Ienāk Olivija un Marija.
Olīvija.
Es sūtīju pēc viņa; ja tas atnāk,
Kā lai to cienāju? Ko lai tam dodu?
Jo vieglāk nopirkt jaunību, ne pielūgt.
Es pārāk stipri runāju.
Kur ir Malvolio? Viņš laipns un svinīgs
Un šoreiz der par kalpu man.
Kur ir Malvolio?
Marija.
Tur nāk viņš, jaunkundz, Bet izturas tā, it kā būtu jucis.
Olīvija.
Kas noticis? Viņš trako?
Marija.
Nē, nemaz,
Viņš tikai smaida. Derētu jums kādu Pie sevis paturēt; Malvolio Patiešām nav pie pilna prāta.
Olīvija.
Ej, sauc to šurp! Es esmu tikpat traka, Ja trakums smaidus asarām vēl slaka.
Ienāk Malvolio ar Mariju. Kā klājas jums, Malvolio? Malvolio
smaida dīvaini.
Daiļā grāfien, he! he!
Olīvija. Tu smaidi? Es tevi ataicināju šurp bēdīgā lietā.
Malvolio. Bēdīgā lietā, jaunkundz? Es varētu būt bēdīgs, jo šie kāju apsēji traucē asinsriņķošanu, bet tas nav svarīgi. Ja tas ir patīkami vienai, tad es varu sacīt līdz ar pazīstamo sonetu: «Ja es patīku vienai, tad es patīku visām.»
Olīvija. Kas ar tevi noticis, Malvolio? Vai esi vesels?
Malvolio. Prāts man nav melns, lai ari kājas man tagad ir dzeltenas. Vēstule ir manās rokās, un visas pavēles tiks izpildītas. Es domāju, mēs pazīstam šo jauko, romisko rokrakstu.
Olīvija. Vai tev nevajadzētu likties gultā, Malvolio?
Malvolio. Gultā? Jā, manu sirsniņ, kopā ar tevi.
Olīvija. Dievs ar tevi! Kādēļ tu tā smaidi un visu laiku sūti man skūpstus?
Marija. Kā jums klājas, Malvolio?
Malvolio. Jums patiktos to zināt? Jus domājāt, lakstīgalas atbild žagatām?
Marija. Kā jūs varat ierasties pie grāfienes ar šo smieklīgo bezkaunību?
Malvolio. «Neiztrūcinies no spožuma.» Tas bija labi sacīts.
Olīvija. Ko tu ar to gribi sacīt, Malvolio?
Malvolio. «Daži piedzimst spožumā …»
Olīvija. Un tad?
Malvolio. «Daži iekaro spožumu …»
Olīvija. Ko tu runā?
Malvolio. «Un daži saņem to par dāvanu …»
Olīvija. Dievs, stāvi viņam klāt!
Malvolio. «Atceries, kas slavēja tavas dzeltenās zeķes …»
Olīvija. Tavas dzeltenās zeķes?
Malvolio. «Un vēlējās redzēt tevi ar krusteniski sietām kāju siksnām…»
Olīvija. Ar krusteniski sietām kāju siksnām?
Malvolio. «Uz priekšu! Satver laimi, pēc kuras tu ilgojies …»
Olīvija. Laimi?
Malvolio. «Ja ne, tad paliec uz visiem laikiem par kalpu …»
Olīvija. Nu, viņš ir pilnīgi traks!
Ienāk kāds sulainis.
Sulainis. Jūsu gaišība, jaunais kavalieris no grāfa Orsino galma ir atkal te, un es tikko pierunāju viņu uzgaidīt. Viņš gaida jūsu pavēles.
Olīvija. Es tūliņ iešu.
Sulainis aiziet.
Mi]ā Marij, parūpējies par šo cilvēku. Kur Tobijs? Lai pāris manu cilvēku uzrauga viņu labi. Es neparko negribētu, ka ar viņu notiktu kāda nelaime.
Olīvija un Marija aiziet.
