Ienāk Hercogs, Kurio, lordi un muzikanti.
Hercogs.
Ja mūzika ir mīlas barība, Tad spēlējiet! Lai tiek man pilnām tās Un ilgas mirst no baudu pārmēra. — To melodiju vēl! Tā tikās man, Jo ausīm pieskārās kā dienvidvējš, Kas vijolīšu laukos lidinās Un smaržas izkaisa. — Nē, diezgan nu! Vairs nedod sirdij pirmā salduma. Ak mīlas gars, tu esi mūžam jauns! Gan visu sevī uzņemt spējīgs tu, Kā okeāns, bet viss, kas iegrimst tevī, Lai cik tas stiprs, lai cik tas būtu bagāts, No vērtības daudz zaudē vienā mirklī! Tik dīvaina un sapņaina ir mīla, Ka, tiešām, mīlā vien var sapņus gūt. Kurio.
Vai nav uz medībām jums, hercog, prāts? Hercogs.
Ko lai es medītu? Kurio.
Var stirnas, hercog. Hercogs.
Jā, stirna cēla medījama man! Ak, Olīviju redzot pirmoreiz,
No viņas elpas dzidrāks šķita gaiss; Tai brīdī kļuvu es par briedi pats, Un kaislības kā negants suņu bars Nu mani trenc.
Ienāk Valenlins. Nu, nu, ko teica tā?
Valentins.
Kungs, piedodiet, es viņu neredzēju, Ar kalponi tā atbildēja man: Vēl septiņiem ir gadiem jāpaiet, To neredzēs bez plīvura neviens; Ar seju aizklātu, kā mūķene, Tā dzīvot grib un savu celli slacīt Ik mīļu dienu gaužām asarām; Un viss tik tādēļ, ka grib saglabāt Sev piemiņu par nomirušo brāli.
Hercogs.
Ak, viņa, kurai ir tik maiga sirds, Ka brāli spēj tik dziļi iemīlēt, Kā viņa mīlēs tad, kad zelta bulta Reiz nokaus jūtas, kuras viņā mīt, Kad viņas sirdi, prātu, dvēseli, Sos augstos, brīnišķīgos jūtu troņus, Viens vienīgs kungs un valdnieks pārvaldīs! Uz priekšu — projām maigās puķu pļavās! Par mīlu sapņot saldi ziedu skavās.
Visi aiziet.