Ienāk hercogs, vēl arvien mūka drānās, viņam līdzi Klaudijs un komandants.
Hercogs.
Jūs cerat vēl, ka grāfs Andželo piedos?
Klaudijs.
Pret nelaimi sirds nezin citu zāļu Kā tikai cerību.
Es ceru dzīvot, jā, bet gatavs arī mirt. Hercogs.
Ar domu šo būs vienlīdz viegli uzņemt Kā dzīvību, tā nāvi. Jūsu acīs Tad nesvarīgi liksies zaudēt dzīvi, Par kuru tikai muļķis gausties var. Jūs teiksiet dzivei: tava sīkā dvaša Mazs puteklītis debess vēju brāzmās, Kas tavu miesas mājokli var sagraut Pēc pirmās iegribas. Tu esi nāves āksts, Kas savās bailēs derdzīgās tai lišķē, Kaut arī pati esi ceļš uz kapu, Ne vairāk . . . Varbūt dižciltīga esi? Nē, saldkārība, grēka auglis zems. Tu velti pūlies pierakstīt sev drosmi, Jo nodrebi, kad šķelto mēli čūska Zem tavām kājām iešņākdamās ceļ. Miegs — tava saldā atpūta. Tu ļaujies Tam pārāk bieži, tomēr bīsties nāves, Kas arī — tikai miegs. Tev laime sveša,
Jo dzenies tik pēc tā, kas tev nav dots,
Bet ieguvusi — novērsies. Ja esi
Tu bagāta, tad nabadzību tavu
Var nožēlot. Kā ēzelis tu svīsti
Zem zelta smaguma, līdz nāve noņem to.
Tev draugu nav. Ik dzīsla, kas tev kalpo
Un locekjiem liek kustēt, nolād tevi
Uz ģikti, kraupi, neskaitāmām kaitēm,
Un vēl tavs gals tām pārāk tālu šķiet.
Ne jaunība tev dāvāta, ne vecums,
Viss ačgārni kā nemierīgā sapnī.
Klīst tava jaunība kā mūžam salkstošs ubags,
Bet vecums, kad tev bagātība nāk,
Ir nevarīgs. Ne mīla vairs, ne daiļums
Tev izkaltušā sirdī prieku nelies.
Tu savā klēpī simtiem nāvju nēsā,
Tad kāpēc tevi dzīves vārdā sauc?
Un tomēr baidāmies, ka nāve pieliks punktu
Šīm pretrunām.
Klaudijs.
Paldies jums, svēto tēv!
Pie dzīves ķerdamies, es atradīšu nāvi,
Dos nāve dzīvību. Lai notiek viņas prāts!
Izabella
aiz durvīm.
Miers jūsu namam! Atveriet man, lūdzu!
Komandants.
Lai svētīta ir jūsu ienākšana!
Hercogs.
Mans dēls, es tevi apciemošu vēlreiz.
Klaudijs.
No sirds jums pateicos.
Ienāk Izabella.
Izabella.
Vai atļauts parunāt ar Klaudiju?
Komandants.
Labprāt. Lūk, jūsu māsa, Klaudij.
Hercogs.
Tik vienu vārdu, komandant.
Komandants. Es klausos.
Hercogs.
Es lūdzu mani tādā vietā paslēpt, Kur dzirdama būs saruna.
Hercogs un komandants iziet.
Klaudijs.
Kāds mierinājums mani gaida, māsiņ? Izabella.
Visaugstākais, ko liktenis mums dāvā. Grib dievam vēsti nogādāt Andželo, Un sūtņa loma uzticēta tev. Tu pārstāvēsi viņu debess valstī. Maz laika atlicis, lai gatavotos ceļam, Ko sāksi rīt.
Klaudijs.
Un izejas nekādas?
Izabella.
Tik viena vienīga, kas tavu galvu glābs, Bet sirdi saplosīs.
Klaudijs.
Šī viena tomēr pastāv?
Izabella.
Jā, žēlsirdības noteikums, ko elle Šķiet diktējusi tiesnesim. Tev dota Būs dzīvība, lai to kā važas tu Līdz nāvei vilktu.
Klaudijs.
Mūža ieslodzījums?
Izabella.
