Nomaļus stāv Marianna, aizsegusies ar plīvuru, Izabella un brālis Pēteris. Uznāk hercogs, Varriļs, augstmaņi, Andželo, Eskals, Lučo, komandants, sardze un Vīnes pilsoņi.
Hercogs.
Mans godājamais brāli, prieks jūs redzēt! Un jūs — mans vecais, uzticamais draugs!
Andželo un Eskals
reizē.
Lai gaiša jūsu atgriešanās, valdniek! Hercogs.
No sirds paldies. Es ievācu jau ziņas Par veikto darbu. Cildinoši vārdi Man sacīti par jūsu taisno tiesu Un labo valdību. Nu tautas priekšā jums Es pateicos.
Andželo.
Tas liek vēl uzticīgāk kalpot.
Hercogs.
Par visiem vārdiem skaļāk tomēr darbi Jūs slavina. Un nebūtu es taisnīgs, Ja pateicību glabātu vien sirdī, Lai jūsu darbi nemirstīgi kļūst.
Tos pienākums ar zelta burtiem prasa Kalt akmenī, kam nedraud laika zobs, Es gribu jūsu krietno roku spiest, Kaut ārēji tā padotajiem rādot, Cik dziļas manas jūtas. Gudrais Eskal, Pie otras rokas stājieties, jo abi Jūs mana troņa uzticamais balsts.
Brālis Pēteris un Izabella tuvojas hercogam.
Brālis Pēteris.
Nu jūsu reize runāt! Krītiet ceļos!
Izabella.
Ak, taisnīgumu, valdniek, taisnīgumu! Pie jūsu kājām krītot, lūdzu atriebt Man godu laupīto! Lai jūsu laipnais skats No manis nenovēršas, kamēr sūdzu Līdz galam bēdas, kas man nodarītas. Pēc taisnības, vien taisnības es saucu!
Hercogs.
Kas apvainojis jūs? To īsos vārdos Man pastāstiet. Tepat ir grāfs Andželo. Viņš izlems jūsu lietu.
Izabella.
Gaišais valdniek! Jūs liekat taisnīgumu velna tiesā meklēt. Pats mani uzklausiet! Ja meloju — tad sodiet. Ja saku patiesību — jūsu dusmām jānāk Pār ļaundari! Jel paklausieties, hercog!
Andželo.
Šai sūdzētājai bēdās jucis prāts, Jo viņa velti lūdzas, gribot brāli No taisna soda glābt.
Izabella.
Patiešām taisna?
Andželo.
Cik dīvaini un asi viņa runā!
Izabella.
Jā, dīvaina ir patiesība dažkārt. Andželo viltvārdis — cik dīvaini tas skan! Andželo slepkava — vēl dīvaināk, vai ne? Andželo piesmējējs un liekulis, kas slepus Dzen kaunā nevainīgas meitenes. Vai tas Nav dīvaini?
Hercogs.
Pat pārāk neticami.
Izabella.
Bet tā ir taisnība, tāpat kā viņam vārdā Andželo! Jums tas neticami liekas, Bet patiesībai patiesība vien Ir dārga!
Hercogs.
Vediet nelaimīgo projām, Jo viņa pati neapjauš, ko runā.
Izabella.
Es lūdzu, valdniek, neatstumiet mani! Ja viņpasaules laimei ticat jūs, Tāpat kā es, tad nesteidzieties pateikt, Ka esmu ārprātīga. Nenosauciet Par neesošu to, kas neticams. Visnekrietnākais neģēlis var likties Mums neapgrēcīgs, pieticīgs un tīrs, Kā grāfs Andželo. Tomēr augsto varu, Kas viņam bija dota, nelietīgi Ir valkājis Andželo. Ticiet, hercog! Pat sliktāks viņš par nelieti! Man vārdu Trūkst viņa ļaunumam!
Hercogs.
Pie sava goda zvēru, Šī meitene, kaut ārprātīga, protams, Tik sakarīgi domas gaitu ved, Ka iespējams tai izsekot līdz galam. Tas reti gadās.
Izabella.
