Ienāk Harija un āksts.
Marija. Nu, saki man, kur tu vazājies, citādi es nepa- vēršu i lūpas, lai tevi aizstāvētu; mana pavēlniece liks tevi par tādu blandīšanos pakārt.
Āksts. Man nekas nav pretī: kas šai pasaulē kārtīgi pakārts, tam nav vairs jāstaigā pēc bungu pavēles.
Marija. Kādēļ tad ne?
Āksts. Tādēļ, ka tas vispār nevar vairs neko daudz staigāt.
Marija. Bēdīga atbilde. Es varu tev pateikt arī, no kurienes cēlies izteiciens «staigāt pēc bungu pavēles».
Āksts. No kurienes tad, mana salda Marija?
Marija. No kara, un savā muļķībā tu to vari droši atkārtot.
Āksts. Lieliski, dievs lai piešķir gudriem gudrību, muļķi lai aizdod cits citam no savām dāvanām.
Marija. Par to, ka tu tik ilgi blandījies apkārt, tevi tik un tā pakārs vai arī aizdzīs projām; un vai tas priekš tevis nenozīmē to pašu kā karāties?
Āksts. Kārtīgi karāties ir labāk nekā slikti apprecēties. Un, kas attiecas uz projāmdzīšanu, tad vasaras laikā es par tādām lietām nebēdāju.
Marija. Tu, acīm redzot, esi labi savu vēderu sajozis.
Āksts. Nevar teikt, ka taisni labi, bet mani satur divējas jostas.
Marija. Ja viena satrūkst, otra vēl tur; bet, kad abas beigtas, tad tavas platbikses nobrauc lejā.
Āksts. Smalki sacīts, jānudien! Laid tik tālāk! Ja sers Tobijs pamestu dzeršanu, tu būtu asprātīgākā sieviete visā Ilīrijā.
Marija. Klusu, āksts! Ne vārda vairāk, nāk mana pavēl- niece. Tu darītu labi, ja atvainotos, kā pienākas.
Aiziet.
Ienāk Olivija un Malvolio.
Āksts. Asprātības gars, lai notiek tavs prāts, palīdzi man labu joku iztaisīt! Gudri cilvēki, kuri domājas asprātīgi esam, bieži viļas; es, kas skaidri zinu, ka neesmu gudrs, varu viegli iegūt gudra vīra slavu. Jo, kā saka Kvinapals: «Prātīgs muļķis ir labāks nekā muļķīgs prātnieks.» Esiet sveicināta, augsti cienījamā!
Olīvija. Gādājiet projām āksta ģīmi!
Āksts. Dzirdat, labie ļaudis? Vāciet jaunkundzi projām!
Olīvija. Liecies jel mierā, tu esi pavisam sakaltis un sauss āksts; es negribu tevi vairs redzēt. Un pie tam tu sāc pavisam slikti uzvesties.
Āksts. Divi trūkumi, kurus var novērst ar dzērienu un labu padomu. Dodiet sausam muļķim dzert, un viņš nebūs vairs sauss. Dodiet sliktam cilvēkam padomu laboties — un, ja viņš labosies, tad nebūs vairs slikts cilvēks; ja viņš nevar to izdarīt, tad lai drēbnieks viņu salāpa. Jo viss, kas ir izlabots, patiesībā ir tikai salāpīts; ieplīsušam tikumam ir grēka ielāpi; labojies grēks ir aizlāpīts ar tikumu. Ja šis vienkāršais slēdziens der — labi, neder — nekā nevar darīt! Jo tik tiešām, — kā nav nekādas laimes būt par vīru ar ragiem, tā skaistums vienmēr un visur ir puķei līdzīgs. — Jaunkundze vēlējās, lai aizvācot projām āksta ģīmi, un tādēļ es atkārtoju vēlreiz: vāciet projām grāfienes jaunkundzi!
Olīvija. Auša, es gribēju, lai tevi aizved.
Āksts. Neganta maldīšanās! — Jaunkundz, cucullus non iacit monachum; ar to gribu teikt: manas smadzenes nav gluži tik raibas kā mans svārks. Visužēlīgā madonna, atļaujiet man pierādīt jūsu dumjību.
