Divi veronieši ietilpst Šekspīra jaunības komēdiju ciklā, kurā cita citai kā radniecīgas sižeta un stila ziņā seko Veltas pūles mīlā, Maldu komēdiļa, Spītnieces savaldīšana. Tās radušās samērā neilgā laikā. Frensisa Mirza katalogā (Palladis Tamia, 1598) tā ir pati pirmā Šekspīra luga, tāpat pirmajā in folio izdevumā (1623) tā ir otrā (pēc Vētras), lai gan citādi nav nekādu noteiktu datu par tas sarakstīšanu un pirmizrādēm. Arī starp komentētājiem šai jautājumā valda lielas domstarpības, jo agrāk par komēdijas rašanās laiku pieņēma 1591.—1593. gadu, bet tagad — 1594.—1595. Tomēr šais svārstībās neapstrīdams paliek tas, ka šī luga ir Sekspira jaunibas darbs, sarakstīta periodā, kad lielus panākumus jau bija guvusi viņa karaļdrāma Ričards III.
Divu veroniešu saturā cieši savērpjas mīlas un draudzības motīvs, pie tam pirmais nāk no renesanses pastorālās epikas, sevišķi no spāniešu romāna (J. Montemayor, La Diana enamorada, kas pazīstams arī angļu valodā un pārstrādāts luga History ol Felix and Philomena, kuru izrādīja Elizabetes galmā jau 1584. g.). Šekspīrs attīrījis šai literatūrai piemītošo lieko sentimentalitāti, lai gan citādi diezgan cieši seko nostāstam par nelaimīgo Filomenu (Divos veroniešos Džūlija), viņai neuzticīgo Fēliksu (Protejs) un tā iemīlēšanos galma dāmā Cēlījā (Silvija). Turpretī Proteja un Valentīna draudzības motīvs liekas paša Šekspīra fabulēts. Draudzības cildināšana pāri mīlai un neuzticīga drauga tiesāšana renesanses laikā nav nekas jauns, tikai Šekspīra dramatiskajos darbos tas parādās pirmo reizi tik spilgtā veidā. Sai ziņā pašaizliedzīgajam draugam Valentīnam ļoti tuva radniecība ar sonetu dzejnieku pašu. Tāpat personu trijstūris Valentīns — Silvija — Protejs atgādina Melnās dāmas un drauga attiecības pret Šekspīru. Līdzās draudzībā pašaizliedzīgajam Valentīnam sievietes mīlas izjūtu spēle Džūlija padziļināta daudz stiprāk nekā Šekspīra pārējās romantiskajās komēdijās, padziļināta pat jau līdz traģikai, tāpēc šo tēlu ar pilnām tiesībām var uzlūkot par priekšteci tādām dziļas milas nesējām kā Džuljeta, Ofēlija, Porcija, Rozalinde. Divu veroniešu komika balstās galvenokārt uz jokdaru S p īd a un Launsa dialogiem, kas pilni eifuistiska humora un atjautīgu vārdu rotaļu. Kritika šad un tad pārmetuši, ka Šekspīrs šo renesanses literāro traģēdiju te pārāk izmantojis parupjai, uzmācīgai un ar galveno saturu ne visai sakausētai komikai, kas raidīta gan uz parteru, gan galeriju, tāpat arī šīs figūras neveicina darbību, jo orgāniski neiekļaujas visā lugas pamatnokrāsā. Bet nav jāaizmirst, ka Divu veroniešu motivācija dibināta uz pretstatiem un ka uz šī parupjā, komiskā fona spilgtāk izceļas ārēji vienkāršā galvenā satura dramatismu. Divos veroniešos, sevišķi Launsa monologos, reālā dzīve atspoguļota ar sulīgu angļu humoru. Salīdzinājumā ar citiem Šekspīra darbiem Divi veronieši kā satura, tā izteiksmes ziņā — viņa vienkāršākā luga ar jūtamiem trūkumiem uzbūvē un pavāju intrigu. Pat Maldu komēdija šai ziņā daudz bagātāka. Varbūt ar to arī izskaidrojama šis jaunības komēdijas mazā popularitāte. Bet tā uzrāda zīmigus Šekspīra dramatiskos vilcienus. Simpātisko ideju tani visur apgaro pavasarīga dzīves līksme, veselīgs prieks un dabas tuvums, kas izskan īpaši Valentīna monologos (V, 4.). Pie dabas izjūtas, kas te paceļas diezgan spēcīgi, Šekspīrs bieži atgriežas savos vēlākajos darbos. Bez tam šai komēdijā Šekspīrs jau izvēlējies vēlāk tik iemīļoto itālisko sižetu.ьLiteratūrpētnieki domā, ka šai komēdijai kā avotu Šekspīrs varētu būt izmantojis kāda anonīma autora komēdiju (Two Ilaiian Geniiemen). Kā otrs komēdijas avots, šķiet, Šekspīram noderējis J. Montemajora spāniešu pastorālais romāns. Tomēr citi izsaka pamatotu domu, ka Šekspīrs būs noskatījies šī romāna dramatizējumu Elizabetes galmā (1584), guvis ierosmi un, izmantojot šī dramatizējuma sižetu, uzrakstījis savu komēdiju
I cēliena 1. ainā
Lpp.