Žēlsirdīgo hercog, Lai paliek jūsu priekšlaicīgais slēdziens! Lai neticamo nenoraida prāts, Bet meklē tajā patiesības gaismu, Ko liekulis grib jūsu acīm slēpt. Hercogs.
Pat veselie tik skaidri nespriež. Stāstiet! Izabella.
Uz nāvi notiesāts bij Klaudijs, brālis mans. Andželo lika nocirst viņam galvu Par izvirtību. Klosterī, kur biju Es novice, šo bēdu vēsti nesa Man Lučo, jaunais muižnieks. Brāļa lūgts, Viņš ieradās. Lučo.
Tas biju es, mans valdniek! Jo Klaudijs gribēja, lai Izabella aiziet Pie jūsu vietnieka un pamēģina izlūgt No viņa paša soda atcelšanu.
Hercogs.
Jums lika runāt? Lučo.
Nē, mans kungs, bet klusēt
Man ari nelika. Hercogs.
Tad es jums tagad lieku Un piekodinu — daiļrunību savu Tam brīdim pataupiet, kad jāatbild jums būs Par saviem darbiem. Lučo.
Mana galva ķīlā!
Hercogs.
Mēs pieņemsim šo ķīlu. Piesargieties! Izabella.
Viņš pateica jums daļu mana stāsta.
Lučo.
Jā, taisnība.
Hercogs.
Varbūt. Tas neliek jums Pirms laika runāt. Turpiniet! Izabella.
Es gāju
Pie bezdievīgā izvirtuļa — grāfa.
Hercogs.
Jūk atkal viņas prāts!
Izabella.
Es lūdzu piedot, Ka saucu lietas viņu īstos vārdos.
Hercogs.
Krīt viņa murgos … Es jūs klausos, bērns! Izabella.
Lai lieku vārdu nebūtu, es stāstīt Jums netaisos, cik karsti viņu lūdzu, Kā, ceļos stāvot, centos pārliecināt, Kā mani atstūma . . . Bet beidzās viss ar to, Ko nu ar kaunu un ar dziļām sāpēm Jums atklāšu. Ar nevainību manu Grāfs piedāvāja brāļa nāvi izpirkt. Pēc moku pilnas cīņas māsas sirds Man lika godu upurēt, un grāfam Es atdevos. Bet nākošajā rītā, Kad vilks bij paēdis, viņš lika atnest Uz pili mana brāļa galvu. Veltīgs Bij māsas upuris.
Hercogs.
Cik ticami tas skan!
Izabella.
Tik ticami, cik patiesi, mans valdniek. Hercogs.
Tu, nelaimīgā, nezini, ko runā! Vai ļaundaris kāds sakūdījis tevi Uz meliem! Grāfa tikums vēl nekad Nav kauna traipa pelnījis. Ja būtu Viņš neķītrībā tavam brālim līdzīgs, Vai prasītu tad noziedznieka galvu,
Pats būdams grēcīgs? Tevi samācījis kāds! Kā sauc to vīru, kura padoms lika Tev grāfu apmelot?
Izabella.
Un tas ir viss? Lai pati debess stāv man klāt un spēku Dod paciesties, jo tikai debess varā Ir viltu atmaskot, ja viltus kronēts. Un lai nekad jums, valdniek, nelemj dievs Tas sāpes ciest, ko aiziedama ciešu.
Hercogs.
Es ticu, ka tev gribas aiziet. Sardze, Uz cietumu šo meli! Nevar pieļaut, Lai mūsu uzticības vīrus drīkst ikviens Pēc sava prāta apmelot un ķengāt. Kas zināja, ka sūdzēties tu nāksi?
Izabella.
Vien brālis Ludvigs. Kaut jel viņš te būtu! Hercogs.
Tavs biktstēvs? Vai šo vīru pazīst kāds? Lučo.
Es pazīstu. Tas mūks ir muļķīgs pļāpa, Un man viņš nepatīk. Viņš runāja par jums Tik necienīgi, ka vien mūka drānas Man liedza viņu pamatīgi iekaut.
Hercogs.
Pret mani necienīgs. Un uzkūda vēl citus, Lai z^kā manu vietnieku. Cik svēti Šī mūka darbi! Gādāt viņu šurp!
