Ienāk komandants un sulainis.
Sulainis. Grāfs ir tiesas zālē. Es pieteikšu jūs, un viņš tūlīt ieradīsies.
Komandants. Jā, lūdzu, dariet to!
Sulainis iziet.
Es pajautāšu vēlreiz.
Var būt, ka grāfs jau pielaidīgāks kļuvis.
Vai muļķa zēns maz apzinājās grēku,
Kam visos laikos ļaudis ļāvušies?
Bet viņam jāmirst!
Ienāk Andželo.
Andželo.
Kādēļ jūs nācāt?
Komandants.
Rīt nāves sods. Jūs pastāvat uz to?
Andželo.
Tev dota pavēle, un viss tur skaidri sacīts. Kam lieki vaicāt?
Komandants.
Pārsteigties ir viegli. Ne reizi vien es pieredzējis esmu, Ka tiesa nožēlo, kad jau par vēlu ir.
Andželo.
Šo nožēlu tu atstāj manā ziņā Un dari savu. Tev tas nav pa prātam? Tad iesniedz atlūgumu.
Komandants.
Lūdzu, piedošanu! Kā būt ar Džuljetu, grāf? Viņas stunda nāk, Jo izmisums ir nepacietīgs dzinējs.
Andželo.
Ar steigu nogādāt to piedienīgā vietā.
Atgriežas sulainis.
Sulainis.
Tur notiesātā puiša māsa lūdz, Lai viņu pieņemiet.
Andželo.
Vai viņam māsa ir?
Komandants.
Jā. Dievbijīga jaunava, kas dzīvo Jau klosterī un tuvākajās dienās Kļūs mūķene.
Andželo.
Tā? Lūdziet viņu iekšā! Sulainis iziet.
Vēl paliek netikle. Es uzticu to jums. Dot viņai visu, kas tur nepieciešams! Bez pārmērībām, protams.
Ienāk Izabella un Lučo.
Komandants.
Dievs jūs svētī!
Andželo.
Vēl neejiet!
Izabellai.
Jūs sveicinu šai namā. Ar ko es varu pakalpot?
Izabella.
Vai ļauts
Man savās bēdās pie jums griezties? Andželo.
Klausos.
Izabella.
Man netiklības grēks tik dziļi pretīgs, Ka svētītu es soģa taisno roku, Bet lēmis liktenis, ka jālūdz man par to, Par ko es nevēlētos lūgt. Starp gribu Un negribu es svārstos.
Andželo.
Kas nomāc jūs?
Izabella.
Mans brālis Klaudijs notiesāts uz nāvi. Jel sodiet ļaunumu, bet viņš lai paliek dzīvs!
Komandants
sāņus.
Lai svētie viņas lūgšanām dod spēku! Andželo.
Kā sodīt ļaunumu, ja vainīgais nav tiesāts? Jo ļaunums nosodīts tāpat, pirms to mēs darām. Un kāda nozīme man vispār tiesu spriest,
Ja tukšiem vārdiem norāts tikai ļaunums, Bet necieš ļaundaris?
Izabella.
Jā, bargs, bet taisnīgs likums. Nav man vairs brāļa. Dievs ar jums!
Lučo
klusi Izabellai.
Tā nevar palikt! Lūdziet viņu vēlreiz,
Uz ceļiem krītiet, ieķerieties drānās!
Par aukstu jūs! Tik padevīgā balsī
Pat kniepadatu nevar izprasīt.
Jūs aiziet nedrīkstat. Jums jāmēģina vēlreiz!
Izabella.
Vai tiešām brālim jāmirst?
Andželo.
Neglābjami.
Izabella.
Ja augstsirdīgi piedotu jūs viņam, Ne cilvēki jums pārmestu, ne dievs.
Andželo.
Es negribu to darīt.
Izabella.
Bet jūs varat?
Andželo.
Ko negribu, to nevaru.
Izabella.
Pat zinot, ka tas nekaitēs nevienam? Pat arī tad, ja sirds jums lūztu sāpēs, Kā tagad man?
