153298.fb2 DIVI VERONIE?I - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 4

DIVI VERONIE?I - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 4

TREŠAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA

Milāna. Priekšistaba hercoga pilī.

Ienāk hercogs, Tūrio un Protejs.

Hercogs.

Uz brīdi atstājiet mūs, Tūrio,

Jo divatā mums kaut kas jāpārrunā.

Tūrio aiziet.

Nu teiciet, Protej, ko jūs vēlaties!

Protejs.

Mans cienījamais kungs, ko gribu sacīt,

Tas liks varbūt man pārkāpt draudzību,

Bet, vērā ņemot jūsu laipnību

Pret mani, kaut neesmu to pelnījis,

Es jūtu pienākumu visu pateikt,

Ko neizpaustu citādi nekad.

Jā, augstais kungs, grib Valentīns, mans draugs,

Jau šonakt jūsu meitu nolaupīt.

Šo nodomu viņš pats man atklāja.

Es zinu, Tūrio tai izraudzīts

Kā līgavainis, viņai nepatīkams, •—

Un, ja to šādā veidā aizvedīs,

Tas rūgtas ciešanas jums sagādās.

TādēJt lai pienākumu pildītu,

Es labāk jaucu drauga nodomu

Kā ļauju jūsu galvai sirmajai,

Ko sāpēs pacelt jūs vairs nespēsiet,

Likt atdusēties kapā pāragrā.

Hercogs.

Paldies jums, Protej, par šo vēstījumu.

Cik ilgi dzīvošu, jums pateikšos.

Es arī viņus slepus novēroju,

Kad šķita tiem, ka esmu iesnaudies,

Un gribēju nereti Valentīnu

Prom aizsūtīt no viņas un no galma,

Bet baidījos, ka manas aizdomas

Ir aplamas un viņu aizvainotu, •—

Es vairos šāda pārsteidzīga soļa.

Pret viņu biju laipns, lai uzzinātu

Tā nolūkus, par kuriem jūs man stāstāt,

Un, tā kā sen, kā redzat, baidījos,

It labi jaunos ļaudis pazīdams,

Tad naktis pavada tā augstā tornī,

Bet atslēgu pie sevis glabāju.

No turienes to nevar aizvest projām.

Protejs.

Tak, kungs, kāds līdzeklis ir sadomāts,

Kā viņš tās logu sasniegs, un tad tie

Pa virvju kāpnēm viegli nokļūs lejā —

Pašlaik pēc tām steidz jaunais mīlētājs, •—

Tam katru mirkli te ir jāatgriežas.

To satvert varat, ja jums patīkas,

Bet, kungs, to lūdzu uzmanīgi darīt,

Lai nenojauš tas manī nodevēju,

Jo draudzība pret jums, ne naids pret to

Šo viņa nodomu man lika atklāt.

Hercogs.

Mans goda vārds, tam neteikšu nekad,

Ka jūs pār mani likāt ataust gaismai.

Protejs.

Es eju, augstais kungs! Nāk Valentīns.

Aiziet. Ienāk Valentīns.

Hercogs.

Kurp, Valentīna kungs, tā steidzaties?

Valentīns.

Kungs, mani gaida jūsu ziņnesis,

Kas vēstules uz mājām nogādās,

Un nu es viņam steidzos nodot tās.

Hercogs.

Vai ziņas tiešām ir tik svarīgas?

Valentīns.

Tās vēstī, ka es esmu sveiks un vesels

Un cik man labi klājas jūsu galmā.

Hercogs.

Tad gan nav svarīgas, te palieciet,

Jo man kaut kas ir jāapspriež ar jums,

Bet tas ir noslēpums, kas man ir tuvs.

Jūs zināt, ka es gribu savu meitu

Ar manu draugu Tūrio saprecināt.

Valentīns.

Mans kungs, to zinu — un šīs precības

Ir bagātas un cildenas. Kā radīts

Ar tikumu, ar devību un cieņu

Šis dižais kungs ir jūsu daiļai meitai.

Vai viņam nevarat tās sirdi pievērst?

Hercogs.

