Ienāk Viola, viņai seko Malvolio.
Malvolio. Vai jūs nupat nebijāt pie grāfienes Olīvijas?
Viola. Taisni tā, mans kungs, lēni iedams, esmu paguvis nonākt tikai līdz šai vietai.
Malvolio. Viņa sūta jums atpakaļ šo gredzenu, kungs; jūs varējāt man aiztaupīt pūles un paņemt paši to līdz. Bez tam viņa lūdz jūs pateikt hercogam skaidri un gaiši, ka viņa atraida visus priekšlikumus. Un beidzot, neiedrošinieties ierasties vēl kādu reizi hercoga uzdevumā, varbūt tikai pavēstīt, kā jūsu kungs būs saņēmis visas šīs ziņas. Papūlieties iegaumēt to!
Viola. Gredzenu viņa no manis saņēma, atpakaļ es to vairs negribu.
Malvolio. Paklausieties: gredzenu jūs esat sviešus nosvieduši viņas priekšā, un viņa grib, lai es to atdodu jums atpakaļ tādā pašā veidā. Ja ir vērts pēc viņa noliekties, tad, lūk, viņš; ja ne, lai paceļ viņu pirmais garāmgājējs.
Nosviež gredzenu un aiziet.
Viola.
Es viņai neatstāju it nekā!
Tā būs vēl manī ieskatījusies!
Tik cieši viņa manī raudzījās,
Ka brīžiem runāt aizmirsa pavisam;
Tik saraustīti bij tai visi vārdi!
Tā mani mīl, patiešām! Mīlas viltus
Caur sūtni bargo ieaicina mani.
Nekāda gredzena nav hercogs devis:
Tā mani grib, bet tad gan būtu labāk,
Ka nabadzīte sapni iemīlētu.
Tu, apģērbs, esi ļaunā ierocis,
Ko naidnieks savā viltū izmanto.
Cik viegli savaldzināt sievietes
Var mānīgs liekulis ar skaistu seju!
Mēs neesam vainīgas! Par daudz mēs vājas;
Kā esam radītas, tā jādzīvo.
Kā beigsies viss? Orsino viņu mīl,
Orsino mīlu es, ak, nelaimīgā,
Un viņa, pieviltā, šķiet, mīl nu mani.
Kas iznāks tur? Ja palieku par vīru,
No kunga mīlas jāatsakās man;
Ja mainos sievietē — ak debess gari,
Kā velti Olīvijai jācieš tad!
Ak laiks! Šo mezglu atsiet būs tev zināt!
Man jausmas nav, kā var to atrisināt.
Aiziet.