PIRMĀ AINA
Mežs starp Milānu un Veronu.
Uznāk daži laupītāji.
Pirmais laupītājs.
Šurp, zēni: redzu garāmgājēju.
Otrais laupītājs.
Nekas! Kaut būtu ducis — uzveiksim!
Uznāk Valentīns un Spīds.
Trešais laupītājs.
Stāt! Visu atdodiet, kungs, kas jums ir!
Ja ne, mēs paši aplaupīsim jūs.
Spīds.
Kungs, nu ir gals! Tie ir tie nelieši,
No kuriem tā te bīstas ceļotāji.
Valentīns.
Jūs, draugi…
Pirmais laupītājs.
Tā nav, sinjor, mēs jūsu ienaidnieki.
Otrais laupītājs.
Miers! Uzklausīsim to!
Trešais laupītājs.
Pie bārdas zvēru, šķiet, tas krietns vīrs.
Valentīns.
Tad ziniet, ka man nav nekā ko zaudēt.
Ļauns liktenis ir mani piemeklējis.
Šis tērps ir visa mana bagātība,
Un, ja vēl to jūs gribat nolaupīt,
Tad tiešām vairs man nepaliks nenieka.
Otrais laupītājs.
Kurp dodaties?
Valentīns.
Uz Veronu.
Pirmais laupītā js.
No kurienes jūs nākat?
Valentīns.
No Milānas.
Trešais laupītājs.
Vai ilgi jūs tur dzīvojāt?
Valentīns.
Sešpadsmit mēnešus, un palicis
Vēl ilgāk būtu, ja man atļautu.
Otrais laupītājs.
Kā? Vai jūs izraidīts no turienes?
Valentīns.
Jā gan.
Otrais laupītājs.
Un vai par kādu noziegumu?
Valentīns.
To man ir pārāk grūti atcerēties —
Es kādu nonāvēju, tādēļ ciešu,
Kaut krist tam lemts bij cīņā godīgā
Bez viltības un zemas gļēvulības.
Pirmais laupitajs.
Kādēļ tad pārmest sev, ja tas ir tā?
Bet vai šī nieka dēļ jūs izraidīja?
Valentīns.
Tā ir, un, tiešām, labi vēl, ka tā.
Pirmais laupītā js.
Vai protat valodas?
Valentīns.
Tās iemācījos, klīzdams svešās zemēs, —
Bez tām man bieži būtu ļauni klājies.
Trešais laupītājs.
Pie Robiņa Huda mūka skalpa zvēru —
Šis zēns mums derētu kā barvedis.
Pirmais laupītājs.
Nudien, uz vienu vārdu lūdzam, kungi!
Spīds.
Kungs, viņu priekšlikumu pieņemiet!
Šķiet, braši blēži…
Valentīns.
Klusu, nelieti!
Otrais laupītājs.
Kungs, sakiet — vai jums ir kaut kas, uz ko
Jūs liekat cerības?
Valentīns.
Tik mana laime.
Trešais laupītājs.
Nu, tad jums jāzin, ka dažs labs no mums
Ir dižciltīgs, no sabiedrības aiziet
Kam lika jauno dienu nedarbi.
Reiz tiku padzīts es no Veronas,
Jo gribēju tur dāmu nolaupīt,
Kas tuva radniece bij hercogam.
Otrais laupītājs.
Un es no Mantujas, kur nodūru
Reiz karstgalvībā kādu dižciltīgo.
Pirmais laupītājs.
Un es par tādu pašu noziegumu.
Bet nu pie lietas — atklājamies jums,
Lai zinātu, kas esam mēs par ļaudīm.
Jūs esat glīts, ar labu izglītību,
Pie tam jūs protat arī valodas —
Tāds cilvēks ar tik krietnām īpašībām
Var noderēt pat mūsu amatā.
Otrais laupītājs.
Tādēļ, ka nu jūs esat trimdinieks,
Mēs pateicām jums savu priekšlikumu.
Vai gribat kļūt jūs mūsu kapteinis?
Vai gribat braši panest grūtības
Un dzīvot mūžamežos līdz ar mums?
Trešais laupītājs.
Ko teiksiet? Vai jūs piesliesieties mums?
