Āksts un Fabians.
Fabians. Ja tu mīli mani, parādi man viņa vēstuli.
Āksts. Mīļais Fabian, izpildiet tad arī kādu manu lūgumu.
Fabians. Visu, ko tu gribi.
Āksts. Neprasi no manis šo vēstuli.
Fabians. Tas ir, tu dāvini man suni un kā atmaksu prasi no manis to atkal atpakaļ.
Ienāk hercogs, Viola un svīta.
Hercogs. Jūs esat grāfienes Olīvijas ļaudis, mani draugi?
Āksts. Taisni tā, kungs, mēs esam daļa no viņas inventāra.
Hercogs. Tevi es pazīstu labi; kā klājas, lāga virs?
Āksts. Stipri labi, kungs, un, jo vairāk ienaidnieku, jo labāk.
Hercogs. Gluži otrādi: jo vairāk draugu, jo labāk. Āksts. Nē, kungs, jo sliktāk. Hercogs. Kā tas var būt?
Āksts. Ak kungs! Draugi slavē mani un iztaisa no manis ēzeli! Bet mani naidnieki saka man taisni acis, ka es esmu ēzelis! Tātad no saviem naidniekiem es iemācos pats sevi pazīt, turpretī draugi mani pieviļ. Tad nu, ja prāta slēdzieni līdzinās skūpstiem, ja no četriem «nē» iznāk divi «jā» — jo vairāk draugu, jo sliktāk, un, jo vairāk naidnieku, jo labāk.
Hercogs. Lieliski!
Āksts. Nē, kungs, nav tik lieliski, kaut arī jums labpatīk būt vienam no maniem draugiem.
Hercogs. No manas draudzības tev sliktāk nepaliks; saņem dālderi.
Āksts. Ja tas nenozīmētu atkārtot divas reizes vienu un to pašu, tad jūs varētu šo dālderi dubultot.
Hercogs. O, tu dod man sliktu padomu.
Āksts. Lai jūsu žēlastība nogremdējas vēlreiz kabatā, un lai jūsu miesa un dvēsele pārceļas uz turieni.
Hercogs. Labi, es apgrēkošos vēl reizi; saņem otru dālderi.
Āksts. Pirmo, otro un trešo reizi — un tad būs labi, jo vecu vecā paruna saka, ka visas labas lietas ir trīs; trīs astotdaļu takts, mans kungs, ir laba un jautra takts; arī zvans, kurš aicina jūs uz dievlūgšanu, runā to pašu valodu: viens, divi, trīs.
Hercogs. Vairāk naudas no manas kabatas izvilkt tev neizdosies arī ar šo joku. Ja tev labpatiktos paziņot grāfienei, ka es vēlos ar viņu runāt, un atvestu viņu šurp, tad mana devība varbūt pamostos no jauna.
Āksts. Lai tad atpūšas jūsu devība, kungs, līdz manai at- pakaļnākšanai. Es eju, kungs, bet jums nevajadzētu domāt, ka mana naudas kārība ir mantas kārība. Jā, lai tad nu nosnaužas jūsu devība, drīz es viņu atkal modināšu augšā.
Aiziet.
Ienāk Antonio un tiesas sulaiņi.
Viola.
Lūk, kungs un pavēlniek, nāk glābējs mans.
Hercogs.
$o seju atceros es ļoti labi, Kaut reizi pēdējo tā bija melna Un kara dūmu ieskauta kā vulkāns. Viņš bija kapteinis uz kāda kuģa, Kas neliels bija, tāpat nevērtīgs, Bet uzbruka tik nikni manai flotei — Un taisni viņas spēcīgākai daļai, — Ka skaudībā un sāpēs vajadzēja Tam godu dot. — Par ko nu runa ir?
Pirmais tiesas sulainis.
Orsino, šis ir tas Antonio, Kas atņēma jums «Feniksu» ar mantām Un «Ērgli» lepno saņēma kas gūstā, Kur jūsu brālēns ievainots vēl tika. Nupat uz ielas trakā divkaujā Šo pārdrošnieku saņēmām mēs ciet.
Viola.
Ar zobenu viņš mani sargāt ņēmās, Bet runāt runāja tik dīvaini, Ka viss pēc murgiem tik man izlikās.
