Milāna. Istaba hercoga pilī.
Ienāk Valentīns un Spīds.
Spīds.
Kungs, jūsu cimds.
Valentīns.
Uz to jau acis metu.
Spīds.
Man šķita jau tūlīt, ka prom to metāt.
Valentīns.
Jā, tas ir mans. Dod! Ņemu to ar prieku. •—
Ak skaistais cimds, kas man tik mīļš pārlieku!
Ak Silvija, ak Silvija!
Spīds. Silvijas jaunkundze!
Valentīns.
Ko klaigā, zelli?
Spīds. Nevaru to sasaukt.
Valentīns.
Kas viņu liek tev saukt?
Spīds. Jūsu augstība, vai es aplami saprotu?
Valentīns. Jā, tu arvien esi pārsteidzīgs.
Spīds. Un vēl šodien mani izbāra, ka es esot pārāk
gauss.
Valentīns. Nu tad saki man — vai tu pazīsti Silvijas
jaunkundzi?
Spīds. To, kurā jūsu augstība ir iemīlējies?
Valentīns. Kā tad tu zini, ka es esmu iemīlējies?
Spīds. Pēc šīm īpašām pazīmēm: vispirms jūs esat iemācījies kā Proteja kungs sakrustot rokas līdzīgi saīgušam cilvēkam, jums patīk mīlas dziesma kā sarkankrūtim, jūs staigājat vienatnē kā mēra slimnieks, vaidat kā skolas puika, kas pazaudējis savu ābeci, raudat kā jauna meiča, kas aprakusi savu vecomāti, gavējat kā tāds, kas badojas veselības labad, un esat iztrūcinājies kā cilvēks, kuru aplaupa, un beidzot jūs runājat smilkstēdams kā ubags Visu svēto dienā. Parasti, kad jūs smējāties, jūs ķērcāt kā gailis, un, kad jūs gājāt, jūs kāpāt kā lauva. Jūs gavējāt tikai pēc tam, kad bijāt krietni paēduši, bet drūmi lūkojāties tikai tādēļ, ka jums trūka naudas. Un tagad jūs viena dāma tā pārvērtusi, ka tikko vairs varu pazīt savu kungu.
Valentīns. Vai tiešām to visu var manī ievērot?
Spīds. Visu var redzēt, kas jums aiz ādas.
Valentīns. Kas man aiz ādas? Tas nav iespējams.
Spīds. Jā, aiz ādas. Tā tas ir, jo nevienam nav tik daudz vientiesības kā jums. Jūs lienat vai no ādas ārā, bet ģeķība ir un paliek jums aiz ādas un spīd cauri jums kā ūdens urīna glāzē, tā ka nav tādas acs, kas, jūs ieraudzīdama, nekļūtu par ārstu un neatzītu jūsu slimību.
Valentīns. Bet saki man — vai tu pazīsti Silvijas jaunkundzi?
Spīds. To, kuru jūs aprijat acīm, kad tā sēž pie galda?
Valentīns. Vai tu to esi ievērojis? Taisni to es domāju.
Spīds. Bet es to, kungs, neesmu redzējis.
Valentīns. Tu esot ievērojis, ka es to pie galda acīm
aprijot, un pēkšņi tu viņu neesot redzējis!
Spīds. Vai tā nav tā, kurai ir greizs augums?
Valentīns. Viņa nav neskaista, kalpa dvēsele, un tā nav
nesamērīgi noaugusi.
Spīds. Es jau arī saku, ka nav.
Valentīns. Kas nav?
Spīds. Ka viņa nav ne skaista, ne samērīgi noaugusi.
Valentīns. Es domāju, ka viņas skaistums ir ļoti liels,
bet viņas auguma staltums neaprēķināms.
Spīds. Tas ir tādēj, ka pirmais ir krāsots un otrs nav
ievedams rēķinos.
Valentīns. Kas ir krāsots, un kas nav ievedams rēķi-
nos?
Spīds. Lai klātu skaista, viņa ir tā nokrāsojusies, ka
neviens cilvēks nevar aprēķināt viņas skaistumu.
Valentīns. Ko tu gan iedomājies? Es augsti stādu viņas
skaistumu.
Spīds. Jūs viņu neesat redzējuši, kopš tā ir neglīta.
Valentīns. No kura laika tad tā ir neglīta?
Spīds. Kopš jūs viņu mīlat.
Valentīns. Es arvien to esmu mīlējis, kopš es to ierau-
dzīju, un tomēr es arvien viņu redzu bezgala skaistu.
Splds. Ja jūs viņu mīlētu, jūs to neredzētu.
Valentīns. Kādēļ?
Splds. Jo mīlestība ir akla. O, kaut jums būtu manas
acis vai arī kaut jūsu acīm būtu tas redzīgums, kāds
tām bija, kad jūs bārāt Proteja kungu, ka viņš iet bez
zeķturiem.
Valentīns. Ko tad es redzētu?
Spīds. Jūsu pašreizējo neprātību un viņas pārmērīgo
neglītumu, jo viņš, būdams iemīlējies, nevarēja re-
dzēt, kā sasiet zeķturus, bet jūs, būdams iemīlējies,
nevarat redzēt pat ne bikses apvilkt.