«Jā» — teiciet! Topiet mūsu kapteinis!
Mēs padosimies jums un paklausīsim
Kā savam priekšniekam un valdniekam.
Pirmais laupītā js.
Bet, ja jūs atteiksieties, jums būs jāmirst…
Otrais laupītājs.
Lai jūs to neizpaustu, ko mēs teicām.
Valentīns.
Es teikšu «jā» un dzīvošu pie jums
Ar noteikumu, ka jūs neuzbruksiet
Ne sievietēm, ne ari ceļotājiem.
Trešais laupītājs.
Nē, tādu rīcību mēs nosodām!
Šurp, nāciet līdzi mums uz mūsu alu —
Tur redzēsiet jūs mūsu bagātības,
Kas līdz ar mums ir jūsu rīcībā.
Aiziet.
OTRA AINA
Milāna. Pils pagalms.
Ienāk Protejs.
Protejs.
Es biju Valentīna nodevējs,
Nu nodevu es arī Tūrio.
Ar viltus valodām, it kā tā labā,
Es tikai savai mīlai pakalpoju.
Vai Silvija — tik skaista, gudra, cēla —
Šos apmelojumus ņems vērā — šaubos.
Ja apgalvošu, ka tai piederu,
Tā nodevību pārmetīs pret draugu;
Ja zvērēšu es viņai uzticību,
Tā liks man atcerēties zvērestu,
Ko devu Džūlijai, bet lauzu drīz.
Tak kaut tā mani arī noraida,
Es nezaudēšu visas cerības.
Tai mana mīla pielabināsies
Kā paipalsunītis, ko projām dzen.
Bet Tūrio tur nāk: pie loga iesim
Tai noskandināt maigu dziesmiņu.
Ienāk Tūrio un spēlmaņi.
Tūrio.
Kā redzu, Protej' kungs, jūs pirmais te.
Protejs.
Jā, dižais Tūrio, arvienu pirmā
It visur mīla ir, ne pēdējā.
Tūrio.
Jā gan, bet neesat jūs mīlētājs.
Protejs.
Kungs, esmu gan, — kā citādi šurp nāktu?
Tūrio.
Bet ko jūs mīlat? Silviju?
Protejs.
Priekš jums.
Tūrio.
Tad es jums pateicos! Nu, mani kungi,
Laiks uzskaņot un tad it mundri sākt!
ienāk viesnīcnieks un aiz lā Džūlija. Džūlija ir zēna apģērbā.
Viesnīcnieks. Nu, mans jaunais viesi, man šķiet, jūs esat
tāds nobēdājies. Es lūdzu jūs, — kādēļ?
Džūlija. Tādēļ, ka es nevaru būt priecīgs.
Viesnīcnieks. Nāciet, jums jābūt priecīgam! Es jūs aiz-
vedīšu tur, kur jūs dzirdēsiet mūziku un redzēsiet
to dižciltīgo kungu, par kuru jūs man jautājāt.
Džūlija. Bet vai es to dzirdēšu runājam?
Viesnīcnieks. Jā, to jūs dzirdēsiet.
Džūlija. Tā būs mana mūzika.
Mūzika.
266
Viesnīcnieks. Klau! Klau!
Džūlija. Vai viņš starp tiem?
Viesnīcnieks. Jā, bet klusāk, lai varam paklausīties.
Dziesma
Kas ir Silvija? Kas ir tā,
Ko visi ļaudis ciena?
Skaista ir un gudra tā,
Un cēla kā neviena —
Slava tev, visjaukākā!
Sevī visus tikumus
Tā, skaistā, kopā liedē.
Amors viņas acīs dus,
Tā viņu, aklo, dziedē —
Un tas dara brīnumus.
Silvija, tev dziedam mēs,
Tu valdiniece jaukā,
Ko neviena nepārspēs
Ne pilsētā, ne laukā —
Vainagosim tevi mēs!
Viesnīcnieks. Nu, vai jūs esat vēl grūtsirdīgāki nekā
pirms tam? Kas jums ir, jaunais cilvēk? Vai jums
nepatīk šī mūzika?
Džūlija. Jūs maldāties, man nepatīk tikai spēlmanis.
Viesnīcnieks. Kādēļ, mans bērns?