Hercogs.
Tu okeāna zagli, ļaunais pirāt, Kas tā par neprātīgu drošsirdību! Kā varēji tu ļaužu rokās krist, Kas tevi nīst?
Antonio.
Orsino, valdniek cēlais,
Man Jaujiet nokratīt šos bargos vārdus.
Antonio nav zaglis, nav ar pirāts,
Kaut arī hercogam viņš naidnieks bijis.
Caur burvju varu esmu šurpu vilts;
No ļauno viļņu rīkles negantās
Šo nejūtīgo zēnu glābu es;
Viņš bij jau pilnīgs nāves laupījums —
Es dzīvību tam atkal dāvāju
Un sirdi, kura mīlā nezin mēra;
Aiz mīlas, viņa dēļ, es devos šurp,
Uz briesmu pilno ienaidnieku zemi,
Un viņa dēļ nupat es metos kaujā.
Kad jūsu kalpu rokās kritu es,
Viņš postu negribēja līdz man ciest
Un novērsās no manis aukstā prātā,
Tai mirklī svešs viņš kļuva man uz mūžiem!
Viņš mani nepazina vairs un liedzās
Pat manu naudas maku atdot man,
Priekš pusstundas ko es tam iedevu.
Viola.
Tie murgi vien.
Hercogs.
Kad ieradās viņš še?
Antonio.
Šorīt, un trijus mēnešus mēs kopā Ar viņu pavadījām dien' un nakti Un nešķīrāmies pat ne minūti.
Ienāk Olivija ar pavadoņiem.
Hercogs.
Nāk grāfiene! Uz zemi laižas debess. — Bet tu, tu runā ārprātīgas runas: Šis jauneklis trīs mēnešus man kalpo! Mēs parunāsim vēl. Bet tagad — sāņus.
Olīvija.
Ko vēlas hercogs? Gatava jums kalpot It visās lietās, vienu izņemot. — Cezario, jūs slikti vārdu turat.
Viola.
Ak grāfien . ..
Hercogs.
Olīvija visudaiļā …
Olīvija.
Cezario, ko teiksiet? — Augstais kungs .. . Viola.
Ar jums grib runāt pats, man jācieš klusu. Olīvija.
Ja veco dziesmu, hercog, gribat uzsākt, Tad jāteic, ka tā manām ausīm riebjas, Pēc mūzikas kā riebjas gaudošana.
Hercogs.
Vēl vienmēr cietsirdīga, daiļā grāfien? Olīvija.
Vēl vienmēr pastāvīga, augstais hercog.
Hercogs.
Jā, pastāvīga savā nežēlībā! Ak dieve daiļā, nepielūdzamā, Tev dvēsles svētumus es upurēju! Tu visu atraidi, — ko darīt man?
Olīvija.
Kas izliekas jums pašam pareizāks. Hercogs.
Vai tiešām nāve palīgā man jāsauc, Kā ēģiptietim tam, kas savu mīļo Ir paša nāves stundā nokāvis? Un vai patiešām greizsirdība barga Nav tuva gara cēlumam? Tad klausiet! Jūs manu mīlu zemu novērtējāt — Es zinu arī to, kas jūsu sirdī Tik cieši manu vietu ieņēmis, — Ardievu, marmorsaltā nežēlniece! Bet jauno lutekli, ko jūs tā mīlat Un ko — jums zvēru — mīlu arī es, Es jūsu lepniem skatiem neatstāšu. Cezario, nāc prom. Man nodoms ļauns: Nu mīļam jēram upurim būs kļūt, Lai dūjas kraukļa sirds tad sāpes jūt!
Grib iet projām.
Viola.
Es gribu labprāt tūkstoš nāves ciest, Lai jūsu dvēslē spēj tas sāpes kliest.
Grib sekot hercogam.
Olīvija.
Cezario, uz kurieni?
Viola.
Tam līdz, kam pieder mana brīvība, Kas mana acu gaisma, dzīvība, Ko mīlu es ar uzticību svētu, Kā mīlēt sievieti gan neiespētu. Un, ja nav taisnība tas viss, lai tiesā Tad mani dievs un satriec dvēslē, miesā!