Gandrīz. Šis mūža ieslodzījums dāvās Tev plašo pasauli. Un tomēr ieslēgts būsi Tu savās ciešanās.
Klaudijs.
Kā tevi saprast man?
Izabella.
Ja žēlsirdību pieņemsi, būs norauts Tev dzimtas gods, ko nēsājis tu vienmēr, Un kails tu stāvēsi.
Klaudijs.
Jel paskaidro man, lūdzu!
Izabella.
Ak mīļo Klaudij, es tev baidos teikt!
Vai, tveroties pie dzīves, nevar likties,
Ka zemes negods sirdij tomēr dārgāks
Par godu mūžībā? Tev pietiek drosmes nomirt?
Mūs nāve baida, kamēr gaidām to.
Bet sīka vabole, kas samīta uz takas,
Tāpat ar savas miesas sāpēm cīnās
Kā mirstošs milzis.
Klaudijs.
Nekaunini mani! Tu domā, ka man vīrišķības trūks No dzīves aiziet? Ja man lemta nāve, Kā līgavu es viņu sagaidīšu Un, tumsā grimstot, piekļaušu pie krūtīm.
Izabella.
Tu runā tā, ka liekas — dzirdu es No kapa tēva balsi. Jā, tu mirsi, Jo gara cēlums neļauj pieņemt dzīvi No rokām netīrām, kas zemiskumā savā Zem svētas maskas melu tīklus pin. Šis viltus pravietis mūs izseko un vajā Kā plēsīgs vanags. Velna sirdi krūtīs Viņš nēsā, un zem izlikšanās dūņām Kūp elles dziļumi.
Klaudijs.
Tu runā par Andželo? Par dievbijīgo grāfu?
Izabella.
Slēpjas viņš Zem dievbijības neīstas, lai droši Tās ēnā savām miesas kārēm ļautos. Andželo manu jaunavību prasa Par tavu dzīvību.
Klaudijs.
Ak dievs! Tas nevar būt!
Izabella.
Mans grēks tev dotu tiesības gan dzīvot, Gan tālāk grēkot. Man pat nosaukt riebjas To, kam jau šajā naktī vajag notikt, — Vai rīt tev jāmirst.
Klaudijs.
Tu to nedarīsi!
Izabella.
Ja liktu dzīvību man atdot tevis dēļ, Kā adatu to pasviestu es viņam Bez nožēlas.
Klaudijs.
Paldies tev, Izabella.
Izabella.
Līdz rītam vari gatavoties nāvei.
Klaudijs.
Jā. Viņa paša kaislībām tāds spēks, Ka gatavs pārkāpt likumu, ko tiecās Grāfs atjaunot. No septiņiem, ko saucam Par nāves grēkiem, tas ir mazākais.
Izabella.
• Kā — mazākais?
Klaudijs.
Ja virs ar viņa prātu Grib mirkļa baudai uzupurēt laimi, Kas gaida mūžībā … Ak Izabella!
Izabella.
Kas tevi nomāc, Klaudij? Klaudijs.
Nāves tomēr bail.
Izabella.
Daudz pretīgāka kauna pilna dzīve. Klaudijs.
Mirt. . . Nebūtībā iet, kad nav pat zināms,
Kur ved tās ceļš … Un aukstam kapā trūdēt,
Lai tavas dzīves siltais plūdums sarūk
Par pīšļu recekli. Tavs nemirstīgais gars
Lai izmisumā klīst starp liesmu jūrām
Un mēmā ledus bezgalīgiem klajiem,
Uz mūžu iekalts neredzamos spārnos,
Kas nemierā un mokās viņu nes
Pār pasauli… Vai sliktāk vēl — kļūt rēgam,.
Kas izstumtības sāpes izkliedz naktī
Ar baigiem kaucieniem … Kā nebaidīties?
Nē, tādu moku zemes dzīvei nav!
Tās trūkums, bēdas, slimības, pat cietums
Ir paradīze, ja to blakus liekam
Mēs visam, kas mums nāvē draud.
Izabella.
Ak Klaudij!
Klaudijs.
Glāb manu dzīvību, es lūdzu tevi, glāb! Kas uzskatīs par grēku tavu soli, Ko spersi brāļa dēļ, ja dabas acīs Tas drīzāk tikums?
Izabella.