Malvolio. Ha, ha! Vai nu tā lieta nav vēl skaidrāka? Nevienam citam kā pašam seram Tobijam jārūpējas par mani! Tas saskan burts burtā ar vēstuli. Viņa ar nodomu sūta to pie manis, lai es apietos ar viņu stingrāk — tas ir pieminēts ari vēstulē. «Nosvied savu pazemību,» viņa raksta, «esi rupjš pret maniem radiniekiem, pastāvīgi nemierā ar apkalpotājiem; lai no tavām lūpām atskan politiskas valodas; izturies kā savādnieks.» Un līdz ar to viņa dod ari sīkākus norādījumus: jāpieņem nopietna seja, svinīga izturēšanās, lēna valoda pēc augstu kungu parauga un tā tālāk. Nu viņa man ir rokā, protams, caur dieva žēlastību, bet dieviem es par to arī būšu pateicīgs! Un ko viņa teica nupat, prom ejot: «Parūpējies par šo cilvēku.» Par šo cilvēku! Nevis «Malvolio» vai «nama pārvaldnieks», bet «cilvēks». Jā, viss ir vislabākā saskaņā, ne grana, ne vismazāko šaubu, ne mazākā šķēršļa, nekādas neskaidrības vairāk. Kas tur vēl būtu iebilstams? Nekas vairs nestāv starp mani un manu cerību izredzēm. Dievi, ne jau es, ir to veikuši, un viņiem pienākas pateicība.
Marija atgriežas atpakaļ ar seru Tobiju un Fabianu.
Sers Tobijs. Dieva žēlastības vārdā, kur viņš ir? Ja arī visi elles gari būtu ieperinājušies viņā, ja viņu būtu tur vesels leģions, es gribu runāt ar viņu.
Fabians. Redziet, redziet, tur viņš ir. Kas ir ar jums, draugs? Kas ir ar jums?
Malvolio. Ejiet! Es atlaižu jūs. Ļaujiet man vientulību baudīt! Ejiet!
Marija. Paklausieties tik, ļaunais gars jau sāk runāt viņā. Vai es jums neteicu? Ser Tobij, grāfiene lūdz jūs parūpēties par Malvolio.
Malvolio. He, he! Patiešām!
Sers Tobijs. Klusu, klusu! Ar viņu jāapietas mīlīgi; atļaujiet man to izdarīt. Kas jums noticies, Malvolio? Kā stāv ar jūsu veselību? Ē, draugs, velnam vajag turēties pretī: neaizmirstiet, ka viņš ir cilvēku ienaidnieks no vissenākajiem laikiem.
Malvolio. Vai jūs zināt ar, ko jūs runājat?
Marija. Redziet, cik ļoti viņš ņem pie sirds, kad jūs par sātanu runājat. Lai dievs dod, ka viņš nav vēl apburts!
Fabians. Vajadzētu parādīt zīlniecei ūdeni, ko viņš nolaiž.
Marija. Tik tiešām, kā es dzīvoju, rīt no rīta tas jāizdara. Žēlīgā jaunkundze neparko negribētu viņu zaudēt.
Malvolio. Vai tā gan, jaunava?
Marija. Kungs Jēzus!
Sers Tobijs. Lūdzu, esi tu mierīga! Jūs neejat pareizo ceļu: vai jūs neredzat, ka tas viņu tikai uztrauc? Laidiet man vienam rīkoties.
Fabians. Te var līdzēt tikai maiga laipnība. Laipnība un mīlība! Ļaunais gars ir kašķīgs un necieš ierunas.
Sers Tobijs. Nu, kā tev klājas, balodīt manu? Kā tev iet, cālīt, cabulīt?
Malvolio. Mans kungs!
Sers Tobijs. Nu nācī, nācī šurp! Tiba, tiba, tib! — Nē, cilvēks. Tas nesaietas ar goda sajēgumu, ar sātanu bumbu spēlēt. Atkāpies, tu elles skursteņslauķi!
Marija. Piedabūjiet viņu, lai viņš noskaita tēvreizi, labais ser Tobij! Piespiediet viņu dievu lūgt!
Malvolio. Tēvreizi noskaitīt, pērtiķi?
Marija. Redziet, vai es jums neteicu: viņš negrib ne dzirdēt no dievbijāšanas.
Malvolio. Ejiet jūs kārties! Jūs visi esat ģeķi un gnīdas. Es nepiederu pie jūsu sfēras; jūs vēl dzirdēsiet par mani.
Aiziet.
Sers Tobijs. Vai tas ir iespējams?
Fabians. Ja to izrādītu teātrī, es droši vien nosauktu to par neticamu izdomājumu.
Sers Tobijs. Mūsu joks ir aizņēmis visu viņa galvu.
Marija. Tad nu nelaidiet tikai viņu mierā, lai šis joks neizgaro.
Fabians. Es redzu, mēs viņu padarīsim gluži traku.
Marija. Jo mierīgāka dzīve tad būs mājā.