Olīvija. Vai tu varēsi to?
Āksts. Pie tam ļoti ātri, jaukā madonna.
Olīvija. Tad pierādi!
Āksts. Vispirms man kaut kas jums jāpajautā, madonna; atbildiet man!
Olīvija. Es esmu ar mieru. Tā kā man pašlaik nav labākas izpriecas, tad es noklausīšos jūsu pierādījumos.
Āksts. Labā madonna, par ko tu sēro?
Olīvija. Par sava brāļa nāvi, labais āksts.
Āksts. Es domāju, viņa dvēsele ir ellē, madonna.
Olīvija. Āksts, es zinu, ka viņa dvēsele ir debesīs.
Āksts. Jo lielāka tādēļ ir jūsu muļķība sēroties par to, ka jūsu brāļa dvēsele atrodas debesīs. — Vāciet šo muļķi prom, labie ļaudis!
Olīvija. Ko jūs domājat par šo ākstu, Malvolio? Vai viņš nepaliek labāks?
Malvolio. Jā gan, un viņš attīstīsies tālāk līdz pēdējam elpas vilcienam. Vecuma vājības satriec prātīgu cilvēku, bet ģeķi tās dara arvien pilnīgāku.
Āksts. Lai dievs dod jums agru vecumu, un jūsu ģeķība lai izplaukst visā krāšņumā! Sers Tobijs apzvērēs, ka es neesmu lapsa, bet viņš nederēs ne uz graša, ka jūs neesat ēzelis.
Olīvija. Ko jūs par to teiksiet, Malvolio?
Malvolio. Es brīnos, kā jūsu žēlastībai var patikt tāds nejēdzīgs neģēlis. Es nesen redzēju, ka gluži ikdienišķs ģeķis, kuram nebija vairāk smadzeņu kā sētas mietam, izsita viņu no segliem. Redziet, viņš ir jau sabijies: ja jūs nesmejaties, tad mute viņam kā aiz- šūta. Goda vārds, visi prātīgie ļaudis, kas tā priecājas par šiem dienesta ākstiem, paši ir tikai šo ākstu āksti.
Olīvija. O, jūs slimojat ar patmīlību, Malvolio, un jūsu gaume ir stipri samaitāta. Kas ir cēls, nevainīgs un prot brīvi domāt, tas šinīs niekos, kurus jūs uzskatāt par lielgabala lodēm, redz tikai ziepju burbuļus. Likumīgs āksts nevienu neapmelo, lai gan vienmēr izsmej, tāpat kā cilvēks, kurš ir pazīstams kā gudrs vīrs, nekad neizsmej, lai gan nosoda.
Āksts. Lai Merkuiijs apveltī tevi ar mūžīgu mēli par to, ka tu tik labi par ākstiem izsakies.
Ienāk Marija.
Marija. Cienītā jaunkundz, pie durvīm gaida kāds jauneklis, kurš ļoti vēlas ar jums runāt.
Olīvija. Droši vien no grāfa Orsino?
Marija. Es nezinu, cienīta jaunkundze; kads skaists, jauns cilvēks ar krietnu svītu.
Olivija. Kas viņu aiztur?
Marija. Sers Tobijs, jūsu krusttēvs.
Olivija. Viņu jūs lūkojiet dabūt projām: viņš runā mūždien kā traks cilvēks.
Marija aiziet.
Ejiet arī jūs, Malvolio. Ja tas ir sūtnis no grāfa, tad es esmu slima vai arī manis nav mājās. Sakiet, ko jūs gribat, lai tiktu no viņa vaļā.
Malvolio aiziet.
Nu, redzi, āksts, ka tavi joki sāk ieskābt un ļaudīm apnikt.
Āksts. Bet tu pati tā izrunājies mūsu labā, madonna, it kā tavam vecākajam dēlam būtu nolemts palikt par ākstu; bet lai dievi pilda viņa galvaskausu līdz malām ar smadzenēm, jo tepat nāk viens no taviem radiem, kuram prātiņš ir ļoti ļoti vājš.
Ienāk sers Tobijs.
Olivija. Patiešām, viņš ir pa pusei piedzēries. — Kas tur pie durvīm, tēvoc?
Sers Tobijs. Cilvēks.
