Ienāk hercogs, Viola, Kurio un citi.
Hercogs.
Lai atskan mūzika! — Jūs sveiki, draugi! Cezario mans mījais, lūdzu tevi, Vēl nodziedi to dziesmiņu, ko vakar! Man izlikās, tā skumjas kliedēt spēj Daudz vairāk nekā visi skaistie vārdi, Kas mūsu raibam laikam ir tik mīļi. Tik vienu pantu, vienu vien!
Kurio. Jūsu žēlastība piedos, ka tā, kas to varētu nodziedāt, te nav.
Hercogs. Kas tad bija tas?
Kurio. Fests, joku meistars, jūsu žēlastība; āksts, kurš savā laikā ļoti patika Olīvijas tēvam. Bet viņam vajag būt tepat tuvumā.
Hercogs.
Tas jārod jums. Bet tikmēr spēlējiet!
Kurio aiziet. Atskan mūzika.
Nāc tuvāk, draugs! — Kad iemīlēsies reiz, Tad saldās mokās mani piemini. Man visi mīlētāji līdzinās,
Tāpat tie mainās, spītējas un cieš; Uz visiem laikiem paliek sirdī tiem Tik mijās tēls. — Ko, tīk šīs skaņas tev?
Viola.
Tā liekas man kā atbalss brīnišķa No mīlas pils.
Hercogs.
Tu zini īstos vārdus. Es gatavs apzvērēt, kaut jauns tu vēl, Bet mīļās acīs būsi raudzījies. Vai ne?
Viola.
Mazdrusciņu, mans pavelniek.
Hercogs.
Teic, kā tā izskatās.
Viola.
Jums līdzinās.
Hercogs.
Tad tevis vērts tā nav. Un gadu cik? Viola.
Būs apmēram tikpat kā jums.
Hercogs.
Tā pārāk veca! Sieva izvēlas Arvien sev vīru vecāku. Tad vīrs To mūžam savā sirdī patur dārgu. Mans draugs, lai kā mēs sevi slavējam, Tak jāatzīst, ka vairāk pastāvības Ir sievietēm.
Viola.
Tās arī manas'domas.
Hercogs.
Tad izvēlies sev mījo jaunos gados, Lai mīla pārāk agri nenomirst. Ar rozēm sievietes ir tiešām rados: Tik tikko uzzied, skaties — ziedi birst.
Viola.
Jā, viņu liktenis tāds bijis sen: Mirt ziedoni, kad daba asnus dzen.
Atgriežas Kurio ar ākstu.
Hercogs.
Puis, uzdziedi mums vakarējo dziesmu! Tā, draugs Cezario, ir sena, vienkārša, To vērpējas mēdz dziedāt vakarstundā Un jaunas meitas, pūru darinot, Nav viņā tiešām lielas gudrības; Tur staro nevainīgas mīlas saldums Kā senlaiks tāls.
Āksts.
Vai iesākt man?
Hercogs.
Jā, lūdzams, sāc!
Āksts
dzied.
Nāc, nāve, drīzāk nāc! Sedz mani, miroņauts, Lai izgaist elpa, prāts, Nav meiču mīlēt ļauts.
Lai zārku apskauj rozmarīns, Kā pēdējais mans draugs! Šīs bēdas stipras tā kā vīns, Kā nāves dzēriens jauks.
Lai ne puķes, lai neviens pats zieds Manu melno zārku neizdaiļo, Lai neviens vairs galvas nenoliec, Redzot kapa vietu baiļo.
Par mani nebūs asru liet. Lai dziesmas neskan man, Lai ceļš uz kapu aizaug ciet Un zvani neatskan.
Hercogs. Te tev būs par pūlēm.
Āksts. Kas par pūlēm, kungs? Dziesmas man dara prieku.
Hercogs. Tad saņem par prieku.
Āksts. To var; par priekiem agri vai vēlu mums visiem jāmaksā.
Hercogs. Atļauj man tevi atlaist.
Āksts. Lai tevi apsvētī grūtsirdības gars, un drēbnieks lai uzšuj tev kamzoļus no neredzama zīda — tavs gars ir kā opāls, kas laistās visās krāsās! Tik pastāvīgus cilvēkus vajadzētu sūtīt jūrā, lai viņi tur nodarbojas ar visu, ar ko uz jūras var nodarboties, un zēģelē pa visiem vējiem bez kāda mērķa, jo vistālāk var tikt tas, kam nav nekāda mērķa. — Dzīvojiet veseli!
Aiziet.
Hercogs.
Jūs varat iet.
Kurio un galminieki aiziet. Cezario, vēlreiz
Pie lepnās skaistules tev vajag doties. Teic — mana mīla tā kā debess augsta, Un zemes putekļi to nespēj vilt; Teic — visi dārgumi, kas tai no laimes, Ir manās acīs nīcīgi kā laime. Tik viņas tēls ir dārgums vienīgais, Kas mani ielīksmo un sirdi saista.
Viola.
Bet, kungs, ja tā jūs nevar mīlēt?
Hercogs.
Es neklausos.
Viola.
Bet tas jums jādara. Ja jaunava — var būt, ka tāda ir, — Cieš jūsu dēļ tās pašas sirdssāpes, Ko izciešat jūs Olīvijas dēļ, Tai jūsu atbilde ir jāuzklausa.
Hercogs.
Nē, sieviete nemūžam neizcietīs To bargo kaisles negaisu, kas plosās Man sirdī sen; nevienas sievas sirds Tik liela nav, ka sevī tvert to spētu. Ak, mīla viņām ir tik īsa bauda, Kas vairāk asinis, ne dvēsli skar, Kam vēlāk apnikums un riebums seko. Man mīla izsalkusi tā kā jūra, Nav viegli pildīt to: nemūžam mīlu, Ko sieviete var just, tu nelīdzini Ar manējo.
Viola.
Bet tomēr zinu es .. .
Hercogs.
Ko vari zināt tu? Nu, saki man!
Viola.
Man zināms pārāk labi, Cik stipri sieviete spēj iemīlēt. Man māsa bij, kas mīlēja tik dziļi, Kā es varbūt, ja būtu sieviete, Jūs, hercog, mīlētu.
Hercogs.
Teic viņas dzīvi man.
Viola.
Tā bij kā tukša lapa, Mans kungs. Tā savu mīlu neizpauda, Un noslēpums, kā pumpurā slēpts tārps, No viņas purpurvaigiem barojās. Tā dziļās domās, tumšās, smagās skumj Kā pacietības eņģel's zārka vākā Par sāpēm smaidīja. Vai tā nav mīla? Mums, vīriešiem, gan viegli runāt, Bet mūsu solījumi pārsniedz gribu: Mēs stipri zvērestos, bet mīlā vāji.
Hercogs.
Vai tava māsa nomira no mīlas?
Viola.
Es vienīgais no brāļiem un no māsām, Kas dzīvo vēl. Bet tomēr nevar zināt. . Vai nav man laiks pie Olīvijas doties?
Hercogs.
Jā, tas tev jādara. Un pasteidzies! Se, dodies ar šo gredzenu pie viņas Un nenes atpakaļ man sliktas ziņas.
Abi aiziet.