Valentīns. Tad jau tu arī esi iemīlējies, jo vakarrīt tu
nebiji varējis saredzēt manas kurpes un tādēļ tās
nenospodrināji.
Spīds: Patiesi, kungs, es biju iemīlējies savā gultā. Es
jums pateicos, ka jūs manas mīlestības dēļ man maz-
gājat galvu, jo tas mani padara drošāku jūs izbārt
jūsu mīlestības dēļ.
Valentīns. Es to nesu sirdī, lai kur eju vai stāvu.
Spīds. Sēdieties, tad jums to būs vieglāk nest.
Valentīns. Vakar viņa man lika uzrakstīt dažus pantus
tam, kuru tā mīlot.
Spīds. Un to jūs izdarījāt?
Valentīns. Jā.
Spīds. Un vai neesat pārāk šķidri uzrakstījis?
Valentīns. Nē, zelli, tik labi, cik vien varēju. Klusu!
Viņa nāk.
Ienāk Silvija.
Spīds
pie sevis.
O, lieliskā rotaļa! O, jaukā lelle! Tūlīt sekos viņu
izskaidrošanās.
Valentīns. Jaunkundze un pavēlniece, tūkstoš labrītu!
Spīds. Un vienu labu vakaru turklāt. Miljons glaimu.
Silvija. Valentīn, mans kungs un mans kalps, jums divi
tūkstoši labrītu!
Spids. Viņam vajadzētu dot viņai procentus, bet viņa
dod viņam.
Valentīns.
Kā pavēlējāt, tā es uzrakstīju
Tam nezināmam draugam vēstuli, —
Ne visai labprāt es šo darbu veicu,
Tik pienākumu pildīju pret jums.
Silvija.
Sinjor, mans kalps, paldies par veikto darbu!
Valentīns.
Tas viegli nebija, jo, nezinādams,
Kam, jaunkundz, domāta šī vēstule,
Uz labu laimi to es sacerēju.
Silvija.
Varbūt jums netikās šis uzdevums?
Valentīns.
Nē, jaunkundz, rakstīšu, ja pavēlat
Un ja jums noder, tūkstošreiz tik daudz
Un tomēr…
Silvija.
Teikums skaists. Lūk, turpinājums:
Un tomēr, ak, kādēj? Un tomēr man
Nav vērts, un tomēr ņemiet vēstuli —
Un tomēr jūs vairs neapgrūtināšu.
Spīds.
Un tomēr notiks tas un tomēr, tomēr!
Valentīns.
Vai jūsu žēlastībai netīk dzejas?
Silvija.
Ak nē, tās gluži labi uzrakstītas,
Bet, tā kā sacerējāt nelabprāt,
Tās jums es atdodu.
Valentīns.
Bet tās ir jums.
Silvija.
Uz manu lūgumu jūs rakstījāt,
Kungs, bet tās negribu es vairs — tās jums!
Es gribētu tās drusku izjustākas.
Valentīns.
Ja pavēlat, jums citas sacerēšu.
Silvija.
Un tad tās manā vietā izlasiet •—
Un labi būs, vai patiks vai ar ne.
Valentīns.
Un, ja man patiks, ko tad darīt, jaunkundz?
Silvija.
Ja patiks, saņemsiet par pūlēm algu,
Un nu, mans kalps, ar labu rītu!
Aiziet.
Spīds.
Šo neredzamo joku kā gan lai izdibinu —
Par degungalu vairāk vai torņa gaili zinu.
Mans kungs tai kalps, bet viņa to samaitā ar varu
Un skolnieku grib redzēt kā savu skolmeistaru.
Cik smalki austs šis tīkls! Dažs iekļūst tajā akls,
Bet savas kundzes vārdā mans kungs sev raksta čakls.
Valentīns. Ko tu tur prāto pats ar sevi?
Spids. Nē, es domāju, jums tā prātošana.
Valentīns. Kādā ziņā?
Spīds. Kā izprecināt Silvijas jaunkundzi.
Valentīns. Kam?
Spīds. Sev. Un viņa prec jūs rakstiski.
Valentīns. Kā — rakstiski?
Spīds. Ar vēstuli, gribēju teikt.
Valentīns. Viņa jau man nav rakstījusi.
Spīds. Ko tad viņai vajag, ja viņa jums pašam sev liek
rakstīt vēstuli? Nu, vai beidzot saprotat to joku?
Valentīns. Nemaz, tici man.
Spīds. Es jums neticu, kungs. Bet vai jūs neievērojāt, ka
tā bija viņas nopietnība?
Valentīns. Es ievēroju tikai, ka viņa ir uz mani pikta.
Spīds. Bet viņa tak jums iedeva kādu vēstuli.
Valentīns. Tā ir vēstule, kuru es rakstīju viņas drau-
gam.
Spīds. Bet viņa to iedeva jums. Saprotat?
Valentīns. Kaut tā būtu!
Spīds. Es varu saderēt, ka tā ir, jo citādi nemaz nevar
būt!
Jūs bieži rakstījat, bet tā vai nu aiz tiklības
Jums neatbildēja nekad, vai ar aiz nevaļas.
