Ienāk sers Tobijs, sers Andrejs un Fabio.
Sers Tobijs. Panāc šurp, sinjor Fabio.
Fabio. Saprotams, ka iešu. Ja es zaudēju kaut gramu no šī joka, lai tad es izvāros melanholijas virā.
Sers Tobijs. Vai tev nebūs prieks, ka šis gnīda, nelga un blēdis kritīs tādā kaunā?
Fabio. Jā, draugs, tas man ies pie sirds; jūs zināt: sakarā ar kādām lapsu medībām viņš mani reiz aprunāja grāfienes priekšā.
Sers Tobijs. Nu viņš pats paliks par lapsu, un mēs pataisīsim viņu brūnu un zilu. Vai ne, ser Andrej?
Sers Andrejs. Ja mēs to neizdarām, lai debesis ir mums žēlīgas!
Ienāk Marija.
Sers Tobijs. Te jau nāk mūsu velnēns. Nu, nātrīt, kas jauns?
Marija. Nostājieties visi trīs te aiz krūmiem; Malvolio nāk šurp. Viņš tur nostāvēja veselu pusstundu saulē
un grozījās pats savas ēnas priekšā. Pie visiem jautriem gariem, novērojiet viņu labi! Es zinu, ka šī vēstule pārvērtīs viņu par filozofisku ēzeli. Klusu, ja jums jautrība svēta.
Vīrieši noslēpjas.
Tu guli te
nosviež vēstuli,
jo tur jau peld nēģis, kas mums jāizzvejo.
Aiziet.
ienāk Malvolio.
Malvolio. Laime un laime. Marija man reiz teica, ka grāfiene neesot vienaldzīga pret mani; un es pats esmu dzirdējis viņu izsakāmies diezgan skaidri, ka viņa varētu iemīlēties tikai tādā vīrietī, kura miesas būve līdzinātos manējai. Pie tam man viņa izrāda lielāku cieņu nekā jebkuram citam kalpotājam. Kas no tā būtu secināms?
Sers Tobijs. Lielības pūslis!
Fabio. Klusu! Tā prātojot, viņš izskatās pēc varenākā Kalkutas gaiļa. Kā viņš izpleš savu asti!
Sers Andrejs. Dieva vārds! Tā i gribas piekaut šo draņķi…
Sers Tobijs. Turi muti!
Malvolio. Būt par grāfu Malvolio .. .
Sers Tobijs. Neģēlis!
Sers Andrejs. Lodi ribās viņam! Lodi ribās!
Sers Tobijs. Klusu! Klusu!
Malvolio. Līdzīgi gadījumi ir bijuši: galma virsmeista- riene apprecējās ar kambarsulaini.
Sers Andrejs. Kauns!
Fabio. Klusu! Nupat viņš ir līdz ausīm iekšā; paskatieties tikai, kā iedomas to uzpūš!
Malvolio. Pagajuši trīs mēneši pec musu kazam, un es sēžu smalkā atzveltnī…
Sers Tobijs. O, dodiet viņam ar akmeni pa pieri!
Malvolio. Sapulcinu savus ļaudis sev apkārt, sēžu puķainos samta svārkos, tikko piecēlies no gultas, kur Olīvija vēl palikusi guļot…
Sers Tobijs. Pie joda!
Fabio. Klusu, klusu!
Malvolio. Un tad man uznāk kungu niķi; es apskatu visus nopietnām acīm, saku viņiem — es zinu savu vietu, ziniet jus savu, un beigās prasu pēc sera Tobija.
Sers Tobijs. Pie visiem velniem!
Fabio. O, klusu, klusu! Nu sākas!
Malvolio. Septiņi no maniem ļaudīm ar pakalpīgu dedzību traucas viņu uzmeklēt; es pa to laiku savelku pieri krunkās, skatos varbūt pulkstenī vai rotaļājos ar dārgu gredzenu. Ienāk sers Tobijs, paklanās manā priekšā.
Sers Tobijs. Vai tiešām mēs lai atstājam to dzīvu?
Fabio. Cietiet jel klusu, kaut jums vārdus ar zirgiem vilktu no mutes ārā.
Malvolio. Tad es izstiepju viņam pretī savu roku, apspiezdams labvēlības smaidu ar stingru pārmetuma skatienu …
Sers Tobijs. Un Tobijs nekrauj tev pa purnu?