Sers Tobijs. Iesim sasiesim viņu un ieslodzīsim tumšā istabā. Mana krustmeita ir jau pārliecināta par viņa trakumu; mēs varam to lietu turpināt sev par jautrību un viņam par sodu tik ilgi, kamēr mums pašiem apniks, un tad varēs apžēloties. Mēs nokārtosim to joku tiesas ceļā, un tu, sieviete, apliecināsi viņa trakumu. Bet paskatiet, paskatiet!
Ienāk sers Andrejs.
Fabians. Atkal jauna smiešanās.
Sers Andrejs. Saņemiet izaicinājumu, izlasiet; galvoju, ka sāls un piparu būs diezgan.
Fabians. Vai tiešām izaicinājums tik ass?
Sers Andrejs. Zināms, par to es galvoju. Lasiet tikai.
Sers Tobijs. Dod šurp! «Jaunais cilvēk, tu vari būt kas būdams, tu esi tomēr tikai suns.»
Fabians. Jauki un varonīgi!
Sers Tobijs. «Nejūties pārsteigts un nebrīnies savā prātā, kādēļ es tevi tā saucu, iemeslus es tev nekādus neuzdošu.»
Fabians. Smalks āķis! Jūs nedodiet viņam nekāda pieturas punkta.
Sers Tobijs. «Tu apmeklē grāfieni Olīviju, un viņa ir laipna ar tevi manu acu priekšā. Bet tu melo kā zirgs, — tas nemaz nav tas iemesls, kādēļ es tevi izaicinu.»
Fabians. Apbrīnojami īsi un nesakarīgi.
Sers Tobijs. «Es sagaidīšu tevi pie mājupiešanas un ja tu būsi tik laimīgs, ka nokausi mani…»
Fabians. Lieliski!
Sers Tobijs. «Tad tu nokausi mani kā neģēlis un blēdis.»
Fabians. Jūs visu laiku turaties sāņus no šāviena.
Sers Tobijs. «Ardievu — un lai tas kungs apžēlojas par vienu no mūsu dvēselēm! Viņš var apžēloties arī par manējo, bet es ceru tomēr to labāko, un tādēļ — piesargies. Tavs draugs, raugoties pēc tā, kā tu viņu saņemsi, un tavs nāvīgais ienaidnieks Andrejs Eigjū- čiks-Bālģīmis.» Ja šī vēstule neuzsper viņu gaisā, tad arī pulveris nekā nelīdzēs. Es nodošu to viņam.
Marija. Jūs tagad pat varat to izdarīt: viņš runā pašlaik ar grāfienes jaunkundzi un drīz ies projām.
Sers Tobijs. Dodies, ser, uz dārza vārtiem un uzmani viņu, kā mednieks zaķi; tikko tu ieraugi viņu, velc zobenu ārā un reizē ar to lieto spēcīgus lamu vārdus, ja tos ceļ priekšā krietnā basa balsī, rada daudz lielāku varonības slavu nekā nopietni cīņas darbi. Nekavē laiku.
Sers Andrejs. Nu, kas attiecas uz lamāšanos, tad ļaujiet man tik vaļu.
Aiziet.
Sers Tobijs. Viņa vēstuli es, zināms, nenodošu. ŠI jaunā cilvēka izturēšanās pierāda, ka viņš ir saprātīgs un labi audzināts; viņa starpniecība hercoga lietā pie manas krustmeitas arī apliecina to; tādēļ šī vēstule, pateicoties savai ārkārtīgai muļķībai, neiedvesīs jaunajam cilvēkam ne mazākās bailes; viņš tūliņ nojēgs, ka to raksta āksts. Vēstules vietā es nodošu izaicinājumu mutiski, sarunāšu lielas lietas par Bāl- ģīmja varonību un iedvesīšu viņam visaugstākās domas par sera niknumu, izveicību un straujumu. Viņš ir tik jauns, ka noticēs visam. Abi divi būs tā nobijušies, ka iznīcinās viens otru ar acīm kā pūķi. Ienāk Olivija un Viola.
Fabians. Tur viņš nāk kopā ar tavu krustmeitu. Atstāsim viņus divatā atvadīties, un tad ķersimies klāt.
Sers Tobijs. Es pa to laiku apdomāšu šausmīgus izteicienus izaicinājumam.
Sers Tobijs un Fabians aiziet.
Olivija.
Par daudz jau esmu izteikusi es Priekš akmenscietas sirds. Mans gods ir briesmās. Par soli šo kaut kas man dvēslē pārmet, Bet sirds par visiem pārmetumiem smejas.
Viola.
Tās pašas kaislības, kas jūs, Dziļbaigām sāpēm moca manu kungu.
Olīvija.
