tavu skarbo spītu!
Te rakstīts «Protejs, mīlas ievainots».
Ak vai! Kā dusas vieta manas krūtis
Lai tevi patver, kamēr vainas sadzīs,
Un skūpsti vien lai tevi dziedina!
Stāv rakstīts «Protejs» vairāk reižu te.
Vējš, esi rāms un projām neaiznes
Ne rindu, vēstuli līdz savācu.
Tik manu vārdu ne — lai nes to vētra
Līdz klintsragam, kas jūrā iesniedzas
Un iesviež satrakotās, niknās bangās!
Lūk, vienā rindā divreiz viņa vārds:
«Tavs Protejs, ak, tavs Protejs skumīgais»
Un «daiļai Džūlijai». Nē, jānoplēš
Šis vārds! Nē, lai vēl paliek, jo tas blakus
Ir viņa skaistam, grūtsirdīgam vārdam,
Es vienu cieši piespiedīšu otram —
Nu skūpstieties vai nīstieties — kā tīk!
Atgriežas Lučeta.
Lučeta.
Pie galda, jaunkundz, nāciet! Tēvs jau gaida.
Džūlija.
Tad iesim.
Lučeta.
Kā? Te paliks vēstule?
Džūlija.
Ja tā ir vērta, ka to paceļ, — ņem!
Lučeta.
Jūs mani rājāt, kad to pacēlu,
Tak arī šoreiz es to darīšu.
Džūlija.
Es redzu, ka tev kāre ir pēc tās.
Lučeta.
Jūs, jaunkundz, sakāt to, ko saredzat, —
Es arī redzu, kaut jums šķiet, es akla.
Džūlija.
Nāc, nāc! Es tevi lūdzu, iekšā nāc!
.Abas aiziet.
TREŠA aina
Turpat. Istaba Antonio namā.
Ienāk Antonio un Pantino.
Antonio.
Par ko, Pantino, runāja mans brālis,
Kad krusta ejā tevi aizturēja?
Pantino.
Par Proteju, par sava brāļa dēlu.
Antonio.
Ko saka viņš?
Pantino.
Tas brīnās, ka jūs ļaujat pavadīt
Tam mājās visu savu jaunību.
Dažs labs, kas daudzkārt zemāks nekā jūs,
Liek dēlam ceļot, lai tas slavens kļūtu,
Vai karā doties, lai tur laimi rastu,
Gan atklāt tālas, nezināmas salas,
Gan augstās skolās smelties zinības.
Šiem lieliem uzdevumiem izraudzīt
Laiks esot jūsu dēlu Proteju.
Viņš teica man, lai jums pie sirds to liekot,
Lai jūs vairs ilgāk neturat to mājās.
Kā pārmetums tas kļūt var sirmgalvim,
Ka pasaulē viņš jaunībā nav bijis.
Antonio.
Šie vārdi lieki, jo kopš mēneša
Es pats jau pārdomāju par šo lietu.
Es saprotu, ka laiks tam velti iet
Un ka viņš tikmēr nebūs nobriedis,
Kamēr to nenorūdīs pasaule.
Ar čaklumu un pūlēm pieredze
Tiek gūta, dāva gudrību tik laiks.
Bet teic — kur lai vislabāk es to sūtu?
Pantino.
Man liekas, zināms jūsu žēlastībai,
Ka viņa draugs ir jaunais Valentīns,
Kas kalpo imperatoram tā galmā.
Antonio.
To zinu gan.
Pantino.
Turp, jūsu žēlastība, sūtiet viņu!
Tur vingros tas un cilās zobenu,
Tur dzirdēs smalkas sarunas un draugs
Kļūs dižciltīgiem, kā tas piederas
Tā viņa jaunībai, kā stāvoklim.
Antonio.
Tavs labais padoms rūpīgi ir apsvērts,
Un, lai tu redzētu, ka man tas patīk,
To nekavēdamies es izpildīšu,
Pie imperatora ar lielu steigu,
Pantino, manu dēlu nosūtot.
Pantino.
Vai drīkstu aizrādīt: rīt dons Alfonso
Ar citiem jauniem cienījamiem kungiem
Brauc padevību izteikt valdniekam
Un pakalpojumus tam piedāvāt.
Antonio.
Ar tiem lai dodas arī Protejs turp >—
Nu viņam pateikšu to īstā brīdī.
Ienāk Protejs.
Protejs.
Ai skaistā mīla! Skaistie vārdi! Skaistā dzīve!
Te viņas roka izteikusi sirdi,
Te viņas mīlas zvērests, goda ķīla.
Ai, kaut jel mūsu tēvi mūsu mīlai
Un mūsu laimei dotu svētību!
Ai visuskaistā Džūlija.
Antonio.
Kas tā par vēstuli, ko tu tur lasi?
Protejs.
Tik dažas rindas, jūsu žēlastība,
Ko Valentīns man raksta, — tās kāds draugs,
Kas runājis ar viņu, atnesa.
Antonio.
Dod šurp man vēstuli! Kas tur ir rakstīts?
Protejs.
Kungs, jauna it nekā. Viņš raksta man,
Cik jauki dzīvojot, kā tiekot mīlēts
Un kā to imperators ieredzot.
Viņš grib, lai dalos tur ar viņu priekā.
Antonio.
Un vai tev patīk viņa vēlēšanās?
Protejs.
Kungs, jūsu gribai esmu padots es —
Tās priekšā sabrūk drauga vēlēšanās.
Antonio.
Bet mana griba — viņa vēlēšanās
Ir šoreiz kopīga, un nebrīnies
Par manu lēmumu, bet tam tā jābūt:
Pie imperatora ir jāpavada
Ar draugu Valentīnu tev kāds laiks.
To pašu summu, ko tam piederīgie
Dod uzturam, es došu arī tev.
Jau rit tev prom no mājām jādodas
Bez iebildumiem. Lēmums negrozāms.
Prote js.
Kungs, nevaru tik ātri sakārtoties,
Kaut dienu lūdzu jūs vēl pārdomāt.
Antonio.
Nu, ko tev vajadzēs, to nosūtīsim.
Vairs nav ko kavēties — rīt dosies ceļā!
Pantino, nāc, tev jāpalīdz ir man
It visu steigšus ceļam sakārtot.
Antonio un Pantino aiziet.
Protejs.
No uguns vairījos, lai nesadegtu,
Un lēcu jūrā, kur es noslīku.
Es tēvam negribēju rādīt vēstuli,
Ko raksta Džūlija, lai ceļā nestājas
Tas mūsu mīlai. Bet, ja nu es stāšos
Pret tēva gribu, kaitēšu tai divkārt.
Kā pirmā mīla, mūžam mainīdamās,
Tik līdzīga ir krāšņām aprīļdienām:
Te saule atspīd visā lepnībā,
Te mākoņiem tiek nomākta drīz tā.
Atgriežas Pantino.
Pantino.
Jūs, Protej' kungs, tēvs aicina pie sevis —
Viņš ļoti steidzīgs, lūdzu, nāciet drīz!
Prote js.
Sirds paklausīgi dodas nelaimē,
Bet kliedz tā tūkstošreiz ar sāpēm — nē!
Abi aiziet.