Ienāk sers Tobijs un sers Andrejs.
Sers Tobijs. Panācieties šurp, ser Andrej! Pēc pusnakts gultā nebūt, tas nozīmē — agri nomodā būt, un dilu- culo surgere, jūs zināt. . .
Sers Andrejs. Nē, piķis un zēveles, nezinu! Bet tas priekš manis ir skaidra lieta, ka ilgi negulēt tā i nozīmē ilgi negulēt.
Sers Tobijs. Nepareizs secinājums: man tas tikpat pretīgs kā tukša kanna. Nosēdēt pāri pusnaktij un tad iet gulēt, tas ir agri; tātad pēc pusnakts gulēt iet — nozīmē agri gulēt iet. Vai mūsu dzīve nesastāv no četriem elementiem?
Sers Andrejs. Tiešām tā runā; bet man liekas, ka dzīve drīzāk gan sastāv no ēšanas un dzeršanas.
Sers Tobijs. Tu esi mācīts cilvēks; lai tad nu ēdam un dzeram. E, Marij, kādu lāsīti vīna!
Ienāk āksts.
Sers Andrejs. Re, ku nāk āksts!
Āksts. Ko jūs te darāt, mīļie puisēni? Vai neiegriezīsi- mies triju ākstu viesnīcā?
Sers Tobijs. Esi sveicināts, ēzelīt! Sadziedēsim visi trīs.
Sers Andrejs. Nudie, ākstam ir pamatīga rīkle! Es dotu pusduci dukātu, ja man būtu tādi kāju ikri un tāds
jauks tonis pie dziedāšanas kā ākstam. Goda vārds, vakar vakarā tu taisīji varenus jokus, stāstīdams par Pigrogromitusu un vapiaņiem, kas pārgājuši pār Kve- busas robežām. Tas bija smalki, jānudie! Es nosūtīju dukātu priekš tavas mīļās — vai tu dabūji to?
Āksts. Tavu veltījumu es nobāzu kabatā, jo Malvolio deguns nav suņu pātaga, manai mīļai ir smalkas, baltas rociņas, un mirmidonieši nav nekādi alus bodnieki.
Sers Andrejs. Lieliski! Labākus jokus nevar nemaz iedomāties. Bet tagad uzdziedi kaut ko!
Sers Tobijs. Še, saņem vienu naudas gabalu no manis un pūt vaļā!
Sers Andrejs. Saņem no manis ar, — ko jau viens var .. .
Āksts. Vai jūs gribat mīlestības dziesmu vai kaut ko par kārtīgu dzīvošanu?
Sers Tobijs. Mīlestības! Tikai tā!
Sers Andrejs. Jā, jā, gar kārtīgu dzīvošanu man nav daļas.
Āksts
dzied.
Sirsniņ mīļā, kur tu staigā? Mīļais dūdo balsī maigā, Augst' un zemos toņos dzied. Bērniņ, kam tu projām raujies? Mīlai atdodies un ļaujies, Šaubas projām svied.
Sers Andrejs. Lieliski, jānudie!
Sers Tobijs. Labi! Labi!
Āksts
dzied.
Mīlai ātri mainās mājas, Tūļam cerības ir vājas,
Mīlu palaist — milzīgs grēks! Tiešām, kavēties nav labi, Sabučoties varam abi, Kamēr bučoties vēl spēks.
Sers Andrejs. Medus balstiņa, zvēru pie sava muižnieka goda!
Sers Tobijs. Rīkle kā dzintars!
Sers Andrejs. Medus un dzintars, jānudie!
Sers Tobijs. Jā, ja ar degunu klausās, tad no tāda salduma ātri var nelabi palikt. Vai mēs neiztaisīsim vienu pamatīgu traci? Vai neizbaidīsim ar vienu kora
dziesmu visus ūpjus — ar vienu tādu dziesmu, kas visiem pintiķiem izvelk trīs dvēseles ārā? Ko? Vai tas nebūtu derīgi?
Sers Andrejs. Jā, ja jūs mani mīlat, tas būtu derīgi. Es uz koriem esmu velnišķi kārs. Dziediet tik līdz: «Blēdi…»
Āksts. «Turi muti, blēdi?» Bet tad jau es būšu spiests jūs, ser, saukt par blēdi.