Es lūdzu jūs, šo prieku dariet man Un ņemiet gredzenu, tur attēls mans, Viņš netraucēs jūs daudz. Rīt nāciet atkal: Jūs varat visu lūgt, viss tiks jums dots, Ja lūgums manu godu neaizskars.
Viola.
Es jūsu sirdi savam kungam lūdzu. Olīvija.
Kā varu atdot, godu neaizskarot, Es grāfam to, kas atdots jums?
Viola.
Es atļauju.
Olīvija.
Nu, labi; sveiks! Bet atnāc atkal rit, Tu vari mani elles liesmās dzīt.
Aiziet.
Ienāk sers Tobijs un Fabians.
Sers Tobijs. Labdien, jauno cilvēk!
Viola. Labdien, kungs!
Sers Tobijs. Lai tev būtu kādi ieroči būdami, ņem tos rokā; pie kādas sugas pieder apvainojumi, ar kuriem tu esi viņu aizskāris, es nezinu; bet tavs pretinieks, saniknots un asinskārīgs kā mednieks, gaida tevi pie dārza vārtiem. Izvelc savu zobenu! Taisies žigli! Tavs pretinieks ir straujš, veikls un nāvīgs.
Viola. Jūs maldāties, kungs, esmu pārliecināts. Nevienam cilvēkam nav strīda ar mani. Manā atmiņā nav nevienas netaisnības, kuru es būtu varējis kādam nodarīt.
Sers Tobijs. Es varu jums apgalvot, ka jūs pārliecināsieties par pretējo. Ja dzīvība jums kaut drusciņ vērta, turiet acis un ausis vaļā, jo jūsu pretiniekam ir viss, ko var dot jaunība, spēks, veiklība un drošsirdība.
Viola. Piedodiet, kungs, bet kas tad viņš ir?
Sers Tobijs. Bruņinieks, kurš pacelts šai godā ar neasi- nātu šķēpu uz izšūtas grīdsegas; bet divkaujā viņš ir tīrais velns, un viņa niknums pašlaik ir tik nesamierināms, ka viņš neatzīst nekādu citu gandarījumu kā vien nāvi un kapu. Cērt un smērē! — ir viņa devīze; un otra: vai es, vai tu!
Viola. Es atgriezīšos atpakaļ un izlūgšos no augstās dāmas pavadoņus. Es neesmu nekāds plēsoņa. Man ir gadījies dzirdēt par ļaudīm, kuri ar nodomu min citiem uz papēžiem, lai ta pieradītu savu varonību; varbūt viņš arī pieder pie šīs sugas.
Sers Tobijs. Nē, kungs; viņa dusmas pamatojas uz ļoti nopietniem apvainojumiem; tādēļ — uz priekšu! Jums jākaujas. Mājā atpakaļ jūs netiksiet, kamēr būsiet izkāvušies ar mani, un tad jau labāk jūs varat izčīkstēties ar viņu pašu. Tādēļ vēlreiz — uz priekšu, ja jūs negribat, ka es sašķērēju jūsu ādu šķiedrās; jums jākaujas vai jāatsakās uz visiem laikiem nēsāt zobenu.
Viola. Tas ir tikpat nepieklājīgi, cik dīvaini. Es lūdzu, esiet tik laipni un apvaicājieties pie bruņinieka, kā es esmu viņu apvainojis; droši vien tas būs noticis aiz neuzmanības, bez iepriekšēja nodoma.
Sers Tobijs. To es varu izdarīt. Sinjor Fabian, palieciet pie šī kunga, kamēr es atgriežos.
Aiziet.
Viola. Varbūt jūs, mans kungs, zināt kaut ko par šo strīdu?
Fabians. Es zinu tikai to, ka bruņinieks ir neganti nikns uz jums un sitīsies uz dzīvību un nāvi; vairāk nekā es nezinu.
Viola. Sakiet —■ kas viņš ir par cilvēku?
Fabians. Viņa āriene nav tik ārkārtīga kā viņa drošsirdība, ar kuru jums tagad būs jāiepazīstas. Patiešām, viņš ir pats veiklākais, asinskārīgākais un bīstamākais pretinieks, kādu jūs varat sastapt visā Ilīrijā. Varbūt jūs gribat piekāpties? Es mēģināšu jūs samierināt, ja vien tas būs iespējams.
Viola. Es būtu par to jums ļoti pateicīgs; man labāk patiktos nākt sakaros ar garīdznieku nekā ar bruņinieku; es nerūpējos neko daudz, vai mani uzskata par varonīgu.
Abi aiziet.