Lučo.
Un cietumā ar Izabellu kopā Es viņu šonakt redzēju. Tas mūks Ir pretīgs zellis. Stulbenis un ložņa!
Brālis Peteris.
Lai dievs jūs svētī, gaišo valdniek! Ilgi, Te stāvēdams, es klausījos, kā ļaudis Ar meliem jūsu dzirdi apvaino. Ja grēkā kritis grāfs ar trako meitu, Kas pirmīt kliedza te, tad tikpat droši viņa Ar nedzimušu vīru grēkojusi. ..
Hercogs.
Es domāju tāpat. Jūs pazīstat to mūku?
Brālis Pēteris.
Jā. Viņš ir dievbijīgs un ļoti godīgs vīrs. Par stulbeni un tukšu pļāpu velti Te jaunais muižnieks iztēloja viņu. To zinādams, es nepielaižu domu, Ka brālis Ludvigs necienīgs pret jums.
Lučo.
Visneķītrākā veidā, ticiet man!
Brālis Pēteris.
Ar laiku viņš to paskaidrot mums varēs, Patlaban brālis Ludvigs ļoti slims. Viņš zināja, ka gatava pret grāfu Sī viltus sūdzība, un atsūtīja mani, Lai viņa vietā palīdzu jums atklāt, Kur taisnība, kur meli. Atbild viņš Ar zvērestu par katru savu vārdu. Vispirms pret sievieti, kas apvainoja rupji Te krietnu augstmani, es liecināšu, Lai attaisnotu grāfu. Dzirdot to, Ko tagad teiksim, apsūdzības smagums Pār pašas sūdzētājas galvu kritīs Un vainu atzīt liks.
Hercogs.
Es klausos, svēto tēv!
Izabellu aizved sardze. Ar plīvuru aizsegusies, pienāk Marianna.
Jums atliek tikai pasmaidīt, Andželo, Par nelaimīgo muļķu tukšām pūlēm. Lai padod krēslus! Piesēdieties, grāf! Es tikai klausīšos un pašam savu lietu Jums ļaušu iztiesāt. Un tagad, svēto tēv, Lai atsedz vaigu jūsu lieciniece Un runā.
Marianna.
Seju nedrīkstēšu atsegt, Ja neatļaus mans vīrs.
Hercogs. Jūs esat precējusies?
Marianna. Nē, jūsu gaišība.
Hercogs. Jaunava?
Marianna. Nē, jūsu gaišība.
Hercogs. Tātad atraitne?
Marianna. Arī nē, jūsu gaišība.
Hercogs. Kas tad jūs esat — ne jaunava, ne sieva, ne atraitne?
Lučo. Jūsu gaišība, viņa droši vien ir padauza — tās nav ne sievas, ne jaunavas, ne atraitnes.
Hercogs. Apklusiniet reiz to zelli! Viņam vēl vajadzēs pietiekami daudz runāt par sevi.
Lučo. Lai notiek, jūsu gaišība.
Marianna.
Mans pavēlniek, ne salaulāta esmu, Ne arī jaunava. To nedomāju noliegt. Bet man ir vīrs, un pazīstu es viņu, Viņš toties savu sievu nepazīst.
Lučo.
Vīriņš bijis pillā, citādi nevar būt.
Hercogs. Kaut jel arī tu būtu tik piedzēris, ka nevarētu parunāt.
Lučo.
Vairs ne vārda, jūsu gaišība.
Hercogs.
Es neredzu te liecību pret grāfu.
Marianna.
Tūlīt, mans pavēlniek! Te noziedznieka māsa Par goda laupīšanu apvainoja viņu. Tiek nepatiesi apsūdzēts mans vīrs, Jo nakti, kuru sūdzētāja piemin, Viņš pavadīja manos apkampienos.
Andželo.
Jūs runājat par mani vai par citu?
Marianna.
Es, grāf Andželo, runāja par jums.
Hercogs.
Par savu vīru uzdodat jūs viņu?
Marianna.
Jā, jūsu gaišība, mans vīrs Andželo, Kam šķiet, ka pavedis viņš Izabellu, Bet viņa rokās tonakt biju es.
Andželo.
