Ienāk Andželo un Eskals. Viņiem seko tiesnesis, komandants, sardze un sulaiņi.
Andželo.
Mēs pieļaut nevaram, lai likumība kļūst Par putnu biedēkli, kas tukšas rokas plāta Un zaglīgajām vārnām ir tik pierasts, Ka viņa piedurknēs tās ligzdas vij.
Eskals.
Jā, piekrītu, ka stingrībai ir jābūt. Bet nežēlībai? Jauneklis, ko gribu Es izglābt, nāk no dižciltīgas dzimtas, Un tālu daudzināts ir viņa tēva gods. Jūs pazīstam kā tikumīgu vīru, Kas dzīvē taisnus ceļus iet. Un tomēr, Ja pēkšņi sirds pār sevi nevaldītu, Kad vieta, laiks un apstākļi to ļauj, Vai apgalvot jūs nešaubīgi varat, Ka saldais kārdinājums tiktu pārvarēts Un nekristu jūs grēkā, raujot līdzi Pār savu galvu likumu?
Andželo.
Nē. Kārdinājums viena lieta. Cita Ir — padoties. Es nenoliedzu, gadās, Ka zvērināto krēslā sēžas blēdis,
Daudz lielāks noziedznieks par to, ko soda pats.
Bet nenoķerts — nav vainīgs. Likums sagrābj
Vien to, ko ierauga. Un likumam vienalga,
Ka zaglis zagli tiesā. Ja, pa ceļu ejot,
Jūs redzētu, ka dārgakmenis spīd
Caur smiltīm, jūs to paceltu, bez šaubām.
Bet ja nu neredzētu? Tad kā lauku olim
Tam pārkāptu, jo neredzēts — nav atrasts.
Un jūsu iebildums, ka varētu es krist,
Tāpat kā viņš, ir nevietā. Šis spriedums
Jums būs par piemēru, kā vajag sodīt mani,
Ja pats es noziegšos. Un tāpēc — viņam jāmirst.
Eskals.
Lai notiek jūsu prāts.
Andželo.
Kur komandants?
Komandants.
Šeit, jūsu gaišība.
Andželo.
Jums jāgādā, lai Klaudijs No rīta agri nāves sodu saņem; Un sauciet biktstēvu, kas sagatavos viņu Uz gaitu pēdējo.
Komandants iziet.
Eskals
sāņus.
Dievs, piedod jel viņam, kā tu piedod mums! Grēks vienu ceļ, cits zem tikuma gumst. Zem viena ledus lūst, bet viņš būs sveiks. Pār oli klūpot, otrais dzīvi beigs.
Ienāk Elbovs un sardze ar Frosu un Pompeja.
Elbovs. Vediet viņus prom! Ja par godīgiem cilvēkiem vajadzēs saukt šos te, kas tik vien prot kā taisīt tračus publiskās vietās, tad pasaulē vairs nav ne tiesas, ne taisnības. Vediet viņus prom!
Andželo. Ka jus godāt? Par ko sūdzaties?
Elbovs. Ar jūsu atvēli, gaišība, es tad esmu mūsu nelaimīgā hercoga policists, vārdā Elbovs. Paļaujos uz jūsu taisnīgumu, mans kungs! Te viņi abi ir, tie labdari!
Andželo. Kādas sugas labdari viņi varētu būt? Ne no ļaundariem?
Elbovs. Tas nu kā jūsu gaišībai labpatīk. Es neko tādu nesaprotu. Bet lieku galvu ķīlā, ka viņi ir pamatīgi nelieši. Tās neķītrības, kas piederas katram kristīgam cilvēkam, viņiem nav ne tik, cik melns aiz naga.
Eskals. Labi teikts! Mums ir prātīgi policisti.
Andželo. Tuvāk pie lietas! Kas viņi ir? Jūsu vārds ir Elbovs? Kāpēc jūs apklusāt, Elbov?
Pompejs. Viņš kautrējas, jūsu godība! Viņam elkoņi cauri.
Andželo. Un kas esat jūs, cienītais?
Elbovs. Viņš? Prieka nama krodzinieks! Tās pašas paklīdenes kalps, kuras midzenis nomalē esot nojaukts. Tagad viņai ir siltumnīca, un tā, manuprāt, arī nav nekāda labā māja!
