Ienāk Marija un āksts.
Marija. Esi tik labs, apvelc šo mantiju, piesien bārdu un iestāsti viņam, ka tu esi garīdznieks. Pasteidzies, es pa to laiku pasaukšu Tobiju.
Aiziet.
Āksts. Labi, pārģērbties es varu un priesteri izspēlēt arī varu; kaut es būtu pirmais liekulis šādās drēbēs! Es neizskatos tik svarīgs, ka varētu darīt sevišķu godu savam amatam, un es neesmu pietiekoši vājš, lai tiktu izdaudzināts par mācītu vīru, bet būt izslavētam par cienījamu vīru un labu namtēvu, bez šaubām, ir tas pats, kas tikt daudzinātam par saprātīgu cilvēku un lielu zinātnieku. — A, tur jau nāk mani biedri.
Ienāk sers Tobijs un Marija.
Sers Tobijs. Lai tas kungs jūs svētī, mācītāja kungs!
Āksts. Bortos dies, ser Tobij! Tāpat kā vecais Prāgas vientulis, kurš nav mācējis ne lasīt, ne rakstīt, ļoti dziļdomīgi sacījis ķēniņa Gorboduka māsasmeitai: «Kas ir, tas ir,» — tāpat es, cik daudz es esmu mācītāja kungs, tik daudz es esmu mācītāja kungs. Jo, kas ir kas, tas ir tas un ir, ir, ir.
Sers Tobijs. Parunājiet ar viņu, godājamo ser Matīs.
Āksts. He, kas tur ir? Lai miers valda šai cietumā!
Sers Tobijs. Labi spēlē blēdis; izmanīgs blēdis!
Malvolio
aiz durvīm.
Kas mani sauc?
Āksts. Dieva kalps Matīss, kurš atnācis aplūkot velna apsēsto Malvolio.
Malvolio. Mīļais mācītāja kungs! Mīļais mācītāja kungs! Noejiet pie žēlīgās milēdijas …
Āksts. Atkāpies, negantais ļaunais gars! Ko vaja tu šo vīru un runā tikai par lēdiju?
Sers Tobijs. Labi sacīts, mācītāja kungs.
Malvolio. Mācītāja kungs, nevienam vēl nav tik ļoti pāri darīts kā man; mīļais mācītāja kungs, neticiet, ka es esmu prātā jucis! Viņi ir iebāzuši mani šausmīgā tumsībā.
Āksts. Nešķīstais sātan! Es nosaucu tevi vismaigākā vārdā, jo es piederu pie tām mīlīgajām dvēselēm, kuras pat pret velnu ir pieklājīgas. Tava mītne, tu saki, ir tumša?
Malvolio. Kā elle, mācītāja kungs.
Āksts. Bet viņā taču ir lūkas, kuras tik caurspīdīgas kā logu slēģi, un lielās rūtis dienvidziemeļos mirdz kā melnkoks, un tu vēl žēlojies par tumsību?
Malvolio. Es neesmu prātā jucis, mācītāja kungs; es jums saku, ka šī istaba ir tumša.
Āksts. Ārprātīgais, tu maldies. Nav citas tumsības kā vien nezināšana, kurā tu esi iegrimis vairāk nekā ēģiptieši savā tumsībā.
Malvolio. Es jums saku, ka šī istaba ir tumša kā nezināšana, jo nezināšana ir tikpat tumša kā elle; un vēlreiz es saku, ka nevienam nav tik ļoti pāri darīts kā
. man. Es neesmu neprātīgāks par jums, pārbaudiet manu prātu nopietnā sarunā.
Āksts. Ko tu zini no Pitagora mācības par meža putniem?
Malvolio. Pitagors saka, ka mūsu vecās mātes dvēsele varot dzīvot kādā putnā.
Āksts. Ko tu domā par šo mācību?
Malvolio. Es esmu par dvēseli labākās domās un nevaru atzīt Pitagora mācību.
Āksts. Ardievu! Paliec savā tumsā. Pirms es atzīstu tavu veselo prātu, tev jāatzīst Pitagora mācība un jāsargās nokaut meža pīli, lai neizdzītu savas vecās mātes dvēseli. Ardievu!
Malvolio. Mācītāja kungs! Mācītāja kungs!