Nemaz! Tā ir tik drūma, spītīga,

Tik lepna, nepaklausīga un skarba.

Šķiet, aizmirsusi tā, ka ir mans bērns,

Jo baiļu vairs no tēva nepazīst.

Jā, man ir jāteic, ka šis saltais lepnums

No manis atsvešinājis ir viņu.

Kaut cerēju, ka gadus pēdējos

Es bērnu mīlas gaismā pavadīšu,

Bet nu es nolēmu pats apprecēties

Un ātrāk vīram atdot Silviju,

Pie tam lai skaistums tai ir pūrs, jo nemīl

Tā mani, kā ar manus īpašumus.

Valentīns.

Ko vēlaties, lai šajā lietā daru?

Hercogs.

Es esmu iemīlējies kādā dāmā

Še Milānā, bet kautrīga pārlieku

Ir tā un neievēro sirmgalvi.

Tādēļ jūs lūdzu, dodiet padomu —

Jo sen jau aizmirsis es galanci

Un arī parašas ir tagad citas, —

Kā vajag izturēties man, lai pievērstos

Man viņas acis saulei līdzīgās?

Valentīns.

Ar dāvanām to iegūstiet, ne vārdiem.

Kaut mēmi, dārgakmeņi daudz ko teic,

Tie ātrāk sievietes kā vārdi veic.

Hercogs.

Tā neņēma, kad dāvāju tos es.

Valentīns.

Kas tīk, to bieži neņem sievietes,

Vēl sūtiet droši, nepagurstiet jūs,

Gan zaimi drīz par ilgām viņai kļūs.

Kad viņa dusmojas, tas nav aiz naida,

Nē, mīlu vēl daudz lielāku tā gaida.

Kad jūs tā bar, prom nevajaga iet,

Vēl Jaunāka tā kļūs, kad aiziesiet.

Jums jāiegaumē, kādā tā ir omā,

Ja teic tā: «Ejiet!» — «Palieciet!» tā domā.

Tai glaimojiet, to slavējiet bez mitas

Un sakiet, ka tā pārspēj visas citas,

Jo vīrs, kam mēle ir, nav vīrs nekāds,

Ja dāmu neiegūst ar glaimiem tāds.

Hercogs.

Bet viņas piederīgie salaulāt

To grib ar kādu jaunu, dižu kungu

Un tādēļ noslēpj viņu vīriešiem:

Neviens to dienā nedrīkst apciemot.

Valentīns.

Nu tad es viņu apciemotu naktī.

Hercogs.

Bet durvis aizslēgtas, un atslēga

Ir noslēpta — jā, sakiet — kā tai piekjūt?

Valentīns.

Bet kas var liegt pa logu iekāpt jums?

Hercogs.

Tā istaba tik augstu ir no zemes,

Tik stāvus paceļas, ka nepiekļūt

Nevienam, kam ir dārga dzīvība.

Valentīns.

Bet kāpnes, kas no virvēm darinātas,

Ar divi dzelzs āķiem var uzmest augšā.

Un viegli varonis tiek augstā tornī,

Ja tikai Leanderam netrūkst dūšas.

Hercogs.

Tik tiešām, ka jūs esat dižciltīgs,

Jel teiciet — kā man iegūt tādas kāpnes?

Valentīns.

Kad vajag jums? Jel sakiet, augstais kungs!

Hercogs.

Šo nakti vēl, jo mīla ir kā bērns,

Kas visu grib, ko vien var rokām sasniegt.

Valentīns.

Es septiņos jums došu tādas kāpnes.

Hercogs.

Vēl kas: pie viņas gribu doties viens, —

Kā gan lai turp es nogādāju kāpnes?

Valentīns.

Tās vieglas, cienīts kungs, un tās var noslēpt

Zem uzmetņa, ja pienācīgs tam garums.

Hercogs.

Vai derētu tāds uzmetnis, kāds jums?

Valentīns.

Jā, pavēlniek …

Hercogs.

Tad savu uzmetni

Man parādi — varbūt to izmantošu.

Valentīns.

Šim nolūkam der katrs uzmetnis.

Hercogs.

Kā iznesties man tādā uzmetnī?

