Ienāk sers Tobijs Belčs un Marija.
Sers Tobijs. Ko, pie velna, domā mana krustmeita, ka viņa tik briesmīgi bēdājas par sava brāļa nāvi? Esmu pārliecināts, ka rūpes ir ienaidnieces dzīvei.
Marija. Es jums gribētu sacīt, ser Tobij, ka jums vakaros vajag agrāk mājās nākt. Jūsu krustmeitai, cienītai jaunkundzei, ir daudz iebildumu pret jūsu vēlajām gaitām.
Sers Tobijs. Lai viņa papriekš nogaida savu laiku.
Marija. Jā, jā, bet kārtīgāks dzīves veids jums daudz labāk piestāvētu.
Sers Tobijs. Labāk piestāvētu? Es nedomāju, ka man vajadzētu labāk ģērbties nekā tagad. Sie svārki ir tik
labi, ka dzert viņos var, zābaki gluži tāpat — tādas ir manas domas šai lietā, — un, ja ne, lai tad viņi pakaras paši savās saitēs!
Marija. Žūpošana un draugu būšana ievedīs jūs postā. Es dzirdēju jaunkundzi vēl vakar par to runājam un arī par muļķi, kuru jūs kādu vakaru bijāt atvedis pie viņas kā precinieku.
Sers Tobijs. Par ko jūs runājat? Par seru Andreju Bāl- ģīmi?
Marija. Jā, tieši tā.
Sers Tobijs. Tas vīrs nav nevērtīgāks par dažu labu Ilī- rijā.
Marija. Kāda gan tam nozīme?
Sers Tobijs. Nu, gadā viņam ienāk savi trīs tūkstoši dukātu.
Marija. Visu viņa dukātu tam pietiks labi ja vienam gadam: viņš ir muļķis un izšķērdētājs.
Sers Tobijs. Ai, kā jūs tā varat runāt! Viņš spēlē basu, runā trīs vai četras valodas vārdu vārdā no galvas un ir no dabas apveltīts ar dažādām un daudzām labām dāvanām.
Marija. Jā, patiešām, apveltīts. Jo viņš nav tikai nejēga vien, bet arī liels kašķis, un, ja tas nebūtu apveltīts ar gļēvumu, kas palīdz apslāpēt viņa kašķēšanās garu, tad drīz vien tas tiktu apveltīts ar kapu.
Sers Tobijs. Zvēru pie savas dūres! Neģēļi un meļi ir visi tie, kas tā izsakās par viņu. Kas tie ir?
Marija. Tie paši, kas apgalvo arī, ka viņš katru vakaru piedzeroties kopā ar jums.
Sers Tobijs. Tas tiek darīts uz manas krustmeitas veselību. Un to es darīšu tik ilgi, kamēr vien spēšu dzērienu norīt un kamēr vēl būs kas dzerams Ilīrijā. Zaķapastala un plukata ir katrs, kas nedzer par godu manai krustmeitai tik ilgi, kamēr viņam galva negriežas apkārt. Pag, skuķi! Castiliano vulgo! Nāk sers Andrejs Bālģlmis.
Ienāk sers Andrejs Bālģlmis (Eigjūčiks).
Sers Andrejs. Ser Tobij Belč! Kā labi sviežas, ser?
Sers Tobijs. Sirdsdraudziņ, ser Andrej!
Sers Andrejs. Esiet sveicināta, skaistā lapsiņa!
Marija. Jūs tāpat, kungs.
Sers Tobijs. Ņem ciet, ser Andrej, ņem ciet!
Sers Andrejs. Par ko tu runā?
Sers Tobijs. Par šo pašu, manas krustmeitas istabas meitu.
Sers Andrejs. Mīļlabā Ņemciet mamzele, es vēlētos iepazīties ar jums tuvāk.
Marija. Mani sauc par Mariju, kungs.
Sers Andrejs. Labā Marija Ņemciet…
Sers Tobijs. Jūs mani neesat sapratuši pareizi; «ņem ciet» nozīmē: uzsāc valodas ar viņu, centies to iegūt, iesturmē.
Sers Andrejs. Goda vārds, šai sabiedrībā es to neuzdrošinātos darīt. Tātad to nozīmē «ņem ciet»?
Marija. Man ir tas gods, mani kungi.
Sers Tobijs. Ja jūs ļausiet viņai tā aiziet, ser Andrej, es novēlu jums nekad vairs zobenu neizvilkt no maksts.
Sers Andrejs. Ja jūs tā aizejat, tad lai es nekad vairs ne- izvelku zobena no maksts. Daiļais sievišķi, ko gan jūs domājat, jūs gribat vazāt mūs aiz deguna?
Marija. Nē, kungs, es nevazāju jūs aiz deguna.
Sers Andrejs. Bet tu to darīsi; še mana roka.
Marija. Domas, kungs, ir brīvas; ludzu, novietojiet savu roku pagrabā un ļaujiet tai padzerties.