Varbūt no sūtņiem baidījās, kas pieķerti tiek vijam,
Tādēļ tā māca mīļāko, lai raksta viņas mīļam.
To skaitu kā no grāmatas, jo to es izlasīju kādā grā-
matā. Par ko gan jūs domājat, kungs? Ir ēdamlaiks.
Valentīns. Esmu paēdis.
Splds. Jā, bet klausieties, kungs, kaut arī mīlestība —
hameleons pārtiek no gaisa, — tad es tomēr esmu
tāds, kas pārtiek no ēdieniem, un tādēļ labprāt ēstu.
O, neesiet kā jūsu jaunkundze; ļaujieties aizkustinā-
ties, ļaujieties aizkustināties!
Abi aiziet.
OTRA AINA
Verona. Džūlijas nams.
Ienāk Protejs un Džūlija.
Protejs.
Tik pacietību, mīļā Džūlija!
Džūlija.
Jā gan — jo cita līdzekļa vairs nav.
Protejs.
Tiklīdz es varēšu, es atgriezīšos.
Džūlija.
Tavs prāts ja nesagriezīsies, tad gan.
Te gredzens piemiņai no Džūlijas.
Dod gredzenu.
Protejs.
So apmaiņai no manis ņemt tev laiks.
Džūlija.
Skūpsts mūsu draudzībai būs zīmogs maigs.
Protejs.
Kā uzticības zīmi roku ņem,
Un, ja man kādu dienu paietu
Kciut stunda, kurā, Džūlija, par tevi
Es nenopūstos, smaga nelaime
Lai manu mīlas aizmāršību soda!
Tēvs mani gaida — nerunāsim vairs.
Laiks nu ir ceļā doties. Neraudi,
Jo asras mani velti aizkavētu.
Džūlija aiziet.
Ardievu, Džūlija! Kā? Prom bez vārda!
Jā, uzticīga mīla neprot runāt —
Tā darbos izpaužas, bet nevis vārdos.
Ienāk Pantino.
Pantino.
Jūs gaida.
Protejs.
Ej jel, ej, es sekošu.
Ak, šķiršanās liek klusēt mīlas vārdiem.
Abi aiziet.
TREŠA AINA
Turpat. Iela.
Uznāk Launss ar suni.
Launss. Nudien, jau veselu stundu es raudu, jo visiem
Launsiem piemīt šī lielā vājība. Esmu saņēmis kā
pazudušais dēls savu mantojuma tiesu un dodos ar
Proteja kungu uz imperatora galmu. Man šķiet, Kra-
bis, mans suns, ir cietsirdīgākais suns pasaulē. Mana
māte raudāja, mans tēva rēca, mana māsa vaima-
nāja, mūsu kalpone gaudoja, mūsu kaķis lauzīja ķe-
pas, un visa mūsu māja atradās visnožēlojamākā stā-
voklī, bet šis cietsirdīgais plušķis neizlēja nevienu
asaru. Tas ir viens akmens, viens īsts laukakmens,
un tam, kā jau sunim, nav ne par matu tuvākā mī-
lestības. Katrs būtu raudājis, redzēdams mūsu atva-
dīšanos; arī mana vecāmāte, kurai zudusi acu gaisma,
vērodama manu aiziešanu, kļuva akla no raudām. Es
gribu parādīt, kā tas notika: šis zābaks ir mans tēvs,
nē, šis kreisais zābaks ir mans tēvs; nē, labāk lai
mana māte ir kreisais zābaks; nē, tā nekas neiznāk;
jā, tā tas ir, tā tas ir — tam ir sliktāka zole. Tātad
šis zābaks ar to caurumu ir mana māte un šis —
mans tēvs. Parauj velns, nudien, tā iznāk! Nu, un šis
spieķis ir mana māsa, jo, lūk, viņa ir tik balta kā
lilija un tieva kā rīkste. Šī cepure ir Nena, mūsu
kalpone, es esmu suns, — nē, suns ir viņš pats, un
es esmu suns, — ak, suns esmu es, un es esmu es, jā,
tā! Tā! Tā nu es pieeju pie sava tēva. «Tēv, jūsu
svētību!» Zābaks aiz raudām nevar parunāt ne vārda,
un es skūpstu savu tēvu, — labi, viņš turpina rau-
dāt. Un es eju pie mātes, — ak, kaut šis zābaks va-
rētu parunāt kā sieviete, kurai zūd saprašana! —
Labi, es to skūpstu. Jā, tas ir pareizi — tā ir pa-
tiesi manas mātes elpa. Nu es nonāku pie savas mā-
sas. Vai dzirdat, kā viņa vaimanā? Bet suns neizlej
nevienas asaras un visu laiku nesaka ne vārda, ka-
mēr es, redziet, dzēšu putekļus savām asarām.
Uznāk Pantino.
Pantino. Steidzies, steidzies, Ļauns, uz klāja: tavs kungs
jau ir iekāpis kuģī, un tev būs jāairējas aiz tā. Kas
tad tev? Tu raudi, zelli? Steidzies, ēzeli, seko tūlīt
kuģim, — ja tu nemēģināsi to gūstīt, tu to pazaudēsi.