Es lūdzu, ļaujiet jūsu ietērpties.

Te vēstule. Ko redzu? «Silvijai».

Un te ir kāpnes, kas var derēt man.

Es vēlos izlasīt šo vēstuli.

Lasa.

«Pie Silvijas ikkatru nakti mitu.

Jūs, domas, mani aiznesiet pie tās.

Ak, kaut jūs mani pašu aizvadītu

Reiz tur, kur viņa, daiļā, atdusas.

Pie viņas allaž savas domas sūtu,

Bet viņu nelaimīgais ķēniņš — es —

Cieš lielas ilgas, it kā nastu grūtu,

Kamēr tik laimīgas tā verdzenes,

Ka es tās sūtu, sevi nopeju.

Kur mīt tās līksmē, nokļūt gribētu.»

Un kas tad te stāv rakstīts? «Silvija,

Jau šajā naktī tevi atbrīvošu!»

Jā, tā tas ir — un tādēļ ar tās kāpnes!

Kam, Faeton — Meropsa zemais dēls, —

Tu saules zirgu grožus satvēri?

Lai pārgalvībā zemei liktu liesmot?

Tu tvēri zvaigznes, jo tās spīd pār tevi?

Ej, verga dvēsele, veikli uzmācīgs!

Sev līdzīgus ar smaidu viltīgu

Tu vari apveltīt un pateicies

Tu manai miermīlībai, ka tev iet

Prom atļauju bez soda pelnīta.

Par to tev vairāk jāpateicas man

Kā par tām visām laipnībām, ko es

Tev parādīju ne pēc nopelna.

Bet, ja vēl ilgāk tagad kavēsies

Še manā zemē, cik to prasa laiks,

Lai galmu atstātu, pie debess zvēru,

Naids uzveiks manī mīlu, ko reiz jutu

Pret savu meitu un pret tevi arī.

Ej prom! Tūlīt! Un neattaisnojies!

Bet, ja tev dārga dzīvība, tad steidzies!

Hercogs aiziet.

Valentīns.

Daudz labāk mirt kā dzīvot šādās mokās!

Mirt ir no sevis šķirties; Silvija

Ir es, un šķiršanās no tās ir šķirties

No sevis paša. Baigā šķiršanās!

Vai gaisma ir vairs gaisma un vai prieks

Vairs ir man prieks, ja Silvijas nav klāt?

Kā iedomāties man, ka tā ir blakus,

Lai tādā veidā pieviltu es sevi?

Tik tad, kad naktī es pie Silvijas,

Dzied manās ausīs liegi lakstīgala;

Tik tad, kad dienā redzu Silviju, f

Cēls saules spožums staro manās acīs.

Tā mana dzīvība — es nomirtu,

Ja viņas skaistums mani nespētu

Vairs apskaidrot un iepriecināt dzīvei.

Ja palieku, te nāve mani gaida;

Ja aizeju, tad aizeju no dzīves.

Ienāk Protejs un Launss.

Protejs. Skrej, puika, skrej, skrej un uzmeklē man viņu!

Launss. O-ho! O-ho!

Protejs. Ko tu redzi?

Launss. To, kuru meklējam, — nav neviena mata uz

viņa galvas, kas nebūtu Valentīna mats.

Protejs. Vai tas ir Valentīns?

Launss. Nē.

Protejs. Kas tad? Viņa gars?

Valentīns. Arī nē.

Protejs. Kas tad?

Valentīns. Neviens.

Launss. Vai «neviens» var runāt? Kungs, vai man būs

jāsit?

Protejs. Ko tad tu gribi sist?

Launss. Neko.

Protejs. Esi rāms, nelieti!

Launss. Es tak «nevienam» gribu sist, kungs, es jus

lūdzu…

Protejs.

Stāt, zelli! Valentīn, mans draugs, tik vārdu!

Valentīns.

Vairs manas ausis nedzird labas vēstis —

Tik daudz tām lemts ir bijis dzirdēt ļaunas.

Protejs.

Tad mana vēsts lai paliek nedzirdama,

Jo tā ir skarba, nelāga un ļauna.