Malvolio. Un saku viņam: «Labo Tobij, tā kā liktenis ir savienojis mani ar jūsu radinieci, man ir tiesības izteikt jums šādas piezīmes …»
Sers Tobijs. Ko? Ko viņš teica?
Malvolio. Jums ir jāatsakās no dzeršanas.
Sers Tobijs. Ciet klusu, ķēms!
Fabio. Pacietieties, es jūs lūdzu, jo citādi viss izputēs.
Malvolio. Pie tam jūs tērējat savu dārgo laiku ar kādu ākstu.
Sers Andrejs. Tas esmu es — varat būt pārliecināti.
Malvolio. Ar kādu seru Andreju .. .
Sers Andrejs. Redziet, es zināju, ka es tas būšu, jo daudzi mani sauc par ākstu.
Malvolio. Bet kas tad te?
PaceJ vēstuli.
Fabio. Nu irbe ir zem sieta.
Sers Tobijs. Klusu! Un lai joku dievs pavedina to lasīt skaļi.
Malvolio. Zvēru pie savas dvēseles, tas ir cienītās jaunkundzes rokraksts! Tieši šādi ir viņas «C», «U» un «T», un taisni tā viņa raksta lielo «P».
Sers Andrejs. Viņas «C», viņas «U» un viņas «T»? Ko tas nozīmē?
Malvolio
lasa.
«Manam nezināmajam draugam šī vēstule un mani vislabākie novēlējumi.» Tas ir taisni viņas stils. Pag, ari zieģelis ir viņas: Lukrēcijas veidols, kuru tā bieži lieto. Grāfienes vēstule! Bet kam viņa domāta?
Fabio. Nu viņš ir beigts — ar miesu un dvēseli!
Malvolio
lasa.
«Ka mīlu es, to dievi jauš,
Bet ļaudīm nav par to ne osmes, —
To manas lūpas neizpauž,
To vārdā nosaukt nav man drosmes.»
«To vārdā nosaukt nav man drosmes.» Kas tālāk?
Zilbju skaits mainās. «To vārdā nosaukt nav man
drosmes.»
Kaut tu tas būtu, Malvolio!
Sers Tobijs. Pakārt tevi vajadzētu!
Malvolio.
«Es varu pavēlēt tam, ko es mīlu, Bet sirdī bailes slēpjas dziļdziļ, Kaut gatava es dzīvi likt par ķīlu. — M. O. A. I. ir tas, kas mani viļ.»
Fabio. Nesaprotama mīkla!
Sers Tobijs. Tas skuķis ir lielisks!
Malvolio. «M. O. A. I. ir tas, kas mani viļ.» Bet pa priekšu . . . Pag, pag … pag . . .
Fabio. Skat, tam jau drīz siekalas aptecēsies!
Sers Tobijs. Putniņš nu ir cilpā!
Malvolio. «Es varu pavēlēt tam, ko es mīlu.» Nu, saprotams, viņa var man pavēlēt; es kalpoju viņai, viņa ir mana kundze. Tas ir skaidrs katram vesela cilvēka prātam, te nekādu grūtību nav. Bet beigas? Ko gan nozīmē šī burtu kārtība? Kaut man izdotos tos šā vai tā pielāgot manam vārdam. Pag! M. O. A. I. …
Sers Tobijs. Nupat viņš ir uz pēdām.
Fabio. Suns iesāka riet, kā medījumu saodis.
Malvolio. M — Malvolio — M — nu ar M taču sākas mans vārds.
Fabio. Vai es neteicu, ka viņš ātri saodīs? Viņam ir smalks deguns.
Malvolio. M. Bet tad nav nekādas saskaņas ar tālāko; tālāk šis izskaidrojums neder; vajadzētu A, bet ir O.
Fabio. Un ar O, es ceru, viss ari beigsies.
Sers Tobijs. Jā, vai ari es ņemšos to piekaut, kamēr viņš kliegs «O»!
Malvolio. Un beigās I, un vidū vēl A.
Fabio. J-ā! Ēzelis tāds!