Andželo.
Viņš notiesāts. Par vēlu.
Cik auksta jūs! Izabella.
Par vēlu? Kāpēc tā? Vai pasacītu vārdu nevar atsaukt? Ak, ticiet man, šīs zemes diženos Nekādas varas zīmes — pat ne karaļkronis, Ne tiesas mantija, ne bruņinieka zobens, Ne maršalzizlis tādā godā neceļ Kā žēlsirdība … Ja jūsu vietā būtu viņš, bet jūs Par savu kļūdu piedošanu lūgtu, Viņš nebūtu tik bargs.
Andželo.
Viss izlemts, varat iet.
Izabella.
Kaut debesis man dotu jūsu varu Un jūs šī nelaimīgā Izabella būtu, Lai redzat, grāf, kā cietumniekam klājas Un kā spriež tiesnesis.
Lučo
Izabellai.
Tā! Aizkustini viņu!
Andželo.
Pret likumu šis cilvēks noziedzies. Jūs velti vārdus šķiežat.
Izabella.
Augstais dievs, Ja tu, kam taisnā soģa zobens rokā, Tik rūgtās dusmās piemeklēsi katru, Kas reizi noziedzies, tad kuram gan Ies secen tava bardzība? Ja tiesu
Tu spriedisi, kā mēs uz zemes spriežam? To pieminiet, un tad ar jūsu muti Sāks žēlsirdība runāt.
Andželo.
Izabella,
Ne es, bet likums jūsu brāli soda. Ja būtu viņš man radinieks, pat dēls, Es līdzēt nevarētu. Rīt viņš mirs.
Izabella.
Jau rīt! Tik pēkšņi! Pažēlojiet viņu! Jel dodiet laiku gatavoties nāvei! Mēs putnu nekaujam, ja nav tas nobarots. Tā kalpojam mēs vēderam. Vai dievam Tik izvēlīgi nepūlamies kalpot? Grāf, daudzi gadiem grēkoja bez tiesas, Tad kāpēc Klaudijs pirmais?
Lučo
Izabellai.
Labi teikts! Andželo.
Jā. Likums gulēja, bet nebija tas miris. Patiešām daudzi uzdrīkstējās grēkot Vien tāpēc, ka bez soda bija atstāts Pats pirmais ļaundaris. Ir likums pamodies Un redz, kas noticis. Nu nākotnē tas skatās Ar gaišredzības skaudrumu. Tā acīm Līdz galam atsegts ļaunums viss, kas izaugs No pielaidības sēklām. Tālāk vairs Tā nevar turpināties. Ļaunums pašā dīglī Ir jāizskauž.
Izabella.
Bet žēlsirdība paliek!
Andželo.
Vien tad es žēlsirdīgs, kad taisnu tiesu spriežu. Es apžēloju tos, kam nāktos ciest, Ja vājums neļautu man noziedznieku sodīt.
Es nevainīgos kārdinātu grēkam
Ar viltus laipnību. Man vairāk nav ko piebilst.
Viss pateikts. Ejiet! Viņam jāmirst rīt.
Izabella.
Jums pirmajam ir likten's lēmis sodīt, Bet viņam pirmajam zem bendes cirvja krist. Ak, kāda laime milža spēkā celties, Bet ļauni izlietot šo spēku — tikai posts.
Lučo
Izabellai.
Tu labi runā. Tālāk! Izabella.
Ļaužu rokās Ja Zeva zibeņi uz brīdi izrādītos, Viņš nosirmotu nemierā un bēdās, To vērodams, ja tiesnesis ikviens Pār līdzcilvēku galvām zibens strēles Bez žēlastības triektu katrā solī. Pat debess uguns savus ceļus izšķir, Pār spēka pilnu ozolu tā krīt, Bet maigo mirti apiet. Tikai cilvēks Pie savas varas īslaicīgās ķeras, Lai postītu bez izvēles. To redzot, Raud eņģeļi, kaut pelnījuši esam Vien viņu rūgto izsmieklu.
Lučo
Izabellai.
