Ienāk sers Tobijs, sers Andrejs un Fabians.
Sers Andrejs. Nē, goda vārds, es te nepalikšu vairs ne minūtes.
Sers Tobijs. Kādēļ, ak debešķīgais niknum! Saki mums, kādēļ!
Fabians. Tas jums katrā ziņā jāsaka, ser Andrej.
Sers Andrejs. Ē, es redzēju jūsu krustmeitu pret grāfa kalpu izturamies laipnāk nekā jebkad pret mani, tur, lejā, dārzā es to redzēju.
Sers Tobijs. Bet vai viņa redzēja arī tevi, veco zēn? Pastāsti man to!
Sers Andrejs. Tikpat skaidri, kā es tagad jūs redzu.
Fabians. Tas taisni pierāda, ka viņa mii jūs.
Sers Andrejs. Velns lai parauj! Vai jūs gribat mani par ēzeli pataisīt?
Fabio. Es pierādīšu jums to vispamatīgākā veidā, un prāts un saprāts to apzvērēs.
Sers Tobijs. Un tie abi bija zvērinātie jau tad, kad Noass vēl nenodarbojās ar kuģniecību.
Fabians. Viņa bija pret jauno cilvēku jūsu acu priekšā laipna tikai tādēļ, lai pamodinātu jūsu aizsnaudušos dūšu, lai piepildītu jūsu sirdi ar sēru un liesmām. Jums tad nu vajadzēja iejaukties vidū; jums vajadzēja šo jaunkungu padarīt mēmu ar vissmalkākiem un svaigākiem jokiem. To sagaidīja no jums, bet velti. Jūs ļāvāt, ka laiks noskalo šī retā gadījuma divkāršo apzeltījumu, un žēlīgās jaunkundzes acīs jūs nu esat aizzēģelējuši uz ziemeļiem, kur jūs arī paliksiet karājoties kā lāsteka pie holandieša bārdas, kamēr jūs neizlabosiet notikušo ar kādu slavējamu drošsirdības uzliesmojumu vai smalku politiku.
Sers Andrejs. Ja jau tas vajadzīgs, tad labāk ar drošsirdības uzliesmojumu; politiku es nevaru ieredzēt, es gandrīz labāk paliktu par puritāni nekā par politiķi.
Sers Tobijs. Lai notiek! Uzbūvēsim tavu laimi uz drošsirdības pamatiem. Izaicini grāfa sūtni uz divkauju; ievaino viņu vienpadsmit vietās; mana krustmeita to uzzinās, un vari būt pārliecināts, ka neviens savedējs neieteiks tevi sievietei tik labi kā drošsirdības slava.
Fabians. Citu līdzekļu nav, ser Andrej.
Sers Andrejs. Vai kāds no jums ir ar mieru nonest viņam manu izaicinājumu?
Sers Tobijs. Ej un uzraksti to ar Marsa roku; apvainojoši un īsi. Asprātība šoreiz lomu nespēlē, kaut tik būtu daiļrunīgi un veikli. Ļauj savai spalvai pilnu vaļu; ja tu nosauksi viņu sešas septiņas reizes par «tu», tas lietai par ļaunu nenāks; un plāj vaļā tik daudz melu, cik uz papīra vietas. Ej un pielūko, ka tavā tintē būtu krietna žults; tu gan raksti ar zosu spalvu, bet tas nav svarīgi. Tik ķeries pie darba!
Sers Andrejs. Kur es jūs atradīšu?
Sers Tobijs. Mēs pasauksim tevi ex cubiculo. Ej tik.
Sers Andrejs aiziet.
Fabians. Šis cilvēciņš jums ir dārgs, ser.
Sers Tobijs. Es jau viņam arī esmu bijis dārgs — maksājis vienu otru tūkstoti, varu sacīt.
Fabians. Mēs dabūsim no viņa ievērojamu vēstuli, bet jūs taču to nenodosiet?
Sers Tobijs. Saprotams, ka ne. Bet kūdīt abus jaunos cilvēkus vajag. Es domāju, ka viņus ar vēršiem nevarētu kopā savilkt. Un, kas attiecas uz godājamo seru — ja viņu uzšķērstu un atrastu iekšā tik daudz asiņu, ka pietiktu odam priekš brokastīm, — es būtu gatavs apēst visu pārējo.
Fabians. Un viņa pretinieks, šis jaunais cilvēks, spriežot pēc sejas, arī nevarēs parādīt sevišķu niknumu un nežēlību.
Ienāk Marija.
Sers Tobijs. Redziet, tur laižas mūsu putniņš.
Marija. Ja jūs gribat dabūt dūrēju sānos, nāciet man līdz. Šis muļķis Malvolio ir palicis par pagānu, pilnīgs atkritējs. Jo neviens kristīgais, kas cer iegūt debesu valstību caur patiesu ticību, savu mūžu neticēs tādam blēņu mistram. Viņš jau staigā dzeltenās zeķēs.
Sers Tobijs. Un krustām sietām kāju siksnām?
Marija. Jā, un izskatās pēc skolmeistara, kas notur savas stundas baznīcā. Es viņam sekoju kā vipa slepkava. Viņš paklausa katram punktam vēstulē, kuru es tam nodevīgi nosviedu ceļā. Smaidīdams viņš savelk vairāk līniju sejā nekā uz jaunās pasaules kartes ar abām Indijām. Visu to jūs nevarat nemaz iedomāties; es tikko noturējos neiesviedusi viņam ar kaut ko pa galvu. Es esmu pārliecināta, ka grāfiene iecirtīs viņam pliķi sejā, un viņš smaidīdams saņems to par lielu žēlastības pierādījumu.
Sers Tobijs. Iesim, iesim! Rādi mums, kur viņš ir.
Visi aiziet.