Eskals. Kā jūs to zināt?
Elbovs. Mana sieva, kas man pretīga dieva tā kunga un jūsu gaišības vaiga priekšā …
Eskals. Kā — jūsu sieva?
Elbovs. Jā, mans kungs! Lai slava debesīm, viņa ir godīga sieviete.
Eskals. Par ko tad viņa tev pretīga?
Elbovs. Par to pašu! Esmu tikpat pretīgs kā viņa pret to māju! Ja tā nav prieka māja, loti žēl, jo nekrietna tā māja ir visādā ziņā.
Eskals. Kas tev to teica, policist?
Elbovs. Mana sieva, protams! Ja viņa būtu tāda kā visas, viņu tagad varētu apvainot izlaidībā, laulības pārkāpšanā un citās neķītrībās, kas tur notiek.
Eskals. Ar šīs sievietes starpniecību?
Elbovs. Jā, ar Overdanes starpniecību. Bet mana sieva iespļāva viņam acīs un nepadevās.
Pompejs. Nav tiesa, jūsu godība!
Elbovs. Nu tad pierādi šito blēžu klātbūtnē! Pierādi!
Eskals. Nabadziņam viss sajucis.
Pompejs. Uzklausiet, mans kungs! Ienāk tā grūtā sieva ar savu resno vēderu, atvainojiet par izteicienu, jūsu augstība, un viņai sagribējies plūmju. Bet mums tikai divas vien ir pa visu māju, un tās tobrīd vēl palikušas šķīvī. Mēs, ziniet, pārdodam par trim pensiem šķīvī. Porcelāna šķīvis tas nav, skaidra būšana, jūsu gaišība, tomēr pieklājīgs šķīvis.
Eskals. Turpini! Šķīvis uz lietu neattiecas.
Pompejs. Protams! Ne par mata platumu! Tur jums taisnība. Es tikai vārda pēc pieminēju. Kā jau teicu, Elbova kundze uz grūtām kājām, vēders kā muca, un viņai sagribējies plūmju. Šķīvī palikušas divas vien, un turpat sēž Fross, kas apēdis pārējās un godīgi par tām samaksājis. Jūs varat apstiprināt, Frosa kungs. Man vēl nebija sīknaudas, ko izdot.
Fross. Patiešām nebija.
Pompejs. Jūs, ja atceraties, grauzāt iepriekšminēto plūmju kauliņus.
Fross. Jā, es grauzu gan.
Pompejs. Un vēl, ja atceraties, es sacīju, ka daži cilvēki no mums zināmas slimības neizārstēsies, ja nebūs piesardzīgi ēšanā. Tā es teicu?
Fross. Vistīrākā patiesība!
Pompejs. Lieliski un tatad …
Eskals. Kas par apnicīgu muļķi! Tuvāk pie lietas! Kas nodarīts Elbova kundzei, un kāpēc viņai par jums jāsūdzas? Kad mēs tiksim pie šīs sievietes?
Pompejs. Nē, mans kungs, tā jūs pie viņas netiksiet.
Eskals. Atkal viņš mani pārprot!
Pompejs. Nekas, drīz jūs dabūsiet to Elbova sievu. Paskatieties, lūdzu, uz Frosa kungu. Gada ienākums astoņdesmit mārciņu, tēvs miris Visu svēto dienā, Jeb vai tas nebija Visu svēto dienā, Frosa kungs?
Fross. Iepriekšējā vakarā.
Pompejs. Redziet nu! Patiesība nāk gaismā. Kā es jau sacīju, viņš sēdēja uz tāda zema krēsliņa Vīnogu istabā, viņam tā istaba ļoti patīk, vai ne?
Fross. Jā, gaiša un piemīlīga vietiņa, īpaši ziemā.
Pompejs. Ļoti labi. Atkal mums taisnība.
Andželo.
Šī lieta kļūst jau tikpat bezgalīga Kā ziemas naktis Krievijā. Es eju Un ceru, ka jums iemeslu būs diezgan Spriest pērienu ikvienam no šiem blēžiem.
Eskals. Ne mazāk … Ar labu rītu, jūsu augstība!
Andželo iziet.
Nu, turpiniet! Kas nodarīts Elbova sievai? Prasu vēlreiz!
Pompejs. Vēlreiz, mans kungs? Pat reizes nav bijis!
