No vienas puses uznāk hercogs savās mūka drānās, no otras Elbovs un sardzes vīri ar Pompeju.
:Elbovs. Nē, ja tam reiz nedarīs galu un jūs tirgosieties ar vīriešiem un sievietēm kā ar lopiņiem, tad visa pasaule aizrīsies ar brūniem un baltiem bandubēr- niem!
Hercogs. Augstā debess! Kas še notiek par nejēdzībām?
Pompejs. Pagalam pasaules prieki, ar tiem ir cauri, tāpat kā ar diviem dzīvespriecīgiem augļotājiem, kas aizklapējuši savas bodītes. To negantāko sauca pie tiesas un piesprieda viņam veselības labad staigāt kažokā, un lai tas kažoks būtu oderēts ar jēru ādiņām, bet apvilkts ar lapsām par zīmi, ka viltība bagātāka nekā vientiesība un nēsājama virspusē.
Elbovs. Ej, kur tev jāiet, kundziņ! Lai dievs jūs svētī, mūka tēv!
Hercogs. Tevi tāpat, tēva mūk. Ko šis vīrs tev nodarījis?
Elbovs. Ne man, bet likumam. Bez tam viņš laikam ir zaglis arī, jo staigāja apkārt ar īpašu mūķīzeri, ko mēs nosūtījām pavaldonim.
Hercogs.
Tu nedomā pat nosarkt, savedēj?
Vai, tikai citus netiklībā dzenot,
Var maizi pelnīt? Vēderu tu piebāz
Un apsedz kailumu ar neķītrību melnu.
Tu vari teikt — no viņu lopiskuma
Es ēdu, dzeru, dzīvoju kā kungs!
Bet vai tev liekas, ka par dzīvi nosaukt
Var dzīvošanu tādu, kuras riebums
Smird jau pa gabalu? Dēls, labojies pie laika!
Pompejs. Jums taisnība, ka druscīt smird gan tā būšana, bet es varu pierādīt…
Hercogs.
Ja velns tev ausī pačukstēs, ko runāt, Tad varbūt pierādīsi. Vediet viņu prom! Lai pamācība svētīga ar nūju Šim lopam rāda labošanās ceļu.
Elbovs. Es viņu vedu pie tiesas, kungs. Vienu brīdinājumu viņš tur jau vakar dabūja. Grāfs Andželo šitās grēka pagales necieš. Ja kāds pieķerts ielasmeitu iztirgošanā, tad labāk viņam būt jūdzēm tālu no tiesas acīm.
Hercogs.
Kaut cilvēks būtu tas, par ko viņš rādās, Un nestaigātu liekulības ādā.
Elbovs. Viņa rīklei nu ies tāpat kā jūsu vēderam — striķis apkārt!
Pompejs. Vēl ir glābiņš. Es prasīšu galvinieku! Redziet, te nāk godīgs muižnieks, — viņš ir mans draugs.
Ienāk Lučo.
Lučo. Kā sviežas, dižciltīgo Pompej? Es skatos, tu sojo blakus Cēzara kara ratiem. Tevi ved triumfa gājienā? Kur tu esi licis savas Pigmaliona lellītes, svaigi sameistarotos skuķīšus, pēc kurām vajadzēja tikai iebāzt roku kabatā — un sauja pilna? Tu neatbildi? Kā tev patīk mana dziesmiņa — melodija un izpildījums pa prātam? Tavs dārziņš apslīcis lietū? Tev nekā nav ko teikt, aitasgalva? Vai pasaulē viss pa vecam? Man gribētos zināt! Dzijām bēdām vārdu maz? Kaut vienu pasaki!
Hercogs. Acīm redzot, viss pa vecam un pat vēl sliktāk.
Lučo. Kā klājas manam jaukajam speķa kumosiņam, tavai saimniecītei? Tikpat apsviedīga kā agrāk?
Pompejs. Viņa savu gaļu ir apēdusi un pali iemesta katlā.
Lučo. Ir vēl taisnība pasaulē! Kamēr jauna, pārdod sevi, kad pašu vairs nepērk — pārdod citas. Katrai lietai savs gals. Tu ej cietumā, Pompej?
Pompejs. Tik tiešām, mans kungs.
Lučo. Patīkami dzirdēt, draudziņ! Laimīgu ceju! Ej un saki, ka es tevi sūtīju. Parādu dēļ, Pompej? Vai par ko citu?