Nelietīgais zvērs! Kāds lopa gļēvums! Kāda nekrietnība! Mans kauns lai tevi padara par vīru?
Vai asinsgrēks nav savu dzīvi izpirkt Ar masas negodu? Ko tagad domāt man? Vai tiešām māte pievīlusi tēvu, No kura sieviete nemūžam neieņemtu Tik necienīgu augli? Nu tad mirsti! Es tevi nicinu! Ja noliecoties vien Tev dzīvi spētu pacelt — nenoliektos! Es tūkstoš lūgšanās tev nāvi sauktu, Bet dzīvību — nevienā!
Klaudijs.
Izabella!
Izabella.
Kauns! Kauns! Tavs pārkāpums nav mirkļa kritiens, Bet amats! Kļūs par savedēju tiesa, Ja tevi apžēlos. Jo ātrāk mirsi tu, Jo labāk! Klaudijs.
Uzklausi jel mani, Izabella!
Atgriežas hercogs.
Hercogs. Man būtu jums kas sakāms, jaunā māsa. Izabella. Ko vēlaties?
Hercogs. Ja laiks atļauj, es gribētu ar jums parunāt. Lūdzu to vairāk jūsu nekā savā labā.
Izabella. Laika man nav daudz. Kavēdamās šeit, es to atņemu citiem darbiem, bet varu vēl brīdi palikt, lai uzklausītu jūs.
Izabella atiet malā.
Hercogs. Mans dēls, es dzirdēju tavu sarunu ar māsu. Grāfs Andželo netaisījās viņu samaitāt. Viņš izlikās apdraudam Izabellas tikumību, lai pārbaudītu savus spriedumus par cilvēku iedzimtajām nosliecēm. Viņa, savu goda jūtu vadīta, atteicās tik cildeni, ka grāfu iepriecināja tavas māsas nepiekāpība. Būdams Andželo biktstēvs, es to labi zinu. Tāpēc gatavojies nāvei. Neļauj maldīgām cerībām vājināt savu apņēmību. Rīt tev jāmirst. Zemojies dieva priekša un esi gatavs!
Klaudijs. Ļaujiet man izlūgt māsas piedošanu! Tagad man dzīve tik pretīga, ka būšu priecīgs no tās atbrīvoties.
Hercogs. Šī doma lai tevi neatstāj! Ardievu!
Klaudijs iziet. Komandant, vienu vārdu!
Pienāk komandants.
Komandants. Ar ko varu pakalpot, svēto tēv?
Hercogs. Ar to, ka aiziesi un atstāsi mani divatā ar šo meiteni. Mans dzīves veids un mūka drānas ir ķīla, ka nekas Jauns ar viņu nenotiks.
Komandants. Labprāt.
Komandants iziet. Pienāk Izabella.
Hercogs. Radītāja roka dāvājusi jums ne tikai daiļumu, bet arī tikumību. Ja tikums pastāv vienīgi daiļumā, tad daiļums drīz vien zaudē tikumu, toties dievbijība, krietnas dvēseles pamats, saglabās jūsu daiļumu vienmēr. Es nejauši uzzināju, ar kādām prasībām jums uzmācās grāfs Andželo. Cilvēku vājības ar tādiem piemēriem neskopojas, tomēr viņa uzvešanām mani pārsteidza. Ko jūs domājat darīt, lai samierinātu valdnieku un glābtu brāli?
Izabella. Pateikt viņam savu lēmumu. Labāk brālim mirt likumīgā nāvē nekā man laist pasaulē nelikumīgu dēlu. Kā mūsu hercogs viļas grāfā Andželo! Kad hercogs atgriezīsies, es runāšu ar viņu. Varbūt tas ir veltīgi, bet es atmaskošu grāfa viltus valdību!
Hercogs. Tas nebūtu slikti. Bet, ja visa šī lieta paliks tādā stāvoklī kā pašreiz, viņš noraidīs apvainojumu, teikdams, ka gribējis jūs pārbaudīt. Tāpēc klausieties uzmanīgi — es došu jums padomu. Labam darbam vienmēr atrodas iespēja. Esmu pārliecināts, ka jūs neatteiksieties ar visgodīgākajiem līdzekļiem pakalpot kādai nelaimīgai jaunavai. Līdz ar to jūs glābsiet brāli no likuma bardzības, neaptraipot savu godu, un sagādāsiet prieku mūsu hercogam, kas atgriežoties labprāt uzzinātu tieši tādu iznākumu.