Sers Tobijs. Mīļo Matīsa tēv!
Āksts. Man piestāv visi svārki, vai ne?
Marija. Tu varēji iztikt bez mantijas un bārdas, viņš tevi neredz,
Sers Tobijs. Tagad parunājies ar viņu pats savā balsī un atnāc man pastāstīt, kā viņš uzvedas; labi būtu, ja varētu izbeigt šo joku ar labu. Ja rodas gadījums izlaist viņu ārā, lai tad viņš iet, kur grib, jo manas attiecības pret grāfieni pašlaik tik nelāgas, ka es nezin vai varēšu novest joku līdz galam. Ienāc pēc tam pie manis.
Sers Tobijs un Marija aiziet.
Āksts
dzied.
Kādēļ mana mīļā nenāk? Vai tā mani mīl kā senāk?
Malvolio. Āksts!
Āksts
dzied.
Ak, tā mani aizmirsusi! Malvolio. Ei, āksts! Āksts
dzied.
Sen jau mani atstājusi! Malvolio. Ei, dzirdi, āksts! Āksts
dzied.
Raugas nu uz citu pusi! Kas tur mani sauc?
Malvolio. Mīļais āksts, ja tu reiz gribētu būt labs pret mani, tu varētu atnest man gaismu, spalvu, papīru un tinti. Kā godīgs cilvēks — es tev būšu pateicīgs uz visu mūžu.
Āksts. Malvolio kungs?
Malvolio. Jā, mīļais āksts.
Āksts. Ak kungs, kā jūs tā varējāt pazaudēt visus piecus prātus!
Malvolio. Nevienam nemūžam nav tik ļoti pāri darīts kā man, mani pieci prāti ir tādā pašā kārtībā kā tavi, āksts.
Āksts. Tikai tādā pašā? Tad jūs patiešām esat jucis, ja esat tāds pats kā āksts.
Malvolio. Viņi ir ieslodzījuši mani še, šai tumsā, sūta pie manis garīdzniekus, ēzeļus, un dara visu, ko vien var, lai sajauktu manus prātus.
Āksts. Apdomājiet, ko jūs runājat: dieva kalps ir vēl tepat. «Malvolio, Malvolio, lai debesis atdod tev tavu prātu!» Liecies gulēt un nemuldi vairāk.
Malvolio. Mācītāja kungs . . .
Āksts. «Neielaidies ar viņu nekādās sarunās, mans dēls.» Kas? Es? Mācītāja kungs? Zināms, ka ne, kas jums nāk prātā? «Amen, saku es.» Labi, lai notiek tā.
Malvolio. Āksts, āksts, paklausies . . .
Āksts. Ak mīļais kungs, palieciet mierā! Ko jūs gribat? Mani rāj par to, ka es sarunājos ar jums.
Malvolio. Mīļais āksts, pagādā man drusciņ gaismas un papīra. Nudien, es esmu tikpat saprātīgs kā kurš katrs Ilīrijā.
Āksts. Jā, jā! Kaut tas tā būtu!
Malvolio. Goda vārds, tas ir tā. Mīļais āksts, pagādā man tinti, papīru un gaismu un nodod grāfienei to,
ko es uzrakstīšu; tu dabūsi par to vairak, neka jebkad būs dabūjis kāds pastnieks.
Āksts. Pagādāšu ar, labs ir; bet sakiet man vaļsirdīgi: vai jūs patiešām neesat prātā jucis vai tikai izliekaties?
Malvolio. Tici man, es patiešām neesmu prātā jucis.
Āksts. Ei, neprātīgam cilvēkam neticēšu, kamēr neredzēšu viņa smadzenes. Tūliņ atnesīšu jums gaismu, papīru un tinti.
Malvolio. Āksts, tu dabūsi labu atalgojumu. Ej, lūdzams.
Āksts
dzied.
Dodos prom, ser, Un tūlīt, ser, Būšu atkal atpakaļ.
Minūtē
Kā vecie āksti, Kuri jūsu plānus kaļ.
Vecais Āksts ar koka dūci Dusmās grib cirst velnam brūci, Uzsaukdams tam ho-ho-ho.
Tev kā velnam Darbam melnam Koka dūcis nagus trin.
Aiziet.