Ienāk Viola, kāds kuģa kapteinis un matroži.
Viola.
Kas šī par zemi, sakiet, draugi, man.
Kapteinis.
To sauc par Ilīriju, sinjora.
Viola.
Bet kas tad man ir darāms Ilīrijā? Mans brālis klīst nu Elizijas laukos. Var būt, ka viņš nemaz nav noslīcis? Ko domājat jūs, jūras braucēji?
Kapteinis.
Jūs pati tikko, tikko izglābāties.
Viola.
Mans nabags brālis! Varbūt tomēr dzīvs?
Kapteinis.
Varbūt; un, lai kaut cik jūs mierinātu, Es, lūk, ko stāstīšu: kad mūsu kuģis Bij sadragāts un jūs ar nedaudz ļaudīm Uz krastu laiva glābjot aiznesa, Es redzēju, ka jūsu brālis, drošs Un manīgs, sevi piesēja pie masta, Kas milzīgs jūras bangās peldēja (To mācīja tam cerība un drosme); Kā Arions uz delfīnmuguras — Viņš draugos cieši turējās ar viļņiem, Cik ilgi vien to manas acis sniedza.
Viola.
Par vēsti šo, lūk, zelts. Es esmu glābta — Tas cerēt ļauj, ka arī viņš var glābties, Un tavi vārdi apstiprina to. So zemi pazīsti?
Kapteinis.
Jā gan, un labi.
Trīs stundas gājienā no šejienes Es esmu piedzimis un uzaudzis.
Viola.
Un kas te valdnieks?
Kapteinis.
Kāds hercogs cēlu sirdi, cēlas cilts.
Viola.
Teic viņa vārdu man!
Kapteinis. Orsino.
Viola.
Orsino! Jā, mans tēvs to minēja, Un hercogs toreiz nebij precējies.
Kapteinis.
Vēl tagad nav un nesen nebija, Jo es kopš mēneša tik esmu prom, Un tad es baumas dzirdēju (jūs zināt — Par lielo lietām mazie pļāpāt mīl), Pēc Olīvijas hercogs tīkojot.
Viola.
Un kas tā tāda?
Kapteinis.
Tā — grāfa meita; krāšņa tikumā; Grāfs nomira pirms gada, atstādams To dēla — viņas brāļa apsardzībā. Drīz mira arī viņš, un mīlas sērās Ir zvērējusi tā ar vīriešiem Vairs netikties.
Viola.
Ak, kaut tai kalpot spētu,
Lai Jaudis nezinātu, kas es tāda,
Līdz maniem plāniem pienāk īstais laiks.
Kapteinis.
Tas grūti izdarāms, Jo grāfiene nevienu neuzklausa, Ne lūgumu, ne arī padomu.
Viola.
Tu, kaptein, uzvedies kā goda vīrs; Un, kaut zem skaistas ārienes jo bieži Slēpj daba Jaunumu, es ticēšu, Ka tava patīkamā āriene Ar cēlu dvēseli ir saskaņā.
Es lūdzu tevi, labu algu solot, — Nevienam neizpaud, kas esmu es, Un palīdzi man pārģērbties, kā prasa To nodoms mans. Jo kalpot hercogam Es gribu. Dziedoni teic mani esam. Tu vari droši mēģināt, jo dziedāt Es dziedu labi, spēlēju turklāt, Ar vārdu sakot, būšu vienmēr vietā. Kas tālāk notiks, to jau laiks gan paudīs, Tik neļauj noslēpumam iziet ļaudīs.
Kapteinis.
Jums jābūt dziedonim, bet man — bez mēles, Par to es gatavs acis likt uz spēles.
Viola.
Tad labi viss, tik ved nu mani tālāk.
Aiziet.