Malvolio. M. O. A. I. — tas vairs nav tik skaidri kā pārējais. Bet, ja drusku tos pagroza, tad tie nemaz nav zemē metami, manā vārdā viņi visi ir iekšā. Oho, un te sākas proza. — «Ja šī vēstule nāk tavās rokās, pārdomā labi. Mana zvaigzne spīd augstu pār tevi, bet neiztrūcinies no viņas spožuma. Daži piedzimst spožumā, daži to iekaro, bet citi to saņem dāvātu. Tavs liktenis sniedz tev savu roku; ķer to ciet ar miesu un dvēseli. Un, lai pierastu pie tā, kas tevi sagaida, nomet savu pazemību un parādies jaunā izskatā. Esi rupjš pret manu radinieku, esi nemierā ar kalpiem; no tavām lūpām lai atskan politiskas runas; izturies kā savādnieks. To ieteic tev tā, kas ilgojas pēc tevis. Atceries, kas slavēja tavas dzeltenās zeķes un vienmēr vēlējās tevi redzēt ar krusteniski sasietām kāju siksnām, es saku tev: atceries! Esi drošāks! Laime stāv tavā priekšā, nelaid to garām. Ja tu palaidīsi to, tad paliksi uz visiem laikiem tikai nama pārvaldnieks, sulaiņu līdzbiedrs, necienīgs pieskarties Fortūnas rokai. Dzīvo vesels! Tā, kura gribētu būt par kalpu tavā vietā. Laimīgā nelaimniece.» Saules gaisma nevar būt gaišāka! Par to nav šaubu. Es būšu lepns; lasīšu politiskas grāmatas; satriekšu pīšļos seru Tobiju; nošķīstīšos no saviem zemās kārtas pazīstamiem; līdz beidzamam matiņam palikšu tāds, kādam man vajag būt. Man nav vairs ne mazākā iemesla domāt, ka es nokuļos ar tukšiem māņiem; katra pārdomā apstiprina, ka jaunkundze mīl mani. Nesen viņa uzslavēja manas dzeltenās zeķes, apbrīnoja manas kāju siksnas; te nu viņa atklāj man savu mīlestību un smalkā veidā pavēl ģērbties pēc viņas gaumes. Es pateicos savai zvaigznei — es esmu laimīgs. Es palikšu par savādnieku, būšu lepns, sākšu valkāt dzeltenas zeķes un kāju siksnas siešu vienmēr krusteniski. Lai slavēti ir dievi un mana zvaigzne! — Te ir vēl kāda piezīme. «Tu tagad pazīsi mani. Ja tu pieņem manu mīlu, tad izrādi to ar smaidiem. Smaidi tev Joti labi piestāv, tādēļ smaidi manā klātbūtnē vienmēr, mans mīļotais, es tevi lūdzu.» Dievi, es pateicos jums! Es smaidīšu, es darīšu visu, ko tu gribēsi.
Aiziet.
Fabio. Es savu līdzdalību šai jokā nepārdotu par turku sultāna gada ienākumiem.
Sers Tobijs. To skuķi es būtu ar mieru ņemt par sievu.
Sers Andrejs. Arī es būtu ar mieru to darīt.
Sers Tobijs. Un es negribētu nekā cita pūrā kā vēl vienu šitādu joku.
Sers Andrejs. Es ar negribētu nekā cita.
Ienāk Marija.
Fabio. Lūk, tur nāk mūsu gudriniece.
Sers Tobijs. Vai tu negribi uzlikt savu kāju uz manas muguras?
Sers Andrejs. Vai varbūt uz manas arī?
Sers Tobijs. Vai lai es paspēlēju savu brīvību dambretes spēlē un palieku par tavu vergu?
Sers Andrejs. Jeb vai lai es arī palieku par tavu vergu?
Sers Tobijs. Tu viņam esi uzsūtījusi tādu sapni, ka viņš paliks traks, kad sapņi atkal pazudīs.
Marija. Nē, sakiet nopietni — tiešām tas atstāja uz viņu iespaidu?
Sers Tobijs. Kā brandvīns uz vecu sievu.
Marija. Tad, ja jūs gribat redzēt mūsu joka augļus, nepalaidiet garām viņa pirmo parādīšanos pie žēlīgas
grāfienes. Viņš ieradīsies dzeltenās zeķēs, un dzelteno krāsu viņa neieredz, krusteniskās kāju siksnās, ko tā nevar paciest; viņš uzsmaidīs tai, un tas tik slikti saskanēs ar viņas skumjo garastāvokli, ka viņš pilnīgi pazaudēs grāfienes labvēlību. Ja jūs gribat to redzēt, nāciet man līdz.
Sers Tobijs. Līdz pašiem elles vārtiem, nepārspējamais asprātības velns.
Sers Andrejs. Es ar līdz pašas elles vārtiem.
Visi aiziet.