Olīvija.
Kas jādzird man! Es Jauni pievilta! Viola.
Kas vij te jūs? Kas izmisumā dzen? Olīvija.
Tev viss jau aizmirsies? Vai tas tik sen? Surp priesteri!
Kāds no galminiekiem aiziet.
Hercogs
Violai.
Nāc līdz! Olīvija.
Kur gribi iet? Jel paliec, laulāts draugs!
Hercogs.
Ko dzirdu es?
Olīvija.
Vai noliegt to tev pietiek pārdrošības?
Hercogs.
Nu runā jel!
Viola.
Sais vārdos, hercog, nava patiesības.
Olīvija.
O, tevī runā tikai kalpa bailes. Cezario, tver droši savu laimi Un esi klaji tas, kas vari būt, — Un līdzīgs kļūsi tam, no kā tu baidies.
Ienāk mācītājs.
Teic, dieva vīrs, pie sava svētā darba, Pie sava pienākuma zvēri man — Vai zināms tev šis jauneklis un saites, Kas mani mūžam savieno ar viņu? Gan mēs to apslēpt domājuši bijām, Bet tagad visam jānāk dienas gaismā.
Mācītājs.
Starp jums ir mīlas sadraudzība slēgta; Jūs manā priekšā rokas savienojāt Un pārmainījāt savus gredzenus, Viens otram skūpstus uzspiedāt uz lūpām; Tas apzīmogots, apstiprināts viss Ar manu roku, manu liecību. Kopš noticis tas viss, par divām stundām Es tuvāk savam kapam esmu.
Hercogs.
Ak nodevīgais zēn! Kas būsi tu,
Kad tavus matus sirmus krāsos laiks?
Jeb vai līdz vecumam tu nenokļūsi
Un saļimsi zem savu melu lāsta?
Ņem to! Bet centies nenākt man vairs acīs —
Tik tiešām, asinis tad zemi slacīs!
Viola.
Es zvēru, žēlīgs kungs . .. Olīvija.
Uz zvērestiem lai neceļas vairs pirksti, No bailēm uzšķil uzticības dzirksti.
Ienāk sers Andrejs ar asiņainu galvu.
Sers Andrejs. Debesu vārdā, sauciet šurp ārstu! Un otru, tik tiešām, kā dievs debesīs, sūtiet pie sera Tobija!
Olivija. Kas noticis?
Sers Andrejs. Viņš man iesita galvā caurumu un seru Tobiju arī nokrāsoja ar asinīm. Žēlīgā dieva vārdā, palīdziet! Es dotu simt dālderu, ja varētu atrasties tagad mājās.
Olīvija. Kas tad ir vainīgais, ser Andrej?
Sers Andrejs. Grāfa galminieks, kaut kāds Cezario. Mēs domājām, ka viņš ir zaķapastala, bet no viņa izkūņojās pilnīgs sātans cilvēka miesās.
Hercogs. Mans pāžs, Cezario?
Sers Andrejs. Zibens un zobens, tur viņš ir! — Jūs ne par šo, ne par to iedauzījāt man galvu, un, ja es ko darīju, tad tā ir sera Tobija vaina.
Viola.
Ko gribat jūs? Es nedarīju Jaunu; Bez iemesla jūs vilkāt zobenu, Bet es ar laipniem vārdiem atbildēju.
Sers Andrejs. Ja caurums galvaskausā ir kas Jauns, tad jūs man esat Jaunu nodarījuši. Bet jūs, jādomā, caurumu galvā uzskatāt par tīriem niekiem.
Āksts Ieved piedzērušos seru Tobiju.
Tur nāk klibodams sers Tobijs, no viņa jūs dabūsiet vēl šo to dzirdēt. Ja viņam būtu mazliet skaidrāka galva, tad viņš gan liktu jums citādi padejot.
Hercogs. Ser, kas ir ar jums?
Sers Tobijs. Ne šis, ne tas; viņš ievainoja mani, un ar to lieta ir izbeigta. — Ķēms, vai tu neesi redzējis dakteri Diku?
Āksts. O, tas ir piedzēries, ser Tobij, un jau kopš stundas; viņa acis aizdarījās astoņos no rīta.