Valentīns.

Vai Silvija mirusi?

Protejs.

Nē, Valentīn.

Valentīns.

Nē, Valentīna nav vairs Silvijai!

Vairs mani nemīl tā?

Protejs.

Nē, Valentīn.

Valentīns.

Nē, Valentīnam dzīves nebūtu,

Ja nemīlētu viņu Silvija.

Launss.

Kungs, ziņo, ka jūs tiekot izsūtīts.

Protejs.

Tā ir tā vēsts — ka sūta tev projām

No šejienes, no Silvijas, no drauga.

Valentīns.

ŠI nelaime jau man ir zināma,

Nu pārpalikums vēl ir jābauda.

Un ko teic Silvija, ka došos projām?

Protejs.

Kad uzzināja tā šo lēmumu,

Kas spēkā stājies ir bez ierunām, —

Tā pērles, kuras sauc par asarām,

Pie tēva kājām straumēm izlēja,

Uz cejiem nokrita un gauži lūdzās,

Un rokas lauzīja — tās ir tik baltas,

Bet kļuva žēlabās vēl baltākas.

Ne lūgšanas, ne rokas paceltās,

Ne vaidi, žēlabas, ne asaras —

Tās tēvu aizkustināt nespēja.

«Kad Valentīnu saķers, tam būs jāmirst,»

Tēvs teica, un, kad piedot Valentīnam

Tā lūdzās, kļuva viņš tik pikts,

Ka ieslodzīja tornī Silviju,

Tai draudēdams ar mūža cietumu.

Valentīns.

Draugs, pietiek, jo man šķiet, ka vēl viens vārds,

Kas līdzīgs šiem, spēs mani nonāvēt.

Ja tā, to, lūdzu, iečuksti man ausī,

Lai izbeidz manas bezgalīgās mokas.

Protejs.

Ak, nesūdzies par to, ko nevar labot,

Bet centies palīdzēt sev nelaimē.

Tik laiks arvien ir visa labā aukle.

Te paliekot, tu neredzēsi mīļo,

Bet tikai liksi dzīvību uz spēles.

Ej prom ar cerību, kas atbalsts mīlai, —

Tā tevi pasargās no izmisuma.

Kad esi tālu, raksti vēstules

Un sūti man, labprāt tās glabāt došu

Es Silvijai pie sniega baltām krūtīm.

Nav tagad laika garām sarunām.

Nāc, es pa pilsētu līdz vārtiem tevi,

Pirms šķiries, gribu pavadīt, un tā

Mēs pārrunāsim tavu sirdslietu.

Jā, savas mīlas vārdā uzmanies —

Par Silviju, ja ne par sevi! Nāc!

Valentīns.

Ļauns, ja tu manu kalpu sastopi,

Teic, lai tūlīt viņš skrej uz ziemeļvartiem!

Protejs.

Ej un to uzmeklē! Nāc, Valentīn!

Valentīns.

Ak dārgā Silvija! Ak Valentīn!

Valentīns un Protejs aiziet.

Launss. Kaut arī, lūk, esmu muļķis, tomēr manī ir tik

daudz saprašanas atzīt, ka mans kungs ir tāds īpaša

veida blēdītis, bet tas man būtu vienalga, ja tikai

viņš būtu īsts blēdis. Tas vēl nav dzimis, kas zina,

ka esmu iemīlējies, — un tomēr es esmu iemīlējies.

Bet vesels zirgu aizjūgs to no manis nespētu izvilkt

ārā un arī ne to, iekš kā esmu iemīlējies, un tomēr

tas ir sieviešu kārtas radījums. Bet, kas par sieviešu

kārtas radījumu, to es neteikšu, un tomēr tā ir piena

meita, un tomēr tā vairs nav meita, jo iekļuvusi

ļaužu valodās, un tomēr tā ir meita, jo tā ir sava

kunga lopu meita un kalpo par algu. Viņai ir vai-

rāk labu īpašību nekā putnu sunim, un tas ir daudz

priekš viena kristīga cilvēka. Te ir katalogs vai ka-

ķalogs, kurā redzamas ierakstītas visas viņas la-

bās īpašības.