Launss. Tas nekas, jo tas ir cietsirdīgākais gūsteknis,
kāds jebkad gūstā turēts.
Pantino. Par kādu cietsirdīgu gūstekni tu runā?
Launss. Par to, kuru es še turu pie saites, — par Krabi,
manu suni.
Pantino. Muļķi, es teicu, ka tu pazaudēsi ceļa vēju. Un,
ja tu pazaudēsi ceļa vēju, tu pazaudēsi ceļojumu; un,
ja tu pazaudēsi ceļojumu, tu pazaudēsi savu kungu;
un, ja tu pazaudēsi savu kungu, tu pazaudēsi ari
savu darbu; un ja tu pazaudēsi darbu… Kādēļ tu
turi ciet manu muti?
Launss. Aiz bailēm, ka tu varētu pazaudēt savu mēli.
Pantino. Kā tad es varētu pazaudēt savu mēli?
Launss. Runājot melus.
Pantino. Vai tad tā nav, kā es saku?
Launss. Kaut arī es pazaudēju paisumu, ceļa vēju, ceļo-
jumu, kungu un darbu! Ja jūra izžūtu, es to piepil-
dītu savām asarām; ja vējš rimtos, es savu laivu
varētu dzīt nopūtām.
Pantino. Nāc, es tev saku! Man tevi vēl būs jārauj
līdzi!
Launss. Lai tevi parauj velns!
Pantino. Vai nāksi vai ne!
Launss. Nākšu jau, nākšu!
Abi aiziet.
CETURTA AINA
Milāna. Istaba hercoga pilī.
Ienāk Valentins, Silvila, Tūrio un Spids.
Silvija. Mans kalpotā j!
Valentīns. Pavēlniece!
Spīds. Kungs, sinjors Tūrio, jūs uzlūkojot, sarauc pieri.
Valentīns. Jā, zēn, tas aiz mīlestības.
Spīds. Ne pret jums.
Valentīns. Tad pret manu kundzi.
Spīds. Būtu labi, ja jūs viņam reiz dotu.
Silvija. Kalpotāj, jūs esat noskumis.
Valentīns. Īstenībā, jaunkundz, tā tikai liekas.
Tūrio. Pareizi, jūs izliekaties noskumis.
Valentīns. Jūs arī izliekaties.
Tūrio. Kāds?
Valentīns. Tāds, kāds jūs neesat.
Tūrio. Kāds tad es neesmu?
Valentīns. Gudrs.
Tūrio. Kāds tam ir pierādījums?
Valentīns. Jūsu muļķība.
Tūrio. Kur tad redzama mana muļķība?
Valentīns. Jūsu kamzolī.
Tūrio. Mans kamzolis ir divkāršs.
Valentīns. Nu, tad arī jūsu muļķība ir divkārša.
Tūrio. Kā?
Silvija. Jūs esat dusmīgs, sinjor Tūrio? Maināt savu
krāsu?
Valentīns. Atļaujiet to viņam, jaunkundz! Viņš ir sava
veida hameleons…
Tūrio. … Kam vairāk prieka dzert jūsu asinis kā ieelpot
to pašu gaisu, kuru jūs ieelpojat.
Valentīns. Jūs beidzāt, kungs?
Tūrio. Jā, kungs, šoreiz esmu galā.
Valentīns. Es zinu gan, kungs, ka jūs jau arvien esat
galā, pirms iesākat.
Silvija. Skaista vardu salve, dižie kungi, un žirgti šauts.
Valentīns. Patiesi, tā tas ir, jaunkundz, un mēs pateica-
mies devējam.
Silvija. Kas tad tas ir, kalpotāj?
Valentīns. Jūs pati, piemīlīgā jaunkundz, jo jūs dodat
uguni: Tūrio kungs patapina savus jokus no jūsu žē-
lastības skatieniem un maigi izšķiež to, ko patapina
jūsu sabiedrībā.
Tūrio. Kungs, ja sākšu dot vārdu pret vārdu, tad jūsu
jokiem drīz vien būs jāizput.
Valentīns. To es zinu, kungs, jums ir gan liels vārdu
krājums, bet neviena naudas gabala, ko dot jūsu su-
laiņiem, jo tas redzams viņu kailajās livrejās, ka tie
pārtiek no jūsu kailiem vārdiem.
Silvija. Pietiek, pietiek, dižciltīgie kungi, nāk mans tēvs.
Ienāk hercogs.
Hercogs.
Šķiet, Silvija, tev netrūkst pielūdzēju.
Tēvs, Valentīna kungs, jums sveiks un vesels.
Ko sakāt jūs par vēstulēm no mājām
Ar labām ziņām?
Valentīns.
Cienīgs kungs, paldies
Par katru ziņnesi no turienes.
Hercogs.
Vai jūsu tautietis Antonio
Jums pazīstams?
Valentīns.
Jā, cienīgs kungs, tā ir.
Viņš godāts tiek un allaž ievērots,
Un laba slava tam pēc nopelniem.
Hercogs.
Vai tam ir ari dēls?
Valentīns.
Jā, valdniek, un tas ir pelnījis,
Ka tēva maigums viņu pagodina.
Hercogs.
Vai jūs to tuvāk pazīstat?
Valentīns.