Sers Andrejs. Kāpēc, eņģelīt? Ko nozīmē šī puķu valoda?
Marija. Jūsu roka ir sausa, ser.
Sers Andrejs. Nu, es domāju gan, es neesmu tāds muļķis, ka neprastu paturēt savu roku sausu. Bet kāds ir tavs joks?
Marija. Ser, tas ir sauss joks.
Sers Andrejs. Vai tu esi joku pilna?
Marija. Jā, ser. Tie man vienmēr pie rokas. Bet tagad es atlaižu jūsu roku un palieku tukša.
Aiziet.
Sers Tobijs. Ak ser, tev vajadzētu glāzi vīna! Man šķiet, es neesmu redzējis tevi tā izsitam no segliem.
Sers Andrejs. Visā mūžā tas nebūs jums gadījies, es domāju, varbūt izņemot gadījumus, kad vīns mani izsit no segliem. Man liekas, ka dažbrīd manī nav vairāk asprātības kā katrā ikdienišķā kristīgā cilvēkā. Bet es noēdu milzumu vērša gaļas, un tas galvenokārt, man rādās, nāk par sliktu manai asprātībai.
Sers Tobijs. Bez šaubām.
Sers Andrejs. Ja es stingri tā domātu, tad man vajadzētu pavisam atsacīties no vērša gaļas. Rīt es dodos uz mājām, ser Tobij.
Sers Tobijs. Pourquoi, mīļo bruņiniek?
Sers Andrejs. Kas tas ir, pourquoi: «jā» vai «nē»? Jāteic, es būtu varējis izlietot priekš valodām to laiku, kas iztērēts rapieru cīņās, dančos un lapsu medībās. Ak, vai es nevarēju likties uz mākslām!
Sers Tobijs. Ja, tad tava galva butu izgreznota lieliskam cirtām.
Sers Andrejs. Kā tā? Vai mani mati tad paliktu labāki?
Sers Tobijs. Bez šaubām, tu taču redzi, ka dabiski viņi negrib cirtoties.
Sers Andrejs. Bet piestāv tomēr man labi? Vai ne?
Sers Tobijs. Lieliski! Tie karājas kā linu kodeļa pie ratiņa, un es ceru vēl piedzīvot, ka kāda sieva ieņems tevi starp ceļiem un sāks tos vērpt.
Sers Andrejs. Patiešām, rīt es taisos uz mājām, ser To- bij. Tava krustmeita negrib rādīties. Un, ja ar tā parādītos, varu derēt uz desmit pret vienu, ka viņa manis negrib: pats hercogs, tepat blakus, tīko pēc viņas.
Sers Tobijs. Hercogu viņa negrib; viņa negrib iziet pie vīra, kas būtu pārāks par viņu dzimumā, gados vai prātā. Esmu dzirdējis viņu apzvēram to. Paliec jautrāks! Šī lieta vēl nav zaudēta, draugs.
Sers Andrejs. Tad es palikšu te vēl vienu mēnesi. Es esmu cilvēks ar visīpatnējāko dvēseles iekārtu pasaulē; lāgiem man liekas, ka nevar būt nekas labāks kā masku balles un svētku spēles.
Sers Tobijs. Vai tad tev ir kāda jēga arī šādās blēņās, mans godāts kungs?
Sers Andrejs. Tikpat, cik kuram katram Ilīrijā, lai tas būtu kas būdams; par tiem, kas augstāki par mani, es nerunāju.
Sers Tobijs. Cik tālu tu esi nokļuvis dejas mākslā?
Sers Andrejs. O, man iznāk lieliski lēcieni, un soļus es iztaisu ne sliktāk kā dažs labs Ilīrijā.
Sers Tobijs. Kādēļ tad šie talanti tiek slēpti? Kādēļ priekškars aizsedz šīs dāvanas? Vai tu baidies, ka viņas apputēs? Kādēļ gan tu neaizdejo uz baznīcu un neatgriezies mājup dejas solī? Es tavā vietā neietu citādi kā vien dejodams; es ir ūdens nenolaistu, kāda dejas loka neizgriezis. Kas ar tevi noticis? Vai šī pasaule ir tāda, ka svece jātur zem pūra? Es vienmēr esmu domājis, pēc tavas lieliskās kāju būves spriežot, ka tev vajag būt dzimušam zem dejojošas zvaigznes.
Sers Andrejs. Jā, kājas ir dūšīgas un sarkanās zeķēs lieliski izceļas. Vai nesarīkosim godīgu iedzeršanu?
Sers Tobijs. Ko tad lai mēs citu darītu? Vai mēs neesam dzimuši zem Mežāža zvaigžņāja?
Sers Andrejs. Mežāža? Tas nozīmē badīšanos un plēšanos.
Sers Tobijs. Nē, draudziņ, tas nozīmē lēcienus un dančus. Nu, parādi savu gaisa mākslu: hopsa, augstāk! Tā, tā — lieliski!
Aiziet.