Cik savāds apvainojums. Rādiet savu seju!
Marianna.
Mans vīrs ja pavēl — būšu paklausīga.
Noņem plīvuru.
Lūk, mana seja, cietsirdi Andželo! Tā kādreiz ļoti daiļa likās jums. Lūk, mana roka, kuru zvērests kādreiz Ar jūsu roku savienojis bija.
Lūk, augums mans, kas Izabellas vietā Jums karsti ļāvās tumšā dārza mājā, Kur bijām kopā.
Hercogs.
Pazīstat jūs viņu?
Lučo.
Pat visai tuvu, kā var saprast. Hercogs.
Klusēt!
Lučo.
Ne pušu plēsta vārdiņa, mans kungs.
Andželo.
Es neslēpšu, ka pazīstami bijām. Pirms pieciem gadiem norunājām kāzas. Es lauzu derību, jo apsolīto pūru Man nedeva. Un valodas turklāt Par viņas slikto uzvedību klīda. So piecu gadu laikā, gaišo hercog, Ar Mariannu neesmu es ticies, Ne arī vispār dzirdējis par viņu. Mans gods tam ķīla.
Marianna.
Žēlsirdīgo valdniek! Kā gaisma nāk no debesīm, kā vārds No elpas nāk, kā prāts un patiesība Nav šķirami, kā patiesībai tikums Iet līdztekus, tā apzvēru es jums, Ka tajā naktī grāfa sieva biju, Un savā dārza mājā iepazina Viņš mani tā, kā sievu pazīst vīrs. Ja meloju, lai akmenī uz vietas Te sastingstu.
Andželo.
Līdz šim es tikai smējos, Bet nu ir mana pacietība galā. Es prasu savas tiesības, jo vairs
Nav apšaubāms, ka sūdzētājas vada Pret mani veikla sazvērnieka viltus. Laiks atmaskot šo intrigu, ja ļaujat Man rīkoties.
Hercogs.
Ar prieku, mīļo grāf! Un sodiet viņus, kā jums pašam patik. Tu trulais mūk un mēlnesīgā sieva, Tāpat kā tā, ko aizveda jau sardze, Vai domājat, ka jūsu vārdi vien, Kaut zvērēsiet pie visiem debess svētiem, Spēj grāfu nomelnot? Pret viņa dzīvi Un nopelniem tie sabrūk. Krietno Eskal, Lai jūsu pūles viņam talkā nāk So lietu atrisināt. Pieminēja arī Te citu mūku. Lieciet viņu atrast Un saukt pie atbildes par intrigu.
Brālis Pēteris.
Patiešām, lai viņš stājas tiesas priekšā, Jo abas sievietes ir viņa samācītas. Kur brālis Ludvigs dzīvo, komandantam Ir zināms.
Hercogs.
Nu tad vediet mūku šurp! Komandants aiziet.
Un tagad jums, mans uzticamais brāli, Kam svarīgi šo mezglu atšķetināt, Ir atlicis vien meļiem noraut maskas Un viņus notiesāt. Es atstāšu jūs šeit, Līdz apmelojums izmeklēts būs stingri Un taisnu sodu saņems vainīgie.
Eskals. Mēs noskaidrosim visu, gaišo valdniek!
Hercogs aiziet.
Sinjor Lučo, jūs apgalvojāt, ka pazīstat šo mūku kā negodīgu cilvēku?
Lučo. Kapuce nevienu nav iztaisījusi par mūku. Svētums viņam ir tikai klostera drānās. Bez tam viņš izplata nekrietnas baumas par hercogu.
Eskals. Lūdzu, pakavējieties šeit, kamēr viņš atnāk. Jūsu apsūdzību uzklausīsim vainīgā klātbūtnē. Sāk izskatīties, ka šis vīrs ir bīstams.
Lučo. Kā neviens visā Vīnē, goda vārds.
Eskals. Un tagad lai atved vēlreiz Izabellu. Es gribu ar viņu parunāt.
Kāds no sulaiņiem aiziet.
Jūsu augstība, Jaujiet man viņu nopratināt. No manām rokām šī neslavas cēlāja neaizies.
