Komēdija Dots pret dotu sarakstīta ap 1604. gadu, bet pirmoreiz iespiesta, pie tam stipri izkropļotā veidā, tikai in follo izdevumā 1623. gadā. Pirmoreiz izrādīta Anglijas galma teātrī 1604. gada 26. decembrī, agrāk teātriem nav bijusi pazīstama, tāpēc šekspirologi domā, ka ap to pašu laiku tā arī sarakstīta.
Nav noliedzams viens: Šekspīrs savai komēdijai Dots pret dotu sižetu aizguvis no Džordža Vetstona lugas Promoss un Kasandra (1578) un no viņa stāstu krājuma Heptameron oi Civil Discources (1582). Vetstons savukārt lugas un šī stāsta fābulu smēlies no itāliešu rakstnieka Džambatistas Džeraldo Čintio stāsta, kam, kā domā, zināms sakars ar patiesu notikumu 16. gadsimta sadzīvē Terrāras sabiedrībā.
Viduslaikos un renesanses laikmetā šādi sižeti primitīvā formā notēloti ne vien stāstos un novelēs, bet arī dramatiskos sacerējumos. Tomēr Šekspīrs, izmantodams tādu pašu sižetu, bet lietodams citus vārdus, citu notikumu vietu, rada pavisam jaunus, pilnasinīgus tēlus un raksturus, tik dziļu pārdzīvojumu un jūtu apgarotus, ka tie aizgrābj skatītāju un lasītāju visos laikos, kļūst nemirstīgi. Izabella izceļas ar sievietes tikumisko skaidrību. Viņa nepadodas nekādiem vilinājumiem, ne draudiem, lai viņai būtu kaut vai bojā jāaiziet. Un tomēr, lai gan Izabellas tēls ir gaišs, komēdijā atbalsojas arī kaut kas skumjš, dažuviet pat kaut kas smags un drūms. Komēdijas noskaņa kļūst tuva sonetu žēluma noskaņai.
Taču visumā luga rāda, ka dzīve prasa cīņu un varonību, kas nepieciešamas, lai cilvēce virzītos uz priekšu. Komēdijā spilgti iezīmējas Šekspīra bagātā sava laika dzīves pieredze un jaunrades spēks, kas iemiesojies rakstura daudzveidībā. Lielais krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins augstu novērtē raksturu bagātību šai lugā, it sevišķi izceļot Andželo un Izabellu. Pēc viņa uzskata Šekspīra radītie tēli nav tikai kādas kaislības vai netikuma iemiesojums, kā Moljēram, bet tie ir dzīvi cilvēki, daudzveidīgu kaislību, daudzu netikumu apveltīti.
Komēdija Dots pret dotu Jāņa Sudrabkalna tulkojumā izrādīta buržuāziskās Latvijas laikā Nacionālajā teātrī, sākot ar 1929. gada sezonu.
Komēdija pirmoreiz iespiesta šai Kopotu rakstu izdevumā Vizmas Belševicas tulkojumā.
I cēliena 2. aina
Lpp.
13. Smuks samts, trīskārt sukāts … —
Tas ir norādījums uz franču slimību (sifilisu), par kuru maskētā formā norit tālākais dialogs, līdz Lučo nobeidz, ka «… tava miesa ir vesels izvirtības mudžeklis».
II cēliena 1. aina
35. Vai drīkstu aicinat jūs brokastīs? —
Augstākas kārtas ļaudis brokastoja pulksten vienpadsmitos, bet pusdienoja starp septiņpadsmitiem un astoņpadsmitiem.
III cēliena 2. ainā
66. Kur tu esi licis savas Pigmaliona lellītes. —
Pigmalions — leģendārs grieķu skulptors, liels dažādu figūru meistars, kuras bijušas ļoti līdzīgas dzīviem cilvēkiem. Savu nimfas Galatejas statuju viņš tā iemīļojis, ka ar savu jūtu spēku tai iedvesis dzīvību.
IV cēliena 2. ainā
79. Katra godīga cilvēka drēbes der tikpat labi arī zaglim. —
Pēc nāves soda izpildīšanas sodītā drēbes pārgāja bendes īpašumā.
3. ainā
85. … tik daudz vecu paziņu apkārt. —
Turpmākais izdomāto vārdu uzskaitījums (Zipers, Kūleņa kungs, Spindzeles kungs, Rupoņa kungs, Varapiesis, Badakāsis, Dūresģīmis utt.) attiecas uz dažiem Šekspīra laika biedriem. 85. Visas vecenes, kas to dzēra, nu ir apmirušas. —
Ingvera alum tāpēc vairs nebija pieprasījuma. Tas bija cukurots piens ar ingvera piemaisījumu.