Ienāk Eskals un Andželo.
Eskals. Katra viņa vēstule apgāž iepriekšējo.
Andželo. Jā, pie tam ļoti dīvainā un nesakarīgā veidā. Viņa rīcība gandrīz atgādina ārprātu. Lūgsim dievu, lai hercoga gars neaptumšojas. Kāpēc mums pavēlēts sagaidīt viņu aiz pilsētas vārtiem un tur atdot valdīšanas pilnvaras?
Eskals. Nespēju iedomāties.
Andželo. Un kāpēc mums jāizziņo, lai ļaudis, kam ir kādas sūdzības, sapulcējas tur un izsaka tās uz ielas?
Eskals. Tam ir savs pamats. Hercogs grib pašā sākumā uzklausīt visas sūdzības, lai nodrošinātu mūs pret tālākiem apvainojumiem, kas tādā gadījumā zaudē spēku.
Andželo. Labi, lieciet izsludināt hercoga pavēli. No rīta ieradīšos pie jums. Apziņojiet arī augstmaņus, kam jāietilpst sagaidīšanas svītā.
Eskals. Tiks izpildīts, jusu augstība. Uz redzēšanos! Andželo. Ar labu nakti!
Eskals aiziet.
Mans pārkāpums ne brīdi miera neliek. Viss drūmā neziņā … Gods laupīts jaunavai! Un kas to izdarījis? Cilvēks, kura rokās Bij tiesas svari. Citam spriedis nāvi, Pats būdams vainīgs! Meitenīgais kauns Ja Izabellai neaizliegtu runāt, Kas notiktu ar mani? Tomēr nē! To viņa neteiks. Manas varas augstums Nav zaimojošiem vārdiem aizsniedzams. Zēl Klaudija. Es pasaudzētu viņu, Ja karstā jaunība man nedraudētu Ar atriebi par kauna pilno dzīvi, Ko pircis māsas kauns. Viņš tāpēc miris. Ja tikai reizi aizmirsies mums gods, Nekas vairs taisnu ceļu neatdod.