Ienāk Helēna un āksts.
Helēna. Mana māte sūta man sirsnīgus sveicienus. Kā viņa jūtas?
Āksts. Viņa nejūtas labi, bet viņa ir vesela; viņa ir priecīga, tomēr nejūtas labi; bet paldies dievam, ka viņa ir vesela un tā neko nevēlas, kaut arī nejūtas labi.
Helēna. Ja viņai klājas labi, kas tad viņai kait, ja tā nejūtas labi?
Āksts. Viņai netrūkst nekā, izņemot divas lietas.
Helēna. Kādas divas lietas?
Āksts. Pirmkārt, ka viņa nav debesīs, kurp dievs viņu drīz aizsaukšot; otrkārt, ka viņa mīt šai pasaulē, no kurienes dievs viņu drīz aizvedīšot.
Ienāk Parols.
Parols. Lai dievs jus svētī, laimīga kundze!
Helēna. Es ceru, kungs, ka jūs atļaujat man būt laimīgai.
Parols. Manas lūgšanas palīdzēja jums atrast šo laimi, un tagad tās palīdzēs jums to nosargāt. O! mans drosmīgais akotnieks! Ko dara mūsu vecā grāfiene?
Āksts. Ja jums būtu viņas grumbas un man viņas nauda, tad viņa darītu to, ko jūs sakāt.
Parols. Kā? Es tak nekā nesaku.
Āksts. Nu, lūk, tad jūs esat gudrs vīrs, jo daža laba kalpa mēle piepļāpā savam kungam nelaimi; neko neteikt, neko nedarīt, neko nezināt un neko neiegūt — tāda ir jūsu kārtas bagātības galvenā vērtība; kas patiesībā ir kaut kas no nekā.
Parols. Prom! Tu esi īsts nelga!
Āksts. Jums, mans kungs, vajadzēja sacīt: nelgas priekšā ir nelga; tas nozīmē, ka manā priekšā ir nelga; tad tu būtu runājis īstu patiesību.
Parols. Hā, tu esi asprātīgs muļķis. Es tevi saprotu un atklāju.
Āksts. Vai jūs pats atklājāt sevi manī, jeb vai kāds jums iemācīja mani saprast? Jūsu cenšanās ir vainagojusies labiem panākumiem. Kaut jums izdotos par prieku un uzjautrinājumu pasaulei atrast sevī vēl labi daudz āksta īpašību.
Parols.
Labs blēdis tu, vēl labāk nobarots! Ak grāfien, šonakt aizceļo mans kungs, Jo ļoti svarīgs dienests viņu sauc. Teic viņš, ka mīlas pienākumu atzīstot, Ko prasīt drīkstat jūs; bet atsacīties vēl Uz kādu laiku liek tam uzdevums; Bet tomēr saldā atteikšanās būs Jums mierinājums dienās drūmajās,
Jo velak, prieka pāri kūsadams, Ies baudu kauss.
Helēna.
Ko grib viņš vēl?
Parols.
Lai tūlīt atvadāties jūs no karaļa Un viņam pasakāt, ka jūsu griba tā. Jums jāizdomā kaut kas noticams, Kas steigties liek.
Helēna.
Ko vēl viņš pavēl man?
Parols.
Kad izdarīts būs viss, lai gaidot jūs, Kā turpmāk rīkoties, viņš pateikšot.
Helēna.
Es vienmēr viņa gribai padošos.
Parols.
To viņam ziņošu.
Helēna.
Es lūdzu jūs!
Parols aiziet.
Nāc, draugs!
Helēna un āksts aiziet.
PIEKTĀ AINA Cita istaba tanī pašā pilī. Ienāk Lalē un Bertrams.
Lafē. Es ceru, ka jūsu augstdzimtība neuzskata viņu par karavīru.
Bertrams. Tomēr, cienītais kungs, pie tam vēl par pārbaudītu un ļoti drosmīgu.
Lafē. Vai tā ir jūsu pārliecība?
Bertrams. To droši var apliecināt arī citi.
Lafē. Tad mans saules pulkstenis nerāda pareizi; es šo cīruli noturēju par zvirbuli.
Bertrams. Es varu jums apgalvot, cienītais kungs, ka viņš ir loti gudrs un tikpat drosmīgs.
Lafē. Tad es esmu nogrēkojies pret viņa dzīves pieredzi un noziedzies pret viņa drosmi; un mans stāvoklis ir jo bīstamāks tādēļ, ka man nenāk ne prātā savu rīcību no sirds nožēlot.
Lūk, viņš nāk. Lūdzu, samieriniet mūs! Es gribu turpināt draudzēšanos ar viņu.
Ienāk Parols.
Parols
Bertramam.
Viss nokārtots, mans kungs.
Lafē. Lūdzu, pasakiet man, grāf, — kas ir viņa drēbnieks?
Parols. Ser!