Elbovs. Lūdzu, lai viņš pasaka, ko tas tur vīrišķis izdarīja manai sievai!
Pompejs. Jautājiet, jūsu gaišība!
Eskals. Ko šis kungs viņai izdarīja?
Pompejs. Tagad esiet tik laipni un ieskatieties šī cilvēka sejā. Frosa kungs, paceliet galvu, jo tas vajadzīgs. Vai jūsu gaišība redzēja viņa seju?
Eskals. Pat ļoti skaidri.
Pompejs. Nē, lūdzu, skatieties uzmanīgi!
Eskals. Es to daru.
Pompejs. Jūs redzat kaut ko sliktu viņa sejā?
Eskals. Nē, kāpēc?
Pompejs. Esmu gatavs apzvērēt pie bībeles, ka seja viņam ir vienīgais, ko var saukt par sliktu. Un, ja jūs pat tur neredzat sliktuma, tad ko gan ļaunu Elbova kundzei spēja izdarīt Frosa kungs? Kā liekas jūsu gaišībai?
Eskals. Viņam taisnība! Jums ir kas iebilstams, Elbov?
Elbovs. Pirmkārt, tā ir attiecīga māja, otrkārt, šis ir tās mājas attiecīgais kalps, un viņa saimniece ir attiecīga persona.
Pompejs. Šajā ziņā Elbova sieva ir attiecīgāka par mums visiem.
Elbovs. Tu melo, blēdi! Nekrietnais krāpniek, tu melo! Attiecībā uz viņu tu nesagaidīsi slikta vārda ne no vīrieša, ne no sievietes, ne no bērna.
Pompejs. Viņai, mans kungs, bija attiecības ar Elbovu labu laiku pirms kāzām.
Eskals. Kas būtu prātīgākais? Izvēlēties likumu vai nelikumību? Vai viņam taisnība?
Elbovs. Ak, to neģēli! To blēdi! To neganto Hanibālu! Ja man jebkad mūžā bijušas attiecības ar viņu vai viņai ar mani, lai tad es vairs neesmu hercoga policists! Pierādi to, nekrietnais Hanibāl, jeb vai es tevi iesūdzēšu par personības aizskaršanu!
Eskals. Ja viņš vel iecirstu tev pļauku, tu varētu iesniegt sūdzību arī par neslavas celšanu.
Elbovs. No sirds pateicos, jūsu žēlastība! Ja atļauts jautāt — kā man labāk izrīkoties ar to neģēli?
Eskals. Krietno policist! Šim vīram ir tik daudz netikumu, ka uzreiz tos nevar izdibināt. Lai viņš iet savu ceļu un turpina tādā pašā garā, līdz viss būs atklājies līdz galam.
Elbovs. Liels paldies, jūsu žēlastība! Re, nešpetnais blēdi, kā tev izgāja? Nu tu dabūsi turpināt, nu tu dabūsi!
Eskals. Kur jūs esat dzimis?
Fross. Tepat Vīnē, mans kungs.
Eskals. Gada ienākums astoņdesmit mārciņu?
Fioss. Ar jūsu atvēli — jā, mans kungs.
Eskals. Un kāda ir jūsu nodarbošanās, cienītais?
Pompejs. Kalpoju par krodzinieku pie nabaga atraitnes.
Eskals. Kā sauc jūsu saimnieci?
Pompejs. Overdanes kundze.
Eskals. Vīrs viņai bija viens vai vairāki?
Pompejs. Deviņi. Nelaiķis Overdans bija pēdējais.
Eskals. Deviņi! Nāciet šurp, Frosa kungs! Klausiet manu padomu un turieties tālāk no krodziniekiem. Viņi izvilks jūsu pēdējo grasi, un jums savukārt vajadzēs vilkt viņus pie karātavām. Ejiet, un lai es par jums vairs nedzirdētu!
Fioss. Pateicos, jūsu žēlastība! Es jau pats tādām vietām ne tuvumā nerādos. Krogā mani var tikai vilkšus ievilkt.
Eskals. Tātad norunāts, Frosa kungs. Ardievu!
Fross aiziet.
Un tagad panaciet jus, godīgo krodziniek! Ka jūs sauc, krodzinieka kungs?
Pompejs. Pompejs.