Lučo. Tāpat kā no grāfa rokām, ja viņa sacīja taisnību.
Eskals. Ko jūs teicāt?
Lučo. Viņa atzītos vēl ātrāk, ja nevarētu aiziet no jūsu rokām klusākā vietiņā, mans kungs. Ļaužu priekšā meitene kautrēsies.
Eskals. Viņa sapīsies savā tumšajā lietā.
Lučo. Jūs esat uz pareiza ceļa. Jo tumšāks, jo vieglāk ar sievieti sapīties.
Atgriežas sardze ar Izabellu. Komandants Ieved hercogu mūka drānās.
Eskals
Izabellai.
Panāciet tuvāk! Sī dižciltīgā dāma apstrīd jūsu liecību.
Lučo. Jūsu augstība, tas blēdis, par kuru es runāju, ir klāt. Komandants viņu atveda.
Eskals. Pašā laikā! Bet jūs atbildēsiet tikai tad, kad jums vaicās.
Lučo. Nospriests.
Eskals. Nu, cienītais! Jūs pierunājāt šīs sievietes nomelnot grāfu Andželo? Viņas jau atzinās.
Hercogs. Tie ir meli.
Eskals. Jūs apzināties, kam to sakāt?
Hercogs.
Gods jūsu augstam krēslam! Ari velnu
Par ugunīgo troni ellē ciena.
Kur hercogs? Viņa priekšā gribu runāt!
Eskals.
Mēs — viņa ausis. Runājiet un raugiet, Lai jūsu vārdi būtu patiesīgi.
Hercogs.
Vai vismaz drosmīgi. No sirds man viņu žēl, Šo jēriņu, kas paša vilka tiesā Grib atrast taisnību. Un hercogs arī prom, Tad jūsu lieta zaudēta! Cik ļauni, Ka aiziedams viņš licis, lai jūs soda Tas nelietis, ko nācāt apsūdzēt.
Lučo.
Nu, vai es neteicu, ka hercogu viņš ķengā? Eskals.
Tu necienīgais mūk! Vai tiešām domā,
Ka maz vēl bija uzkūdīt šīs sievas
Pret godīgāko cilvēku? Nu sauc
Par nelieti tu viņu tautas priekšā
Un nekautrējies netaisnību pārmest
Pat mūsu valdniekam. Uz moku sola stiepiet!
Un lai ne dzīsla miesā nepaliek
Šim zaimotājam, kamēr neatzīsies
Viņš savās intrigās.
Hercogs.
Kam tāda steiga? Hercogs mani mocīt Jums neatļaus, kā neatļautu sevi, Jo neesmu es viņa padotais. Šai zemē vien kā nejaušs novērotājs Es uzturējos. Pietika man laika, Lai redzētu, ka izvirtība Vīnē
Kā verdošs ūdens pāri malām sit, Ka likums bezspēcīgs un tāpēc ļaužu acīs Nav augstāks vairs par izkārtni, kas rūsē Pie durvīm sīkam bārddzinim.
Eskals. Valdības apvainojums? Uz cietumu!
Andželo.
Jums bija kāda liecība pret viņu, sinjor Lučo? Šis ir tas vīrs, par ko jūs runājāt?
Lučo. Tas pats, jūsu augstība. Panāc šurp, plikpauri! Tu mani pazīsti?
Hercogs. Es atceros jūsu balsi, mans kungs. Hercoga prombūtnē mēs satikāmies cietumā.
Lučo. Patiešām? Un tu atceries, ko runāji par hercogu?
Hercogs. Ļoti labi, mans kungs.
Lučo. Ak atceries gan? Tātad hercogs, pēc tavām domām, ir meitu mednieks, muļķis un gļēvulis?
Hercogs. Mums vajadzētu mainīties vietām, mans kungs. Tā un vēl daudz sliktāk par hercogu runājāt jūs.
Lučo. Nolādētais meli! Vai es tev toreiz neatbildēju, kā pienākas, un tu neaizgāji ar garu degunu?
Hercogs. Nē, jo es mīlu hercogu kā sevi pašu.
Andželo. Dzirdiet, neģēlis sāk izlocīties un noliegt savas nodevīgās runas!