Tāpat kā sevi viņu pazīstu,
Jo kopā audzināti tikām mēs.
Es, jāatzīstas, biju palaidnis,
Kas nevērīgi šķieda dārgo laiku,
Ko jaunība tik jauki izrotā.
Tak Protejs — tāds ir mana drauga vārds
Ikkatru dienu pavadīja lieti.
Viņš gados jauns, bet zināšanās vecs,
Pats nenobriedis, spriedums nobriedis.
Ar vienu vārdu — cildinājumi
Tik maz spēj izteikt viņa vērtību!
Viņš garā ir un miesās paraugs mums.
Tam piemīt viss, kas dižciltīgu grezno.
Hercogs.
Patiesi, ja to apgalvojat jūs,
Tad viņš ir cienīgs valdinieces mīlas
Un derīgs valdinieka padomei.
Jā gan, ir ieradies šis dižciltīgais,
Un viņu ieteic varenākie kungi.
Te grib viņš kādu laiku uzkavēties.
Šī vēsts, man šķiet, jūs ļoti iepriecinās.
Valentīns.
Man vairāk nav nekā ko vēlēties.
Hercogs.
Tad sveiciet viņu, kā viņš pelnījis!
To tev es, Silvija un Tūrio, saku,
Jo Valentīns uz to nav mudināms,
Es viņu tūlīt sūtīšu pie jums.
Hercogs aiziet.
Valentīns.
Tas, jaunkundz, ir tas vīrs, par ko es teicu,
Ka viņš man sekotu, ja mīļotā
Tā acis neprastu sev pievērst.
Silvija.
Laikam
Tā beidzot atbrīvoja viņa acis
Un citu uzticības ķīlu ņēma.
Valentīns.
Arvien vēl tas ir viņas gūsteknis.
Silvija.
Tad viņš ir akls, un kā gan akls var redzēt
To ceļu, kas ved šurp?
Valentīns.
Tādēļ, ka mīlai,
Sinjora, acu dividesmit pāri.
Tūrio.
Mēdz teikt, ka mīlai nav nevienas acs…
Valentīns.
… Lai saredzētu tādu mīlnieku
Kā jūs, jo ikdienību neredz tā.
Silvija.
Nu pietiek, pietiek, lūk, jau svešnieks nāk.
Ienāk Protejs.
Valentīns.
Sveiks, dārgais Protej! Es jūs lūdzu, jaunkundz,
Ar laipnību še viņu saņemiet!
Silvija.
Tā vērtība liek viņu laipni saņemt.
Tas viņš, ko jūs tik bieži minējāt?
Valentīns.
Tā ir. To, pavēlniece, neatraidiet,
Lai viņš, tāpat kā es, jums kalpotu.
Silvija.
Tik augstiem kungiem esmu zema kundze.
Protejs.
Nē, laipnā jaunkundz, pārāk sīki kalpi,
Lai uzlūkotu tos tik augsta kundze.
Valentīns.
Lai paliek sarunas par nevērtību —
To, pavēlniece, pieņemiet kā kalpu.
Protejs.
Es tik ar padevību lepojos.
Silvija.
Un padevība allaž saņem algu,
Mans kalps, jūs apsveic necienīgā kundze.
Protejs.
Ja cits tā runātu, tam būtu jāmirst.
Silvija.
Ka sveicu jūs?
Protejs.
Ka necienīga jūs!
Ienāk kalpotājs.
Kalpotājs.
Ar jums grib, jaunkundz, runāt jūsu tēvs.
Silvija.
Es iešu.
Kalpotājs aiziet.
Nāciet, sinjor Tūrio,
Ar mani! Vēlreiz sveicu jauno kalpu.
Nu varat patērzēt par dzimteni,
Un tad es, sinjori, jūs gaidīšu.
Silvija, Tūrio un Spīds aiziet.
Valentīns.
Nu teic — kā klājas visiem dzimtenē?
Protejs.
Ir draugi veseli un sveicina.
Valentīns.
Un kā ar tavējiem?
Protejs.
Tie nesūdzas.
Valentīns.
Bet kā ar tavu dāmu un ar mīlu?
Protejs.
Es zinu, manas sarunas par mīlu
Tev nepatīk un tevi apgrūtina.
Valentīns.
Jā, Protej, nu man citādas ir domas.
Man nācās ciest, jo nozaimoju mīlu,
Un mani sodīja tās lepnais gars
Ar stingru gavēni un žēlabām,
Ar asrām naktī, dienā nopūtām.
Es mīlu zaimoju, un tā ar lāstu
Pie acīm pieskārās, un aizvērties
Tās nespēja, un nomods man bij lemts.
Ak Protej, draugs, tik liela valdniece
Ir mīlestība, ka man jāatzīst —
Nav ciešanu, kas līdzīgas tās sodam.
Bet vai ir lielāks prieks kā viņai kalpot?
Nav citu sarunu man kā par mīlu;
Vai rīts, vai pusdiena, vai vakarlaiks,
Vai atdusos — viens vārds ir manī — mīla.
Protejs.
Kam runāt — redzu tavās acīs laimi.
Vai viņa ir tas elks, kam kalpo tu?
Valentīns.