Eskals. Un vēl?
Pompejs. Speķapakaļa, mans kungs.
Eskals. Tiešām, pakaļa ir jūsu lielākais trumpis. Šajā ziņā jūs varētu saukt par Pompeju Lielo. Jūs, Pom- pej, droši vien esat arī savedējs un tikai izskata pēc strādājat par krodzinieku. Sakiet vien patiesību, tā būs labāk.
Pompejs. Mans kungs, nabaga cilvēks pelna savu maizīti, kā var.
Eskals. Un jūs šo maizīti pelnāt ar savešanu? Ko jūs domājat par savu amatu? Tas ir likumīgs?
Pompejs. Kamēr likums to atļauj, mans kungs.
Eskals. Bet likums to vairs neatļaus. Vismaz ne Vīnē.
Pompejs. Vai jūsu gaišība taisās izrūnīt Vīnes jaunekļus?
Eskals. Nē, Pompej.
Pompejs. Redziet nu, kungs! Ne jau manam prātiņam par to spriest, bet, ja likums sauktu pie kārtības netikles un viņu piegulētājus, tad no savedējiem nebūtu jābaidās.
Eskals. Starp mums runājot, tas tiks darīts. Tādus vai nu kārs, vai cirtīs viņiem galvu nost.
Pompejs. Ja par šito grēku kārs un cirtīs galvu nost, tad pēc desmit gadiem jums vajadzēs ievest svaigas galvas no ārzemēm. Un, ja tāds likums Vīnē patiešām noturēsies desmit gadu, es varēšu noīrēt vislepnāko pilsētas namu par trim grašiem. Pienāks laiks, kad jūs sacīsiet: Pompejs to paredzēja.
Eskals. Paldies, labā sirds! Negribu palikt tev parādā par jauko pareģojumu un dodu pretī padomu: sargies, lai par tevi vairs nebūtu nekādu sūdzību, īpaši, kamēr vēl dzīvo savā vecajā mājā, citādi es vajāšu tevi, kā Cēzars to darīja, — līdz pēdējai teltij. īsi un skaidri, Pompej, es likšu tevi nopērt. Pagaidām visu labu, Pompej, staigā vesels!
Pompejs
sāņus.
Pateicos jūsu augstībai par padomu! Vai es tam sekošu, tas ir likteņa un manas grēcīgās miesas varā. Pērt? Mani? Zirgs no pēriena lai bīstas! Bet nospļauties uz rīkstēm vīram īstam.
Pompejs aiziet.
Eskals. Un tagad jūs, Elbova kungs! Panāciet tuvāk! Cik ilgi jūs kalpojat policijā?
Elbovs. Septiņus gadus ar pusi, mans kungs.
Eskals. Jūsu ārkārtējā uzcītība tiešām rāda, ka jūs tur esat ilgi strādājis. Tātad jūs teicāt — septiņus gadus?
Elbovs. Ar pusi, mans kungs.
Eskals. Tas jums prasījis pārāk daudz spēka. Nav taisnīgi jūs tā apgrūtināt. Vai jūsu rajonā ir vīri, kas derētu policijas dienestam?
Elbovs. Ļoti maz, mans kungs. Katram jau nepietiek saprašanas tik smalkam darbam. Ja reizēm kādu izvēlēja, viņš bija priecīgs atpirkties, un es par mērenu maksu kalpoju citu vietā.
Eskals. Atrodiet savā rajonā sešus vai septiņus spējīgus vīrus un atnesiet sarakstu.
Elbovs. Uz jūsu žēlastības māju, mans kungs?
Eskals. Jā, uz manu māju. Ardievu!
Elbovs aiziet. Cik, lūdzu, pulkstenis?
Tiesnesis. Vienpadsmit, mans kungs. Eskals. Vai drīkstu aicināt jūs brokastīs? Tiesnesis. Pazemīgi pateicos. Eskals.
Sāp sirds par Klaudiju. Bet glābiņa nekāda Es nesaskatu.
Tiesnesis.
Pārāk bargs Andželo.
Eskals.
To prasa likums. Žēlsirdība bieži Aiz bardzības mums īsto vaigu slēpj. Un piedošanas klēpī izaug ļaunums, Vēl briesmīgāks par piedoto. Ak Klaudij, Nav mūsu spēkos palīdzēt.