Eskals. Netērējiet laiku ar šo blēdi. Vediet viņu uz cietumu. Kur komandants? Uz cietumu! Iekalt mūku važās. Viņš ir jau visu pateicis. Pievāciet arī tos nekaunīgos skuķus līdz ar viņu musinātāju.
Hercogs
komandantam.
Pagaidiet, mans kungs! Pagaidiet! Andželo. Viņš pretojas? Tad ejiet talkā, Lučo!
Lučo. Nāc tik šurp! Nāc tik šurp, cienītais! Ko tu slēpies kapucē, plikpaurainais meli? Parādi savu blēdīgo ģīmi! Kaunies no baku rētām, ko? Parādi savu zagļa purnu, pirms tu ej uz karātavām! Nost to lupatu!
Lučo norauj mūka kapuci un atsedz hercoga seju.
Hercogs.
Par hercogu te blēdis pārvērš mūku, — Tas gadās pirmoreiz. Par meitenēm un vīru, Kas viņām līdzi, galvoju es pats.
Lučo.
Jūs, kundziņ, neaizbēgsiet! Sardze, saņemt viņu! Lučo.
Ne citādi kā tagad mani pakārs. Hercogs
Eskalam.
Es jūsu vārdus piedodu, un varat Jūs savā krēslā palikt. Lūdzu, grāf, Man vietu atdot. Arī tagad pietiks Jums viltības un nekaunības noliegt Seit sacīto, lai savu ādu glābtu? Ko teiksiet nu?
Andželo.
Mans bargais pavēlniek! Par savu vainu vainīgāks es būtu, Ja liegtos, zinādams, ka jūsu gaišās acis Ir sekojušas maniem darbiem. Lūdzu, Lai atzīšanās visam punktu liek Un mani pasarga no kauna pilnas tiesas. Tepat uz vietas piespriediet man nāvi. Šī žēlsirdība vienīgā, ko prasu. Ar to man pietiek.
Hercogs.
Marianna, nāciet! Jūs Mariannai solījāties, grāf?
Andželo.
Jā, valdniek.
Hercogs.
Brāli Pēteri, jums uzdots Šo pāri salaulāt, bet komandants lai viņus Tūlīt pēc baznīcas ved atpakaļ pie manis.
Andželo, Marianna, brālis Pēleris un komandants aiziet.
Eskals.
Es brīnītos par lietas dīvainību, Ja dziļāk nepārsteigtu grāfa negods.
Hercogs.
Pie manis nāciet, Izabella! Biktstēvs Par valdnieku nu kļuvis. Toreiz es Ar padomiem jums centos bēdas remdināt. Bet, mainot drānas, nemainu es sirdi Un arī tagad esmu jūsu kalps.
Izabella.
Ak, piedodiet man, lūdzu, gaišo hercog, Ka padotā jūs uzdrīkstējās traucēt, Pat nezinot, kas esat.
Hercogs.
Tas ir piedots. Un tagad lūdzu piedošanu jums. Man jūsu brāļa nāve sirdi nomāc. Jūs brīnīsieties, kāpēc savu varu Es neatklāju, pieļaudams, lai Klaudijs Iet bojā. Viņu paspētu es glābt, Ja soda pēkšņums neizjauktu plānus, Ko biju iecerējis. Piedodiet man to! Miers viņa pīšļiem! Šķīries viņš no zemes Un tagad bauda citas dzīves priekus, Ko neaptumšo izmisums un bailes. Lai jūsu krūtīs mierinājums mīt, Ka viņš ir laimīgs.
Izabella.
Tam es ticu, valdniek!
Atgriežas Andželo, Marianna, brālis Pēteris un komandants.
Hercogs.
Nāk jaunlaulātais vīrs, kam lūdzu piedot Kaut Mariannas dēļ, ka jūsu godu Viņš apdraudējis. Bet par brāļa nāvi, Par spriedumu, ko parakstījis tas, Kas divkārt noziedzies, gan vārdu laužot, Gan sniegdamies pēc šķīstības, kas dievam Jau piederēja, grāfs Andželo sodu Ir pelnījis un arī saņems to. Pat žēlsirdība taisnu tiesu prasa. Kas nokāvis, tam jāmirst. Dots pret dotu! Par galvu nocirsto ar savu galvu Grāfs samaksās, jo viņa noziegums Nav noliedzams. Uz bluķa tā, kur Klaudijs Zem cirvja mira, nogulsies Andželo. Sods jāizved tik steidzīgi, kā lika Grāfs pasteidzināt jūsu brāļa nāvi. Uz bluķa viņu!
