Ienāk sets Tobijs un sers Andrejs.
Sers Tobijs. Jā, draudziņ, tas ir velna zellis, tāda kaušļa es vēl neesmu redzējis. Es pārmiju ar viņu pāris cirtienu, tā, mēģinājuma dēļ, un viņš taisa visus dūrienus un sitienus ar tādu ellišķu zibens ātrumu, ka nav vērts i pretī cirst; un, ja viņš atsit cirtienu, tad tūliņ pats dod tādu triecienu, kas trāpa tikpat neizbēgami, kā ejot kāja skar zemi. Runā, ka viņš esot bijis pirmais rapieru sitējs pie Indijas lielmogula.
Sers Andrejs. Lai viņš iet kārties, es negribu ar viņu kauties.
Sers Tobijs. Jā, bet nu viņš nepaliks mierā: Fabians tikko savalda viņu.
Sers Andrejs. Kaut viņš sapūtu! Ja es būtu zinājis, ka viņš tik dūšīgs un tāds meistars uz zobeniem, tad velns būtu viņu drīzāk parāvis nekā es viņu izaicinājis. Mēģiniet pierunāt viņu, lai viņš izbeidz šo lietu, un es atdošu savu ābolaino ērzeli.
Sers Tobijs. Es griezīšos pie viņa ar šo priekšlikumu; palieciet še un esiet vīrišķīgs.
Sāņus.
Viss beigsies bez asinīm un slepkavības. Dieva vārds, es jāšu uz jūsu zirga, ser, tāpat kā uz jums paša.
Ienāk Fabians un Viola.
Sers Tobijs
Fabianam.
Viņš dod savu zirgu par miera salīgšanu. Es iestāstīju viņam, ka jaunais cilvēks ir pats sātans.
Fabians
Tobijam.
Tas atkal ir tādās pašās domās par mūsu bruņinieku: dreb no galvas līdz kājām un ir bāls, it kā viņam lācis mītu uz papēžiem.
Sers Tobijs
Violai.
Glābiņa nav, kungs, viņš grib ar jums kauties, jo esot tā nozvērējies. Bet, kas attiecas uz jūsu strīdu, tad viņš pēc tuvākas pārdomāšanas atrod to par gluži niecīgu; tādēļ velciet tikai zobenu ārā, lai viņam nav zvērests jālauž. Viņš apgalvo, ka nenodarīšot jums nekādas vainas.
Viola
sāņus.
Dievs, stāvi man klāt! Vēl mazliet, un es atzīšos viņam, ka neesmu vīrietis.
Fabians. Kad jūs pamanāt, ka viņš iekarst, kāpieties atpakaļ.
Sers Tobijs. Nav glābiņa, ser Andrej. Bet kavalieris grib pārmīt ar jums dažus cirtienus tikai goda dēļ; pēc divkaujas likumiem viņš nevar vairs atkāpties, bet viņš deva man savu bruņinieka vārdu, ka nenodarīšot jums nekāda ļaunuma. Tad nu ātrāk, ātrāk!
Sers Andrejs. Lai dievs dod, ka viņš turētu vārdu!
Izvelk zobenu. Ienāk Antonio.
Viola. Ticiet man, tas notiek pret manu gribu.
Izvelk zobenu.
Antonio.
Nost zobenus, ja jaunais cilvēks šis
Jūs aizskāris, es stājos viņa vietā;
Ja vainīgs jūs, jūs izaicinu es.
Izvelk zobenu.
Sers Tobijs. Ko? Jus, mans kungs? Bet kas jūs esat tads? Antonio.
Kāds vīrs, kas draugus aizstāvēt mēdz darbos, Bet nemīl labprāt iztērēt daudz vārdu.
Sers Tobijs. Ja jūs pats kauslis esat, nāciet priekšā.
Izvelk zobenu. Ienāk divi tiesas sulaiņi.
Fabians. Apstājieties, ser Tobij! Te sāk vazāties apkārt tiesas kalpi.
Sers Tobijs
Antonio.
Mēs vēl ar jums parunāsim! Viola
seram Andrejam,
Bāziet zobenu makstī, ja jums tīk.
Sers Andrejs. Dieva vārds, tas man tīk, kungs, — un attiecībā uz to, ko es jums solīju, es turēšu vārdu. Viņš ir labi iejādīts un klausa pavadai.
Pirmais tiesas sulainis. Tur viņš ir; dari savu pienākumu!