195. Tavs pātarnieks es būšu — algots cilvēks lūgšanu skaitīšanai, kādus katoļu laikos parasti turēja karaļi un augstmaņi. Lugā daudz norādījumu uz katoļu ierašām, jo tās darbība notiek
Itālijā.
196. Teika par Leanderu pazīstama no Ovīdija Heroidām, ko apstrādājis arī Marlovs. Pēdējos sarunas teicienos Šekspīrs ielicis nepārtulkojamu vārdu rotaļu. Protejs saka, ka Leanders iegrimis over chose in iove — mīlā līdz ausīm, Valentīns savukārt pastiprina, ka Protejs iegrimis over boots in love — mīlā līdz zābakiem. Protejs to saprot kā inkvizīcijas līdzekli — «spāniešu zābakus», tāpēc saka, lai tādu viņam nenovēl.
197. Tēvs mani gaida ostā. —
Šekspīrs Veronu iedomājas par ostas pilsētu, tāpat kā Milānu.
198. Sais lappusēs daudz nepārtulkojamu vārdu rotaļu. Klaunu sarunās Šekspīrs pēc senas dramaturga parašas bieži lieto atskaņotas sentences, kur atskaņas dod vārdi ar dažādu nozīmi, piemēram, shipped nozīmē — sēšanos kuģi, bet sheep — aitu; lost mutton — pazudis auns, bet laced mullon — palama paklīdušām sievietēm, kas Šekspīra laikā piemitušas Auna gatvē; dialogā, sākot ar pieminēto laidaru, sarežģīta vārdu rotaļa, kas oriģinālā dibinās uz to pound — ieslēgt, pound — mārciņa sterliņu, pinlold — laidars, pin — kniepadata, to lold — salikt, iold — aitu laidars vai ganāmpulks.
201. Jo sausai nāvei nolemts tu uz zemes. —
Šie vārdi attiecas uz parunu: kas pakārts, tas vairs neno-
slīksi
2. ainā
206. Mitas gaisma — Šekspīra laikā izplatīta dejas dziesmiņa, ko bieži atzīmē veclaiku dziesminieki. Šekspīrs to piemin arī lugā Liela brēka, maza vilna (III, 4.) un Veltas pūles mīlā (III, 4.).
II cēliena 1. ainā
217. Iet bez zeķturiem — iemīlēšanās pazīme. Tas liecina arī par nekārtīgu apģērbu.
III cēliena 3. un 5. ainā
235. Arī šeit ļoti daudz vārdu rotaļu, piemēram, understand saprast un stand under — atrasties apakšā u. c.
7. ainā
239. Šekspīra laikā ari vīrieši sēja matos lentas.
IV cēliena 1. ainā
264. Robins Huds — 12. gs. populārs «augstsirdīgais laupītājs», apdziedāts tautas balādēs. Viņa līdzbiedrs mūks Tuks pieminēts Šekspīra komēdijā. Robins Huds attēlots Valtera Skota romānā
Aivenho.
4. aina
200, Šekspīra laikā dāmas mēdza aizsegt seju pret saules iedegumu un arī tādēļ, lai paliktu nepazīstamas.