Ienāk Valenlins un Viola vīrieša drēbēs.
Valentins. Ja hercogs arī uz priekšu būs pret jums tik žēlīgs, Cezario, tad jūs tālu tiksiet. Viņš pazīst jūs tikai trīs dienas, un jūs neesat vairs nekāds svešinieks pie viņa.
Viola. Jūs baidāties vai nu no viņa nepastāvības, vai no manas paviršības, ja šaubāties par viņa labvēlības ilgumu. Vai viņa žēlastība mēdz būt nepastāvīga?
Valentins. Nē, tiešām ne.
Ienāk hercogs, Kurio un pavadoņi.
Viola.
Es pateicos juras; lūk, pats grāfs.
Hercogs.
Kas redzējis Cezario?
Viola.
Šeit, gatavs pakalpot jums, valdniek. Hercogs
svītai.
Jūs nostājieties pagaidām še malā. Cezario, tev zināms viss: es esmu Sirdsgrāmatas visslepenākās lapas Tev atšķīris, steidz atkal tu pie viņas Un neļauj atraidīties, neej projām, Teic, ka tev kājas grīdā ieaugušas, Līdz viņa pieņem tevi.
Viola.
Bet, mans kungs,
Ja tiešām viņas bēdas ir tik dziļas, Kā ļaudis pauž, tā mani nepieņems.
Hercogs.
Tu vari ālēties, būt nepieklājīgs, Bet uzdevums tev mans ir jāizpilda.
Viola.
Un, ja tā pieņem mani, — talak kas? Hercogs.
O, tad tev jāpauž manas mīlas vara Un mana uzticība brīnišķā; Tev manas sāpes izteikt viegli būs: Tavs jaunais vaigs tai liksies tīkamāks, Kā sūtnis bargs ar nopietnību sejā.
Viola.
Es šaubos gan.
Hercogs.
Ak, tici, mīļo zēn!
Jo gauži apmelos tas tavus gadus,
Kas tevi viru sauks; pat Diānai Nav lūpas maigākas un sārtākas; Tev dzidra balstiņa, kā meitenei, Un sievišķīga visa tava būtne. Es zinu, tava zvaigzne šajā lietā Būs labvēlīga tev. Trīs četri jūs Tam ejiet līdz; ja gribat, ejiet visi. Man vieglāk ir, kad apkārt ļaužu nav. Ak, paveic laimīgs savu uzdevumu, Un brīvs tu būsi — tā kā valdnieks tavs Un visā dalīsies ar viņu.
Viola. Es gribu
Jums grāfa meitu tiešām iekarot.
Sāņus.
Nu vajag man priekš viņa citu gūt, Kur pati vēlētos tam sieva būt.
Aiziet.