Elbovs. Par savešanu, cienītais, par savešanu!
Lučo. Spundējiet viņu iekšā! Ja savedējiem vieta cietumā, tad Pompejam uz to pilnas tiesības. Viņš neapstrīdami ir dzimis un audzis savedējs. Laimīgu ceļu, Pompej! Sveicini no manis šo iestādījumu! Nu tu būsi labs saimnieks, pat no mājas neiziesi.
Pompejs. Es ceru, ka jūsu gaišība par mani galvos.
Lučo. Neceri vis, Pompej. Galvošana vairs nav modē. Es lūgšu dievu, lai tevi neizlaiž pēc iespējas ilgāk. Un, ja tu nebūsi pacietīgs, tas tev par labu nenāks. Ardievu, uzticīgais Pompej! Debesu žēlastība ar jums, svēto tēv!
Hercogs. Jums tāpat.
Lučo. Vai Bridžita vēl tikpat koši krāsojas, Pompej?
Elbovs. Pietiek, kungi, pietiek! Ejam!
Pompejs. Jūs negalvosiet par mani?
Lučo. Ne tagad, ne citu reizi, Pompej. Kas jauns pasaulē, svēto tēv? Ko ļaudis runā?
Elbovs. Ejam, kungi, ejam!
Lučo. Lien savā būdā, Pompej!
Elbovs, Pompejs un sardze aiziet. Ko dzird par hercogu, svēto tēv?
Hercogs. Es nekā nezinu. Varbūt jūs varat pastāstīt?
Lučo. Citi runā, ka viņš aizbraucis pie krievu imperatora, citi apgalvo, ka uz Romu. Kā jūs domājat, kur viņš varētu būt?
Hercogs. Nezinu. Lai kur hercogs būtu, es vēlu viņam labu.
Lučo. Kāda dumja iedoma atstāt troni un mesties klaidonībā, kurai viņš nav radīts. Grāfs Andželo valda tik centīgi, ka uzpūšas par lielāku hercogu nekā hercogs pats.
Hercogs. Jo bargak viņš valda, jo labak.
Lučo. Grāfs varētu būt pielaidīgāks pret miesas grēkiem. Pārāk stingrus likumus viņš uzspiež, svēto tēv.
Hercogs. Ļaunums tā iesakņojies, ka bez stingrības nav ārstējams.
Lučo. Jā, protams, šim grēkam ir augsti radi un neskaitāmi sabiedrotie, bet, lai to iznīcinātu, svēto tēv, jāaizliedz ļaudīm arī ēst un dzert. Runā, ka Andželo nemaz neesot dzimis no vīra un sievas, dabiskā laulībā. Kā jūs domājat, tā ir patiesība?
Hercogs. Kā tad viņš būtu dzimis?
lučo. Daži stāsta, ka viņu laidusi pasaulē jūras vārava, citi atkal — ka mencu pāris. Bet viena lieta ir noteikti zināma — kad viņš nolaiž ūdeni, tas tūlīt sasalst ledū. Man liekas, grāfs ir uzvilkta lelle, kas nevar radīt sev līdzīgus.
Hercogs. Jūs jokojat, mans kungs, un pļāpājat niekus.
Lučo. Vai tad nav necilvēcīgi par mazu miesas grēciņu atņemt jaunam puisim dzīvību? Vai mūsu hercogs būtu to darījis? Viņš nepakārtu cilvēku pat ne par simt ārlaulības bērniem un drīzāk izsniegtu censonim pabalstu, lai dzen līdz tūkstotim. Viņš tos priekus tik labi pazina un saprata, ka piedeva arī citiem.
Hercogs. Neesmu dzirdējis, ka hercogam būtu vājība uz sievietēm. Viņam nebija tādu tieksmju.
Lučo. Jūs maldāties, svēto tēv!
Hercogs. Tas nav iespējams.
Lučo. Mūsu hercogs! Kā tad! Viņš pat vecas ubadzes šķīvītim nepaies garām, neiemetis savu dukātu. Hercogs ir stiķu pilns un, jūsu zināšanai, iedzert arī māk.
Hercogs. Jūs esat netaisns pret viņu.
Lučo. Es, svēto tēv, esmu no viņa svītas. Hercogs prata izlikties. Es pat zinu, kāpēc viņš ir aizbraucis.
Hercogs. Ludzu, pasakiet man šo iemeslu!