Džūlija. Viņš spēlē aplami, viesnīcnieki
Viesnīcnieks. Kā, vai viņš nepareizi ķeras pie stīgām?
Džūlija. Nē, bet viņš tā rauj stīgas, ka sarauj manas
sirds stīgas.
Viesnīcnieks. Jums smalkas ausis.
Džūlija. Ak, es gribētu, kaut es būtu kurls. Šī dziesma
padara smagu manu sirdi.
Viesnīcnieks. Es redzu, jums muziķa nesagādā nekādu
prieku.
Džūlija. Protams, ne, ja viņa tā samaitā omu.
Viesnīcnieks. Klau, kāda skaista melodiju maiņa!
Džūlija. Ak, kāda pārmaiņa!
Viesnīcnieks. Jūs gribat, lai vienu un to pašu spēlē?
Džūlija.
Es gribētu, kaut viens tā spēlētu
Arvien! Bet sakiet — vai šis Proteja kungs
Šai jaunkundzē ir ļoti iemīlējies?
Viesnīcnieks. Es jums saku to, ko Launss, viņa sulainis,
man teica, ka viņš to mīlot bez gala un bez mēra.
Džūlija. Kur ir Launss?
Viesnīcnieks. Viņš aizgāja meklēt savu suni, kurš tam
rīt uz kunga pavēli jāiedāvina šai dāmai.
Džūlija. Klusu! Iesim sāņus — šie ļaudis dodas projām.
Protejs.
Bez rūpēm, Tūrio! Es rīkojos
Tik veikli, ka jums mani jāslavē.
Tūrio.
Kur tiksimies?
Protejs.
Pie svētā Gregora akas.
Tūrio.
Uz redzēšanos!
Tūrio un spēlmaņi aiziet.
Silvija parādās logā.
Protejs.
Labvakar, jaunkundze!
Silvija.
Es pateicos
Jums, mani kungi, par šo mūziku!
Kas runāt tur?
Protejs.
Ak, ja jūs viņa sirdi
Kaut drusku pazītu, tad arī balsi.
Silvija.
Vai tas ir Protej' kungs, ja nemaldos?
Protejs.
Jā, jaunkundz, esmu Protejs, jūsu kalps.
Silvija.
Ko vēlaties?
Protejs.
Jums uzticīgi kalpot.
Silvija.
To jūs jau darāt, bet es vēlētos,
Kaut mājās dotos jūs un ietu dusēt.
Jūs viltniek, zvērestlauzēj, bezgodi,
Vai domājat, ka es tik vāja esmu
Un nepastāvīga, tā glaimodams?
Jūs, kas tik daudzus krāpjat zvērēdams!
Pie savas līgavas jums jāatgriežas,
Jo — zvēru pie nakts bālās karalienes —
Tik tālu esmu jums, ka jūsu vārdi
Pie manis nenonāk; tos nicinu,
Un sev es pārmetu, ka kavēju
Vēl laiku, sarunādamās ar jums.
Protejs.
Es atzīstos, ka mīlēju reiz kādu,
Bet tā ir mirusi.
Džūlija
pie sevis.
Kāds melkulis!
Es varu saderēt, ka tā vēl dzīva!
Silvija.
Kaut arī būtu tā, bet Valentīns,
Kas jums ir draugs, vēl dzīvs, un piederu
Es viņam. To jūs gluži labi zināt,
Bet nekaunaties viņam Jaunu darīt!
Protejs.
Man sacīja, ka arī Valentīns
Ir miris.
Silvija.
Tad jau arī es! Tā kapā
Es esmu aprakusi savu mīlu.
Protejs.
Ak, Jaujiet man no zemes izcelt to!
Silvija.
Jums citas mīla jāpaceļ no kapa
Vai pašam sevi tajā jāaprok.
Džūlija
pie sevis.
Šīs vēstis viņš nekad nav dzirdējis.
Protejs.
Ja, jaunkundz, esat jūs tik cietsirdīga,
Tad savu ģīmetni man dāvājiet,
To ģīmetni, kas jūsu istabā.
Ar to es runāšos un raudāšu
Pie tās, jo, tā kā jūsu skaistums man
Nav lemts, es esmu ēnā pārvērties,
Kas jūsu ēnu padevīgi pielūdz.