Tā, meitēn! Uzbrūc! Neizturēs viņš! Grāfs padosies!
Komandants
pie sevis.
Dievs, stāvi viņai klāt! Izabella.
Ar vienu mēru nevar mērot visus. Ko augstmaņi par asprātībām dēvē, To viņu padotie par ķecerību sauc.
Lučo.
Jums taisnība. Uz īstā ceļa esat. Izabella.
Ko piedod virsniekam kā pārsteidzīgu vārdu, To kareivim kā zaimošanu pārmet.
Lučo
Izabellai.
Pat jūs to zināt? Drošu dūšu, meitēn! Andželo.
Kāds mērķis jūsu savādajām runām? Izabella.
Ja augsta vara kļūdījusies kādreiz,
Tās spēkos savu kļūdu izlabot.
Es gribu lūgt, lai ieskatāties stingrāk
Jūs savā sirdī, jautājot, vai tiešām
Tur nesnauž grēks, kam padevies ir Klaudijs.
Ja redzēsiet, ka cilvēcīgais vājums
Nav svešs jums arī, nepaceliet roku
Pār brāļa galvu.
Andželo
pie sevis.
Viņas vārdu dziļums
Sāk mani aizkustināt. Krietnais bērns, ardievu!
Izabella.
Vēl neaizej iet, jūsu augstība!
Andželo.
Es pārdomāšu. Nāciet rīt pie manis. Izabella.
Vai dzirdēt negribat, kā atalgošu jūs?
Andželo.
Kā? Mani piekukuļot?
Izabella.
Tikai tādām veltēm, Ko dalīs ar jums dievs!
Lučo
pie sevis.
Nu, labi vēl, ka tā!
Izabella.
Ak, ne jau zeltu, ne jau dārgakmeņus, Kam vērtība var mirklī krist vai celties , . Vien rīta lūgšanas, kas debess vārtos Vēl agrāk nekā pati saule kāpj, Par jums lūgs mūķenes, kas svētās cellēs No ļaunuma un pasaulīgām domām Ir nošķīrušās.
Andželo.
Gaidīšu jūs rītu.
Lučo
Izabellai.
Viss kārtībā. Jums veiksies. Varam iet.
Izabella.
Dievs svēti jūsu labo sirdi!
Andželo
pie sevis.
Āmen!
Bet manas domas trauc pa grēka ceļu, Kas tāls no lūgšanām.
Izabella.
Un kādā stundā
Man atļauts nākt? Andželo.
No rīta būšu brīvs.
Izabella. Ardievu!
Izabella, Lučo un komandants iziet.
Andželo.
Kas noticis? Vai tikumība pati
Būs akmenis, pār kuru jāklūp man?
Kas vainīgs? Viņa? Es? Kas grēko vairāk?
Vai tas, kurš kārdina, vai tas, kurš kārdināts?
Nē! Viņai nenāca tas prātā. Biju es
Kā maita pūstoša, kas puķei blakus
Ar smirdoņu tās liego elpu slāpē.
Cik savādi, ka meitenīgais kautrums
Ar savu atturību pavedina mūs,
Kad vieglas sievas šķelmība to nespēj.
Vai mūsu iekārēm nav visi ceļi vaļā,
Ka dieva templi alkstam apgānīt
Un tikumību sabradāt zem kājām?
Andželo! Negods! Netīri tu kāro
Šo meiteni par to, kas viņā tīrs.
Lai viņas brālis dzīvo! Zagli tiesāt
Mēs nevaram, ja tiesneši zog paši.
Var būt, ka es jau Izabellu mīlu,
Jo ausis viņas maigo vārdu slāpst
Un acis ilgojas pēc daiļās sejas.
Ak naidniek viltīgais, lai svēto savalgotu,
Ar svētumu tu viņu pievilini!
Vien mīlot šķīstību, tik smagi grēkā krīt. . .
Neviena palaistuve savos saldos tīklos
Nav noķērusi mani. Tagad pieveikts
Tas, kas par citu kaislībām tik smēja.
Un nevainīga jaunava to spēja.