Sers Tobijs. Tad viņš ir nelietis un miega pūznis. Un piedzērušies nelieši ir nejaukākie radījumi pasaulē.
Olīvija. Vediet viņu prom. Kas viņu tā apstrādājis?
Sers Andrejs. Es palīdzēšu jums, ser Tobij; lai mums abiem apsien ievainojumus.
Sers Tobijs. Šis man palīdzēs! — Ēzelis, zaķapastala un nelietis! Pilnīgs un mūžīgs nelietis! Ena un spoks!
Olīvija. Lieciet viņu gultā un pārsieniet ievainojumu. Āksts, sers Tobijs un sers Andrejs aiziet. Ienāk Sebastians.
Sebastians.
Cik žēl, ka jūsu radu ievainoju,
Bet, kaut viņš būtu miesīgs brālis mans,
Man aizstāvēties vajadzēja pašam.
Jūs raugāties tik nemierīgi, grāfien, —
Es jūtu, ka jūs esat apvainota;
Bet piedodiet, kaut atceroties vārdus,
Ko zvērēdami teicām mēs viens otram.
Hercogs.
Lūk, viena seja, viena balss un drēbes, Un tomēr divi! Kas par ēnu spēli!
Sebastians.
Antonio! Antonio, mans dārgais! Kā mani mocīja šīs garās stundas, Kopš pazaudēju jūs!
Antonio.
Sebastians?
Sebastians.
Ko? Tu vēl šaubies, draugs Antonio?
Antonio.
Bet kā tu esi divos sadalījies, Kā ūdens piles līdzinās vien' otrai? Kurš īstais Sebastians?
Olīvija.
Kas to lai saka?
Sebastians.
Vai es tas neesmu? Man brāļa nav, Un nav man tāda dievišķīga spēka,
Ka spētu visur būt un daudzos veidos. Man māsa bija reiz, bet jūras viļņi Man aklā naidā nolaupīja to.
Violai.
Pie svētā dieva, vai mēs neesam radi? No kurienes jūs esat? Kā jūs sauc?
Viola.
No Mesalīnas; tēvs mans — Sebastians; Par Sebastianu sauca arī brāli. Viņš tādās pašās drēbēs noslīka, Un, ja var cilvēksejas pieņemt gari, Gars esat jūs.
Sebastians.
Jā gan, es esmu gars, Bet gars ar kauliem, asinīm un miesu. Ja sieviete es būtu, jūsu vaigus Es asrām slacītu un sāpēs dvestu: Ak Viola, nāc atpakaļ no ēnām!
Viola.
Virs uzacīm bij manam tēvam rēta.
Sebastians.
Bij rēta pierē arī manējam.
Viola.
Un nomira viņš tad, kad trīspadsmit Bij gadu Violai.
Sebastians.
Šo stundu neaizmirsīšu nemūžam! Jā, nāve viņu paņēma sev līdz, Kad manai māsai trīspadsmit bij gadu.
Viola.
Tad mūsu laimei ceļā stāv tik tas, Ka esam ietērpušies svešās drēbēs? Bet neapkampiet mani vēl; vispirms Lai apstākļi un laiks to pierāda, Ka esmu Viola; tādēļ es gribu
Jūs vest pie kāda kuģa kapteiņa, Kur manas īstās drēbes glabājas. Viņš mani izglāba, es iestājos Šai dienestā pie cēlā hercoga; Un viss, kas tālāk noticis ar mani, Stāv sakarā ar grāfu un šo dāmu.
Sebastians.
Tad iznāk nu, ka viņa vīlusies! — Bet dabas balss jums melojusi nav: Ar jaunavu jums savienoties tikās, Un zvēru — piemānīta neesat: Ir nevainīgs jums pielaulātais vīrs.
Hercogs.
Tam ticēt var! Viņš nāk no dižas cilts. Ja tiešamība tā un nav tik sapnis, Tad arī man šai dēkā daļa laimes.
Violai.
Tu tūkstoškārt man tiki sacījis, Par sievieti ka mīlot mani kaislāk.
Viola.