Sers Andrejs. Tā nebūs pirmā reize, kad es piespiežu sevi par blēdi saukt. Sāc par jaunu, āksts! Jāiesāk ir tā: «Turi muti!»
Āksts. Ja es to darīšu, es nekad nevarēšu iesākt.
Sers Andrejs. Labi sacīts, labi sacīts! Bet nu iesāc!
Visi trīs sāk dziedāt.
Ienāk Marija.
Marija. Kas te jums par kaķu koncertu? Ja grāfienes jaunkundze neliks savam nama pārvaldniekam Malvolio padzīt jūs no mājām, varat mani saukt, kā jums tīk.
Sers Tobijs. Grāfienes jaunkundze ir Ķīnas driģene, mēs esam pudeļu pūtēji; Malvolio ir no murkšķiem.
Dzied.
Trīs jautri zeļļi esam še.
Vai es neesmu viņas radinieks? Vai man nav tādas pašas asinis kā tavai jaunkundzei?
Dzied.
Viens vīrs reiz mita Bābelē …
Āksts. Dievs sodi! Jūsu gaišība taisa varenus jokus!
Sers Andrejs. Jā, joki viņam padodas, kad labs garastāvoklis, un man arī, nevar neko sacīt, tikai viņam tie iznāk veiklāki, man — dabiskāki.
Sers Tobijs
dzied.
Reiz vēlā ziemas vakarā … Āksts. Kungs žē . . . nu kļūsiet!
Ienāk Malvolio.
Malvolio. Kungi, vai jūs esat traki vai prātā jukuši? Vai jūs ne kauna, ne goda neprotat, bļaudami tik vēlu naktī, it kā jums zobu rautu? Vai varbūt jūs gribat cienītās jaunkundzes mājā ierīkot krogu, tik nežēlīgā balsī savas kurpniekzeļļu dziesmas izbļaudami? Ne mēra, ne laika jums vairs nav.
Sers Tobijs. Mūsu dziedāšanā bija ievērots i mērs, i laiks. Taisieties, ka tiekat!
Malvolio. Ser Tobij, man jāizrunājas ar jums reiz vaļsirdīgi. Grāfiene uzdeva man pateikt jums, ka jūsu nekārtības viņa turpmāk pavisam vairs negrib paciest, lai arī jūs piemājojot še kā viņas radinieks. Ja jūs varat izlabot savu nejēdzīgo dzīves kārtību, viņa jūs redz savā mājā ar lielu prieku. Ja ne un ja jums labpatīk doties projām, viņa labprāt no jums atvadīsies.
Sers Tobijs
dzied.
Ardievu, dvēselit! Tavs draugs iet projām!
Malvolio. Es jus ludzu, ser Tobij . . .
Āksts
dzied.
Un redzams skaidri, ka tas aizies bojā. Malvolio. Vai patiešām . ..
Sers Tobijs
dzied.
Nemūžam nenomirs sers Tobijs!
Āksts
dzied.
Tu melo — izbirs reiz tev zobi! Malvolio. Tas viss jums tiešām dara godu.
Sers Tobijs
dzied.
Man šķiet, šis kungs še gluži lieks!
Āksts
dzied.
Lai pastāvas, ja tam tāds prieks.
Sers Tobijs
dzied.
Vai lai vēl ilgāk mēs to ciešam?
Āksts
dzied.
To padzīt dūšas nav jums tiešām.
Sers Tobijs. Ne mēra, ne laika! Nelga, kā tu iedrošinies tā melot! Varbūt tu domā, ka esi kaut kas vairāk nekā nama pārvaldnieks? Varbūt iedomājies, ka tādēļ, ka tu esi tikumīgs, pasaulē nebūs ne pīrāgu, ne vīna?
Āksts. Pie svētās Katarinas, tiem būs būt! Ingvers mūžīgi apdedzinās muti.
Sers Tobijs. Tev taisnība. — Un jus, kungs, vācieties ārā! Lāsīti vīna, Marij!
Malvolio. Ja tu, Marij, kaut cik vērtētu grāfienes labvēlību, tad gan neveicinātu šādas nelādzības. Viņa dabūs visu to zināt, goda vārds!
Aiziet.
Marija. Ej nu, ej un izņurdies pēc sirds patikas.