Jā, teic — vai tiešām tā nav debessvētā?
Protejs.
Nē, viņa ir jauks paraugs zemes būtnēm.
Valentīns.
Tā dievišķa!
Protejs.
Es negribētu tai glaimot.
Valentīns.
Ak, glaimo man — tīk cildinājums mīlai.
Protejs.
Kad biju slims, tu devi rūgtas piles:
Tām pašām zālēm atmaksāju tev.
Valentīns.
Tad patiesību teic par to: ja viņa
Nav dievišķa, tad skaistāka par visām
Un pārāka par visām zemes lietām.
Protejs.
Tik ne par Džūliju.
Valentīns.
Draugs, ir par to!
Kādēļ tu manu mīlu pazemini?
Protejs.
Bet man ir pamats savu paaugstināt.
Valentīns.
Tev šajā ziņā gribu palīdzēt,
Drīz Džūlijai tiks piešķirts augstais gods
Nest manas dāmas tērpa apmalu,
Lai skūpstot neskaras tā cietai zemei,
Kas, redzot tādu laipnību, kļūs lepna
Un atteiksies nest vas'rā krāšņās puķes,
Tā skarbai ziemai mūžam piederot.
Protejs.
Kas, Valentīn, tā ir par lielību?
Valentīns.
Bet, Protej, viss, ko es tev sacīju,
Vēl ir par maz, jo tāda vērtība
Ir tik tai vienai.
Protejs.
Tad atstāj vienu to!
Valentīns.
Nekad, nekad, jo, draugs, tā ir jau mana,
Un es tik bagāts esmu dārgakmeņiem,
Cik pērles glabā dividesmit jūras,
Kur straumes — nektārs, klintis — tīra zelta.
Ak, piedod, ka par tevi nedomāju,
Bet tu jau arī zini, kas ir mīla.
Mans sāncensis, tas nelga, kuru ciena
Tik viņa lielās mantas dēl tās tēvs,
To pavadīja, un man jāseko,
Jo mīla pārpilna ir greizsirdības.
Protejs.
Bet viņa tevi mīl?
Valentīns.
Jā, un pie tam
Mēs saderināti, un pat tā stunda,
Kad laulās mūs, ir zināma un arī
Tā viltība, kā aizbēgt tai no torņa
Pa virvju kāpnēm. Katrs līdzeklis,
Kas mani laimei tuvinās, ir rasts.
Nāc, Protej, nu uz manu istabu
Un dod man labu padomu šai lietā!
Protejs.
Ej vien, gan tevi vēl es izjautāšu.
Uz ostu aizsteigšos pēc dažām mantām,
Kas man ir vajadzīgas, un pēc tam
Es būšu tavā rīcībā.
Valentīns.
Tu nāksi drīz?
Protejs.
Jā gan.
Valentīns aiziet.
Kā viena kaisle iznīcina otru,
Kā vienu ķīli izsit otrs ķīlis,
Tā arī atmiņa par pirmo mīlu
Zūd ātri, tiklīdz jauna sirdī nāk.
Vai manas acis, Valentīna vārdi —
Tās vērtība vai mana svārstība
Par tādām neprātībām liek man prātot?
Tā skaista ir kā Džūlija, ko mīlu,
Nē, mīlēju, jo mana mīla zuda,
Un it kā uguns liesmās vaska tēls
Tas iespaids, ko tā deva, izgaisa,
Un reizē kļuvu salts pret Valentīnu,
Jo viņu vairs tā nemīlu kā senāk.
Ak, bet es mīlu viņa līgavu 1 —
Tas, lūk, ir pamats draugu nemīlēt.
Kā es ar saprātu to dievināšu,
Ja nu ar tādu neprātu to cienu!
Tik viņas tēlu redzējis es esmu,
Un jau mans saprāts tika apžilbināts —
Ja redzēšu to visā spožumā,
Tad laikam būs man jātop gluži aklam.
Ja mīlu maldīgu var dziedēt, daru
To es; ja ne, to paņemu ar varu.
Aiziet.
PIEKTĀ AINA
Turpat. Iela.
Uznāk Spids un Launss.
Spīds. Ļauns, es zvēru pie sava goda prāta, tu esi gai-
dīts viesis Milānā! Esi sveicināts!
Launss. Nezvēri aplam, mīļo zēn, jo es te nebūt netieku
gaidīts. Es arvien saku, ka neviens vīrs vēl nav pa-
zudis, kamēr nav pakārts, un nekur netiek apsveikts,
kamēr nav izmaksājis un kamēr tam krodziniece ne-
saka: «Esiet sveiks!»
Spīds. Nāc man līdz, tu kāpostgalva, es gribu tūlīt ar
tevi doties uz alus pagrabu, kur tu par pieciem vēr-
diņiem saņemsi piectūkstoš apsveikumu. Bet, jaunais
cilvēk, pasaki tu man — kā tavs kungs atvadījās no
Džūlijas jaunkundzes?
Launss. Tā kā viņi visā nopietnībā saderinājušies, tie
atvadījās jokodami.
Splds. Bet vai viņa to apprecēs?
Launss. Nē.
Spids. Kā tad? Vai viņš to apprecēs?
Launss. Arī nē.