Šos vārdus varu apzvērēt vēlreiz; Tos uzticīgi sirdī paglabāšu, Kā debess velvē mūžam laistās gaisma, Vai diena spīd, vai satumst nakts.
Hercogs.
Sniedz roku
Un ļauj man skatīt tevi īstās drēbēs.
Viola.
Tās glabājas pie kuģa kapteiņa, Kurš mani izcēla šīs zemes krastā; Malvolio par viņu žēlojās, Un tādēļ atrodas viņš cietumā.
Olivija.
Lai brīvs viņš kļūst šo pašu brīdi! Kur ir Malvolio? Ak jā, šis nabags, Cik atceros, ir pazaudējis prātu.
Āksts atgriežas ar vēstuli.
Es pati biju tādā neprātā, Ka gluži piemirsu par viņa likstām. Kā viņam klājas, āksts?
Āksts. Ak ko nu, sinjora! Viņš ķepurojas pretī velnam, cik vien tas viņa apstākļos cilvēkam iespējams. Viņš ir sacerējis jums vēstuli, kuru man vajadzēja nodot jums jau no rīta; bet, tā kā ārprātīgo vēstules nav nekāds evaņģēlijs, tad gluži vienalga, kad tās izlasa.
Olīvija. Attaisi to vaļā un izlasi mums priekšā.
Āksts. Skatieties un klausieties: āksts ceļ priekšā ārprātīgā darbu. — «Jānudien, žēlīgā sinjora …»
Olīvija. Ko? Vai tu ar esi traks?
Āksts. Nē, visužēlīgā, es tikai lasu trakā vārdus. Ja jūs vēlaties, lai es to nolasu ar jūtām, nepārtrauciet mani.
Olīvija. Nu, labi, bet lasi to ar prātu.
Āksts. To es darīšu, madonna; bet, lai no viņas izdabūtu veselu prātu, tad jālasa pēc manas garšas. Tad nu uzklausiet mani, augstā princese!
Olīvija. Fabian, lasiet jūs.
Fabians
lasa.
«Jānudien, žēlīgā sinjora, jūs nodarāt man netaisnību, un pasaulei tas jādabū zināt. Kaut arī jūs esat ieslodzījuši mani tumšā bedrē un uzdevuši mani uzraudzīt savam piedzērušam tēvocim, es tomēr tikpat labi pārvaldu savus piecus prātus kā jūs savus. Manās rokās ir jūsu pašu vēstule, kura mani pamudināja rīkoties tā, kā es rīkojos, un esmu pārliecināts, ka ar šo vēstuli es varu sevi attaisnot un jūs apkaunot. Domājiet par mani, ko gribat, uz brīdi es aizmirstu pienācīgo godbijību un runāju kā apvainots cilvēks. Par ārprātīgo turētais Malvolio.»
Olivija.
Vai to viņš rakstījis?
Āksts.
Jā, madonna.
Hercogs.
Tas nelīdzinās ārprātībai.
Olīvija.
Tūliņ to izlaidiet un vediet šurp.
Fabians aiziet.
Mans hercog, ja pēc visa pārciestā Jūs varat mani iemīlēt kā māsu, Lai vienā dienā divas kāzas svinam Un, ja jums patīk, abas vienā namā.
Hercogs.
Man jūsu priekšlikums ir patīkams.
Violai.
Mans jaunais draugs, jums jākalpo vairs nav; Man šķiet, bij pāža amats krietni grūts Priekš jūsu miesas sievišķīgiem spēkiem; Tik ilgi es jums biju pavēlnieks, Ka laiks nu jums par mani pavēlēt.
Olīvija.
Jūs māsa man!
Fabians atgriežas ar Malvolio.
Hercogs.
Tad šis ir ārprātīgais?
Olīvija.
Jā, mans hercog.
Kā labi jūtaties, Malvolio?
Malvolio.
Jūs esat netaisna pret mani, grāfien, Pavisam netaisna.
Olīvija.
Pret jums, Malvolio? Tas tiesa nav.
Malvolio.
