Ienāk Izabella un Franciska.
Izabella.
Un citu brīvību mums, Kristus māsām, nav?
Franciska.
Vai neliekas tev diezgan, Izabella?
Izabella.
Nē, otrādi, pēc manām domām piedien Mums, Svētās Klāras ordenim, vēl stingrāk No pasaulīgā vairīties.
Lučo
no ārpuses.
Miers jūsu namam!
Izabella.
Tur kāds sauca?
Franciska.
Kā dzirdu — vīrietis. Tev jāatslēdz, mans bērns, Un jāpavaicā, ko viņš grib, tu drīksti,
Jo neesi vēl zvērējusi Kristum. Vien abates tad klātbūtnē tev atļaus Ar kādu satikties. Ja seja aizsegta, Tu runāt drīkstēsi, ja atsegta — tad ne. Viņš atkal sauc. Man jāiet, Izabella, Tu viņam atbildēsi.
Franciska aiziet.
Izabella.
Lai dievs jūs svētī, atnācēji
Ienāk Lučo.
Lučo.
Es sveicinu jūs, jaunava! Lai vienmēr Zied nevainības rozes jūsu vaigos! Es gribu lūgt, lai paaicināt šurp Jūs Izabellu, novici šai namā Un mana nelaimīgā drauga māsu.
Izabella.
Kā? Nelaimīgā drauga māsu! Sakiet — Kas noticis ar Klaudiju? Jo es Šī pati Izabella, viņa māsa esmu.
Lučo.
Ar neziņu jūs nemocīšu. Sveiciens Jums atsūtīts diemžēl no cietuma.
Izabella.
Ak posts! Ak bēdas man! Par ko? Lučo.
Ja būtu tiesnesis, es viņu nesodītu, Bet drīzāk pateiktos, jo viņa izredzētā Ir labās cerībās.
Izabella.
Jūs ļauni jokojat.
Lučo.
Nē, krietnā jaunava. Kaut esmu radis
Ar meitenēm vien jokus dzīt un mēļot, Pret jums nemūžam neatļautos es Šīs vaļības. Tik tālu stāvat jūs No pasaulīgā ļaunuma un meliem, Tik spoža jūsu atteikšanās gaisma, Ka uzrunāju jūs kā debess būtni Vai svēto.
Izabella.
Par mani smiedams, zaimojat jūs Kristu. Lučo.
Tā nedomājiet! īsos vārdos gribu
Par Klaudiju un viņa mīļo teikt.
Kas ēd, tas barojas. Kas sēj — tam vārpas izaug
Un iestrādātā tīrumā nāk rudens
Ar ražu bagātu … Šiem diviem tagad arī
Nu jāpļauj sējums savs.
Izabella.
Un viņai bērns? Ak, māsa Džuljeta!
Lučo.
Jūs esat māsas?
Izabella.
Skolas gados bieži Tā saucas draudzenes, lai pasvītrotu, Cik viņas tuvas.
Lučo.
Tā ir Džuljeta.
Izabella.
Lai viņi apprecas!
Lučo.
Kaut iespējams tas būtu! Bet hercogs slepus aizbraucis no Vīnes. Tas liekas savādi, jo sasaucis viņš pats Zem karogiem bij muižniecību savu. Mēs gaidījām jau pavēli uz karu, Bet hercogam, kā redzams, citi plāni.
Viņš aizbraucis, un varas zobens likts Andželo rokās. Asins vietā ledus Šī vīra dzīslās rit. Ne iekāre, ne šaubas Tā nejūtīgo sirdi neloka. Ja kas no dzimšanas ir viņā bijis dzīvs, Tad grāmatās un gavēnī tas mērdēts. Un, viņam valdot, likums nav vairs lauva, Kam brīvības un pārgalvības peles Pa ķepām skraida. Sagadījies tā, Ka brīdinājumam un biedēšanai Andželo izvēlējies jūsu brāļa lietu. Viss likumpanta burtiskums un bargums Pār viņa galvu nelaimīgo krīt. Uz žēlastību cerības nekādas, Vien jūsu maigie lūgumi, kas spētu Andželo sirdi mīkstināt. Un tāpēc Ir Klaudijs mani sūtījis pie jums.
Izabella.
Tik bargi brāļa dzīvību viņš prasa? Lučo.
Jā, spriedumu Andželo parakstījis Un nāves sodam devis pavēli.
Izabella.
Ak vai! Kāds atbalsts Klaudijam no manis? Tam es par vāju.
Lučo.
Izmēģiniet spēku.
Izabella.
Es — spēku! Šaubos. Lučo.
Zināt, kas ir šaubas? Gļēvs nodevējs! Tās cīņā nelaiž mūs, Kad droša uzvara. Jums pie Andželo jāiet Un jāpierunā. Vīrieši kā dievi Ir devīgi, kad meitenes ko lūdz. Un, ja vēl viņas, ceļos krītot, raud,
Tad allaž saņem prasīto tik viegli, Ka liekas, tas jau piederējis viņām.
Izabella.
Es varu papūlēties.
Lučo.
Rīkojieties ātri!
Izabella.
Bez kavēšanās. Tikai abati
Par aiziešanu vajag brīdināt,
Tad varu doties ceļā. Mīļi lūdzu
Nest brālim sveicienus. Pret pievakari ziņu
Par iznākumu nosūtīšu es.
Lučo.
Ar jūsu atļauju es atvados. Izabella.
Ardievu!