Spids. Kā, vai tad viņi izšķīrušies?
Launss. Nē, tie ir tikpat kā viena miesa un viena dvē-
sele.
Spīds. Nu kā tad ir ar viņiem?
Launss. Nu tā — viņi stāv un krīt viens par otru. Kad tā
aizstāv viņu, viņš aizstāv to.
Spīds. Kāds tu esi ēzelis! Es nekā nesaprotu — kas tur
īsti stāv un kas tur aizstāv.
Launss. Kāds tu esi bluķa gabals, ka to nevari saprast.
Mans spieķis arī stāv aiz manis.
Spīds. Kā tad?
Launss. Ja es nostādu spieķi aiz sevis un atbalstos pret
to, tad mans spieķis stāv aiz manis.
Spīds. Nūjā, tas stāv aiz tevis, bet neaizstāv tevi.
Launss. Stāvēt aiz tevis vai aizstāvēt tevi ir tak viens
un tas pats.
Spīds. Bet saki man patiesību — vai būs kāzas?
Launss. Prasi manam sunim, — ja tas teiks «jā», tad būs;
ja tas teiks «nē», tad būs; ja tas vēdinās asti un nekā
neteiks, tad būs.
Spīds. Tātad galu galā būs.
Launss. Šadu noslēpumu tu nekad citādi no manis neiz-
dabāsi kā ar līdzību.
Spīds. Ka tikai es kaut kā izdabūju ārā. Bet, Ļauns, ko
tu teiksi, ka mans kungs ir kļuvis tik liels rīmnieks?
Launss. Tāds jau viņš arvien ir bijis.
Spīds. Kāds tad?
Launss. Liels rīma, kā tu viņu pašlaik nosauci.
Spīds. Ak tu bandu bērns, tu ēzeli, tu nejaudā mani
saprast!
Launss. Ak tu āksts tāds, es jau nedomāju, ka tu tas
rīma, bet gan tavs kungs.
Spīds. Bet es tev saku, ka mans kungs ir kļuvis cītīgs
mīlestības rīmnieks.
Launss. Nu, un es tev saku, ka man tas viss ir gluži
vienaldzīgs, kaut arī tavs kungs mīlestībā sadegtu un
izplēnētu, ja tu gribi man sekot alus pagrabā, tad…
ja ne, tad tu esi ebrejs un neesi pelnījis, ka tevi sauc
par kristīgu cilvēku.
Spīds. Kādēļ?
Launss. Ka tev nav ne tik daudz tuvāka mīlestības kā
aiziet ar kristīgu cilvēku uz alus pagrabu. Vai nāksi?
Spīds. Esmu tavā rīcībā.
Abi aiziet.
SESTĀ AINA
Turpat. Istaba pili.
Ienāk Protc/s.
Protejs.
Ja pametu es Džūliju, lauzts zvērests;
Ja mīlu skaisto Silviju, lauzts zvērests;
Ja draugam kaitēju, lauzts divkārt zvērests.
Tā vara, kas vispirms man lika zvērēt,
Liek tagad trīskārt zvērestu man lauzt,
Liek mīla zvērēt un lauzt zvērestu.
O, cildenā un maigā mīla, māci
Tu pavestajam kļūdas attaisnot!
Vispirms es spožai zvaigznei zemojos,
Nu lepno debessauli pielūdzu —
Drīkst pārsteidzīgus solījumus lauzt,
Jo tādam saprāta un gribas trūkst,
Kas labo nepārmij pret labāko.
Fū, mēle, bezgode, tu nekaunies
Tā teikt par viņu, kurai solījies
Reiz dividesmittūkstoš solījumiem!
Es nevaru no mīlas izvairīties,
Bet izvairos es tur, kur būtu jāmīl.
Es draugu zaudēšu un Džūliju.
Ja viņus paturu, man jāiet bojā.
Ja pazaudēju tos, tad atrodu
Es Valentīna vietā sevi pašu
Un nevis Džūliju, bet — Silviju.
Jā, patmīle ir mīla. Redzot Silviju, —
Lai debesis ir manas liecinieces! —
Šķiet Džūlija kā etiopiete
Tik tumša, tādēļ jāaizmirst man tā
Un jādomā, ka gals ir manai mīlai.
Nu Valentīns drīz kļūs mans ienaidnieks,
Tā vietā gūšu draugu — Silviju.
Vairs nevaru sev palikt uzticīgs,
Ja nenododu draugu Valentīnu,
Kas naktī grib pa virvju kāpnēm nokļūt
Līdz torņa logam un līdz Silvijai.
Es, sabiedrotais tam un sāncensis,
Tūlīt to paziņošu viņas tēvam
Un visu pateikšu par bēgšanu.
Tad dusmās Valentīnu padzīs tas,
Jo meitu grib viņš atdot Tūrio.
Bet, Valentīns kad projām būs, ar viltu
Es uzveikšu drīz tūļu Tūrio.
Dod mīla spārnus, lai pie mērķa kļūtu,
Tāpat kā prasmi veikt šo darbu grūtu.
septītā aina
Verona. Istaba Džūlijas namā.
Ienāk Diūlija un Lučeta.
Džūlija.