Olīvija. Cilvēks? Kas par cilvēku?
Sers Tobijs. Tur ir cilvēks . ..
Nožagojas.
Velns būtu parāvis tās siļķes!
Ākstam.
Ko tu te dari, plānais prātiņ? Āksts. Godāts ser Tobij . . .
Olivija. Tevoc, tēvoc, tik agri un jau tada nekārtīgā izskatā!
Sers Tobijs. Ārkārtīgā izskatā? Liela nelaime! — Bet pie durvīm tur viens ir un ir.
Olivija. Nu labi, bet kas?
Sers Tobijs. Manis dē] tas varētu būt pats velns, ja viņam tiktos; man tur maza bēda. Es esmu sirsnīgs kristīgs cilvēks, to es jums varu sacīt. — Tjā, un galu galā tā kā tā no visa iznāk viens un tas pats.
Aiziet.
Olīvija. Ar ko var salīdzināt piedzērušu?
Āksts. Ar slīkoni, ģeķi un vājprāti. Pirmais malks pāri slāpēm padara viņu par ģeķi, otrais par vājprāti un trešais — par slīkoni.
Olīvija. Tad ej nu pēc kaprača, lai viņš parūpējas par manu tēvoci, jo tēvocis jau ir trešajā dzeršanas stadijā. Ej pielūko viņu!
Āksts. Pagaidām viņš vēl ir tikai traks, madonna; un ģeķis nu uzraudzīs vājprāti.
Aiziet.
Malvolio nāk atpakaļ.
Malvolio. Jaunkundz, šis jaunais cilvēks zvēr, ka viņam jārunājot ar jums. Es teicu viņam par jūsu neveselību, bet viņš apgalvo, ka esot jau par to dzirdējis un taisni tādēļ atnācis runāt ar jums. Es teicu viņam, ka jūs guļat, — viņš arī to it kā būtu jau zinājis un atnācis, lai taisni tādēļ izrunātos ar jums. Ko lai es viņam vēl saku, cienītā? Viņš ir apbruņojies pret katru iebildumu.
Olīvija. Sakiet vienkārši, ka es negribu ar viņu runāt.
Malvolio. To es viņam jau teicu, bet viņš aizrāda, ka stāvēšot pie durvīm kā sarga būda, kamēr jūs viņu pieņemšot.
Olīvija. Kāda ir viņa uzvedība?
Malvolio. Viņš ir pavisam nekaunīgs; viņš runāšot ar jums, vai nu jūs gribat vai ne.
Olīvija. Kāds viņš no izskata, cik vecs?
Malvolio. Priekš vīra nepietiekoši vecs, priekš zēna nepietiekoši jauns; ne īsti zivs, ne gaļa, tā — uz robežas starp vīru un zēnu. No sejas mīlīgs un gludens, runā stipri vīzdegunīgi; īsāk saņemot, viņš izskatās pēc memmes dēliņa.
Olīvija. Nu, lai viņš ienāk, bet pasauc arī manu istabas meitu.
Malvolio. Marija, cienītā jaunkundze tevi sauc.
Aiziet.
Marija atgriežas.
Olīvija. Padod man plīvuru un palīdzi apmest apkārt; es vēlreiz uzklausīšu Orsino sūtni.
Ienāk Viola.
Viola. Kura no jums ir šīs mājas cienījamā kundze?
Olīvija. Griezieties pie manis, es runāšu viņas vārdā. Ko jūs vēlaties?
Viola. Vismirdzošākā, vispārākā, visdaiļākā skaistule, lūdzu, sakiet man — vai jūs esat mājas kundze? Es viņu neesmu redzējis, un man negribētos veltīgi uzstāties ar savu runu, jo tā ir ne vien lieliski sacerēta, bet prasīja arī daudz pūļu, to iemācoties. Cēlās skaistules, nesāciet mani izsmiet, esmu ļoti jūtīgs pat pret mazāko apvainojumu.
Olīvija. No kurienes jūs nākat, mans kungs?
Viola. Es nezināšu neko daudz vairāk teikt kā to, ko esmu iemācījies, un šī jautājuma manā lomā nav. Labā, cēlā dvēsele, sakiet man skaidri un gaiši — vai jūs esat šīs mājas kundze, lai es varu turpināt savu runu?
