Ienāk Marianna un zēns.
Zēns
dzied.
Prom šīs lūpas, kuras lauza
Mīlas solījumu svētu!
Prom šīs acis, kuras ausa
Spožāk man par saules lēktu!
Tikai skūpsts vēl ilgi smeldz, ilgi smeldz, —
Mīlas zīmogs bijis velts, bijis velts.
Marianna.
Lai paliek dziesma, puisēn! Tagad ej! Nāk cilvēks, kura mierinājums laipnais Tik bieži manas sāpes klusinājis,
Zēns aiziet.
Es lūdzu piedošanu, svēto tēv! Šī dziesma Nav tā, ar ko jūs klātos sagaidīt. Bet ne jau prieks sev ceļu skaņās meklē. Es savas bēdas remdēju ar to.
Hercogs.
Sev dziesmu nepārmet — tā bieži bēdas slāpē, Vērš sāpes priekā, prieku — saldās sāpēs. Sakiet, lūdzu, — vai pēc manis kāds nejautāja? Man te nozīmēta satikšanās.
Marianna. Neviens nav jūs meklējis. Es pavadīju šeit visu dienu.
Parādās Izabella.
Hercogs. Es jums ticu. Tomēr noteiktā stunda ir klāt. Aizejiet uz brīdi. Sī satikšanās man vajadzīga jūsu labā.
Marianna. Būšu vienmēr jums pateicīga.
Marianna aiziet.
Hercogs.
Cik labi, ka jau atnākusi esat! Ko teica mūsu godājamais valdnieks?
Izabella.
Pie viņa pils ir dārzs, kam vienā pusē Plašs vīna lauks. Sim laukam apkārt mūris Ar dēļu vārtiem. Atslēgas man rokā. Šī lielā — dēļu vārtiem. Mazākā būs tiem, Kas ved no vīna lauka grāfa dārzā. Es apsolījos pusnakts stundā atnākt, Un šajā vietā viņš man iznāks pretī, Kā norunāts.
Hercogs.
Jūs labi zināt ceļu?
Izabella.
Grāfs mani divreiz pavadīja pats Pa ceļu šo, ar vainas dedzīgumu Man mīļus vārdus karsti čukstot ausī. Es vietu pazīšu.
Hercogs.
Nav runāts nekas tāds, Ko vajadzētu zināt Mariannai?
Izabella.
Nē, tikai tas, ka satiksimies tumsā Uz īsu laiku. Pateicu vēl viņam,
Ka ņemšu līdzi kalponi, kas paliks Aiz vārtiem gaidīt, domājot, ka es Te atnākusi sava brāļa lietā.
Hercogs.
Labi sākts! Bet neesmu vēl sacījis ne vārda Es Mariannai pašai, kuras ziņā Nu plāna izpildījums. Marianna!
Atgriežas Marianna.
Lūk, iepazīstieties! Šī jaunā māsa jums Grib palīdzēt.
Izabella.
Ja vien tas izdotos!
Hercogs.
Vai ticat, ka es dziļi cienu jūs?
Marianna.
Jūs pazīdama, nešaubos ne mirkli.
Hercogs.
Tad sekojiet šai meitenei un modri Ik vārdu uzklausiet, ko viņa sacīs jums. Es pagaidīšu. Nerunājiet ilgi. Nakts tuvojas.
Marianna.
Mēs mazliet pastaigāsim. Marianna un Izabella aiziet.
Hercogs.
Valsts varas diženums! Tev miljons acu Ik solī seko. Visiem taviem darbiem Kā atbalss līdzi pūļa tukšās pļāpas, Tu izdomām un tenkām esi tēvs, Ko paša bērni stiepj uz moku bluķa Ar savām pretrunām.
Marianna un Izabella atgriežas.
Vai izlēmāt jau visu?
Izabella.
Ar mieru viņa, svēto tēv, ja jūs To atļaujat.
Hercogs.
Ne atļauju, bet lūdzu Un dodu svētību.
Izabella.
Jums jārunā būs maz. Vien šķiroties jūs pačukstēsiet grāfam, Lai brāli neaizmirst.
Marianna.
Nu protams. Nebaidieties!
Hercogs.
Un arī pati nebaidieties, bērns, Jūs savienojot, nenodarām grēku, Jo grāfs ir jūsu saderētais virs. Un mūsu viltībai ir godīgs mērķis — Jums atdot sievas tiesības. Mums jāiet. Laiks ievākt ražu. Kas ir sēts, to pļauj.