Dod padomu, Lučeta, jaukā meiča!
Es mīlas vārdā lūdzu — palīdzi!
Tu esi lapa, un uz tās tik skaidri
Ir manas domas rakstītas un jūtas,
Lai pamācību dotu. Palīdzi
Un ieteic līdzekļus, kā godam nokļūt
Pie mana mīļotā, pie Proteja.
Lučeta.
Diemžēl šis ceļš ir pārāk grūts un tāls.
Džūlija.
Bet ticīgs svētceļnieks ir nelokāms
Ar gurdiem soļiem svešās zemēs doties.
Vēl vairāk es, kas nesta mīlas spārniem
Un kas grib steigties pie tik dārgas būtnes,
Kāds man ir cēlais, dievišķīgais Protejs.
Lučeta.
Bet labāk gaidiet, līdz tas atgriežas.
Džūlija.
Tu zini, viņa skats tā tīkas sirdij!
Jel esi līdzjūtīga, jo tik ilgi
Man jācieš būs un jāpanīkst bez tā.
Ai, kaut tu mīlas alkas pazītu,
Tu drīzāk spētu aizdedzināt sniegu
Kā manu mīlas liesmu vārdiem dzēst.
Lučeta.
Es, jaunkundz, negribu nebūt to dzēst,
Tik mazinat šīs uguns niknumu,
Ka nepārkāpj tā prāta robežas.
Džūlija.
Jo vairāk nomāc to, jo spilgtāk liesmo.
Tas avots, kas, tik maigi šalcot, skrej,
Top nevaldāms, kad ierobežo to.
Bet, ja tā skaisto gaitu neaiztur,
Tas saldi dzied pār oļu akmeņiem
Un noglāsta ar skūpstu katru meldru,
Tiem garām skriedams svētceļojumā,
Un traucas it kā čūska vīdamies,
Līdz viegli ieplūst bargā okeānā!
Tādēļ ļauj iet un neaizturi mani!
Tik pacietīga es kā avots maigs
Un smejot katru soli vēroju,
Līdz nonākšu pie sava mīļotā.
Tur atdusēšos, kā pēc ciešanām
Dus Elīzijā svētlaimīgā sirds.
Lučeta.
Bet kādā tērpā projām dosieties?
Džūlija.
Ne tā kā meitene, jo izvairīties
Es gribu vieglprātīgiem vīriešiem.
Lučeta labā, apgādā man drēbes,
Kā dižciltīgam zēnam pieklājas.
Lučeta.
Tad arī mati jums sev jānolaupa.
Džūlija.
Nē, meiča, es tos veikli sasiešu
Ar dividesmit smalkām, skaistām lentām.
Tā tērpties piederas pat jauneklim,
Kas vecāks ir, kā izskatīšos es.
Džūlija.
Bet kādā veidā nēsāsiet jūs bikses?
Lučeta.
Tas skan tāpat, ja kungam jautātu:
«Cik platu gribētu jūs savu kleitu?»
Džūlija.
Nu tādā veidā, kā tev tik, Lučeta.
Lučeta.
Tās katrā ziņā jānēsā ar lentu.
Džūlija.
Nē, nē, Lučeta, tas būs riebīgi!
Lučeta.
Kas tās par biksēm, kuras ir bez lentas,
Jo tajā jāiesprauž ir adata.
Džūlija.
Lučeta, apgādā, ja mani mīli,
To, kas tev liekas labs un piedienīgs,
Bet, meiča, teic — ko sacīs pasaule,
Kad manas drošās gaitas uzzinās?
Es ļoti baidos, ka tās man var kaitēt.
Lučeta.
Ja baidāties, tad mājās palieciet.
Džūlija.
To negribu.
Lučeta.
Tad smej ieties un ejiet!
Ja cildinās jūs Protejs, tad jau nieks
Ir nopēlēju valodas! Vai ne?
Es baidos, ka tik viņš jūs nenopeļ.
Džūlija.
Tas man, Lučeta, nesagādā rūpes,
Jo tūkstoš zvērestu un asru straumes,
Un mīlas vārdi, kad tas devās projām,
Dod liecību, kāds ir mans labais Protejs.
Lučeta.
Tas viss der arī ļauniem vīriešiem.
Džūlija.
Jā, ļauniem vīriešiem un ļauniem mērķiem.
Bet Protejs ir zem cēlas zvaigznes dzimis.
Tā vārds ir svēts, tā zvērests orākuls.
Tas uzticīgs, un domas tam ir tīras.
Tā asaras — sirds pazemīgā ķīla.
Tā sirds bezgala tālu nelietībām.
Lučeta.
Kaut viņš tāds būtu, kad to sastapsiet!
Džūlija.
Ja mani mīli, tad to nezaimo
Un neapšaubi viņa uzticību!
Tik kas to mīl, var iegūt manu mīlu.
Bet nu nāc līdzi manā istabā,
Lai pārdomātu, kas man vajadzīgs
Šim tālam, pārdrošajam ceļojumam,
Tev lai ir nodots viss mans īpašums,
Mans nams ar zemi un mans labais vārds!
Ne vārda vairs! Lai dodamies pie darba!
Man dusmas, ka es velti kavējos.
Abas aiziet.