Lafē. Ak, es viņu labi pazīstu; jā, ser! Viņš ir labs amatnieks, ļoti labs skroderis.
Bertrams
sāņus.
Vai viņa aizgāja pie karaļa?
Parols. Tikko.
Bertrams. Vai tā aizbrauks šovakar?
Parols. Kā jūs vēlējāties.
Bertrams. Vēstules ir uzrakstītas, nauda iesaiņota, zirgi jau pasūtīti; un šonakt, tanī laikā, kad man vajadzētu iegūt savu līgavu . . . Jā, te nu ir beigas pirms sākuma.
Lalē. Azaida beigas parāda, ko vērts ceļotājs; bet tādu, kas no sava stāsta samelo trīs ceturtdaļas un izmanto zināmu patiesību, lai ar to noslēptu tūkstoš melu, — to vajadzētu vienreiz uzklausīt, bet trīsreiz nopērt. Lai dievs jums žēlīgs, kaptein.
Bertrams. Vai starp šo dižo kungu un jums, mesjē, ir kādas nesaskaņas?
Parols. Nezinu, ar ko izpelnījos to, ka esmu iekritis šī cienītā kunga nežēlastībā.
Lafē. Jūs tajā ieskrējāt pa kaklu pa galvu ar visiem piešūtiem zābakiem — kā tas zeņķis, kas savā trakumā ielēca olu krēmā. Un jūs gan drīzāk atkal tāpat aiz- skriesiet nekā sapratīsiet, kāpēc tur nokļuvāt.
Bertrams. Varbūt jūs pārskatījāties, mans lord, un novērtējāt viņu par zemu?
Lafē. Es šo puisi citādi nevērtēšu arī tad, ja satiktu to, dievu lūdzot. Palieciet sveiks, mans grāf, un ticiet man: šinī vieglajā riekstā nav kodola. Šī cilvēka dvēsele ir viņa apģērbā. Neuzticieties viņam svarīgās lietās; es savā laikā esmu tādiem ragus aplauzis un pazīstu viņu niķus. Sveiks, mesjē! Es par jums izteicos labāk, nekā to esat pelnījis vai pelnīsiet; bet ļauno vajag atmaksāt ar labu.
Lalē aiziet.
Parols.
Goda vārds! Tas nu gan ir dīkdienīgs pļāpa!
Bertrams. Tā liekas.
Parols.
Vai jūs viņu nepazīstat?
Bertrams.
To pazīstu; tam laba slava ir. Ak dievs! Mans krusts un bēdas klāt!
Ienāk Helēna.
Helēna.
Kā pavēlējāt, izdarīju, ser! Es runāju ar karali, viņš ļauj Man tūdaļ aizceļot; tik vēloties Ar jums viņš parunāt.
Bertrams.
To darīšu! Es lūdzu, nebrīnieties, Helēna, Ka neesmu, kāds parasti mēdz būt Pret savu sievu viņas jaunais virs. Tak apzinos, cik vainīgs es pret jums. Bet piedodiet, jo paredzējis nebiju Es visu to un tāpēc samulsu. Uz mājām tūdaļ lūdzu doties jūs. Tik neprasiet, kādēļ mums jāšķiras, Bet pārdomājiet visu vienatnē. Es cienu jūs, bet steidzīgs uzdevums Sauc mani; svarīgs tas, kaut gan varbūt Tas nesaprotams jums. To mātei nododiet.
Iedod Helēnai vēstuli.
Pēc pāris dienām satiksimies mēs, Bet pašreiz vienai jāpaliek ir jums.
Helēna.
Ak ser,
Kā uzticīga kalponīte es . . .
Bertrams.
Nē, nē! Tā nesakiet!
Helēna.
Es vienmēr centīšos Ar padevīgu mīlu aizstāt to, Ko nedeva man dzimstot zvaigznājs vienkāršais, Lai kļūtu lielās laimes cienīga.
Bertrams.
Ak, beidziet jel! Es ļoti steidzos! Sveika palieciet!
Helēna.
Ak, atvainojiet, kungs!
Bertrams.
Kas sakāms vēl?
Helēna.
Ak, zinu gan, ka nedrīkstu par savu saukt Es bagātību, kas man piešķirta; Bet arī nozagt nevēlētos to, Kas tomēr pieder man.
Bertrams.
Ko gribat vēl?
Helēna.
Neko! Mazliet! Ak, patiesi neko. Cik grūti pateikt to! — Tik svešnieki Un naidnieki bez skūpsta atvadās.
Bertrams.
Es lūdzu! Strauji zirgi gaida jūs!
Helēna.
Kungs, pavēle man jūsu griba būs!
Helēna aiziet.
Bertrams.
Vai mani ļaudis te? Nu projām tā, Bet mājās neatgriezisos vairs es, Kamēr vien roka zobenu spēs nest! Ir laiks mums bēgt.
Parols.
Bravo! Koradžo!
Abi aiziet.