Izņem kaclu papīra loksni.

Imprimis, «viņa prot stiept un vilkt». Zirgs neprot

stiept, tikai vilkt, tādēļ viņa ir labāka nekā ķēve.

Item, «viņa prot slaukt». Lūk, košs tikums meitenei,

kurai ir tīras rokas.

Splds. Kā iet, sinjor Ļauns? Kur ir tavs pavēlnieks?

Launss. Mans pavēlnieks? Man viņa pavēles ir nieks!

Spids. Atkal tava vecā kaite sagrozīt vārdus. Kas jauns

tavos papīros?

Launss. Melnākā jaunā ziņa, kādu tu jebkad esi dzirdē-

jis.

Spids. Cik melna, zēn?

Launss. Kā tinte.

Spīds. Dod izlasīt!

Launss. Projām tu, kāpostgalva! Tu neproti lasīt!

Splds. Tu melo — es protu!

Launss. Es tevi gribu pārbaudīt. Saki man, kas tevi

dzemdējis!

Spīds. Pats par sevi saprotams. Mana vecātēva dēls.

Launss. Ak tu nemācītais slaists! Tevi dzemdējusi tavas

vecāsmātes meita. Lūk, tas pierāda, ka tu neproti

lasīt.

Spīds. Nāc, muļķi, nāc! Pārbaudi mani ar savu papīru!

Launss. Te ir, un lai svētais Nikolajs stāv tev klāt!

Splds. Imprimis, «viņa prot slaukt».

Launss. Jā, to viņa prot.

Spīds. Item, «viņa darina labu alu».

Launss. Jā, te ir vietā pantiņš:

Cik dūša man ir lāga,

Kad alus pilna māga.

Spīds. Item, «viņa prot šūt».

Launss. Gan viņa kādu sev piešūs klāt.

Splds. Item, «viņa prot adīt».

Launss. Lai viņa ada vesela!

Spīds. Item, «viņa prot mazgāt un berzt».

Launss. Tā ir sevišķi laba īpašība: tad jau viņu nevajag

ne mazgāt, ne berzt.

Splds. Item, «viņa prot aust».

Launss. Tad jau viņa izaudīs tīklu un barosies ar mušām.

Spīds. Item, «viņai ir bez tam tik daudz labu īpašību,

ka vārdu trūkst, lai tās visas apzīmētu».

Launss. Tās ir tikpat kā ārlaulībā dzimušas īpašības —

tās nezina savus tēvus, un tādēļ tām trūkst, vārdu.

Spīds. Tagad seko viņas trūkumi.

Launss. Tikumiem cieši uz pēdām.

Spīds. Item, «viņu nav visai patīkami skūpstīt elpas dēļ».

Launss. Nu, to kļūdu var izlabot krietnas brokastis.

Lasi tālāk.

Spīds. Item, «viņa ir kāra uz saldumiem».

Launss. Šī īpašība atvieto viņas sāļo elpu.

Spīds. Item, «viņa miegā runā».

Launss. Tas ir labāk, nekā kad viņa runājot gulētu.

Spīds. Item, «viņai ir gausa valoda».

Launss. Ak tu nelieti tāds! Tu to pieskaiti viņas trūku-

miem! Gausa valoda ir sieviešu vienīgā labā īpašība.

Es lūdzu to izsvītrot un ierakstīt viņas tikumos.

Spīds. Item, «viņa ir augstprātīga».

Launss. To arī izsvītrot! Tas ir Ievas mantojums un ne-

var tikt atņemts.

Spīds. Item, «viņai nav zobu».

Launss. Tas man ari ir nieks, jo es mīlu garozas.

Splds. Item, «viņa ir ķildīga».

Launss. Tas nekas — tā kā viņai nav zobu, tā nevar

iekost.

Splds. Item, «viņa mīl krietnu malku».

Launss. Ja malks ir krietns, lai viņa to mīl. Ja viņa to

nedarīs, tad es, jo kas ir krietns, tas jāslavē.

Spids. Item, «viņa ir devīga».

