Pa vienam uznāk hercogs mūka drānās un komandants. Hercogs.
Sveiks, komandanti Kā liekas, jūs tas esat?
Komandants.
Jā, esmu komandants. Ar ko jums varu kalpot?
Hercogs.
Es sava ordeņa un žēlsirdības sūtīts Pie dvēselēm, kas šajos mūros gurst Zem grēku nastas. Atļauju es lūdzu Ar katru parunāt, lai viņu noziegumus Es izzinu un rodu īstos vārdus, Kas viņu sāpes spētu remdināt.
Komandants.
Ja vajadzīgs, vēl vairāk gatavs darīt.
Ienāk Džuljeta.
Lūk, viena dvēsele — šī augstā dāma, Ko pašas jaunība kā pavasara vētra Ir kaunā metusi. Nu viņa gaida bērnu Un vaininieks ir notiesāts. Jauns vīrs, Kam labāk būtu citas dzīves radīt, Ne nāvē iet.
Hercogs.
Kad jāmirst viņam?
Komandants.
Rīt.
Džuljetai.
Par jums jau esmu rīkojumu devis. Vien uzgaidiet, jūs pavadīs pie viņa.
Hercogs.
Vai savu grēku nožēlojat, bērns?
Džuljeta.
Sirds pazemībā savu kaunu nesu.
Hercogs.
Jūs gribat mācīties, kā sirdsapziņu Var izmērīt, un uzzināt, cik īsta Ir jūsu nožēla?
Džuljeta.
Es gribu, svēto tēv!
Hercogs.
Jūs mīlat vīru, kura dēļ nu jācieš?
Džuljeta.
Tāpat kā sievieti, par kuru jācieš viņam.
Hercogs.
Tas nozīmē, ka pārkāpumā savā Jūs vienlīdz vainīgi?
Džuljeta.
Jā, vienlīdz, svēto tēv!
Hercogs.
Tad grēkojusi smagāk tu par viņu.
Džuljeta.
To atzīstu un dziļi nožēloju.
Hercogs.
Tā vajag, mana meita! Bet, ja dziļāk Par apgrēcību pašas negods sāp, Tu žēlo tikai sevi. Dieva priekšā Tu savās bēdās pārdzīvo vien sodu, Ne soda iemeslu.
Džuljeta.
Es nožēloju grēku Un labprātīgi ciešu to, kas lemts.
Hercogs.
Tas tevi glābs. Cik zinu, tavam draugam Ir jāmirst rīt. Es iešu nu pie viņa, Lai remdē jumu pēdējo tam sniegtu. Miers tev, mans skumjais bērns! Benedicite!
Hercogs aiziet. 46
Džuljeta.
Viņš rītu mirs! Ak žēlastība ļaunā, Kas atstāj mani dzīvībai, kad man Tā rūgtāka par nāvi!
Komandants.
Žēl man viņa!