Otrais tiesas sulainis. Antonio, pēc hercoga Orsino pavēles es apcietinu jūs.
Antonio.
Jūs maldāties, mans kungs.
Pirmais tiesas sulainis.
Nebūt, es pazīstu jūs tīri labi,
Kaut matrožcepures jums nav vairs galvā.
Ņem viņu ciet! Viņš pazīst arī mani.
Antonio.
Es paklausu.
Violai.
Un tas viss notiek tādēj,
Ka devos līdz es jums; bet ko nu vairs!
Jel sakiet man — ko domājat jūs darīt?
Nu vajadzība piespiež manu maku
Jums atprasīt; tas mani tagad moca
Daudz vairāk nekā paša nelaime.
Jūs esat pārsteigts. Nenoskumstiet, draugs!
Otrais tiesas sulainis. Kungs, nāciet līdz.
Antonio.
Es esmu spiests kaut pusi atprasīt.
Viola.
No kādas naudas, kungs?
Par draudzību, ko jūs man parādījāt,
Par daudzām likstām, kuras jums nu uzbrūk,
No saviem maziem līdzekļiem labprāt
Es gribu jums ko dot; man mantu maz:
No tā, kas klāt man, es jums pusi došu.
Te būs.
Antonio.
Jūs negribat vairs pazīt mani? Vai tiešām mana uzticība jums Vēl jāpierāda būs? Ak, nekārdiniet Un nelieciet man bēdās krist tik zemu, Ka darbus uzskaitu, kas paveikti Priekš jums.
Viola.
Es neatceros it neviena, Un arī jūsu seja sveša man. Es nīstu nepateicību daudz vairāk Par meliem, lielību un uzdzīvi, Daudz vairāk nekā visus netikumus, Kas tā kā inde maitā asinis.
Antonio.
Kungs dievs!
Otrais tiesas sulainis.
Bez kavēšanās nāciet līdz!
Antonio.
Tik acumirkli vēl! Šo jaunekli Es nāvei izrāvu gandrīz no rīkles, Ar svētu mīlu glabāju un kopu Un viņa priekšā zemu galvu liecu, Jo viņa cēlam garam ticēju.
Pirmais tiesas sulainis. Kas dajas mums! Nu taisieties mums līdz!
Antonio.
Bet ak! Cik zema mana dievība! Ak Sebastian! Tu samin sevi pats! Es redzu nu, ka dvēsele tev melna, Ar Jaunu tagad atmaksā tu labu. Ir daiļums tikumā, bet ļaunums daiļš Ir pielīdzināms tikai zārkam greznam.
Pirmais tiesas sulainis. Šis cilvēks sāk jukt prātā. Vedīsim viņu projām. Ātrāk, ātrāk!
Antonio.
Es eju, eju.
Aiziet kopā ar tiesas sulaiņiem.
Viola.
Viņš runāja tik vētraini, un pats Viņš saviem vārdiem tic; kā ticēt man? Ak, kaut jūs piepildītos, sapņi mani, Kaut izglābts būtu brālis Sebastians!
Sers Tobijs. Nāc šurp, ser! Nāc šurp, Fabian! Sabāzīsim galvas kopā, varbūt pa visiem trim ko izdomāsim.
Viola.
Par Sebastianu nosauca viņš mani! Mans brālis tiešām bij man stipri līdzīgs Un arī drēbes valkāja tās pašas … Ak, ja tam glābties palaimējies būtu, Man negaisi un viļņi mīļi kļūtu!
Aiziet.
Sers Tobijs. Visnegodīgākais un neldzīgākais zeņķis un bailīgs kā zaķis. Viņa negodīgumu pierāda tas, ka viņš pameta savu draugu postā un noliedza savu draudzību, un par viņa gļēvumu var ievākt ziņas pie Fabiana.
Fabians. Bāba, pilnīgs bāba, gļēvākais cilvēks visā pasaulē.
Sers Andrejs. Velns lai parauj! Dzīšos viņam pakaļ un krietni sadauzīšu.
Sers Tobijs. Tas man patīk! Samīci viņu labi, tikai nesāc ar zobenu rīkoties.
Sers Andrejs. Samīcīšu, goda vārds, samīcīšu!
Aiziet.
Fabians. Iesim paskatīsimies, kā tas viss beigsies.
Sers Tobijs. Esmu gatavs derēt, ka tik un tā nekas no visa neiznāks.
Abi aiziet.