Marianna.
Žēlsirdīgo hercog! Vai vīru tikai izsmejot man devāt?
Hercogs.
Ja kāds jūs izsmējis, tad vienīgi pats vīrs. Jums pielaulāt es pavēlēju viņu, Lai glābtu jūsu godu. Tagad nevar Neviens jums pārmest tuvību ar grāfu. Viss viņa īpašums pēc likuma kļūst mans. Es novēlu šīs mantas jūsu pūram, Lai nav jums grūti atrast citu vīru, Daudz labāku.
Marianna.
Ne labāku, ne citu
Es negribu!
Hercogs.
Te jūsu griba nelīdz. Mans lēmums pateikts.
Marianna.
Žēlsirdību, valdniek!
Hercogs.
Jūs velti lūdzaties. Lai notiesāto aizved.
lučo.
Un tagad jūsu rinda.
Marianna.
Ak gaišo valdniek! Izabella mīļā, Man blakus ceļos krītiet! Savu dzīvi Jums būšu parādā, ja palīdzēsiet man.
Hercogs.
Šis lūgums neprātīgs. Ja Izabella kristu Jums blakus, grāfam žēlastību prasot, No kapa celtos viņas brāļa gars Un līdzi aizrautu sev nodevīgo māsu.
Marianna.
Es lūdzu, Izabella dārgā, tikai ceļos Jums jānokrīt, kaut neteiksiet nekā.
Es viena runāšu. Mēs zinām — labi ļaudis No pārvarētu kļūdu sāpēm izaug.
Par savu kļūdu labosies Andželo! Vai tiešām, Izabella, noraidāt jūs mani?
Hercogs.
Par nāvi — nāve slepkavam.
Izabella
nokrīt ceļos.
Mans kungs, Uz notiesāto skatoties, lai liekas,
Ka brālis mans ir dzīvs. Es dziļi ticu,
Ka grāfs Andželo bija tīrs un taisnīgs,
No citiem prasot, kā no sevis paša,
Līdz ieraudzīja mani. Tādēļ vien
Viņš nedrīkst mirt, jo Klaudijs savu sodu
Ir saņēmis par darīto. Andželo
Nav izdarījis to, ko nodoms ļaunais
Tam iedvesis. Ja nolūks izvests nav,
Tad to par noziegumu nevaram mēs dēvēt.
Jo nolūks tikai doma, un par darbu
Mēs domu nesaucam.
Marianna.
Vien domās vainīgs viņš!
Hercogs.
Es lūdzu, piecelieties! Netērējiet vārdus.
Man cita vaina prātā. Komandant,
Aiz kādiem apsvērumiem soda stundu Jūs mainījāt?
Komandants.
Man bija pavēlēts.
Hercogs.
Kur ir šī pavēle? Vai parādīt to varat?
Komandants.
Nē, gaišo hercog. Rīkojums bij mutisks.
Hercogs.
Tad nododiet mums atslēgas. No darba Jūs atstādinu.
Komandants.
Piedošanu, valdniek! Man radās aizdomas, ka tur ir kāda kļūda,
Un, nezinot, ko darīt tālāk, liku No nāvei notiesātiem vienu saglabāt,
Jo nožēloju savu steigu. Tāpēc Es nepildīju otro rīkojumu, Un notiesātais dzīvs.
Hercogs.
Ka sauc šo vīru?
Komandants.
Par Bemardinu, jūsu augstība.
Hercogs.
Kaut viņa vietā Klaudijs būtu! Vediet So noziedznieku šurp. Es gribu redzēt.
Komandants aiziet.
Eskals.
Cik sāpīgi, ka vīrs ar jūsu prātu Un iespējām tik necienīgi krīt,
Ka asins balss jums laupījusi jēgu Un cilvēcīgu spriedumu, Andželo!