Lučo. Es ļoti atvainojos. Te man jātur mēle aiz zobiem. Noslēpums! Varu jums pačukstēt vienīgi to, ka līdz šim hercoga padotie uzskatīja viņu par prātīgu cilvēku.
Hercogs. Prātīgu cilvēku! Tāds viņš neapšaubāmi ir.
Lučo. Viņš ir nejēga un gaisagrābslis.
Hercogs. Ar jūsu muti runā vai nu skaudība, vai nezināšana. Viņa dzīve un valdība tiešām prasa augstāku novērtējumu. Skatieties uz viņa darbiem, un jūs redzēsiet hercogā izglītotu cilvēku, valstsvīru un karavadoni. Jūs spriežat neapdomāti. Jūs nepazīstat hercogu, vai arī jūsu prātu aptumšojis ļaunums.
Lučo. Es viņu pazīstu un ļoti mīlu.
Hercogs. Mīlestība runā ar dziļāku apdomu, apdoms ar dziļāku mīlestību.
Lučo. Ak mans kungs! Ko es zinu, to zinu.
Hercogs. Grūti ticēt, jo jūs pat neapzināties, ko runājat, kur nu vēl vairāk. Ja hercogs atgriezīsies — un mēs lūdzam dievu, lai tas notiktu ātrāk, — ļaujiet man dzirdēt jūsu atbildi par šiem vārdiem paša valdnieka priekšā. Ja esat runājis godīgi, jums pietiks vīrišķības to izdarīt. Esmu spiests pieprasīt šo aicinājumu. Vai drīkstu uzzināt jūsu vārdu?
Lučo. Mani sauc — Lučo. Hercogs mani pazīst.
Hercogs. Viņš iepazīsies ar jums vēl labāk, ja man būs lemts sagaidīt viņa atgriešanos.
Lučo. Es nebaidos no jums.
Hercogs. Jūs cerat, ka hercogs neatgriezīsies, vai arī neuzskatāt mani par bīstamu pretinieku. Patiešām, ko es jums varu izdarīt? Jūs apzvērēsiet, ka neesat tādus vārdus ne mutē ņēmis.
Lučo. Lai mani pakar, ja es melošu! Tad jūs mani nepazīstat, svēto tēv. Bet lai tas paliek! Jūs nezināt, Klaudijam rīt izpildīs nāves sodu vai ne?
Hercogs. Par ko viņam jāmirst, mans kungs?
Lučo. Viņš pielējis pudeli ar trekterīša palīdzību. Kaut jel mūsu nupat pieminētais hercogs būtu jau atgriezies! Viņa bezmiesīgais vietnieks pārvērtīs Vīni tuksnesī — cilvēku dzimums iznīks. Pat zvirbuļi nedrīkst vīt ligzdas grāfa pažobelēs — viņi arī ir pārāk mie- saskārīgi. Hercogs to, kas tumsā darīts, turpat atstātu un neraudātu dienas gaismā. Un Klaudijam nu jāmirst tāpēc, ka viņš kādu podziņu attaisījis! Uz redzēšanos, svēto tēv, lūdziet par mani dievu. Saku jums vēlreiz — hercogs ēda gaļu arī piektdienās. Viņa laiks nu ir pagājis, bet ticiet man, viņš nelaida garām pat ubadzi, kas ož pēc ķiplokiem un rupjas maizes. Pastāstiet hercogam, ka es tā teicu. Uz redzēšanos!
Hercogs.
Kas mirstīgo no neslavas var glābt? Aiz katra stūra apmelojums uzglūn Un tikumības mugurā cērt nazi. Pret Jaunām mēlēm vara bezspēcīga, Pat valdnieku tās paslepeni dzeļ. Bet kas tur nāk?
Ienāk Eskals un komandants, sardze ved Overdani.
Eskals. Vediet viņu uz cietumu!
Overdane. Labais kungs, apžēlojieties par mani! Visi jūs sauc par krietnu un žēlsirdīgu cilvēku! Mīļais, labais kungs!
Eskals. Jūs esat brīdināta divkārt un trīskārt! Tas nav līdzējis. Tur jau pašai žēlsirdībai jākļūst par varmāku!
Komandants. Sī sieva vienpadsmit gadu pelnās ar savešanu, jūsu augstība.
Overdane. To visu jums Lučo iestāstījis. Lejasgala Ka- tiņai viņš vēl hercoga laikā piegulējis bērnu, solīdams šo precēt. Uz Jēkabiem puikam būs gads un četri mēneši. Es pati viņu izbaroju, un tagad papiņš staigā pa pasauli, mani ķengādams.