Sers Andrejs. Tas būtu tikpat labs darbs kā iedzert izsalkumā, — izaicināt viņu un tad neierasties pretī, un tā viņu apmuļķot.
Sers Tobijs. Dariet to, ser, es uzrakstīšu izaicinājumu vai arī aprakstīšu viņam mutes vārdos tavu niknumu.
Marija. Godātais ser Tobij, esiet mierīgs jel šo nakti. Jaunais grāfa sūtnis atkal bija pie jaunkundzes, un nu viņa ir pavisam uztraukta. Ar mesjē Malvolio es pati tikšu galā. Ja es nepataisu viņu par sakāmvārdu un apsmieklu ļaužu priekšā, jūs varēsiet domāt, ka es nevaru taisni gultā nogulēt. Es zinu, ka es varu to izdarīt.
Sers Tobijs. Nu, nu, stāsti, stāsti! Ko tu zini par viņu?
Marija. Jāsaka, brīžiem viņš uzvedas kā īsts puritānis.
Sers Andrejs. O, būtu es to zinājis, es izpērtu viņu kā suni.
Sers Tobijs. Ko? Tādēļ ka viņš puritānis? Kādi iemesli mudina jūs uz šādiem darbiem, godāts bruņiniek?
Sers Andrejs. Vai viņi mudina vai ne, bet mani iemesli ir nopietni.
Marija. Lai viņš būtu puritānis vai cits kas, jupis viņu rauj; galu galā viņš ir tikai nelga, kas ļaujas aiz- pūsties no vēja; ēzelis, kas samācījies augstas valodas un muld uz visām pusēm; milzīgi apmierināts ar sevi un pilnīgi pārliecināts, ka piebāzts ar tikumiem un labām īpašībām kā maiss; svēti tic, ka ikviens, kas paskatas uz to, iemīlas viņa. Šis notikums man lieliski palīdzēs viņam atriebties.
Sers Tobijs. Kas tev padomā?
Marija. Es nometīšu viņam ceļā miglainas mīlestības vēstules, kurās būs nepārprotami aprakstītas viņa kājas, bārda, gaita, acis, piere un sejas krāsa. Es protu rakstīt taisni tā kā jūsu krustmeita, cienītā jaunkundze; kad mums pagadās priekšā kāda aizmirsta aprakstīta papīra strēmele, mēs tikai ar lielām pūlēm varam izšķirt savus rokrakstus.
Sers Tobijs. Lieliski! Es jau manu, kas tur būs.
Sers Andrejs. Arī mans deguns kaut ko nojauš.
Sers Tobijs. Viņš iedomāsies, ka šīs vēstules nāk no manas krustmeitas un ka tā ir iemīlējusies viņā.
Marija. Jā, tāds patiešām ir mans nodoms.
Sers Andrejs. O, tas ir brīnišķīgs nodoms!
Marija. Lielisks joks, ticiet man, es zinu, mana dzira viņu apreibinās. Abiem jums un ākstam vēl klāt vajadzēs gadīties tur, kur viņš atradīs vēstuli. Ievērojiet labi, kā viņš to iztulkos. Šodien pietiks, novēlu jums redzēt tos jokus sapnī. Arlabunakt!
Aiziet.
Sers Tobijs. Arlabunakt, amazone!
Sers Andrejs. Dūšīgs, es tev sacīšu, meitiet's.
Sers Tobijs. Labi audzināta un dievina mani; nu, un to viņai nevar pārmest.
Sers Andrejs. Arī es tiku reiz dievināts.
Sers Tobijs. Liksimies gulēt, mans bruņiniek. — Nebūtu slikti, ka tev vēl atsūtītu naudu.
Sers Andrejs. Ja jūsu krustmeita nebūs dabūjama, es būšu stipri pārtērējies.
Sers Tobijs. Liec tik, lai tev atsūta naudu; ja viņa galu galā nebūs tava, sauc mani par zirgēzeli.
Sers Andrejs. Ja es to neizdaru, tad es zaudēju savu godu — saprotiet, kā jums patīk.
Sers Tobijs. Nāc, nāc! Es esmu nodomājis sataisīt karstvīnu; gulēt iet nu ir stipri par vēlu. Nāc, brāl, nāc!
Aiziet.