Džūlija
pie sevis.
Bet, ja tev dāvātu tā sevi, drīz
To pieviltu un ēnā pārvērstu
Kā mani.
Silvija.
Nevēlos kļūt jūsu elks,
Bet, tā kā jūsu viltus dvēslei piestāv
Tik ēnas vai ar māņu tēlus pielūgt, —
Rīt kādu atsūtiet pēc ģīmetnes.
Un nu pie miera!
Protejs.
It kā noziedznieks,
Kas savu soda rītu sagaida.
Silvija pazūd no loga. Protejs aiziet.
Džūlija.
Viesnīcniek, vai neiesim projām?
Viesnīcnieks. Nudien, biju cieši aizmidzis.
Džūlija. Sakiet man — kur dzīvo Proteja kungs?
Viesnīcnieks. He, manā mājā. Patiešām liekas, ka ir jau
diena.
Džūlija.
Šī nakts ir garākā un baigākā
No tām, kas pavadītas nomodā.
Abi aiziet.
TREŠA AINA
Turpat.
Ienāk Eglamūrs. <
Eglamūrs.
Šai stundā lika Silvijas jaunkundze
Man atnākt te. Jā, ko gan viņa vēlas?
Man šķiet, tai sakams kaut kas nopietns.
Jaunkundz! Jaunkundz!
Silvija parādās logā.
Silvija.
Kas sauc?
Eglamūrs.
Sauc jūsu kalps un draugs,
Kas gaida, jaunkundz, jūsu pavēles.
Silvija.
Daudz labu rītu, Eglamūra kungs!
Eglamūrs.
Tik daudz jums arī, jaunkundz, un vēl vairāk!
Kā jūsu žēlastība vēlējās,
Es agri atnācu, lai uzzinātu,
Ar ko es varētu jums pakalpot.
Silvija.
Ak Eglamūr, jūs esat dižciltīgs —
Es neglaimoju, tā ir taisnība, —
Tik drošs, tik gudrs jūs un reizē maigs!
Jums zināms, ka es mīlu Valentīnu,
Kas nu ir padzīts, un ka Tūrio
Ir tēva izraudzītais līgavainis,
Ko es no visas sirds tā ienīstu!
Jūs esat mīlējis: jūs stāstījāt
Man reiz par savām lielām žēlabām,
Ka nomirusi jūsu līgava,
Pie kuras kapa zvērējāt uz mūžu
Jūs uzticību, Eglamūra kungs.
Uz Mantuju, kur mītot Valentīns,
Es gribu doties, bet tik bīstami
Ir tagad ceļi, tādēļ vēlos jūs
Kā krietnu, drošsirdīgu pavadoni.
Par tēva dusmām, lūdzu, nerunājiet!
Par manām lielām sāpēm domājiet
Un to, ka jābēg drīz, lai paglābtos
No zemām, netīkamām laulībām,
Kas pretīgas kā debesīm, tā ļaudīm.
Es lūdzu jūs ar sirdi pilnu mokām,
Kas ir tik daudz, cik smilšu jūrmalā,
Man sekot, lai pie drauga aizvadītu.
Ja ne, tad, lūdzu, nesakiet nevienam
Par manu nodomu — tad viena iešu.
Eglamūrs.
Man rūpes dara jūsu nelaime,
Un, tā kā zinu jūsu sirdsšķīstību,
Es esmu nolēmis jūs pavadīt
Par spīti kavēkļiem, kas ceļā stātos,
Jo vēlos, lai jūs būtu laimīga.
Kad gribat ceļā doties?
Silvija.
Vakarā.
Eglamūrs.
Kur satiki jūs?
Silvija.
Pie brāļa Patricija —
Tā cellē. Teikšu, ka es eju biktēt.
Eglamūrs.
Tad es tur ieradīšos, jaunkundze!
Ar labu rītu!
Silvija.
Ar labu rītu, laipnais Eglamūra kungs
Aiziet.
ceturta aina
Ienāk Launss ar savu suni.