Launss. Ar mēli viņa nevar būt devīga, jo stāv rakstīts,

ka mēle tai ir gausa; ar naudas maku viņa arī ne-

varēs būt devīga, jo to es aizslēgšu. Viņa gan vēl ar

kaut ko varētu1 būt devīga, bet tur es nekā nevaru

darīt. Labi, turpini!

Spīds. Item, «viņai vairāk matu nekā asprātību un vai-

rāk kļūdu nekā matu, un vairāk naudas nekā kļūdu».

Launss. Stāt! Es viņu gribu. Viņa bija mana un nebija

mana divi vai trīs reizes pie šī pēdējā punkta. Lūdzu,

atkārto to vēlreiz!

Spīds. Item, «viņai ir vairāk matu nekā asprātību».

Launss. «Vairāk matu nekā asprātību» — tas ir labi, to

tūlīt pierādīšu. Sāls trauka vāks apsedz sāli un tādēļ

ir vairāk nekā sāls; mati, apklādami galvu, kas iz-

gudro asprātības, ir vairāk nekā asprātības, jo lielā-

kais apsedz mazāko. Kāds ir nākamais punkts?

Spīds. «Un vairāk kļūdu nekā matu».

Launss. Tas ir briesmīgi — kaut tas nebūtu!

Spīds. «Un vairāk naudas nekā kļūdu» …

Launss. Ā, nauda pārvērš visas kļūdas tikumos. Labi,

es viņu gribu un tā kā nekas nav neiespējams…

Spīds. Tad?

Launss. Nu tad man tev jasaka, ka tavs kungs tevi gaida

pie ziemeju vārtiem.

Splds. Mani?

Launss. Protams. Kas tad tu īsti esi? Viņš jau ir gaidījis

arī labākus ļaudis nekā tevi.

Spids. Un vai man vajadzēs iet pie tā?

Launss. Tev jāskrej pie tā, jo tu esi tik ilgi te uzkavē-

jies, ka ejot nekur tālu vairs netiksi.

Spīds. Kādēļ tu man to neteici ātrāk? Velns lai parauj

tavu mīlestības sarakstu!

Aiziet.

Launss. Nu viņš dabūs pērienu, ka lasījis manu vēstuli.

Nekaunīgs tēviņš, kas visus noslēpumus grib izošņāt.

Jāiet paskatīties, kā viņu tēš.

Aiziet.

OTRA AINA

Turpat. Istaba, hercoga pilī.

Ienāk hercogs un Tūrio, aiz tiem Protejs.

Hercogs.

Tik drosmi, Tūrio, tā mīlēs jūs,

Kopš tai vairs Valentīnu lemts nav redzēt.

Tūrio.

Kopš viņš ir aizbēdzis, tā mani izsmej

Vai peļ, vai ar no manis izvairās.

Kā gan lai iegūstu tās labvēlību?

Hercogs.

Šāds nepamatots ienaids ir kā tēls,

Kas iegriezts ledū. Tiklīdz uznāk siltums,

Tas izkūst, savu veidu zaudēdams.

Gan laiks tās saltās domas atkausēs

Un liks tai aizmirst zemo Valentīnu.

Vai sakiet, Protej, —jūsu tautietis

Jau projām, kā to stingri pavēlēju?

Protejs.

Jā, cienīts kungs.

Hercogs.

Skumst mana meita, ka tas aizgājis.

Protejs.

Mans kungs, gan laiks drīz visas brūces dziedēs.

Hercogs.

Tā ir, bet citās domās Tūrio,

Tas labais iespaids, ko no jums es guvu

Un ko ar darbiem pierādījāt jūs,

Liek man jums atkal prasīt padomu.

Protejs.

Ja necienīgs es jūsu žēlastības

Reiz kjūtu( nāve lai tad paņem mani!

Hercogs.

Jūs zināt, ka es gribu savienot

Ar savu meitu cēlo Tūrio.

Prote js.

To zinu, cienīts hercog.

Hercogs.

Un tikpat labi, šķiet man, zināms jums,

Cik loti pretojas tā manai gribai.

Protejs.

Tas tādēļ, kungs, ka te bij Valentīns.

