Ienāk Florences hercogs ar pavadoņiem, divi franču augstmaņi, kareivji. Atskan fanfaras.
Hercogs.
Nu visos sīkumos jūs dzirdējāt, Kāds galvenais šī kara cēlonis. Daudz upuru karš prasījis jau mums, Slāpst vēl pēc asinīm.
Pirmais augstmanis.
Man liekas, ser, Jums svēts šis karš, bet pretniekam Ļauns noziegums tas ir.
Hercogs.
Mēs tādēļ brīnāmies, ka brālēns Francijā Sai taisnā cīņā palīdzību liedza mums, Kad lūdzām to.
Pirmais franču augstmanis.
Ak valdniek godātais! Nav zināmi valsts noslēpumi man; Kā vienkāršs vīrs, kas galmam tāls un svešs, Bet mūsu padomi kas godā tur Un savu darbu veic, es baidos spriest Un teikt, ko domāju, jo bieži vien Es patiesību atklāt nespēju Un kļūdījos, ja minēju.
Hercogs.
Lai dara, kā tam tīk!
Otrais franču augstmanis.
Miers apnicis ir mūsu jaunekļiem, Diendienā kauju trauksmi tie Kā zāles meKlēt nāks.
Hercogs.
Tos apsveicam, Tiem pienākošos godu dosim mēs. Jums savi uzdevumi zināmi, Bet jūsu dēļ krīt cīņā labākie. Uz karalauku rīt!
Aiziet. Atskan fanfaras.