Launss. Kad tāds cilvēka pie mājas pieradināts radījums sāk tam parādīt savu suņa dabu — lūk, tas mani sāpina! Un tāds ir šis radījums, kuru es uzaudzināju un izglābu no noslīkšanas, kad trīs vai četri viņa aklie brāļi ar māsām dabūja galu ūdenī. Es to esmu tā izmācījis, ka ikviens, kas to redz, var sacīt: lūk, tā es arī gribētu izmācīt savu suni. Mani nosūtīja šo suni pasniegt kā mana kunga dāvanu Silvijas jaun- kundzei, bet, tikko iegāju ēdamistabā, tas pieskrēja pie jaunkundzes šķīvja un bezkaunīgā veidā nozaga kapauņa stilbu. Ak, tā ir traka lieta, ja viens plušķis neprot sabiedrībā uzvesties! Es gribēju, kaut tāds, kam, kā teikt, ir lemts kļūt par kārtīgu suni, arī izturētos, kā tas pieklājas kārtīgam sunim. Ja man nebūtu vairāk saprašanas kā tam un ja es nebūtu neskaitāmas reizes viņa vainas uzņēmies, tad droši vien jau sen tas būtu ticis pakārts. Tik tiešām tiesa, tam būtu bijis daudzreiz rūgti jāizpērk savas palaidnības! Spriediet paši: viņš iejaucas trīs vai četru augstdzimušu suņu sabiedrībā zem hercoga galda un tur — dievs lai mani pasarga — neuzkavējas ne tik ilgi, cik vajag, lai nožagotos, kad jau visa istaba saož viņa klātbūtni. «Iztrenkt ārā!» saka viens. «Kas tas ir par nelieti?» jautā otrs. «Šaust to pātagām!» kliedz trešais. «Pakārt to!» pavēl pats hercogs. Es, tiklīdz saodu pazīstamo smaku, tūlīt zināju, ka vainīgais ir Krabis, un steidzos pie tā zeļļa, kas per suņus.
«Draugs,» saku es, «tu laikam gribi tēst šo šunīti?» — «Kā tad, to es gribu darīt,» viņš atbild. «Tad tu nodarīsi briesmīgu pārestību,» es saku, «jo es esmu to izdarījis, ko tu jau zini.» Tas arī ilgi nekavējas un iztrenc mani ar visu negodu no istabas ārā. Cik daudz kungu gan tā uzupurētos savu apakšnieku labā? Jā, es varu apgalvot, ka esmu sēdējis bluķī par tiem pudiņiem, ko tas nozadzis, citādi tas sen jau būtu zaudējis savu dzīvību. Esmu stāvējis pie kauna staba to zosu dēļ, kuras tas norējis, citādi viņu būtu nosituši kā nabagu. Un to visu tu jau esi aizmirsis! — Jā, es vēl atceros to stiķi, kuru tu man pastrādāji, kad atvadījos no Silvijas jaunkundzes, — vai es arvien neesmu teicis, lai tu skaties manī un dari visu tā kā es? Bet vai tu esi kādreiz redzējis, ka es paceltu kāju un aplaistītu ar ūdeni dižciltīgas dāmas svārkus? Saki man — vai tu esi kādreiz redzējis, ka es palaistu tādu stiķi?
Ienāk Protejs un Džūlija.
Protejs.
Tavs vārds ir Sebastians? Tu patīc man,
Tev uzticēšu kādu uzdevumu.
Džūlija.
Labprāt es darīšu, ko varēšu.
Protejs.
Es ceru
Launsam.
Tu tas esi, bandu bērns!
Kur blandījies tu apkārt divas dienas?
Lauriss. Ak vai, kungs, es nogādāju Silvijas jaunkundzei
suni, kā jūs pavēlējāt.
Protejs. Un ko viņa teica par manu mazo pērlīti?
Launss. Ak vai, viņa teica, ka jūsu suns esot nejēdzīgs
plušķis, un piebilda, ka par tādu dāvanu varot iz-
teikt tikai sunisku pateicību.
Protejs. Bet viņa tak pieņēma manu suni?
Launss. Nē, patiešām, to viņa nedarīja. Te es viņu at-
vedu atpakaļ.
Protejs. Kā? Šito tu gribēji tai no manis dāvināt?
Launss. Jā, kungs, to jūsu vāveri nozaga man uz tirgus
laukuma bendes kalpi, un tad es nolēmu tai iedāvi-
nāt savējo — tas ir suns, resnāks nekā desmit jūsu
kopā, un tādēļ arī šī dāvana ir desmitreiz lielāka.