Eskals. Šim puisim ir slikta slava. Lieciet viņam ierasties pie manis. Sievu vediet uz cietumu. Ne vārda vairāk!
Sardze aizved Overdani.
Komandant, grāfs Andželo ir nelokāms. Rīt jāizpilda nāves sods. Gādājiet Klaudijam dvēseles mierinājumu, lai viņš mirst kristīga cilvēka nāvē. Ja grāfam būtu tikpat līdzjūtības, cik man, tas nenotiktu.
Komandants. Jūsu augstība, šis mūks jau runāja ar Klaudiju un sagatavoja viņu pēdējam ceļam.
Eskals. Labvakar, svēto tēv!
Hercogs. Lai dievs jūs svētī!
Eskals. No kurienes jūs nākat?
Hercogs.
No svešuma pie žēlsirdības brāļiem Ar vēstīm mani atsūtīja pāvests. Es ierados uz īsu laiku Vīnē Kā sava ordeņa un pienākuma kalps.
Eskals. Kas notiek pasaulē?
Hercogs. Nekas, izņemot to, ka godīgums ir tik smagi slims, ka ārstējams vienīgi ar stiprām zālēm. Visi brēc tikai pēc jaunumiem. Tagad bīstami novecot vienā darba laukā, jo pastāvību uzskatos neskaita par tikumu. Ticības palicis tik maz, ka tā vairs nevar nodrošināt sabiedrības pastāvēšanu. Toties savstarpēja nodrošināšanās pieņēmusi tādus apmērus, ka gribas atteikties no katra sabiedrotā. Ap šo mīklu nomocās pasaules prāts. Tie ir veci jaunumi, tomēr nodarbina mūs katru dienu. Sakiet, lūdzu, — pie kādiem uzskatiem turas jūsu hercogs?
Eskals. Sis cilvēks tiecas pirmām kārtam izprast pats sevi.
Hercogs. Kādas bija viņa izpriecas?
Eskals. Mūsu valdnieks vismīļāk redzēja citus priecājamies un nemeklēja baudas, kas darītu prieku pašam. Viņš bija ļoti pieticīgs cilvēks. Bet atstāsim hercogu viņa liktenim, lūdzot dievu, lai tas būtu labvēlīgs. Kā jums likās — vai Klaudijs ir samierinājies ar nāvi? Man teica, ka jūs esot viņu apmeklējis.
Hercogs. Klaudijs atzīst, ka tiesas spriedums nav nepelnīta bardzība un pazemīgi ļaujas likuma gribai. Tomēr savā vājumā nabaga jauneklis cerēja uz apžēlošanu. Man pietika laika izkliedēt šīs maldīgās domas, un tagad viņš ir stingrs savā apņēmībā.
Eskals. Jūs esat izpildījis pienākumu pret debesīm un ieslodzīto, apciemojot viņu. Es pūlējos Klaudiju glābt līdz pēdējai iespējai. Grāfa bargums spieda mani pateikt, ka viņš ir iemiesots likuma pants.
Hercogs. Ja grāfa dzīve ir tikpat nesatricināmi taisna kā viņa tiesa, tad pārmetumiem nav vietas. Bet, ja grāfam gadīsies paklupt, tad viņš līdz ar šo nāves spriedumu ir parakstījis arī savu.
Eskals. Es eju pie ieslodzītā. Ardievu!
Hercogs. Miers ar jums!
Eskals un komandants aiziet.
Tam, kam soģa zobens dots, Svēti jāsaglabā gods. Viņa piemērs ļaudīm liks Atšķirt, kas ir labs, kas slikts, Lai no sevis tikpat asi Kā no padotajiem prasa, Ļaudīs nesodīdams grēku, Kura priekšā pats bez spēka. Tu, Andželo, citā pļauj Nezāli, kam kuplot ļauj
Savā sirdi. Viltus virs, Cik no ārienes tu tīrs! Liekulis, kas tiesāt sāk Līdzīgs zirneklim. Viņš māk Tādus melu tīklus pīt, Ka pat stiprais tajos krīt. Krāpnieku mums atļauts krāpt. Savā gultā šonakt grāfs Vedīs to, ko pats reiz vīla. Tur, kur nespēcīga mīla, Izmanīgam viltum kārta Vīru saukt pie dotā vārda.