Hercogs.

Jā, un arvien vēl tai ir aplams prāts.

Ko darīt mums, lai ātrāk aizmirstu

Tā Valentīnu, mīlot Tūrio?

Protejs.

Vislabāk Valentīnu nopulgot,

Ka viņš ir neuzticīgs, zemas kārtas

Un gļēvs — trīs lietas, sievietēm kas riebj.

Hercogs.

Bet viņa nodomās, ka tie ir meli.

Protejs.

Jā gan, ja ienaidnieks to apgalvo.

Tādēļ tas viss ir tādam jāizved,

Ko pazīst tā kā Valentīna draugu.

Hercogs.

Nu tad jau jāveic jums šis uzdevums.

Protejs.

Bet tik ar riebumu, mans augstais kungs,

Jo dižciltīgam neklājas tā runāt

Un vēl pie tam par draugu labāko!

Hercogs.

Kur jūsu uzslavas tam nepalīdz,

Tur jūsu pulgojumi nevar kaitēt.

Tādēļ bez apdoma jums jāpakalpo

Ir man, ja lūdzu jūs kā savu draugu.

Protejs.

Jūs uzvarējāt, kungs, un, ja kaut kādi

Spēs mani vārdi viņu ietekmēt,

Tai aprims kaislība pret Valentīnu.

Tak vai gan, Valentīnu aizmirstot,

Tā iemīlēs sinjoru Tūrio?

Tūrio.

Ja, labvēlību novēršot no tā,

Jūs bēdās apmulst viņai neļausiet,

Bet uzmanību pievērsīsiet man, —

Tad notiks tas, ja mani slavēsiet

Par tik, par cik jūs Valentīnu pelsiet.

Hercogs.

Un, Protej, nu mēs uzticamies jums,

Jo Valentīns jau ir mums stāstījis,

Ka uzticīgs jūs savai mīļotai

Un nepārkāpsiet zvērestu nekad,

Tādēļ jums dodu izdevību tikties

Ar Silviju, lai iespaidotu to:

Tā pikta, drūma ir un naidīga,

Bet drauga dēļ labprāt jūs uzklausīs,

Un tad jūs varēsiet to pierunāt,

Lai Valentīnu nīst, mīl Tūrio.

Protejs.

Ko varēšu, ar prieku darīšu.

Jūs, Tūrio, turpretī cenšaties

Par maz: jums jādzejo, lai viņas sirds

Tiek sagūstīta žēliem sonetiem,

Kas maigi jūsu padevību pauž.

Tūrio.

Jā, daudz spēj dzeja, debess vēstnese.

Protejs.

Jums jāupurē sevi skaistumam,

Jums savas nopūtas nav jāžēlo,

Jums jāraksta, mans kungs, līdz izsīkst tinte.

Tad rakstiet asarām, lai pants top maigs

Un jūsu lielo mīlu izteikt spēj,

Jo dzejā ilgas skan kā Orfejkokle,

No kuras skaņām akmens tapa mīksts,

Rāms tīģeris, bet izkāpa no dzelmes

Leviatāns, lai dzejotu uz krasta.

Ja šādu dziesmu sacerētu jūs,

Tā klusā naktī viņas logu priekšā

Jums jānodzied, jā, gluži maiga dziesma

Jums jāskandina — pusnakts klusums dziļš

Tik labi liegām ilgām piederas.

Tā vai nekādi jūs to neiegūsiet.

Hercogs.

Šķiet, ka jūs arī esat mīlējis?

Tūrio.

Šonakt vēl jāpiekopj man ir šī māksla,

Tādēļ, mans dārgais mīlas skolotāj,

Jums mani jāpavada pilsētā,

Lai sameklētu veiklus spēlmaņus.

Kāds sonets jau man arī ir — tas der

Kā mēģinājums jūsu padomam.

Hercogs.

Nu tad bez kavēšanās, mani kungi!

Protejs.

Līdz vakariņām mēs jums kalposim,

Pēc tam mēs čakli ķersimies pie lietas.

Hercogs.

Nē, darīt to tūlīt jums pavēlu!

Aiziet.