Ienāk Antonio un Sebastians.
Sebastians.
Es negribēju apgrūtināt jūs,
Bet, ja jau jums šīs pūles prieku dara,
Tad arī nebāršos vairs ilgāk.
Antonio.
Es nevarēju jūs tā atstāt: ilgas Pēc jums bij asākas kā piešu tērauds; Un ne tik ilgas vien (lai arī tās Var piespiest mani uzsākt tālu ceļu), Bet arī rūpes, kā jums ceļš būs veicies, Jo zeme šī, kas jums ir gluži sveša, Var izlikties pēc barga tuksneša, Ja viņā draugu nav. Šie iemesli Un baiļās rūpes, vienotas ar mīlu, Bij tās, kas mani ceļā dzina.
Sebastians.
Draugs,
Par to es varu jums tik pateikties Un vēlreiz pateikties; mēdz bieži maksāt Par labiem darbiem šādā vieglā naudā.
Ja maks tik pārpilns būtu man kā dvēsle, Es labāk atalgotu jūs. — Bet nu, Ko darīt mums? Iet skatīt pilsētu?
Antonio.
To rit; pirms dzīvoklis jums jāatrod.
Sebastians.
Es neesmu noguris, un nakts vēl tālu, Es gribu lūgt jūs, ļausim savām acīm Pie pieminekļiem slaveniem un ēkām Vēl pakavēties.
Antonio.
Atvainojiet mani: Šai pilsētā man visur briesmas draud, Ar grāfa galerām reiz jūras kaujā Man tāda satikšanās bij, ka tagad, Ja mani saķertu, patiešām grūt' Man attaisnoties būtu nu.
Sebastians. Daudz ļaužu
Jūs esat apkāvuši hercogam?
Antonio.
Nē, nav tik asiņaina mana vaina, Kaut arī apstākļi bij tiešām tādi, Kas asiņainus notikumus rada; Bet visu varēja par labu griezt, Par mantām nolaupītām atlīdzināt, Ko arī daudzi darīja no mums, Lai nekaitētu veikaliem; es viens To negribēju. Tādēļ dārgi tagad Var iznākt maksāt man.
Sebaslians.
Tad nestaigājiet apkārt jūs tik klaji.
Antonio.
To zinu pats. Še, ņemiet manu maku! Vislabākās ir dienviddaļas mājas; Un, kamēr, staigādams pa ielu ielām,
Jūs jaunas ziņas gūsiet, maltīti Pie «Elefanta» pasūtīšu es — Tur mani satiksiet.
Sebastians.
Kādēļ man maks?
Antonio.
Varbūt jums acis iekāro ko nopirkt, Tad maks jums varētu nākt palīgos.
Sebastians.
Labs ir! Es būšu jūsu mantzinis. Uz redzēšanos!
Antonio.
Pie «Elefanta» . . .
Sebastians.
Labi!
Abi aiziet.