Protejs.
Ej pazūdi un atved manu suni!
Ja ne, vairs manās acīs nerādies!
Prom, saku es, un nekaitini kungu!
Tu vergs, kas mūžam to tik apkauno!
Launss aiziet.
Es tevi, Sebastian, pieņemu
Pa daļai tādēļ, ka man vajadzīgs
Tāds zēns, ar saprātu kurš visu veic,
Ko pavēlu, jo ko man līdz tāds tūļa,
Kāds ir mans sulainis? Bet tava seja
Un iznesība rāda, ka tev gūt
Lemts bijis visai labu izglītību,
Tādēļ es arī tevi pieņemu.
Pie Silvijas ej ar šo gredzenu
Un pasniedz tai. Kā mani mīlēja
Reiz tā, kas deva man šo gredzenu!
Džūlija.
Jūs vairs to nemīlat, ka dodat projām?
Vai tā ir mirusi?
Protejs.
Nē, liekas, dzīva.
Džūlija.
Ak vai!
Protejs.
Kādēļ tu nopūties — «ak vai»?
Džūlija.
Ak vai, man pārāk žēl šīs jaunkundzes!
Protejs.
Kādēļ?
Džūlija.
Tādēļ, ka viņa mīlēja
Jūs tā, kā lemts jums mīlēt Silviju.
Jūs Džūliju jau esat aizmirsis,
Jo tā jums patīk, kas jūs noraida.
Ak vai, cik pretrunīga gan ir mīla!
Un tādēļ man tik gauži jānopūšas.
Protejs.
Nu labi, nodod tai šo gredzenu
Ar vēstuli. Tur viņas istaba.
Teic tai, ka lūdzu viņas ģīmetni,
Ko tā man apsolīja, un pēc tam
Uz manu istabu, kur skumšu, steidz!
Protels aiziet.
Džūlija.
Cik sieviešu gan spētu uzņemties
Šo uzdevumu? Ak tu muļķa Protej,
Tu lapsu izvēlies par ganu jēriem.
Bet, ak, es muļķe, kādēļ žēloju
Vēl to, kas mani tā vairs neieredz!
Tādēļ, ka viņš to mīl, tas mani aizmirst;
Tādēļ, ka mīlu to, es žēlojos.
Šo gredzenu tam devu šķiroties
Kā manas mūža uzticības ķīlu.
Nu man ir jāiet — nelaimīgā sūtne! —
To prasīt, ko visvairāk nevēlos,
To dot, ko gribētu, lai nepieņemtu,
Un slavēt to, ko es tā nicinu!
Es, kunga uzticīgā līgava,
Tam nevaru būt uzticīgais kalps,
Ja netopu es nodevēja sev.
Bet tomēr runāšu es viņa labā,
Kaut arī salti, lai man neveiktos.
Ienāk Silvija ar pavadoņiem.
Mans sveiciens jums! Es lūdzu, sakiet man
Kur varu satikties ar Silviju?
Silvija.
Ko vēlies, labo zēn? Es esmu tā.
Džūlija.
Ja jūs tā esat, lūdzu uzklausīt
To lūgumu, kas man jums jāsaka.
Silvija.
Kā vārdā?
Džūlija.
Mana kunga Proteja.
Silvija.
Pēc ģīmetnes tu nāci?
Džūlija.
Jā, tā ir.
Silvija.
Urzula, atnes manu ģīmetni!
Ģīmetne tiek atnesta.
To kungam dod un pasaki pie tam,
Ka Džūlija, ko viņš ir aizmirsis,
Daudz labāk greznotu tā istabu
Kā ēna šī.
Džūlija.
Un te ir vēstule.
Ak, jaunkundz, piedodiet, es pārskatījos
Un aplam iedevu to papīrlapu,
Kas jums nav domāta. Lūk, te ir īstā!
Silvija.
Vēlreiz es gribu tajā ieskatīties.
Džūlija.
To nevar, jaunkundz, lūdzu, piedodiet!
Silvija.
Nu, ņem tad arī šo!