Un tomēr ir tas tā; lūk, lasiet šo. Jūs nenoliegsiet sava rokraksta! Ja varat, stilu pārmainiet un burtus, Un savu zieģeli un domas liedziet, To nevarat jūs; atzīstieties tādēļ, Kādēļ tik skaidri izrādījāt jūs, Ka mīlat mani, kādēļ likāt man Jums uzsmaidīt, siet kāju siksnas krustām Un staigāt apkārt zeķēs dzeltenās? Kādēļ jūs likāt man pret kalpotājiem Un seru Tobiju būt augstprātīgam? Un, kad es paklausīju padevīgi, Kādēļ jūs likāt mani ieslodzīt Un sūtījāt pie manis garīdznieku, Kā ģeķi un kā ākstu mani smejot Visļaužu valodās? Kādēļ?
Olīvija.
Mans labais draugs! Šī vēstule nav mana, Lai arī rokraksts tiešām manam līdzīgs; Nav šaubu, Marija to rakstījusi. Un nu es atceros: tā pirmā teica, Ka prātā sajucis Malvolio; Pēc tam tu ieradies pie manis Un ģērbies tā, kā vēstulē ir prasīts. Nu, apmierinies, draugs! Par upuri Tu ļaunam jokam esi šoreiz kritis, Bet, tikko atklāsim mēs vainīgos, Tu būsi sūdzētājs un tiesnesis Pats savā lietā.
Fabians.
Uzdrošinos lūgt, Madonna žēlīgā, tik gaišu stundu Lai dusmas neizjauc un jaunas ķildas. Šai cerībā es droši atzīstos, Ka mēs ar Tobiju to izgudrojām,
Lai pārmācītu reiz Malvolio
Par viņa rupjību un uzpūtību,
Kas mums bij apriebusies sen. Sers Tobijs
Pie Marijas pēc palīdzības griezās,
Par vēstuli to apsolīdams precēt.
Šai ļaunā jokā tik daudz jautrības,
Ka tiešām labāk pasmieties, ne atriebt,
Un taisnība būs arī tas, ka diezgan
Nu izcietušas abas puses.
Olivija. Ak draudziņ, kā tu esi apmuļķots!
Āksts. Jā. «Daži piedzimst spožumā, daži iekaro spožumu, un daži saņem to kā dāvanu.» Arī man bija loma šai komēdijā, augsti godātie kungi, es spēlēju dieva kalpu Matīsu; bet tas nu tagad vairs nav svarīgi. «Patiešām, āksts, es esmu prātā jucis.» Jā, bet vai jūs atceraties arī ko citu? «Visužēlīgā jaunkundz, kā jūs varat smieties par tādu nelieti? Kad jūs nesmejaties, mute viņam kā aizšūta.» Lūk, tā griežas laika rats, un visam pienāk sava atmaksa.
Malvolio.
Es atriebšos vēl visai jūsu bandai!
Aiziet.
Olīvija.
Patiešām, izsmiets viņš ir nežēlīgi. Hercogs.
Vēl viņu panākt var un salīgt mieru. Lai izstāsta viņš mums par kapteini. Kad viss būs izlīdzināts, zelta dienas Reiz ausīs mūsu dvēsļu sadraudzībai. Es jūsu viesis būšu, dārgā māsa, Līdz kāzu dzīrēm. Nāc, Cezario! Kad ļaudis citā tērpā redzēs jūs, Viola kundze pār Orsino kļūs!
Visi aiziet.
Āksts,
viens palicis, dzied.
Kad es reiz biju maziņš zēns, Ai, trallalla, ai, trallalla! Kā pelīte es biju lēns Un dziedāju tik: trallalla!
Kad zods jau bij ar bārdu klāts, Ai, trallalla, ai, trallalla! Uz niķiem sāka nesties prāts, Un dziedāju es: trallalla!
Bet, tikko apprecējos es, Ak, vai, vai, vai! Ak, vai, vai, vai! Vairs prieka nav uz pasaules, Un nopūšos es: vai, vai, vai!
Pār mani nāca dieva sods, Ak, vai, vai, vai! Ak, vai, vai, vai! Es bieži esmu pilns kā pods Un nopūšos tik: vai, vai, vai!
Bet pasaulē nav nekas jauns, Un tādēļ vērts nav asras liet! So mācību jums sūta klauns, Un tagad laiks mums gulēt iet!