Andželo.
Šīs sāpes taisnīgās jums nodarot, man pašam Vēl vairāk sāp.
Un nožēla man liek Vien ātrā nāvē savu vainu izpirkt,
Jo citu pelnījis es neesmu patiešām.
Atgriežas komandants ar Bemardinu, apmetnī cieši ietinušos Klaudiju un Džuljetu.
Hercogs.
Kurš te ir Bernardins?
Komandants.
Šis, gaišo valdniek!
Hercogs.
Par viņu man jau stāstīja kāds mūks. Nu, cienītais, man sacīts, ka tu esi
Tik dziļi iesīkstējis spītībā un naidā, Ka nebaidies pat viņpasaules moku.
Tu esi notiesāts, bet zemes grēki tev Tiks atlaisti, un citā dzīvē atdzimt
Tev nāve ļaus bez nozieguma sārņiem. Lai brālis Pēteris tev gatavoties palīdz.
Un kas ir otrais?
Komandants.
Vīrs, ko glābu es, Kad Klaudijam bij vēlēts galvu nocirst, Jo abi līdzīgi kā divas ūdens piles.
Atsedz Klaudija seju.
Hercogs
Izabellai.
Tik līdzīgs Klaudijam? Tad jūsu brāļa dēļ Viņš apžēlots.
Es jūsu roku lūdzu, Lai arī man par brāli Klaudijs kļūst.
Bet pagaidām mums jārunā par citu. Šķiet, cerību jau grāfa acīs redzu.
Andželo jūt, ka viņa galva glābta. Lai smagā kļūda laboties jums liek.
Un mīliet savu sievu! Viņas tikums Un skaidrā sirds ir jūsu atbalsts, grāf.
Nu paliek tas, kam nevaru es piedot.
Lučo.
Jūs mani nosaucāt par gļēvuli un muļķi,
Kas trulumā un neķītrībās dzīvo.
Ar ko gan būtu izpelnījies es
Šos pārmetumus?
Lučo. Goda vārds, jūsu augstība, tāda izrunāšanās tagad ir modē. Es vienmēr runāju to, kas modē. Jūs, protams, varat pavēlēt, lai mani pakar, bet es drīzāk izlūgtos pērienu.
Hercogs.
Vispirms jūs pērs un tad — uz karātavām.
Lai komandants liek izsludināt Vīnē,
Ka uzklausīsim sievietes, kas sūdzas
Par kungu šo. Man izlielījās viņš,
Ka piegulējis kādai meitai bērnu.
Ar Katiņu mēs Lučo salaulāsim,
Bet nopērsim un pakārsim pēc tam.
Lučo. Jūsu augstība, nespiediet precēt ielasmeitu! Nupat vēl teicāt, ka es jūsu augstību iztaisīju par hercogu, tad netaisiet mani par ragaini!
Hercogs.
Tu viņu precēsi, pie sava troņa zvēru!
Vien tad es piedošu tev necienīgās runas
Un citus grēkus! Cietumā viņš turams,
Līdz meitu atradīs un viss būs nokārtots.
Lučo. Laulības ar padauzu, jūsu augstība, ir nāve, pēriens un karātavas reizē.
Hercogs.
Par tavu zākāšanos tas ir pelnīts sods.
Sardze aizved Lučo.
Pret Džuljetu lai Klaudijs vainu izpērk
Un ved pie altāra. Jums, grāf, lai mīļa
Ir Marianna, kuras biktstēvs biju
Un redzēju, cik viņas tikums tīrs,
Par visām rūpēm pateicos jums, Eskal,
Tāpat kā komandantam. Viņa pūles
Un klusēšana palīdzēja man.
Par to viņš augstā amatā tiks iecelts.
Grāf, piedodiet šim vīram, kas jums nesa
Ne Klaudija, bet Ragozina galvu,
Jo tas jūs glāba. Izabella dārgā,
Ja manu roku neatraidāt jūs,
Tad dzīves gaita kopīga mums būs.
Nu laiks uz pili iet un Vīnei pasludināt
Šos jaunumus, ko tautai vajag zināt.