Ienāk Sebastians un āksts.
Āksts. Tātad jūs gribat pārliecināt mani, ka es neesmu pie jums sūtīts?
Sebastians. Nu pietiek man. Tu esi varen veikls, bet mani mierā liec.
Āksts. Labi nospēlēts, jānudien! Tātad es jūs nepazīstu; grāfiene nav sūtījusi mani pie jums uzaicināt jūs pie sevis uz pāris vārdiem; jūsu vārds nav Cezario, un šis te nav mans deguns. Nekas nav tā, kā tas ir.
Sebastians. Ej izšķied savu muļķību citur, es svešinieks tev.
Āksts. Manu muļķību izšķiest! Šo izteicienu viņš būs dzirdējis par kādu lielu vīru un nu pielāgo to ākstam. Manu muļķību izšķiest! Es baidos, pasaule, šis lielais ģeķis, paliks vēl beigās par modes pērtiķi. Atstāj, lūdzams, savas dīvainības un pasaki man, kas man jāizšķiež žēlīgās jaunkundzes priekšā. Vai lai es šķiežu solijumus, ka tu nāksi?
Sebastians.
Jel atstāj mani, dumjais savedēj! Še nauda, — bet, ja vilcināsies vēl, Tad drusciņ sliktāk samaksāšu tev.
Āksts. Zvēru pie sava goda, ka tev ir devīga roka. Tādi gudrinieki, kas dod ākstiem naudu, iegūst labu slavu, ja turpina tādā pašā garā gadus desmit, divpadsmit.
Ienāk sers Tobijs, sers Andrejs un Fabians.
Sers Andrejs. Aha, kungs, beidzot jūs esat man rokā. Te jums būs.
Sit Sebastianam.
Sebastians
sit seram Andrejam.
Te būs arī tev! Un vēl! Un vēl! Vai te visi traki palikuši?
Sers Tobijs. Apstājieties, kungs, vai arī jūsu zobens aizlidos pie velna.
Āksts. Tūliņ visu to pastāstīšu žēlīgai jaunkundzei. Es i par dukātu negribētu būt kādā no jūsu ādām.
Aiziet.
Sers Tobijs. Nu, pietiks, pietiks!
Grib turēt Sebastianu.
Sers Andrejs. Laid vaļā! Gan es tikšu ar viņu galā pavisam citādā veidā: es iesūdzēšu viņu par kaušanos, un Ilīrijā, es domāju, likumi un taisnība vēl godā. Es viņam pirmais iesitu, bet tas nav svarīgi.
Sebastians. Rokas nost!
Sers Tobijs. Bet es negribu! Apmierinieties, jauno varoni. Briesmīgi dūšīgs jūs esat, bet tomēr nu pietiks.
Sebastians.
No tevis, draugs, es gribu vaļā tikt; Jel atkāpies! Ja ne — tad saņem šo!
Izvelk zobenu.
Sers Tobijs. Ko? Ko? Tātad katrā ziņā man jānolaiž pāris unču tavu nekaunīgo asiņu?
Izvelk zobenu.
Ienāk Olīvija.
Olīvija. Ja dzīvība tev dārga, mierā, Tobij!
Sers Tobijs. Bet jaunkundz!
Olīvija.
Vai mūžīgi tas turpināsies tā? Tu nepateicīgais! Tev dzīvot alā, Kur laužu nav. No manām acīm prom! Cezario mans labais, neļaunojies! Prom, nekauņa!
Sers Tobijs, sers Andrejs un Fabians aiziet.
Es lūdzu tevi, mīļais, šoreiz
Tu prātu uzklausi, bet nevis dusmas,
Lai arī smagā, mežonīgā veidā
Tavs miers ir apdraudēts. Nāc līdz man māj
Tur pastāstīšu tev par rupjiem jokiem,
Ko dauzoņa šis piedzīvoj's: es ticu,
Tu pasmiesies par tiem, tev jānāk līdz.
Lai nolādēts šis uzpūtīgais nelga!
Viņš, tevi skardams, apvainojis mani.
Sebastians.
No kurienes šīs fantastiskās ainas? Vai esmu neprātā vai dziļā miegā? Kaut aizmigtu uz mūžiem manas jūtas. Pēc tādiem sapņiem negribu es mosties!
Olīvija.
Nāc droši! Ļauns nekas tev nenotiks.
Sebastians. Labprāt!
Olīvija.
Tad sacīts lai ir darīts.
Abi aiziet.