Olīvija. Vai jūs esat aktieris?
Viola. Nē, visugudrā! Un tomēr es zvēru jums pie visām blēžu cilpām, es neesmu tas, par ko izliekos. Tātad jūs esat kundze šai namā?
Olīvija. Ja es neuzņemos uz sevis pārāk daudz, tad — jā.
Viola. Patiešām, ja jūs tā esat, jūs uzņematies uz sevis daudz: jo kas jums jādod, to jūs nedrīkstat aizturēt. Un tas viss neiederas manā uzdevumā; es turpināšu slavas runu un beigās pasniegšu pašu lietas kodolu.
Olīvija. Ķerieties tūliņ pie kodola, no uzslavām es jūs atsvabinu.
Viola. Ak! Es tā nopūlējos mācīdamies, un pie tam tur ir daudz dzejas iekšā.
Olīvija. Jo vairāk viņās tādēļ nepatiesības; esiet tik labi, paturiet šīs uzslavas pie sevis. Es dzirdēju, jūs esot nepieklājīgi uzvedušies manu durvju priekšā, un liku jūs ielaist, vairāk lai pabrīnītos par jums nekā klausītos jūsu valodās. Ja jūs neesat gluži bez apdoma, tad ejiet projām; ja jums ir prāts, tad esiet īss; šodien man nemaz netīk piedalīties šādā aušīgā sarunā.
Marija. Vai jūs nedomājat uzvilkt buras, kungs? Jūsu ceļš ved plašā pasaulē.
Viola. Nē, mans mīļais kuģa puika; es vēl papeldēšu tepat. Savaldiet taču mazliet savu milzi, daiļā princese!
Olīvija. Sakiet — ko jūs gribat?
Viola. Es nāku ar vēstīm.
Olīvija. Jādomā, ka jūsu vēstis būs pavisam briesmīgas, ja jau tās jāievada ar tik baigām ceremonijām. Sakiet, kas jums sakāms.
Viola. To var dzirdēt tikai jūsu ausis. Es nenāku karu pieteikt, es turu rokās olīvas zaru un runāju tikai miera vārdus.
Olīvija. Bet iesākāt jus diezgan vētraini. Kas esat jus? Ko gribat?
Viola. Ja es neesmu bijis visai pieklājīgs, tad tikai tādēļ, ka tiku saņemts tāpat. Kas es tāds un ko es gribu — ir tāds pats noslēpums kā jaunavības daiļumi; jūsu ausīm tas skanēs kā mūzika, visus citus tikai aizskars.
Olīvija. Atstājiet mūs divatā!
Marija aiziet.
Paklausīsimies jūsu mūzikā. Nu, mans kungs, kā tā skan?
Viola. Visudaiļā jaunkundz!
Olīvija. Vārdi ir jūsmīgi, un par viņiem var daudz runāt. Kur tie ierakstīti?
Viola. Orsino krūtīs.
Olīvija. Viņa krūtīs? Kurā nodaļā?
Viola. Atbildot metodiski — pirmajā.
Olīvija. O, to es esmu lasījusi! Tā ir nepatiesa. Vairāk jums nekā nav ko sacīt?
Viola. Mīļā jaunkundz, parādiet man savu seju.
Olīvija. Vai tad hercogs ir uzdevis jums vest sarunas ar manu seju? Jums sajukuši vārdi. Es tomēr atsegšu priekškaru un parādīšu pašu gleznu.
Atmet no sejas plīvuru.
Nu, redziet, kungs, tāda es pašlaik izskatos. Vai nav labs darbs?
Viola. Smalks, ja dievs viens pats to pastrādājis.
Olīvija. Krāsas ir īstas, mans kungs; tās iztur vēju un lietu.
Viola.
Patiešām skaistums tīrs, kur spožas krāsas No dabas maigā mākslas darbā jauktas.
Jūs būsiet nežēlīgākā virs zemes, Ja ļausiet kapā nīkt šim daiļumam Un pasaulei ne miņas neatstāsiet.