Izabella. Runājiet, lūdzu! Man pietiks spēka visam, ko vien sirds dzijumos neuzskatu par nekrietnību.
Hercogs. Tikums ir drosmīgs, godīgums baiju nepazīst. Jūs esat dzirdējusi par Mariannu, kuras brālis, varonīgais virsnieks Frederiks, noslīka?
Izabella. Jā, esmu dzirdējusi daudz labu vārdu par šo jaunavu.
Hercogs. Viņai vajadzēja kjūt par Andželo sievu. Derības bija noslēgtas un kāzu diena izsludināta. Saderināšanās laikā, īsi pirms laulībām, aizgājis bojā viņas brālis Frederiks. Grimstošais kuģis paņēma līdzi arī māsas pūru. Padomājiet, kādi sitieni nāca pār nabaga meitenes galvu: Marianna bija zaudējusi dižciltīgu un slavenu brāli, kas viņu mīlēja no visas sirds, zaudējusi pūru, savas laimes pamatu, un līdzi tam — saderētu līgavaini, liekulīgo grāfu.
Izabella. Vai tas var būt? Arī Andželo viņu pameta?
Hercogs. Pameta bēdās un asarās, nevienu no tām ne- nožāvējis ar mierinošu vārdu, atteicās no sava zvēresta, apgalvodams, ka Marianna nav saglabājusi jaunavas godu, nodarīja viņai sāpes, ko meitene cieš vēl tagad. Viņš ir kā akmens bluķis asaru jūrā, kas mīkstāks nekļūst.
Izabella. Kāpēc nāve neapžēlojas par viņas mokām! Cik noziedzīga ir dzīve, ja to var baudīt tāds nelietis! Bet kā viņai palīdzēt?
Hercogs. Jūs varat dziedināt viņas rētas un, to darīdama, ne tikai glābsiet Klaudiju, bet arī izvairīsieties no jums piedāvātā negoda.
Izabella. Pasakiet man, kā tas iespējams, svēto tēv!
Hercogs. Minētā jaunava vēl arvien nav aizmirsusi savu iemīļoto. Grāfa nežēlība, kam pēc prāta likumiem vajadzēja apslāpēt šīs jūtas, panākusi pretējo. Tā akmens upes ceļā liek straumei mutuļot vēl spēcīgāk. Ejiet pie Andželo, atbildiet viņa prasībām ar šķietamu padevību, piekrītiet viņam bez liegšanās, tikai izvirziet vienu noteikumu: satikšanās nebūs ilga, jūs nāksiet tumsā, ne vārda nerunāsiet. Atbilstoša vieta jānozīmē viņam. To grāfs jums, protams, apsolīs. Tagad klausieties, kas būs tālāk. Mēs pierunāsim atstumto meiteni ierasties uz satikšanos jūsu vietā. Ja šim darījumam būs acīm redzamas sekas, viņam vajadzēs piekāpties. Tā Klaudijs paliks dzīvs, jūsu gods neaptraipīts, Marianna atgūs iemīļoto un negodīgais valdnieks tiks atmaskots. Es apņemos sagatavot meiteni šim mēģinājumam. Ja jūs esat ar mieru nospēlēt savu lomu, mēs izdarīsim labu vairākiem cilvēkiem uzreiz. Tādu krāpšanu mums neviens nepārmetīs. Kā jums liekas?
,Izabella. Šī doma ir man īsts mierinājums. Es ceru, ka viss beigsies laimīgi.
iHercogs. Visvairāk tas atkarīgs no jums. Ar steigu ejiet pie Andželo. Ja grāfs lūgs, lai pavadāt ar viņu šo nakti, — apsoliet. Es došos uz Svētā Lūkasa priekšpilsētu. Tur, pie pilsētas kanāla, dzīvo mūsu nelaimīgā Marianna. Šajā vietā jūs mani atradīsiet un paziņosiet Andželo lēmumu. Tas jāizdara ātri.
.Izabella. Paldies jums par glābiņu. Uz redzēšanos, labo tēv!