Sebastians.
Lūk, gaisma plūst, un saule staro gaisos, Lūk, viņas gredzens, — tas ir neapšaubāms;
Kaut brīnums pārņem manu dvēseli,
Tas ārprāts nav. Kur ir Antonio?
Pie «Elefanta» es to neatradu.
Bet bijis viņš tur ir; man saimnieks teica,
Ka pilsētā viņš gājis mani meklēt.
Nu viņa padoms būtu zelta vērts;
Jo jūtas bargā strīdā man ar prātu,
Kaut liekas man, ka te tik kļūda notiek,
Tak laimes dāvanas tik brīnišķīgas,
Tik bagātas un nepārprotamas,
Ka gatavs esmu acīm neticēt
Un kaisli pretī celties paša prātam,
Kas teic, ka viens starp mums ir neprātīgs.
Ka viņai prāti klausa, tas ir redzams —
Jo vai gan neprātīgs tā spētu valdīt,
Dot kalpiem pavēles un pieņemt sūtņus —
Tik mierīgi, tik stingri, saprātīgi?
Kaut kur te slēpjas viltus. — Lūk, tā pati!
Ienāk Olivija ar garīdznieku.
Olīvija.
Ak, piedodiet man lielo steigšanos! Ja labu vēlat man, tad nāciet līdz Šim svētam vīram baznīcā tepat, Un tur zem svētām velvēm viņa priekšā Man zvērat mūžam palikt uzticīgs, Lai mana neticīgā, vājā sirds Reiz mieru rod. Tā savu laimi noslēps, Par laulībām līdz pats jūs ļaudīm teiksiet, Un tad mēs nosvinēsim lepnas kāzas, Kā klājas grāfienei. — Ko teiksiet jūs?
Sebastians.
Es gribu iet ar jums un svēto vīru Un došu zvērestu ar sirdi tīru.
Olīvija.
Tad vediet mūs! — Es laimīga patiešām! Lai dievs mūs savieno ar saitēm ciešām!
Visi aiziet.