Es nelasīšu tava kunga rakstu,
Es zinu, tas ir pārpilns zvērestiem
Un daudziem solījumiem, kurus lauž
Tas vieglāk, kā šo rakstu saplēšu.
Džūlija.
Viņš, jaunkundz, sūta jums vēl gredzenu.
Silvija.
Ar to vēl vairāk apkauno tas sevi,
Jo tūkstošreiz es dzirdēju to sakām,
Ka Džūlija to viņam šķiroties
Ir devusi, — mans pirksts, kā viņa pirksts,
To neaptrieps, lai nenodara pāri
Tas Džūlijai.
Džūlija.
Tā pateicas.
Silvija.
Ko teici?
Džūlija.
Es pateicos jums par šo smalkjūtību!
Tā nabadzīte! Kungs pret to tik Jauns!
Silvija.
Tu viņu pazīsti?
Džūlija.
Gandrīz vēl labāk nekā sevi pašu.
Kad atceros tās ciešanas, patiesi,
Jau simtreiz esmu rūgti apraudājies.
Silvija.
Tev šķiet, ka Protejs to ir atstājis?
Džūlija.
Man šķiet, tā ir, un tādēļ viņas bēdas.
Silvija.
Vai tā ir ļoti skaista?
Džūlija.
Reiz bij tā vēl daudz skaistāka kā tagad,
Kad tā vēl domāja, ka viņu mīl
Mans kungs — tā skaista toreiz bij kā jūs.
Bet, kamēr aizmirsa tā spoguli
Un masku, kura aizsarga no saules,
Ir izbalējušas tās vaigu rozes,
Tās piere, baltāka kā lilija,
Top tumša — drīz tā melna būs kā es.
Silvija.
Kāds augums tai?
Džūlija.
Gandrīz kā man. Jo gaišos Vasarsvētkos,
Kad jautrām spēlēm nododas, man lika
Reiz jaunie ļaudis tēlot dāmas lomu
Un mani pārģērba par Džūliju.
Tas man tik labi derēja, ka šķita,
It kā tie būtu darināti man.
Jā, mūsu augumi ir vienādi.
Es toreiz liku viņai apraudāties,
Jo visai skumju lomu tēloju:
Es biju Ariadne nomāktā,
Kas raud par aizbēgušo Tezeju,
Un manas asras bij tik patiesas,
Ka mana kundze dziļā aizgrābtībā
No visas sirds drīz apraudājās. Mirt
Es gribētu, ja nejustu tai līdzi!
Silvija.
Tai jāpateicas tev, ak labo zēn!
Ak nelaimīgā, atstāta un viena!
Es raudu, domājot par taviem vārdiem.
Te, zēn, ir mana nauda — paņem to,
Tādēļ ka tu tā mīli savu kundzi.
Ardiev'!
Silvija ar pavadoņiem aiziet.
Džūlija.
Jums viņa pateiksies, kad iepazīsies
Ar jums. Cik tā ir cēla jaunkundze!
Tā zemu vērtē mana kunga mīlu,
Jo manas kundzes mīlu augstu vērtē.
Kā mīlai rotaļāties tīk ar sevi!
Te ir tās ģīmetne, ja man tik būtu
Tās galvassega, arī mana seja
Kļūt varētu ne mazāk piemīlīga.
Tak gleznotājs tai drusku glaimojis,
Ja tikai neglaimoju sev par daudz.
Tai mati iebrūni, man dzelteni.
Ja tādēļ mani nemīlētu viņš,
Es tādas krāsas matus neīstus
Sev iegūtu. Mums abām zilas acis.
Bet tai ir zema piere, mana augsta,
Kas viņam gan tā patīkas pie tās?
Kādēļ es arī viņam nepatīkos?
Vai mīla aplama nav akls dievs?
Tad, ēna, ņem sev līdzi vēl šo ēnu —
Tā tava sāncense. Tu, ģīmetne,
Bez dzīvības, bet tevi dievinās,
Un, ja vien šajā elku kalpošanā
Kāds saprāts, gribētu es arī tapt
Kā ģīmetne. Es tavas kundzes dēļ
Pret tevi būšu laipna, kā pret mani tā.
Pie Jupitera, citādi šīs acis
Es izdurtu, lai neredz tās mans kungs.
Aiziet.