Olīvija. O, es nebūšu tik nežēlīga; es laidīšu klajā savu jaukumu sarakstu, kurā es ievedīšu visu savu inventāru, un katrs nieciņš, katrs sīkumiņš tiks pievienots manam testamentam, kā, piemēram, divas krietni sārtas lūpas, divas zilas acis ar acu skropstām, tālāk kakls, zods un citas lietas. Vai jūs neesat atsūtīts tās novērtēt?
Viola.
Nu redzu es: par lepnu esat jūs; Bet lai, jūs esat skaista bezgalīgi. Mans kungs un pavēlnieks jūs dziļi mīl, Un šādu mīlu nevar neapbalvot, Kaut būtu skaistākā jūs pasaulē.
Olīvija.
Kā mīl viņš mani?
Viola.
Ar pielūgsmi, ar karstām asaram, Ar svētu bijību, ar lūgšanām, Ar klusām nopūtām un kaisles liesmām.
Olīvija.
Viņš zin, ka mīlēt viņu nevaru, Es ticu, ka viņš cēls, es zinu ari, Ka cēlies viņš no senas, dižas cilts, Vēl nevainīga jaunība to kronē; Un darbā vada griba, cīņā — drosme, Tam dabas dāvanas ir saskaņotas Ar cēlu izskatu, — bet viņu mīlēt Es nevaru, tas zināms bij tam sen.
Viola.
Ja es jūs mīlētu, kā mīl mans kungs, Ar tādu kaislību un nāves ilgām, Es jūsu lepno atsacīšanos Pavisam nesaprastu.
Olīvija.
Bet ko jūs darītu?
Viola.
Es uzceltu pie jūsu sliekšņa mītni Un dienām naktīm piesauktu tur jūs; Par mīlu atraidīto dziesmās paustu, Nakts klusumā es dziedātu par jums, Lai skan pār kalniem, lejām jūsu vārds Un atbalss atkārtotu simtiem reižu: Olīvija! Jums miera nebūtu Starp debesīm un zemi vairs nemūžam, Līdz žēlums pārņemtu tad jūsu sirdi!
Olīvija.
Kas zin, cik tālu jūs tā noietu!
Bet sakiet man — kur esat dzimis jūs?
Viola.
Nav grūts mans likten's, pelnīts tomēr labāks: Es esmu dižas cilts.
Olīvija.
Nu mājup ejiet; Es jūsu kungu mīlēt nevaru; Nu sūtņu diezgan būs, varbūt tik jūs Vēl nāciet pastāstīt, ko sacīs viņš. Paldies par pūlēm! Te būs piemiņai! Viola.
To varat paturēt, jo neesmu algots, Ne es, bet hercogs gaida atmaksu. Lai tam, ko mīlēsiet jūs reiz, kā akmens Tiek cieta sirds, lai nicina viņš jūs, Kā nicināt jūs mana kunga jūtas! Ardievu, cietsirdīgā skaistule!
Aiziet.
Olīvija.
«Nav grūts mans likten's, pelnīts tomēr labāks: Es esmu dižas cilts.» — Es ar to zvēru: Tavs izskats, valoda un vaibsti, drosme,
Tavs stāvs — lūk, vapenis tev pieckārtējs. Bet steigties nevajag! Var pārsteigties. Ja kunga vietā būtu kalps? — Vai tiešām Tik viegli uzliesmot var mūsu sirdis? Man liekas, ka šis jauneklīgais tēls Pavisam nemanot un negaidot Ir manās acīs iezadzies. — Lai notiek! Malvolio, steidz šurp!
Malvolio ienāk.
Malvolio.
Te esmu es! Kā varu pakalpot?
Olivija.
Jums grāfa lepnais sūtnis jāpanāk: Viņš savu gredzenu te atstāja; Es negribu no viņa dāvanu, Un hercogam lai ar tas neglaimo Un nemāna — es viņa nebūšu. Varbūt, ja jaunais cilvēks rītu atnāk, Es viņam teikšu savus iemeslus. Nu, steidz, Malvolio!
Malvolio.
Es steidzos jau.
Aiziet.
Olivija.
Ko daru, tiešām nezinu vairs pati. Vai tikai sirdi vīluši nav skati? Lai notiek tas, kam reiz ir jānotiek! — Mēs darām to, ko likten's darīt liek.